Sadarbībā ar interneta portālu rus.delfi.lv piedāvājam pārskatu par krievu valodā sarakstītām grāmatām, kurām būtu vērts pievērst uzmanību, ja vēlamies saprast lielo un prātam neaptveramo krievu literatūras pasauli.
Atskatoties no šodienas augstumiem uz to, kas ticis sarakstīts, publicēts un pārciests krievu literatūrā laikā no 2008 līdz 2013. gadam, saproti paradoksālu lietu: darbi, kas saņēmuši atzinīgas kritiķu atsauksmes un plūkuši dažādu literāro prēmiju laurus, nez vai var pretendēt uz savu laiku iezīmējošu vai simbolizējošu darbu statusu. Un otrādi – būtiskas, strīdīgas, publikas pieprasītas grāmatas nav saucamas par Lielo literatūru – tādā nozīmē, ka to autoru vidū nav mūsdienu dostojevsku, tolstoju un pat ne šolohovu. Un arī tā ir būtiska 21. gadsimta literatūras iezīme.
Lai gan dažkārt kritiķi un lasītāji var arī nonākt pie kopīga viedokļa. Mēs centīsimies izspraukties pa vidu starp objektīvās analīzes (kritiķi) Scillu un subjektīvo simpātiku (lasītāji) Haribdu – lai piedāvātu latviešu lasītājam desmit labākās pagājušās piecgades krievu grāmatas, kuras būt vērts izlasīt gan izklaidei, gan tāpēc, lai aizdomātos par mūžīgajiem cilvēka eksistences "sasodītajiem jautājumiem", kuru risināšanā krievu literatūra ir tradicionāli spēcīga.
Viktors Peļevins
Ananasu ūdens daiļajai dāmai, 2010
Krievu kulta rakstnieka Viktora Peļevina grāmata "Ananasu ūdens daiļajai dāmai" ir stāstu un noveļu krājums skarbas sociālās satīras garā. Tā ir literāra bumba ar laika degli, kas sprādziena laikā pārvēršas par apdullinošu un krāšņu austrumniecisku uguņošanu.
Slaveno romānu "Čapajevs un Tukšums" un "Generation P" autors, kas kļuvuši par nozīmīgiem 90. gadu beigu un "nulto" gadu sākuma darbiem, gandrīz ik gadus izdod pa jaunai grāmatai, kas katra kļūst par aktuālas satīras paraugu. "Ananasu ūdens" ir vēl viens trāpījums desmitniekā. Peļevins tik veiksmīgi veicis savu literārā zenīta kodeksa raķešu palaišanu (labākais krājuma stāsts tā arī nosaukts – "Al-Efesbi zenīta kodeksi", vārdu spēle norāda uz saistību ar FSB, Krievijas Federālo drošības dienestu), ka presē viņš jau ir nodēvēts par "garīgās telpas Džulianu Asanžu". Smieklīgi? Robeža starp smiekliem un ne-smiekliem ir visai nosacīta, un to savā grāmatā parāda Peļevins.
Krājums satur divas noveles ("Operācija Burning Bush", "Al-Efesbi zenīta kodeksi") un trīs stāstus. Operācija Burning Bush (FSB specoperācija, kuras laikā Džordža Buša apziņā tiek implantēta viltotā Dieva Balss) stāsta par Odesas ebreju Semjonu Levitānu, attālu Staļina laika padomju diktora Levitāna radinieku. FSB savervētā Levitāna uzdevums ir nest debesu vēstis ASV prezidenta smadzenēm. Šim nolūkam viņam nācās no tiesas skatīt Tā Kunga seju, kā arī nolaisties elles dibenā.
Novelē "Al-Efesbi zenīta kodeksi" krievu izlūkdienesta aģents Savēlijs Skotenkovs iefiltrējas afgāņu talibu rindās, lai palīdzētu tiem karā pret ASV. Tā kā karš pārsvarā notiek ar tādu mediju masu iznīcināšanas ieroču kā CNN un Wikileaks palīdzību, krievu aģents uzzina, kā iespējams sakaut ienaidnieku ar vārdu, kas ierakstīts smiltīs, un kļūst par pravieti… Ko lai te vēl piebilst!
