Domas
13.02.2013

Piedod, Dievs

Komentē
36
Saglabā

Visjaunāko lasītāju grāmatu lapas parasti ir izgatavotas no cieta, izturīga papīra, uz kura ir nodrukātas krāsainas ilustrācijas ar īsu pavadošo tekstu. Teksts galvenokārt ir paredzēts vecākiem – kā ieteicamais, taču ne vienīgais kometārs ilustrācijām, tādēļ valodai vai pat teksta saturam visbiežāk nav tik lielas nozīmes, turklāt mazie bērni paši lasīt vēl neprot. Būdami centīgi jaunie vecāki, mēs regulāri papildinām dēla grāmatplauktu ar dažāda izmēra krāsainām un mazlietotām grāmatām angļu valodā, kuras ir iespējams iegādāties lētāk nekā līdzīgas grāmatas latviešu valodā.

Pirms pāris nedēļām dzīvesbiedre atnesa mājās kārtējo paciņu ar bērnu grāmatām. Starp tām bija arī kāds pārsteigums (man) – pavisam maza grāmatiņa ar intriģējošu nosaukumu "Sarunas ar Dievu: Piedod" (Talking With God: Sorry). Katrā grāmatas atvērumā ir redzamas divas vienas situācijas versijas jeb divas paralēlas pasaules: kreisās puses ilustrācijā ir parādīta slikta uzvedība, bet labajā – laba. Piemēram, vienā pusē puisītis šļaksta ūdeni no peļķes, bet otrā palīdz mammai nest iepirkuma maisiņu. Zem attēliem risinās saruna ar Dievu: "Reizēm es neesmu izpalīdzīgs – piedod, Dievs, palīdzi man būt izpalīdzīgam." "Dažreiz es aizmirstu savus pienākumus – piedod, Dievs. Palīdzi man atcerēties [pabarot kaķi]" utt. Grāmatiņa ļoti atgādina pamācošos amerikāņu komiksus bērniem par Gūfusu un Galantu (Goofus and Gallant), kuros Gūfuss vienmēr rīkojas aplami, savtīgi vai pat ļauni, bet viņa pretstats Galants visās situācijās ir līdz nelabumam labs. Gūfuss skrien ar šķēru aso galu uz augšu, bet Galants iet ar šķēru aso galu uz leju, Gūfuss lasa grāmatu ar netīrām rokām, bet Galants pirms grāmatas lasīšanas vienmēr nomazgā rokas utt. It kā jau ar šādu didaktiku nebūtu gana, grāmatiņas "Sarunas ar Dievu: Piedod" autori  Gūfusa un Galanta morālo pretstatu principam ir nolēmuši pievienot arī atvainošanos Dievam – tādu kā grēksūdzīti.

Man personīgi reliģijas klātbūtne zīdaiņu cietpapīra grāmatiņā šķiet smieklīgi absurda (un es zinu, ka neesmu vienīgais), tomēr šāds izdevums vienlaikus ir arī skarbs atgādinājums par to, kā reliģiozi vecāki nodod savus reliģiskos priekšstatus bērniem, kuru prāts vēl nav spējīgs tos pilnībā aptvert un izvērtēt. Vecāki maziem bērniem ir absolūta autoritāte, līdz zināmam vecumam viņi ir vienīgie, kas veido bērna priekšstatu par pasauli, vecāki nosaka to, ko bērns uzskata par patiesu un nepatiesu, pareizu un nepareizu – viņi ir tie, kas darina bērnu realitāti. Bērnu reliģiskā indoktrinācija, kas notiek dažādu kultūru ģimenēs visā pasaulē, manuprāt, pārkāpj bērnu fundamentālās tiesības uz reliģijas brīvību. Turklāt, ņemot vērā to, cik ticībā balstītie reliģiskie priekšstati mēdz būt noturīgi, daudzi cilvēki nespēj atgūt reliģiskās pašnoteikšanās spēju arī vecumā, kad viņu prāts ir pietiekami nobriedis.

