Aināra Kamoliņa grāmata "Spinozas poētika" manā redzeslokā nokļuva kādā saviesīgā vakarā. Garāmejot namamāte teica: "Diezgan interesanta grāmata, vai esi lasījis?" Nevarēju atbildēt apstiprinoši, jo redzēju šo grāmatu pirmo reizi. Varētu nodomāt, ka šis bija gluži parasts dialogs. Ne gluži. Saviesīgais vakars bija tādu cilvēcisku būtņu tikšanās, kuru darba diena paiet, lasot grāmatas, izdevumus, medijus, ziņas, un, ja kāds no šiem mazliet nogurušajiem intelektuāļiem gribētu otram ieteikt ko interesantu, tad saruna novirzītos uz kādu izklaidējošu seriālu vai aicinājumu uz vēl vienu kokteili, vai pasapņošanu kopīgi aiziet uz baseinu. Tāpēc šī frāze atstāja uz mani paliekošu iespaidu un nolēmu noteikti palasīt šo interesanto grāmatiņu.
Vakars pagāja, ēdot liķiera konfektes ar ķiršogām un skatoties RuPaul’s "Drag Race" sērijas. Naktī uz robežas starp diviem matračiem miegs mani atstāja, es atstāju guļamistabu un nokļuvu viesistabā. Līdzās konfekšu papīrīšiem, linoleja šaha galdiņam un krējuma liķiera glāzēm gaidīja interesantā grāmata. Tiktāl mana iepazīšanās ar grāmatu bija liega un patīkama, tā iegūla manā rokā viegli kā izdales flaijeri, kas neuzbāzīgi klāj palodzi saulainā kafejnīcā. Vēl nebiju devis solījumu izlasīt grāmatu, taču pirmais iespaids bija atstāts. Es nebiju redzējis piemīlīgāk noformētu satura rādītāju!
Līdzās dizainiskajām kvalitātēm satura rādītājam piemita arī gluži saturīgs vilinājums. Nodaļu virsraksti izvēlēti atjautīgi, daudzsološi – greizsirdība, afekti vispār, augi, akvareļi, dadaisms. Šai brīdī uzskatīju grāmatu ar gaidām, ka Spinoza būs ietīts vieglā viņa dzīves un darbu plūdumā, autoram pārāk neiegrimstot vienas lietas iztirzāšanā – pasaka galveno domu un pie nākamās kodolīgās atziņas – kā mūsdienās pieņemts vērsties pie publikas ar smagām tēmām. "Spinozas poētika" sākas kā šķietama Spinozas "Ētikas" arheoloģija. Taču grāmata ir pavisam par ko citu. Ātri vien naratīvu maiņas kļūst interesantākas par vajadzību turēt autoru pie iepriekš doto solījumu izpildes. Teksts kļūst par literāru tekstu.
Lietojot "formas" un "satura" jēdzienus, var sacīt, ka jaunrade latviešu prozas produkcijā notiek pārsvarā "satura" laukā. Proza atrodas sižetu gūstā, prasīgā publika sagaida spēcīgus stāstus. Pastāv, protams, katra rakstnieka individuālā balss un rakstības stila īpatnības, kas attiecas uz "formas" kategoriju. Tomēr vairāk tie kalpo kā ornamenti sižeta izklāstīšanai. Eksperimenti ar formu ir riskanti. Ja sastopam dažādus naratīva veidus vienā prozas darbā, tad parasti lasītāju izklaidējošos nolūkos – kā kulinārijas receptes starp nodaļām.
Tādā ziņā "Spinozas poētika" ir netipisks darbs latviešu grāmatniecībā. Grāmatas žanrs ir metodoloģiski meklējumi, kā piekļūt Spinozam un viņa tekstam, izmantojot dažādus rakstības veidus – kvaziakadēmisku, biogrāfisku, salīdzinošu. Citāts no Nīčes, kam seko angļu dzejnieka Semjuela Kolridža izteikums par Spinozu, biogrāfiskas epizodes, atsauces uz Spinozas tekstiem, seko dienasgrāmatu fragmenti, pēc teātra teorijas, memuāriem un lauka piezīmēm arī metodoloģisks akvarelis un šķietami akadēmiski konvencionālāka nodaļa ar spinozisku nosaukumu "Par cilvēka verdzību jeb par afektu spēkiem".
Lai dotu vienu ieskatu grāmatā, raksturīga ir nodaļa "Māja Hāgā". Iepriekš bija autora dienasgrāmatas fragmenti – 22. februāris, 23. februāris, 24. februāris. Šeit klātbūtne līdzās Spinozas mājai aprakstīta jau ne vairs pa dienām, bet stundām – 9.30 AM, 10.30 AM, 11.30 AM, 12.00 AM. Tad pāreja uz citu laika skaitīšanas sistēmu – seko rubrikas "Suvenīru veikals", "Mājas modelis". Ar to arī nodaļa "Māja Hāgā" beidzas. Nekas sižetiski ievērības cienīgs nav noticis. Pasniegtie pavedieni paliek nesasieti. Lasītājs paliek notikuma vietā un viņam pašam nākas izlemt par virzieniem Spinozas rekonstrukcijai. Hronoloģiskā precizitāte nostrādā kā pseidoakadēmisks iedziļināšanās modelis un, tā kā pseido, tad pārvēršas par literāru stilistiku.