Pāvels Sanajevs
Apglabājiet mani aiz grīdlīstes, 2005-2014 (pārizdevums)
Scenārista, režisora un tulkotāja Pāvela Sanajeva grāmata ir romāns par laimīgo un vienlaikus murgaino padomju bērnību.
Grāmatas galvenā īpatnība slēpjas valodā, kādā radīta zēna Sašas Saveļjeva atmiņu atmosfēra: "Es mācos otrajā klasē un dzīvoju pie vecmāmiņas un vectētiņa. Mamma mani iemainīja pret punduri-asinssūcēju un uzkrāva vecmāmiņai uz kakla kā smagu krustu. Tā es kopš četru gadu vecuma tur karājos."
Tomēr galvenais grāmatas varonis ir Sašas vecmāmiņa: "Tava māte man reiz teica: "Es uz viņa atspēlēšos." Bet zini, es jūs visus piekāšu, es pati uz jums atspēlēšos. Saprati!? Es neskaidri nojautu, ko īsti nozīmē "atspēlēšos", un nez kāpēc nolēmu, ka vecmāmiņa mani noslīcinās vannā…"
Citētais fragments ir tikai nevainīgs ievads nākamajai ainai, kas uz ilgu laiku iekritīs atmiņā ikvienam lasītājam. No šādām ainām būtībā arī ir veidots viss romāns. Sašas vecmāmiņa lasītāju (kopā ar Sašu) paņem priekšā visos iespējamos veidos, tajā pašā laikā esot apbrīnojami gaiša un mīloša būtne. Sašas vecmāmiņa sevī iemieso krievu dvēseles dziļāko noslēpumu.
Romāns ir veltīts Pāvela Sanajeva audžutēvam, pazīstamajam teātra un kino aktierim Rolānam Bikovam, tas iesākas jautri, bet pamazām kļūst aizvien skumjāks. Bet tāda ir padomju dzīves būtība. Ja jums ir bijusi padomju bērnība, jūs varat salīdzināt atmiņas, bet ja nebija, tad uzzināt par to no Sanajeva romāna var daudz vairāk nekā no pārdesmit vēstures grāmatām.
Pāvels Sanajevs
Vējagrābšļa hronikas. Apglabājiet mani aiz grīdlīstes-2, 2013
Skandalozās Pāvela Sanajeva grāmatas "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes" turpinājums tika nosaukts par "Vējagrābšļa hronikām" un publicēts 2013. gadā. Šoreiz galvenais varonis jau ir pats stāstītājs. Viņš ir izaudzis. Viņam ir deviņpadsmit gadu, un viņu sauc par Vējagrābsli.
"Vējagrābšļa hronikas" ir daudz pieaugušāks teksts. Visās nozīmēs – gan saturiski, gan stilistiski. Grāmata ir sarakstīta viegli, virtuozi, ar gaumi. Darbības ievērojama daļa norisinās Rīgā un Jūrmalā (grāmatā ir izmantotas pat frāzes latviešu valodā), kur Vējagrābslis ieradies, lai pirmoreiz dzīvē atpūstos kā pieaugušais. Ir 1990. gads, māte sagādājusi Vējagrābslim ceļazīmi uz komponistu atpūtas namu Pumpuros, un no šī brīža sākās viņa jaunā dzīve.
Grāmata izdevusies jautra, neganta un mums jo īpaši interesanta, jo 1990. gada vasara bija īpašs laiks.
Figļs-Migļs
Vilki un lāči, 2013
Satīriskais romāns "Vilki un lāči", ko sarakstījis Figļs-Migļs (tas ir Sanktpēterburgas rakstnieces Jekaterinas Čebotarjovas pseidonīms), 2013. gadā saņēma prēmiju "Nacionālais bestsellers", un to var uztvert kā Pēterburgas atbildi brutālajai maskaviešu Vladimira Sorokina, Viktora Peļevina un Viktora Jerofejeva prozai.