Tā kā reliģija tiek pārņemta no ģimenes un apkārtējās sabiedrības, reliģiskā piederība lielā mērā ir atkarīga no tā, kādas ir izplatītākās reliģijas vietā, kur cilvēks piedzimis. Pat gadījumā, ja vecāki ciena bērna tiesības izvēlēties reliģisko pārliecību un pēc iespējas cenšas neuzspiest reliģiskos priekšstatus, bērns tos tāpat mēdz pārņemt netiešā veidā, vērojot vecāku uzvedību un paražas. Tajā pašā laikā es nespēju iedomāties vienkārši īstenojamu veidu, kā būtu iespējams aizsargāt reliģiozo vecāku bērnu tiesības. Galu galā reliģiozo vecāku izpratnē viņu reliģija ir patiesība un glābiņš, un attiecīgi – bērnu pievēršana reliģijai ir patiesības mācīšana un glābšana. Kristiešu interneta veikalos, kuros ir iegādājama grāmatiņa "Sarunas ar Dievu: Piedod", teikts, ka tā ir paredzēta kā palīgmateriāls bērna pirmajās lūgšanās un to ir ieteicams lietot jau no 10 mēnešu vecuma. Iemesli šādai steigai ir saprotami – bērna dvēsele jāglābj un jāsargā no grēku kaitīgās iedarbības pēc iespējas agrāk. Piemēram, Vatikāns tikai pavisam nesen – 2007. gadā – oficiāli paziņoja, ka nekristītie katoļu zīdaiņi pēc nāves netiek ieslodzīti zīdaiņu elles priekškambarī.[1]

Reliģioziem cilvēkiem varētu šķist, ka bērnu reliģiskā brīvība nav nopietna problēma un ka jebkāds satraukums par šīs brīvības ierobežošanu ir tikai kaprīze. Piemēram, tādās vietās kā Amerika, kur liels procents iedzīvotāju sevi uzskata par pārliecinātiem kristiešiem, ļoti izplatīts ir uzskats, ka reliģija ir vienīgais morāles avots un cilvēki bez reliģijas būtu pilnībā amorāli. Aptaujās joprojām novērojams, ka amerikāņu vēlētāji prezidenta amatā drīzāk gribētu redzēt musulmani, homoseksuāli vai personu, kas lietojusi narkotikas, nevis ateistu, kas apliecina, ka ateisti Amerikā ir viena no visnepopulārākajām minoritātēm.[2]

Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā noris "garīgā atmoda", un saistībā ar to publiskajā telpā bieži nākas dzirdēt par "kristīgo vērtību" ievērošanu. "Kristīgās vērtības" ir izplūdis jēdziens, bet šo vārdu piesaukšana liek domāt, ka pastāv kādi morāles principi, kuri ir iespējami, tikai pateicoties kristietībai. Jautājums par to, vai ir jēgpilni runāt par reliģisku morāles sistēmu kā labāko pamatu morālai rīcībai ir pārāk plašs, lai to varētu izvērsti aplūkot vienā rakstā, bet es varētu iezīmēt un atgādināt pāris galvenās problēmas, kas liek apšaubīt reliģijā balstītu morāli.

Viena no tām ir neelastīgu uzskatu un mainīgas pasaules pretruna. Lielākās monoteistiskās reliģijas – kristietība, jūdaisms un islāms – piedāvā morāles sistēmas, kas tiek pasniegtas stingri noteiktā, autoritatīvā formā. Šo reliģiju ietvaros morāla rīcība ir saprotama kā sekošana kādas augstākas būtnes dotiem fiksētiem likumiem. Iemācot bērniem tā dēvēto kristīgo morāli, no viņiem tiek prasīts rīkoties saskaņā ar svētajos tekstos norādītajiem pareizas uzvedības likumiem. Sekojot šādiem fiksētiem likumiem, ir grūti pieņemt adekvātus lēmumus, risinot jaunus vai komplicētus morālus jautājumus. Sabiedrības morāle laika gaitā mainās, tajā pašā laikā jaunās idejas, par kurām iestājas ANO un daudzas citas sekulāras organizācijas (piemēram, cilvēktiesības, vienlīdzīga attieksmi pret minoritātēm, rūpes par apkārtējo vidi u.c.), reliģija pieņem ar aizkavēšanos pat vairāku paaudžu garumā. Situāciju precīzi raksturo britu filozofs un progresa aizstāvis Bērtrands Rasels (1872-1970): "Visur pasaulē katru nelielo soli pretī humānismam, uzlabojumus kriminālajos likumos, katru mēģinājumu pārtraukt karu, uzlabot attieksmi pret dažādām rasēm, atbrīvoties no verdzības, jebkādu morālo progresu vienmēr ir centušās aizturēt organizētās reliģijas."[3]

