Photo by Sculpture Qode on Unsplash
 
Sabiedrība
19.12.2018

Piederība valstij

Komentē
0
Saglabā

Iespējams, tēma par valsts un tās iedzīvotāju attiecībām nav bijusi aktuāla vienmēr, lai gan valsts teorijas pamatus varam atrast gan sengrieķu un Senās Romas filozofijā, gan apgaismības laikmeta un vēlākos darbos. Valsts un cilvēka attiecības ir tēma, kas, manuprāt, ir ne vien ārkārtīgi interesanta, bet arī izjūtama ikdienā, gandrīz uz katra soļa. Valsts labvēlība vai nelabvēlība, valsts nostāja caurauž mūsu tiesības un pienākumus, mūsu izglītību un profesionālās gaitas, mūsu ikdienas komfortu, ienākumus un iespējas tos tērēt utt. – te būtu piemērots ļoti gara saraksta ietilpinājums.

Esmu pārliecināta, ka ikvienu valsts un tās iedzīvotāju attiecību aspektu ir iespējams un ir nepieciešams gan pētīt, gan uzlabot. Piemēram, valsts attieksmi pret indivīdiem, indivīdu attieksmi pret valsti, veidu, kā indivīdi un grupas konstruē un uztur valsti. Šis raksts ir veltīts fundamentālam piederības jautājumam, kas, jāatzīst, ir pelnījis vairāk pētījumu, nekā šobrīd atrodams zinātniskajā literatūrā.

Ja reiz filozofija pieminēta vispirms, atzīšu, ka tieši filozofa Linna Millera piederības tēmai veltītais raksts (Miller, 2003) bija viens no tiem, kas gan iedvesmoja šī raksta tapšanu, gan palīdzēja ieraudzīt piederības svarīgumu un sarežģītību. Millers gan analizē Austrālijas iedzīvotāju attiecības ar valsti un zemi, kaut tās mums, otrā pasaules malā dzīvojošajiem, šķiet, ir pārāk tālas. Tomēr man noderēja jau tas vien, ka Millers runā tieši par piederību valstij. Meklējot pētījumus rakstam, pamanīju, ka būtisks pētījumu fokuss vērsts uz kopienu psiholoģiju. Dažus no šiem rakstiem izmantoju savas esejas tapināšanā, vadoties no, iespējams, nekorekta pieņēmuma, ka valsts ir viens no kopienas veidiem.

Tādējādi īsi pievērsīšos gan kopienas, gan piederības definīcijai. Deivida Makmillana un Deivida Čavisa jau par klasiku kļuvusī kopienas definīcija (McMillan, Chavis, 1986) sevī ietver 1) piederību, 2) ietekmi, 3) integrāciju un vajadzību apmierināšanu un 4) emocionālās saites. Stefano Tartaļja (Tartaglia, 2006) šo modeli, atzīstot vajadzību apmierināšanas un sociālo saišu svarīgumu, papildināja ar piesaisti vietai, acīmredzot ar to saprotot ciešu emocionālu saikni. Man pašai gan liekas: ja runājam par piesaisti, tad jāatceras, ka kopienas jēdzienā varam ietvert gan ģeogrāfisko, gan attiecību aspektu (Gusfield, 1975, kā minēts, McMillan un Chavis, 1986), tādējādi ir vērts runāt par piesaisti vietai un piesaisti cilvēkiem, turklāt cilvēku un attiecību loks ir / var būt plašāks par to, ko uzsveram, runājot par klasisko piesaistes teoriju (piemēram, klasiski runājam par bērna piesaisti vecākiem vai piesaisti ģimenē, partneru attiecībās). Tātad piederība, ietekme, integrācija, vajadzību apmierināšana, emocionālās saites, piesaiste. Tāds mazumiņš vien, un nu mums jau ir kopiena.

Arī Millers (Miller, 2003) runā gan par sociālajām, gan ģeogrāfiskajām saitēm, piederības jēdzienā līdztekus šīm iekļaujot vēl vēsturiskās. Tātad piederība ir sociālo, vēsturisko un ģeogrāfisko saišu rezultāts. Es piekrītu Millera tēzei par to, ka piederība, definējot, kas mēs esam, veido mūsu identitāti.

Viens no Latvijā veiktajiem piederības pētījumiem (Koļesovs, Melne, 2017) pievērsās faktoriem, kas palīdz prognozēt piederības valstij izjūtu. Te ir jāizdara viena atkāpe. Piederībā valstij ir vairāki faktori, tostarp politiski, juridiski vai ekonomiski, piemēram, pilsonība, nodokļu maksātāja statuss, dzīvesvieta utt. Piederību varam vismaz mēģināt noteikt (un arī apstrīdēt) objektīvi, pēc noteikta statusa, dzīves vēstures. Par to arī raksta Linns Millers, analizējot situāciju ar iezemiešu un Eiropas iebraucēju strīdiem par īstenu piederību Austrālijai.