Darbība notiek Krievijā netālā postapokaliptiskā nākotnē. Pilsēta (Sanktpēterburga) ir piemērota antiutopiska dekorācija. Tieši tur savu jauno impēriju sāk būvēt kanclers Nikolajs Pavlovičs, bet aiz pilsētas robežām varu pārņēmuši kontrabandisti, anarhisti un citi tumši ļautiņi.
Aiz Ņevas upes sākas "Austrumi", kur dzīvo "vilki un lāči". Ķīnieši, kā runā, plāno iebrukumu. Kanclers Nikolajs Pavlovičs organizē Austrumu ekspedīciju, kurā dodas romāna galvenais varonis Dažādacis, kuram piemīt burvju spējas atbrīvot citus no vīzijām un sirdsapziņas paliekām.
"Vilku un lāču" vietā lasītājam visu laiku gribas teikt "Vilki un aitas", taču "aitu" šajā antiutopijā nav. Upuru lomā ir "priekpilnie", garīgi slimie un "caurkritušie skolotāji". Visi pārējie jau sen ir kļuvuši par "vilkiem" – pilsētā regulāri notiek kaujas starp "mentiem un tautas vienībām". Nikolajs Pavlovičs vienu pēc otra veic noziegumus pret cilvēci, sarīdot savā starpā padotos, taču arī iedzīvotāji neatpaliek no valdnieka – gaisā virmo visatļautība.
Figļa-Migļa grāmata atspoguļo krievu cilvēka tradicionālā pasaules uzskata saļodzīšanos un sajukumu, kas valda gan vienkāršās tautas, gan inteliģences prātos. Tajā pašā laikā šī satīriskā antiutopija kalpo kā ironiska atbilde un sava veida parodija par Sorokina un Peļevina darbiem.
Slava Se
Santehniķis, viņa kaķis, sieva un citas detaļas, 2010
2010. gada vasarā Rīgas blogeris Slava Se (Vjačeslavs Soldatenko, viņa blogs lasāms šeit – http: //pesen–net.livejournal.com) krievu internetā kļuva populārāks par Krievijas prezidentu, un viņa bloga stāstu publicēšana grāmatas formātā izraisīja vēl nebijušu ažiotāžu gan Krievijā, gan Latvijā.
Slava Se ir asprātīgs, saistošs, precīzs un aizraujošs. Viņa pastāsti un aforismi spēj uzlabot garastāvokli jebkurā brīdī un vietā. Te būs tikai viens, nejauši izvēlēts citāts: "Jaunībā es strādāju par mūziķi, biju lieliski neprecēts un nēsāju laulības gredzena mulāžu. Tā seksuālās drošības nolūkos rīkojas daudzi mūziķi. Bet mūsu basģitārists nenēsāja. Šādas bezrūpīgas rezultātā viņu ik vakaru izvaroja tualetē. Iesākumā viņam tas patika, bet tad viņš saķēra kaut kādu slimību un vīlās mīlestībā. Kopš tā laika es esmu kļuvis pieaugušāks, guļu saliekamajā gultā, esmu nožēlojami neprecēts un neprotu taisīt ēst. Un nožēloju, ka toreiz nēsāju gredzenu. Reizēm es garastāvokļa uzlabošanai pērku gastronomā šniceles. Šniceles ir lieliskas. Tās var likt uz zilumiem un ieslēgt ledusskapī. Ar šnicelēm mana māja izskatās daudz bagātīgāka. Pāris reizes es tās esmu ēdis. Garšo kā borščs, tikai apvārtīts rīvmaizē."
Zahars Priļepins
Grēks, 2008
Zahars Priļepins ir spožs notikums krievu pēdējās desmitgades prozā. Krievijā viņš kļuva slavens ar romānu "Pataloģijas" par Čečenijas karu. Tad tika pamanīts un novērtēts romāns "Saņkja", kas izraisīja skandālu arī mūsu valstī, jo acīgie Latvijas žurnālisti pamanīja šajā grāmatā literāru versiju par tiesneša Jāņa Laukrozes slepkavību. Tad iznāca romāns stāstos "Grēks", kas kļuva par trīsdesmitgadnieku "zudušās paaudzes" simbolu.