Žanru eklektisms atsauc atmiņā iepriekš lasīto. Kortāsara "Klasīšu spēli" vai Džoisa "Ulisu", kur pamīšus sadzīvo dažādas stilistikas teksti, intertekstuālas atsauces un blīvi citāti svešvalodās. "Ulisa" latviešu pārlikumā augstsirdīgais tulkotājs Dzintars Sodums bija pievienojis komentāru sadaļu ar latīņu, sengrieķu un citvalodu izteikumu skaidrojumiem desmitiem lappušu garumā. Arī "Spinozas poētikā" aizraujošs ir kontekstuālais slānis, kas nereti rada barokālu iespaidu, kad zemsvītru piezīmju teksts aizņem lielāko daļu lapas un lasītāju apņem autora domas arhitektonika, kuras precizitātes dēļ ir jāatkāpjas no estētiski optimālā.
Spinozas citāti latīņu valodā rada to patīkamo sajūtu, ka grāmatas autori izturas pret potenciālo lasītāju kā pieaugušu, nobriedušu personību, kuram nenāksies grūti, ieguvušam klasiskās ģimnāzijas izglītību, saskatīt Spinozas citātu vietu klasisko tekstu korpusā. Tāpat arī iekavās kursivētie personvārdi, piemēram, Ešers (Maurits Cornelis Escher), 77. lpp. Vairāk nekā palīdzība tiem, kas šo Ešeru sastop pirmoreiz un gribēs "Vikipēdijā" par viņu uzzināt vairāk, tas ir estētisks žests, kas atjauno latviski no konteksta izņemto personu oriģinālajā vidē. Pat ja tas ir tikai vārds viņa dzimtajā valodā un divi gadskaitļi. Bauda lasīt personu rādītāju. Bez vēlmes uzzināt lielos stāstus.
Radoša izšķērdība strāvo no šīs 118 lappušu biezās grāmatas: mākslinieces Oļas Vasiļjevas dizains, divas redaktores (Zane Onckule un Iliana Veinberga), Frensisa Ponža dzejoļa tulkojumam no franču valodas piesaistīta Agnese Gaile-Irbe, tekstu uz angļu valodu tulkojusi Rita Ruduša un vēl, un vēl kultūras darbinieki pielikuši roku, piešķirot izsmalcinātības un izšķērdības nianses, ko var sajust autoru mīlētā un aprūpētā grāmatā. Un simptomātiski, ka, lai arī ar KKF, Kultūras ministrijas, Rīgas domes u.c. atbalstu, šī grāmata iznākusi "kim?" Laikmetīgās mākslas centra plašāka mākslas projekta ietvaros. Un tas ļauj uzdot dažus retoriskus jautājumus. Vai laikmetīgs, eksperimentāls mūsdienu latviešu literatūras darbs var tikt publicēts tikai kā vizuālās mākslas projekta sastāvdaļa? Vai šāds literārs projekts būtu atbalstīts KKF Literatūras nozares ekspertu komisijā? Kāpēc eksperimentāli teksti un tekstu eksperimentāls izmantojums Latvijā biežāk sastopams laikmetīgās vizuālās mākslas izstādēs/projektos nekā literāros darbos? Vai laikmetīgā vizuālā māksla ir aprijusi laikmetīgo literatūru, kļūstot par lingua franca visam eksperimentālajam?
Lai nu kā, tas viss sinerģiski ved pie domas par radošo procesu. Kad es dzirdu argumentējam, ka ne visi jaunradītie kultūras darbi būs izcili, taču finansējums ir nepieciešams "radošā procesa uzturēšanai", lai pastāvētu vide jeb – kā dažkārt izsakās mazāk diplomātiski kultūras darbinieki – mēslojums, kurā rasties izcilajiem, lielajiem darbiem, tad man ar apzīmējumu "radošais process" parasti nāk prātā šādi eksperimentāli, neskaidri, margināli projekti, kur tiek meklēts jaunais, nevis atražots jau zināmais labā kvalitātē.
17. (sic) lappusē autors brīdina, ka diemžēl nebūs iespējams pārskatīt visu Spinozas "Ētiku", tā vietā "es uzskatīju, ka labāk ir piedāvāt apjomu, kas ir izlasāms bez īpaši liela laika ieguldījuma". Varu piekrist. Tā kā grāmata ir bilingvāla – teksts blakus lapās ir angļu un latviešu valodās –, tad to var izlasīt divreiz ātrāk nekā jebkuru citu šāda apjoma grāmatu. Faktiski to ir iespējams izlasīt stundas laikā. Arī grāmatas saturs lasītāju lieki neapgrūtina, bet tieši otrādi – pacilā, kam par pierādījumu sniegšu fragmentu no 55. lappuses, kur lasām:
"Centrālie personāži – Frīdrihs Heinrihs Jakobi, Gotholds Efraims Lesings un Mozess Mendelsons. Strīdus objekts – Lesinga iespējamais spinozisms. Rezultāts – Mendelsona nāve." Un mazliet tālāk: "Cita starpā Jakobi šeit stāsta par savu sarunu ar Lesingu. Lesings bija augstās domās par Gētes nepabeigto dzejojumu "Prometejs"." Izglītots cilvēks no šeit minētajiem kungiem ir dzirdējis par Gēti, varbūt par Lesingu, (un Mendelsonu, bet to otru) – taču šeit uzburtā aina rada iespaidu, ka arī visi pārējie kungi pilnīgi ticami ir eksistējuši, un vēl viņu strīds par spinozismu un klāt neesošā Gētes līdz galam nepabeigto dzejojumu – tas viss kopā rada to piesātinājuma un jēgas atmosfēru, kas ļauj sajust – ja deviņpadsmitā gadsimta sākuma romantiķu nepabeigtie darbi un iespējamie nodomi ir atstājuši pēdas un nozīmi līdz šai stundai, tad varbūt arī mūsu nepabeigtajiem ir darbiem ir līdzīgs potenciāls un kādreiz par tiem rakstīs marginālās, zinātājiem adresētās brošūrās.
1