Piederības izjūta, kā es to saprotu, balstīta indivīda uztverē un emocijās. Piederības izjūta mums var nelikties svarīga līdz brīdim, kad tā sāk ietekmēt jau minētos politiskos un ekonomiskos faktorus. Pētījumā par Latvijas jauniešu (Koļesovs, Melne, 2017) piederības izjūtu pētnieki to saistīja ar nodomu emigrēt. Lietojot pašu izveidotu mērinstrumentu – aptauju "Piederības izjūta sociālajā kontekstā" – un aptaujājot 205 jauniešus (18 – 30 gadi) Rīgā un Daugavpilī, pētnieki skatīja vairāku faktoru saistību ar piederību Latvijai (piederības izjūtu) un noskaidroja, kuri faktori ir piederības izjūtas prognozētājfaktori. Demogrāfiskie faktori, tādi kā dzimums, etniskā piederība, studiju vieta un bērnu esamība, iekļauti aprēķinos līdztekus tādiem faktoriem kā uztvertais atbalsts mezolīmenī (ģimene, draugi, kopiena), kopienas (kas nav valsts) novērtējums, kopienas sniegtās un indivīda uztvertās iespējas, piederība kopienai, Latvijas novērtējums un uztvertās iespējas Latvijā.

Skatot pētījuma rezultātus, viens no maniem lielākajiem pārsteigumiem bija par to, ka piederības kopienai izjūta neprognozē piederības Latvijai izjūtu. Rupjāk tulkojot: piederība kādai lokālai kopienai vēl nav piederība Latvijai. Es mēdzu priecāties par apkaimes biedrībām, kuru svarīgākais uzdevums, manuprāt, ir tieši kopienas izjūtas stiprināšana, ģeogrāfiskās saites paplašinot un stiprinot ar sociālajām saitēm. Izrādās, tas vēl nav viss. Arī mezosistēmas (kopienas, ģimenes un draugu) līmenī sniegtais un uztvertais atbalsts nebūs tas, kas būs būtiski saistīts ar piederību Latvijai. Jā, šajā līmenī saņemtais atbalsts ir saistīts ar kopienas novērtējumu, kas savukārt saistīts ar piederību kopienai. Bet nav tiešas saiknes starp piederību mazajai vietējai kopienai un "lielajai kopienai" – valstij.

Spēcīgākais piederības Latvijai faktors jauniešu vidū ir uztvertās iespējas – iespējas, kas atrodamas Latvijā. Te ir runa par iespējām piepildīt savus mērķus. To lasot, manu uzmanību piesaistīja Neapolē veikts pētījums (Arcidiacono, Procentese, di Napoli, 2007) par jauniešu piederību kopienai (jā, te gan nebija par piederību valstij, bet gan pilsētai), un tas, manuprāt, sasaucās ar Latvijas pētnieku datiem. Proti, tas, ka visspēcīgāk jauniešus no kopienas distancē bezspēcības izjūta, manuprāt, sader ar uztverto iespēju svarīgumu.

Jau minēju, kā kopienas klasiskajā izpratnē citastarp veido vajadzību apmierināšana un indivīdu ietekmes iespējas, divpusējas iespējas (McMillan, Chavis, 1986), kopienai ietekmējot indivīdu, bet indivīdam – kopienu. Tātad, saliekot abu pētījumus rezultātus kopā, varam secināt, ka jaunieši vēlas ietekmi un iespējas piepildīt savas vajadzības un mērķus. Turklāt, kā konstatēts Latvijas pētījumā (Koļesovs, Melne, 2017) iespējām jābūt makrolīmenī – visas sabiedrības, valsts līmenī.

Ko valstij no tā būs secināt? Man šķiet, ka joprojām varam cerēt uz iespējām būvēt valsti kā kopienu. Latvijā, kuru mēs skaļi un klusi mēdzam definēt kā divkopienu valsti, tas nav viegli. Kā lai veicinām piederību? Kādu ietekmi lai atzīstam, piešķiram, spēcinām? Runājot par vajadzību piepildījumu, Makmillans un Čavis to definē kā iespēju vajadzības piepildīt ar resursiem, kas indivīdiem kļūst pieejami piederības dēļ. Kādi ir Latvijas resursi? Vai mēs tos spējam sadalīt godīgi? Visbeidzot, kā mēs veidojam, noturam, spēcinām emocionālās saites? Vai pietiek ar Dziesmusvētkiem reizi piecos gados? Ko darām ikdienā? Vai vispār ir iespējams domāt par emocionālajām saitēm valsts līmenī?