Šie simptomi ir ļoti pamanāmi arī Latvijas publiskajā telpā – "kristīgās vērtības" tiek pretnostatītas tai pašai dzimumu vienlīdzībai, iecietībai pret dažādām seksuālajām orientācijām, tiesībām uz abortu u.c. Piemēram, šī gada 20. janvārī, barikāžu aizstāvju atceres dienā, Latvijā tika rīkota manifestācija "Par tautas dzīvību" – pasākums, kurā prevalēja dažādi aicinājumi vairāk paļauties uz kristīgajām vērtībām un kardināla Pujata vārdiem – būt "kristīgam" attiecībā pret abortiem un viendzimuma laulībām.[4] Arī kristīgo vērtību aizstāvju sašutums par bērnu grāmatiņu "Diena, kad Kārlis bija Karlīna" un "Diena, kad Rūta bija Rihards" nevarēja palikt nepamanīts.[5]

Otrs interesants aspekts ir pēcnāves dzīve. Kā zināms, daudziem ticīgajiem ir priekšstats, ka šī dzīve nav vienīgā un galvenā, tādēļ viņu rīcību var vadīt morāles apsvērumi, kas saistīti ar šiem priekšstatiem. Morāle, kuras pamatā ir rīcības sekas pēc nāves, ekstrēmos gadījumos (islāmistu pašnāvnieki) var mudināt uz bezatbildīgu vai postošu rīcību šīs dzīves laikā. Lai kā arī tas no malas nešķistu, šo cilvēku rīcību nemotivē kāds abstrakts ļaunums – savas reliģiski noteiktās morālās sistēmas ietvaros viņi rīkojas absolūti morāli – atbilstoši Dieva gribai un cerot par to saņemt labākās vietas paradīzē. Ticība dzīvei pēc nāves šiem ticīgajiem liek mazāku vērtību piešķirt savai un citu cilvēku dzīvībai, bet lielāku – pēcnāves atalgojumam.

Kad cilvēki pievēršas reliģiska teksta lasīšanai, cenšoties no tā gūt kādus morālus norādījumus, viņi var pievērst uzmanību atsevišķiem viņus interesējošiem teksta fragmentiem un atrast dievišķu pamatojumu dažādiem uzskatiem, kas viņiem jau piemīt. Piemēram, homofobiska persona Bībelē var atrast apstiprinājumu tam, ka homoseksualitāte ir ļauns grēks. Sieviešu nīdējs Bībelē vai Korānā var atrast apstiprinājumu, ka sievietes patiešām ir mazāk vērtīgi cilvēki, un citēt svētos tekstus kā pierādījumu saviem uzskatiem. Liberāls ticīgais par vērtīgākiem var uzskatīt svēto tekstu norādījumus par tuvākā mīlēšanu un pirmā akmens mešanu un no tā secināt, ka Dievs tomēr nevēlas, lai ticīgie vēršas pret seksuālajām minoritātēm un noniecina sieviešu tiesības. Tādā pašā veidā politisku, personīgu vai kādu citu motīvu vadīts reliģiskais līderis dažādos veidos var ietekmēt ticīgo grupas uzskatus.

Apšaubīt reliģijā balstītu morāli liek arī morāles un pašlabuma gūšanas pretruna. Nosacīti var runāt par dažādām ticības pakāpēm, kas atšķiras pēc tā, cik burtiski ticīgais uztver dažādas reliģiskās dogmas un cik daudzas no tām interpretē kā metaforu (vai ko tamlīdzīgu, kas ļauj atsevišķas dogmas pilnībā vai daļēji neievērot), tomēr lielākajā daļā gadījumu svarīgs reliģiski morālās sistēmas aspekts ir Dievs, kurš ticīgo soda un atalgo atkarībā no tā, cik rūpīgi tas seko morālajiem likumiem. Priekšstati par Dieva sodu vai atalgojumu ticīgajiem saistās ar dažādām versijām par elli un paradīzi. Šajā gadījumā jautājums ir par to, cik morāla var būt rīcība, kuras motīvs vai viens no motīviem ir pašlabums un / vai bailes no soda. Tāpat apšaubāmi šķiet nostādīt reliģisko morāli kā "labāku" par sekulāru morāli, kuru neietekmē nepieciešamība izpatikt dieviem.