Grāmatas "Grēks" galvenais varonis ne visai līdzinās tam Priļepinam, kādu mēs to pazīstam no preses (brašs omonietis ar automātu, ekstrēmists nacionālboļševiks, biežs Putina viesis Kremlī utt.). Priļepina varonis ir spēcīgs, veselīgs, nabadzīgs un sentimentāls jauneklis, kas strādā par ārā metēju kādā naktsklubā, provinciāls omonietis dzīves baudītājs, maizes krāvējs filologs un citi.
Vislielāko sajūsmu un sašutumu izraisa tas, ka Priļepins ir laimīgs par spīti tai atbaidošajai Krievijas realitātei, kas daudzus tādus kā viņš nospiež, iedzen cilpā, uzsēdina uz adatas. Un arī par nacionālboļševiku Priļepins kļuva tāpēc, ka viņam ir kauns par to Krieviju, kas eksistē viņam apkārt.
Mihails Vellers
Arbata leģendas, 2009
Pazīstamais krievu rakstnieks un publicists ar igauņu pilsonību vēl 1993. gadā sarakstīja grāmatu "Ņevas prospekta leģendas", kurā literāri pārstāstīja pilsētas mītus un folkloru par padomju laikiem. Šī grāmata viņu padarīja slavenu. 2009. gadā iznāca turpinājums – "Arbata leģendas". Šoreiz darbības vieta ir Maskava – padomju, Jeļcina, mūsdienu Maskava.
"Arbata leģendās" ir četras nodaļas – par PSRS, par māksliniekiem, par Jeļcina deviņdesmitajiem un par dažādo. Lasīt to mierīgi nav iespējams, jo lasītāju ik brīdi pārņem neapvaldāmu smieklu lēkmes.
Stāsti par to, kā režisoru Ņikitu Mihalkovu iesauca armijā, kā odiozais tēlnieks Zurabs Ceretelli nekādi nevarēja atrast vietu savam mega piemineklim Pēterim Pirmajam, kā Boriss Jeļcins makšķerēja kopā ar japāņu premjeru – tie ir sociālās satīras šedevri. Katra nodaļa papildināta ar autora piemeklētu Krievijas politiķu un biznesmeņu smieklīgāko un absurdāko izteikumu izlasi.
Eduards Ļimonovs
Čukču apoloģija, 2013
Rakstnieka – dumpinieka, politiķa un publicista Eduarda Ļimonova krājumā savākti stāsti un esejas, kas tapušas dažādos gados, sarakstītas par dažādām tēmām (no eksotiskiem piedzīvojumiem līdz "tiesai un cietumam"). Taču grāmatas nosaukumā ne velti ir pieminēti čukči – titulstāsts ir kvintesence idejai par to, ka mēs dzīvojam mītu un ilūziju gūstā.
"Čukču apoloģija" ir vēsturisks nostāsts par čukču iekarošanu un iekļauts nodaļā ar nosaukumu "Vecie krievi". Plašākam lasītāju lokam diez vai zināms, cik talantīga, kareivīga un brīvību mīloša tauta patiesībā bija čukči, cik niknu pretestību viņi izrādīja krievu ekspansijas laikā. Nez vai kāds ir lasījis pētījumu "Čukču kara māksla", kas stāsta par šo apbrīnojamo un nebūt ne anekdotisko tautu, kas drīzāk ir tuvos rados ar japāņu niņdzām.
Stāsti un apraksti, kas apkopoti šajā Ļimonova krājumā, var mainīt vai vismaz sašķobīt lasītāja pārliecību par to vai citu autoram svarīgu tēmu – katrā ziņā tie var likt pārskatīt savus uzskatus par pasauli, savām vēstures zināšanām, iespējams – arī attieksmi pret dzīvi.
