Attēlā - Engures ezers. Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Proza
18.11.2012

Personīgi

Komentē
0
Saglabā

Dažkārt, kad bijām saskrējušies, saguruši un jau pilnīgā bezspēkā saklieguši uz mammu, viņa – sarūgtināta, bet gudra – ļoti skaidriem un stingri izrunātiem vārdiem atnesa to lielo smaguma un viegluma vilni. Tas mums negaidīti uzgūlās, mūsu sasārtušajiem vaigiem, nemieram un sirdsapziņai, līdz aizsvieda krastā, kur smiltiņas bija negaidīti mīkstas un jūra, pavisam norimstot, nočukstēja savu ššš, savu viegluma, "viss-tomēr-ir-labi" ššš. Pirmajā brīdī tā šķita netaisnība, līdz pienāca otrais, kad ieklausījāmies mammas vārdos. Trešajā brīdī spīts bija salauzts – viņai ir taisnība. Un tā taču ir pati mīļākā no taisnībām, kas pastāv – es gribu tai ļauties. Ai! Mamma zina, ka šobrīd jābūt bargākai nekā citkārt. Nemokies, mamm, es sapratu jau pirmajā mirklī, ka īstenībā gribēju darīt, kā tu mīli, jo es mīlu tevi. Un es esmu drusciņ tu.

O, cik gan daudz mīlestības mums tobrīd bija, pēkšņi atkal bijām otrā frontē! Tā mīlestība bija iesprūdusi nez kādās dzīlēs, mēs nepateicām nevienu sirsnīgu vārdiņu. Citkārt mēs pat neatvainojāmies – likās, ka nepratīsim.

Kad biju Latvijā, dažkārt man arī gribējās tā sakliegt, pasūdzēties, nu, vismaz domās – par to, ka, ja es dzīvotu kādā lielā, bagātā valstī, tad daudzas problēmas nemaz neeksistētu, es pat nezinātu, kāda ir tā sajūta. Un nez kā ir tiem, kas patiešām aizbrauc? Droši vien viņi ir apmulsuši, viņi mazliet vairāk apdomājas, sarunājoties ar vietējiem iedzīvotājiem, lai nekļūtu viņu acīs nabadzīgi muļķi, uztraucoties par lietām, par kurām tur nav pamata uztraukties. Varbūt viņi, nu, vismaz domās, turpina pasūdzēties par savu iepriekšējo dzīvi, taču ārēji viņi ir mierīgi un varbūt pat lūpu kaktiņos apmierināti smaida.

Šobrīd manis Latvijā nav, tomēr es arī neesmu tur, kur ir tie daudzie latviešu aizbraucēji, es nezinu, ko viņi jūt un domā. Atklāti sakot, tā ilūzija no iepriekšējās rindkopas man jau ilgu laiku šķiet vulgāra, pilnīgi nepieņemama. "Dzīvot kādā valstī" nav tas pats, kas tur piedzimt. Piedzimšana ir svēta, tā ir vesels izvēļu saišķis. Jau tobrīd daudz kas ir atrisināts mūsu vietā. Mūsu ķermenis ir pielāgots mūsu ikdienas vajadzībām, atliek tikai augt un apgūt tā neizmērojamās iespējas, mamma un tētis palīdzēs. Arī viņi mums sastāda kompāniju it kā tāpat vien. Mēs kopā ejam pastaigās, bērniņiem ir tik viegli atgūt mieru un aizmigt svaigajā gaisā. Jā, ietves Latvijā ir daudz grubuļainākas nekā tajās bagātajās valstīs, taču mazajiem patīk tāda šūpošanās! Tā ir tā zeme, kurai es esmu izvēlēta, Dievs man izvēlējies tieši to. Tās ir manas mājas, pārbagātas ar atmiņām un stāstiem. Te, Francijā, es un ikkatrs studējošais lietojam frāzi "es tagad atgriezīšos savā istabā". Te mēs varam dzīvot kādā dzīvoklī, jā, kādā istabā, vietā, kura diez vai jelkad varētu kļūt par "mājām" šī vārda visbagātīgākajā nozīmē.