Ir jājautā – vai tiešām cilvēki, kas apgalvo, ka morāle ir balstīta reliģijā, ticības zaudēšanas gadījumā pievērstos slepkavošanai un zagšanai? Visdrīzāk tā būtu vienīgi pataloģiskos gadījumos. 2005. gadā austrāliešu filozofs Pīters Singers (Peter Singer) un amerikāņu biologs Marks Hauzers (Marc Hauser) veica pētījumu, aptaujājot 1500 respondentu no dažādām kultūrām un liekot viņiem risināt morālās dilemmas. Aptaujas rezultāti apliecināja, ka statistiski nav vērā ņemamu atšķirību morālajos lēmumos, kurus pieņem cilvēki ar dažādām reliģijām un ateisti. Autori apgalvo, ka viņu pētījums nodrošina empīriskus pierādījumus uzskatam, ka spēja spriest morāli ir viena no cilvēkiem piemītošajām psiholoģiskajām funkcijām, kuras ir attīstījušās miljoniem gadu laikā un pārņemtas no mūsu senčiem, kas dzīvojuši kā sociāli dzīvnieki.[6]

Morāles pamats ir daudz senāks par reliģiju. Morāle sakņojas cilvēka sugas evolūcijā, kas nosaka paļaušanos uz kompleksu sociālo struktūru, cilvēku savstarpēju sadarbību un ciešu līdzāspastāvēšanu, kura nebūtu iespējama, ja cilvēki nepārtraukti melotu, zagtu, nogalinātu un izvarotu. Ir daudz piemēru ar altruistisku uzvedību dabā, kuru varētu raksturot kā dzīvnieku morāli un kura ir veidojusies kā evolucionārs pielāgojums indivīdu grupā, kurā norit savstarpēja sadarbība un līdz ar to tiek nodrošinātas lielākas iespējas izdzīvot un nodot tālāk savus gēnus nekā atsevišķam indivīdam. Cilvēkiem no dabas piemīt empātijas spējas, kas intuitīvā veidā liek izturēties pret citiem cilvēkiem iejūtīgi un pēc iespējas censties novērst viņu ciešanas. Tā vietā, lai traumētu savu bērnu ar Gūfusu un Galantu vai moralizētu ar mazo, rozā bībelīti, es daudz labprātāk viņam parādītu īsu filmiņu, teiksim, par vampīrsikspārņu sadzīvi. Vampīrsikspārņi mēdz atvemt apēstās asinis, lai tajās dalītos ar apdzīvotā koka dobuma kaimiņiem, kuriem tajā dienā nav paveicies atrast medījumu. Nevis tikai ar radiniekiem vai partneriem, kā mēdz darīt daudzi putniņi, bet ar pavisam radnieciski nesaistītiem sikspārņiem, turklāt šie dzīvnieki turpina sadarbību arī ilgākā laika periodā, veidojot kaut ko līdzīgu draudzībai.[7] Vai varbūt labāk pastāstītu viņam par valzirgiem, kuri mēdz adoptēt bez vecākiem palikušus bērnus.[8] Ir arī dažādu sugu putni, kuriem pašiem nav pēcnācēju, bet kuri mēdz palīdzēt saviem sugas biedriem bērnkopībā. Palīdzība tiek nodrošināta arī putniem, ar kuriem nav radniecisku saistību, un tā ietver mazuļu barošanu un uzbrucēju atgaiņāšanu.[9] Šī un cita altruistiskā uzvedība ir saistīta ar dzīvnieku sugu sociālo evolūciju un lieliski parāda to, ka morāla uzvedība nav vienīgi cilvēku sugai piemītoša īpašība. Kā norāda franču antropologs Paskāls Buajē (Pascal Boyer), "mūsu evolūcija kā sugai, kurai raksturīga savstarpēja sadarbība, ir pietiekams pamats, lai skaidrotu morālās spriestspējas psiholoģiju, un nav nepieciešamības pēc reliģiskiem priekšstatiem, uzvedības kodiem un modeļiem, lai arī tos var viegli iekļaut morālajā spriestspējā, kas cilvēkiem jau piemīt tāpat. Savā ziņā reliģiskie morāles principi uz cilvēku dabisko morālo intuīciju iedarbojas parazītiski".[10]