Lai arī vēl neesmu atradusi pietiekami daudz datu un pētījumu, es domāju, ka piederība valstij varētu būt saistīta ar daudziem jautājumiem, kuri ietekmē mūsu ikdienu un mūsu pašu ietekmes iespējas un mērķu sasniegšanu. Politiskā līdzdalība, emigrācija, lojalitāte, godīgums vai negodīgums nodokļu maksāšanā varētu būt tikai daži no šiem jautājumiem. Mums arī jāredz piederības un uzticēšanās saikne. Makmillans (McMillan, 1996, kā minēts Arcidiacono, Procentese un di Napoli, 2007) uzsver uzticēšanās nozīmi kopienas dzīvē. Kā lai mēs ieraugām, izmērām, veicinām cilvēku uzticēšanos mūsu valstij?

Ko tad varam darīt pēc šī raksta izlasīšanas? Varbūt meklēt atbildes uz uzdotajiem jautājumiem? Varbūt fokusēties uz kādu no kopienas aspektiem? Palielināt indivīdu ietekmes iespējas? Valstij ar tās smagnējo likumdošanas procesu un birokrātisko aparātu tas var nenākties viegli. Kā lai mēs palielinām cilvēku iespējas piepildīt savas vajadzības un mērķus, īpaši ja mērķi ir tik augsti, ka šeit piepildīt tos nav iespējams? Kā lai valsts atbalsta savus iedzīvotājus, kā lai cilvēki atbalsta valsti?

Vēlēšanu un simtgades gadā šie ir būtiski jautājumi, par kuriem runāt, ko uzdot politiķiem, ierēdņiem, skolotājiem, sev pašiem. Vai es uzticos Latvijai? Vai Latvija spēj piepildīt manas vajadzības un mērķus? Vai Latvijai ir savas vajadzības un mērķi? Kurš palīdzēs Latvijai sasniegt tos? Kā un ko es varu ietekmēt? Kam es uzticos?

Es gribētu piedāvāt kādus pavisam praktiskus soļus, bet pagaidām tādus neredzu. Var meklēt veidus, kā veicināt cilvēku uzticēšanos, bet tikpat daudz ir jāmeklē veidi, kā uzticēšanos nopelnīt. Ir jāmeklē veidi, kā atbalstīt cilvēkus viņu mērķu sasniegšanā, un ir jāatrod veidi, kā panākt , lai mērķus sasniegušais cilvēks izlemj dzīvot Latvijā un maksāt nodokļus, kurus valsts varētu izmantot, atbalstot nākamos censoņus. Ir jāmeklē veidi, kā cilvēkam likt sajust, ka viņš spēj iekustināt pārmaiņas. Varbūt politiķiem nevajag katru dienu būt uzvalkos, ja reiz viņi pārstāv tos, kam uzvalks nav ikdienas tērps? Varbūt līdzīgs vairāk uzticēsies līdzīgam? Varbūt dot iespēju iegūt jebkādu izglītību par brīvu? Varbūt valstij apmaksāt aukļu pakalpojumus un palīdzēt vecākiem audzināt mērķtiecīgus bērnus? Varbūt neizcirst kokus pilsētās, varbūt būvēt drošus veloceliņus vispopulārākajos maršrutos, varbūt palīdzēt cilvēkiem šķirot atkritumus?

Un varbūt vēlreiz pavaicāt pašam sev – politiķim, tiesnesim, zemniekam, žurnālistam, ikvienam: kādi ir mani mērķi? Vai es varu tos piepildīt? Vai Latvija man palīdz? Vai es palīdzu Latvijai? Vai es jūtos piederīgs? Vai es uzticos Latvijai? Kam es uzticos?



Izmantotā literatūra:

Arcidiacono C., Procentese F., di Napoli I. Youth, Community Belonging, Plannig and Power. Journal or Community & Applied Social Psychology, 17, 280-295

Koļesovs A., Melne I. (2017) Predictors of the Sense of Belonging to the Country: Exploring a New Model. In SOCIETY. INTEGRATION. EDUCATION. Proceedings of the International Scientific Conference, Vol.1, 544-553. Rēzekne: Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija

McMillan D.W., Chavis D.M. (1986) Sense of Community: A Definition and Theory. Journal of Community Psychology, Vol.14, 6 - 23

Miller L. (2003) Belonging to Country – A Philosophical Anthropology. Journal of Australian Studies, 27 (76), 215-223

Tartaglia S. (2006) A Preliminary Study for a New Model of Sense of Community. Journal of Community Psychology, Vol 34, No.1, 25-36

Līna Kovaļevska

Līna Kovaļevska domā par tiesībām, psiholoģiju un reliģiju. Interesējas par mieru, skaistumu un valsts psiholoģisko labklājību. Izbauda klusumu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!