Vladimirs Medinskis
Siena, 2012
Šībrīža Krievijas kultūras ministra grāmata, kas ir autors populārai sērijai "Mīti par Krieviju", visai negaidīti izrādījās vēsturisks piedzīvojumu romāns, kas pievēršas XVII gadsimta sākuma Krievijai. Vienlaikus "Siena" ir kļuvusi par krievu mentālā revanša simbolu.
Romāna varoņu piedzīvojumi liek atcerēties Aleksandra Dimā "Trīs musketierus". Autors izklaidē, vienlaikus cenšoties radīt vēsturiski konkrētu XVII gadsimta Krievijas ainu – tās tautu, sadzīvi un parašas, tās valstisko iekārtu. Viss sākas ar galvu reibinošu jauna pavāra ceļojumu apkārt Eiropai… Noslēpumainu slepkavību un neizskaidrojamu nāves gadījumu virkne augstu mūru ieskautā un poļu karaspēka ielenktā Smoļenskas cietoksnī… Varonīga aizstāvēšanās… Tērauds un šaujampulveris… Noslēpumi un dārglietas… Rietumkrievija pret Moskoviju… Jezuīti un rozenkreicieši… Mīlestība un Debesu zīmes! Lasītājam nenākas garlaikoties.
Spēles elements "Sienā" ir ārkārtīgi svarīgs, lai to kā nākas novērtētu. Tas nav vienkārši vēsturisks romāns. Tas nav tikai detektīvs. Tas nav patriotisks kara romāns. Autors piedāvā lasītājam "uzspēlēt vēsturi". "Sienas" autors mēģina saļodzīt daudzos negatīvos mītus par Krieviju, kuriem labprāt tic ne tikai ārzemnieki, bet arī paši krievi, lai šādā veidā attaisnotu savu nespēju un vājumu.
Tajā, ko savā starpā nesadalīja divas Krievzemes – Rietumu un Austrumu –, slēpjas visu turpmāko karu un konfliktu iemesls līdz pat šodienas konfliktam Ukrainā. Kas vainojams nebeidzamajos ķīviņos starp brālīgām tautām? Medinska grāmata, neskatoties uz to, ka viņš tiek uzskatīts par Kremļa galveno ideologu, rada iespēju objektīvāk paskatīties uz vēsturi, kurā meklējamas XXI gadsimta nacionālo konfliktu un pretrunu saknes.
Boriss Akuņins
Eiropas daļa. Krievijas valsts vēsture. 1. sējums, 2013
2013. gadā pazīstamais krievu rakstnieks, publicists, liberālis un Putina kritiķis Boriss Akuņins izdeva sava literāri vēsturiskā projekta "Krievijas valsts vēsture" pirmo grāmatu ("Eiropas daļa. No pirmsākumiem līdz mongoļu iebrukumam"), kas sabiedrībā izraisīja emociju un strīdu vilni.
Kopumā Akuņins ir iecerējis uzrakstīt astoņus sējumus, katru no tiem papildinot ar literāru darbu grāmatu, kas tematiski sasaucas ar aprakstāmo vēstures periodu. Viņa adresāts ir plaša lasītāju auditorija: cilvēki, kas vēlas uzzināt, kā viss bija patiesībā, kā arī tiek, kas vēlas saprast, kas tad Krievijas tūkstošgadīgajā valstī ir pareizi un kas – nepareizi. Mērķis ir lielisks, taču viegli iedomājams, kādu šķelšanos sabiedrībā tā realizācija varētu panākt. Akuņina grāmatas ir sava veida alternatīva Krievijas vēstures oficiālajam kursam, ko vēl XIX gadsimtā iedibināja Nikolajs Karamzins. Autors uzskata, ka Krievija ir eiropeiska, nevis aziātiska valsts, bet skarbo vēstures brāzmu ienestās "aziātisma" vēsmas ir jāspēj un jāgrib pārvarēt, lai kļūtu par pilnvērtīgu "Eiropas daļu". Kā pirmsākumos.
1