Reliģijas popularitātes, seno sakņu un kultūras mantojuma dēļ ir pieņemts just cieņu pret reliģiju un reliģiskajiem priekšstatiem. Neskatoties uz acīmredzamajām problēmām, kas saistītas ar reliģijā balstītu morāli un tās noderīgumu morālajā audzināšanā, organizētās reliģijas ir uzurpējušas tiesības uz morāles autoritāti. Reliģisko organizāciju iejaukšanās bērnu audzināšanā (kā gadījumā ar dzimumu līdztiesības grāmatiņām) saņem ievērojamu sabiedrības atbalstu. Bet kuras organizācijas aizsargā bērnus no reliģiskās indoktrinācijas un cik lielu sabiedrības atbalstu tās saņem?

Izmantojot bērniem piemītošo uzticību un paļāvību un pasniedzot viņiem reliģiskos priekšstatus kā patiesus, indivīdam uz visu mūžu var tikt atņemta iespēja justies brīvi un skatīties uz pasauli atvērti, nebaidoties no Visuma saimnieka soda, un pašiem uzņemties atbildību par morālu rīcību. Tādas grāmatiņas kā "Sarunas ar Dievu: Piedod" nodrošina iespēju izaudzināt morāli infantilu cilvēku. Latvijā, lai nostiprinātu bērna ticību, valsts ir parūpējusies par iespēju mācīties kristīgo mācību skolā tik agri, cik vien iespējams – no pirmās klases. Izglītības likuma 10. pantā par izglītību un reliģiju ir norādīts, ka izglītības sistēma mūsu valstī nodrošina apziņas brīvību.[11] Šeit rodas jautājums – kāda reliģiskās pašnoteikšanās spēja reāli ir iespējama pirmās klases vecuma bērnam reliģiozā ģimenē? Šī tā dēvētā apziņas brīvība nav nekas vairāk kā valsts apmaksāta un Izglītības ministrijas apstiprināta jaunāko skolēnu sistemātiska indoktrinācija, kas tiek izpildīta atbilstoši bērnu vecāku lēmumam – reliģisko organizāciju likums arī nosaka, ka bērniem, kas jaunāki par 14 gadiem, iesniegumu par vēlēšanos apgūt ticības mācību iesniedz bērnu vecāki vai aizbildņi[12] – cilvēki, kuriem pietrūkst neitrāla un vērtējoša viedokļa reliģijas un morāles jautājumos.

 

[1]     http://www.reuters.com/article/2007/04/20/us-pope-limbo-idUSL2028721620070420

[2]     http://www.huffingtonpost.com/2012/07/26/majority-of-americans-would-vote-for-an-atheist-for-president_n_1708044.html

[3]     Bertrand Russell, Bertrand Russell on God and religion, Prometheus Books, 1986., p. 69

[4]     http://www.diena.lv/latvija/zinas/atmodas-manifestacija-izskan-emocionali-aicinajumi-ieverot-kristigas-vertibas-un-glabt-valsti-13988972

[5]     http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/437380-kristigie_gramatas_del_prasa_ministres_demisiju

[6]     http://www.centerforinquiry.net/uploads/attachments/HauserSinger.pdf

[7]     de Waal, Frans (1996). Good Natured. Harvard University Press. p. 20–21

[8]     http://animals.jrank.org/pages/3099/Walrus-Odobenidae-BEHAVIOR-REPRODUCTION.html

[9]     http://www.washingtonpost.com/wp-dyn/content/article/2007/08/16/AR2007081602257.html

[10]   Pascal Boyer, Religion Explained: The Evolutionary Origins of Religious Thought, Basic Books, 2001, p. 218.

[11]   10. pants, 1. punkts http://www.likumi.lv/doc.php?id=50759

[12]   6. pants, 2. punkts http://www.likumi.lv/doc.php?id=36874

 

Ingmārs Freimanis

Ingmārs Freimanis ir absolvējis LU VFF, bet tagad strādā darbā, kas saistīts ar migrācijas jomu. Interesējas par zinātni, politiku, internetu, kultūru, cilvēktiesībām. Audzina bērnus un brīvajā laikā ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
36

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!