Varbūt es sapņoju. Varbūt man ir bijusi pārāk laimīga bērnība. Varbūt citiem latviešiem "mājas" tik tiešām ir tikai "māja". Un vai gan es pati šobrīd neesmu samelojusies, jo jau tagad savā dzīvē šo svēto vārdu esmu lietojusi, attiecinot to uz divām vietām divās dažādās pilsētās. Un kas par to, ja viena no tām atrodas citā valstī? Tu atver durvis, un tur pretim skrien bērni, kas runā tavā dzimtajā valodā. Virtuvē kalst piparmētras. Katrā istabā ir pa kādai brāļa gatavotajai koka mēbelei; grūti gan gāja ar to attransportēšanu, bet ir tā vērts. Viss ir tīrs un vienkāršs, jā, mājīgs! Kāpēc ne? Tu pirms vakariņām aizej uz veikalu. Tas ir milzīgs, un tur ir pat rupjmaize, sieri ir daudz lielākā izvēlē kā Latvijā. Taču biezpiena nav. Tu par to iespītējies un tāpēc nepaņem smalko sieru, labāk svaigu gurķi. Kumelīšu tējas rajonā neviena cilvēka, tev tiek savs slepenais latvieša prieciņš. Un tādu prieciņu ir daudz, katrs no tiem liek atminēties, ka esi no tās skaistās, mīļās vietas. Varbūt ar to varētu pietikt, ja vien nebūtu vēl arī pretmets. Tiem cilvēkiem, ar kuriem tu ikdienā satiecies, piemīt vairākas kaitinošas īpašības, kuras tev liekas pilnīgi raksturīgas viņu mentalitātei. Tomēr tev ir cita, un liekas, ka viņi tā arī nekad nesapratīs, tieši kāda. Tu redzi, ka dažkārt tā pati īpašība nokaitina arī kādu kolēģi, taču viņš ar to tiek galā pavisam citādi. Tu dažkārt gaidi, ka cilvēki rīkosies "pa latviskam", un katrreiz pārsteidzies par to, ka tas nenotiek. Tu gaidi, kad viņi kļūdīsies, nenovaldīsies vai paklusēs pa latviskam. Tu justos tik ērti. Viņi tad rīkotos līdzīgi kā tu varētu rīkoties viņu vietā. Viņos būtu kaut kas ļoti pazīstams, kaut kas vismīļākais – latviskais. Tu domās varētu teikt: "Es esmu drusciņ tu." Tavas mājas tad sniegtos tālāk par tava mitekļa slieksni. Gluži kā tas bija Latvijā.

Esot šeit, bagātajā franču zemē, visas manas latviski mazdūšīgās domas iegūst jaunu plūdumu. Es zinu, ka – tāpat kā pirmoreiz, kad atgriezos no Francijas mājās – janvārī mans atpakaļceļš sāksies perfekti iekārtotā vietā, cilvēkiem būs lieliskas kvalitātes koferi un ļoti iepraktizētais pieklājības smaids. Jau Latvijā esot, lai nokļūtu no galvaspilsētas Cēsīs, ziņkārīgi gaidīsim, vai būs jaunais vai vecais autobuss. Mēs brauksim pa dažkārt diezgan mežonīgas kvalitātes ceļiem, pļavas nebūs nopļautas. Ciematos, kuriem brauksim cauri, mēs redzēsim dažus pensionārus nākam no veikala ar jau pa pusei izbalējušiem plastikāta maisiem. Ja tajos ļautu ielūkoties, tad gurķus un tomātus gan jūs neredzētu – tie daudz smaržīgāki izaug piemājas siltumnīcā. Satiekoties mēs būsim tikpat mežonīgi laimīgi kā tā ceļu kvalitāte, taču tas būs klusi klusītiņām, pa dziļo. Tētis būs nopļāvis zāli un nogriezis matus, gaidīs, kad es to viņam pateikšu. Mamma būs piesmaržinājusi visu virtuvi. Redziet, mums ir citas bagātības, tieši tās, kas man patīk daudz vairāk. Paštaisītās dāvanas sajūsmina krietni spēcīgāk, un tā es redzu arī savu Latviju. Mēs neesam izaijāti, mums viss netiek iedots, mēs pat neuzdrošināmies visu pieprasīt. Tomēr mūsos nav arī netīkamā skaļuma un bravūras, mēs viegli protam paši pagatavot mazos ikdienas priekus. Tie vispār nav salīdzināmi ar jauniem, spīdīgiem koferiem, kas prot izvilināt tikvien kā ātri dziestošo, iepraktizēto smaidu.

Dažkārt mēs sūdzamies vai vismaz gribam to darīt, un daudz kas no tā, ko domājam, ir taisnība. Daudz kas nav sakārtots. Un tad tu nonāc citviet un redzi otru pusi. Es ceru, ka to redz visi, kas aizbrauc. Es ceru, ka siltās atmiņas, domas par īstumu, kas pieder latviešu dzīvei (izturēšanās veidā, dabā, pārtikā, sauciet visu ko gribat), viņu sūdzības pēkšņi pārtrauc, lai iedegtu to kluso mīlestības pilno sajūtu pret savu zemi. Un tad ir tik grūti lūgt piedošanu. Tāpat kā toreiz mammai. Vienīgais, kas mums tomēr izdevās, bija aizskriet viņu samīļot un gribēt nekad neatlaist.

Laura Kampenusa

Laura Kampenusa ir Latvijas Kultūras akadēmijas 3. kursa studente. Mācās franču valodu un gaišumu. Uzskata, ka viņai un Amēlijai Pulēnai ir daudz kopīga.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!