Photo by Gilly on Unsplash
 
Komentārs
11.03.2019

Pēdējais piliens?

Komentē
1
Saglabā

17. gadsimtā britu ārsts Tomass Viliss, pēc tam kad pats bija pagaršojis, secināja, ka virknei viņa slimnieku (no šodienas zināšanu viedokļa acīmredzot ar cukura diabētu sirgstošajiem) urīnam ir saldena piegarša. Tāda līmeņa "empīrisms" šodien var likt viebties, bet es, atvainojiet, neredzu lielu atšķirību starp to un iegremdēšanos, teiksim tā, izdalījumos, lai saprastu, kas notiek dažos Rīgas pašvaldības "organisma" atzarojumos. Tādēļ, atbildot aicinājumam izteikt dažas pārdomas par notiekošo ("Rīgas satiksmes" nedienas, Ušakova un Amerika lēmums mēģināt turpināt savu darbošanos Eiropas parlamentā), tālākajā tekstā centīšos vairāk vadīties pēc citām līdzīgām situācijām un priekšstatiem par vispārējiem varas funkcionēšanas modeļiem.

Ja formulējam jautājumu "Kā kungi tik tālu nodzīvojušies?", vispirms jānorāda, ka galvaspilsētām (arī citām lielām pilsētām) ir specifiska vieta konkrētās valsts varas hierarhijā un dažādi galvaspilsētu vadītāji gan spējuši izmantot šo posteni , lai iegūtu sev nacionāla mēroga ietekmi, gan mācējuši arī iespēju neizmantot vai sasniegto sapurgāt. Piemēram, jaunais Meksikas prezidents Andress Manuels Lopess Obradors plašāku ievērību guva, būdams galvaspilsētas Mehiko mērs. Tāpat Ņujorkas mēra amats nav nācis par sliktu Maikla Blumberga tēlam un ambīcijām. Savukārt Boriss Džonsons Londonas mēra postenī ieguva publicitāti, bet labi iesākto vēlāk pamanījās sabojāt jau ārlietu ministra postenī. Ilggadējais Parīzes mērs Žaks Širaks kļuva par Francijas prezidentu, tomēr mēra perioda notikumi nu viņu vajā korupcijas apsūdzību formā. Citiem vārdiem sakot, situācijā, kad visnotaļ lielu popularitāti baudījušajam Rīgas mēram darbība šajā postenī izvērtusies tā kā šobrīd, vainojams tikai pats Ušakovs & Co. Galvaspilsētas vai citas nozīmīgas pilsētas mēra postenis var būt labs atspēriena punkts darbībai nacionālā līmeņa politikā, bet tas neko negarantē.

Šāds pavērsiens politiķa Ušakova liktenī, manuprāt, saistās ar to, ka viņam (apzināti vai neapzināti) saprotamāks un izdevīgāks ir bijis, simboliski izsakoties, Jurija Lužkova modelis. Jāatgādina, ka Lužkovs par Maskavas mēru tika ievēlēts piecas reizes un kontrole pār Maskavu, kurā koncentrējas milzīgi resursi, darīja viņu par vienu no ietekmīgākajiem cilvēkiem Latvijas kaimiņvalstī. Bet – un te mana tēze neizceļas ar oriģinalitāti – šāds statuss ilgākā laika periodā rada neievainojamības un nekļūdīguma izjūtu. Jebkurš ietekmīgs politiķis laika gaitā apaug ar "galmu", bet Lužkova modelī tas ieguva lielākus apmērus un izteiktāku slēgtas korporācijas garu ar visiem no tā izrietošajiem vilinājumiem un arī vājajām vietām. Tiem, kuriem Ušakovs & Co. krīt uz nerviem, var likties, ka Rīgas pašvaldībā novērojamais ir kaut kas (sliktā nozīmē) unikāls, tomēr, manuprāt, tas iekļaujas noteiktā politiskās varas modelī, kas savā būtībā ir vienāds gan sociālistu ilggadīgajā kliķē Andalūzijas autonomajā apgabalā, gan kādā musulmaņu politiķu monopolizētajā daudzmiljonu Nigērijas ziemeļu daļas lielpilsētā.

Šādi modeļi – ja vien runa ir par puslīdz demokrātiskām valstīm – nav mūžīgi. Kaut kad pienāk "pēdējā piliena" moments, kura veicinošie faktori var būt ļoti dažādi. Tiesībsargājošo iestāžu darbs, vēlētāju nogurums, kāds īpaši skaļš skandāls, ko nevar ignorēt utt. Jautājums – kā notiek modeļa demontāža? Pastāv šķietams paradokss: lai gan modelis ir hierarhisks un varētu šķist, ka pārmaiņas hierarhijas virsotnē automātiski sagrauj visu modeli, tā nenotiek. Vai, ja notiek, tad ne tik ātri, kā varētu prognozēt vai gribēt.

Te minami divi aspekti. Pirmais. Dažkārt modeļa sastāvdaļa ir daļas vēlētāju aplaimošana ar kādām sociālām programmām, subsīdijām utt. Un pat tad, ja modeļa politiskie izveidotāji tiek atstumti vai arestēti (es te domāju vienīgi un tikai par Malaiziju!), nostūmēji konstatē, ka aplaimošana ir jāturpina. Otrais. Modeļa īpatnība ir liels t.s. nerakstīto spēles noteikumu īpatsvars (nav obligāti runa par tiešu korupciju), un nostūmēji saprot, ka bez modeļa iekšējo pazinēju palīdzības viņi netiek galā ar situāciju, un tad rodas nepieciešamība vismaz daļu modeļa dalībnieku inkorporēt pašu nostūmēju rindās. Inkorporētie iepriekšējā modeļa dalībnieki, pašsaglabāšanās instinkta vadīti, var pat pārstāt būt lojāli iepriekšējā modeļa vadītājiem, bet tas nemaina veidu, kā viņi vispār ir pieraduši darboties.

Nesākot garu piemēru uzskaitījumu, mana tēze attiecīgi ir – modeļa demontāžai nepieciešama apmēram puse no laika, kāds patērēts tā izveidei. Var gadīties, ka vairāk, bet jebkurā gadījumā ne mazāk. Tādēļ neredzu iemeslu apstrīdēt versiju, ka Rīgas pašvaldībā var runāt par "pēdējā piliena" situāciju. Vēlos tikai atgādināt, ka pēc pēdējā piliena visbiežāk seko noliets galdauts.

Vai modelis ir sagrāvis Rīgas ekonomiku? Nē. Ir neizmantotas iespējas, ir, visticamāk, no pilsētas attīstības viedokļa nelietderīgi izlietoti vai prasti piesavināti līdzekļi, bet pašvaldība, ja runājam par tās finansiālo stabilitāti, ir ar pietiekami lieliem aktīviem un līdzekļu piesaistes iespējām, lai nebūtu pamata zīmēt apokaliptiskas ainas. Viena no lielākajām ASV pilsētām, Detroita, 2013. gadā no publisko finanšu viedokļa bija novesta līdz tādai krīzei, ka nekas cits neatlika kā juridiski atzīst to par bankrotējušu – kā tas arī notika 2013. gada 3. decembrī. Tomēr, ja pilsēta vai reģions atbilst objektīviem priekšnoteikumiem, kas ļauj tai normāli funkcionēt (un Rīgas gadījumā tā ir), tad krīzi iespējams pārvarēt. Nevar teikt, ka jau pieminētā Deitroita šodien plaukst un zeļ, bet smagākais jau ir aiz muguras.

PSRS laikā bija ironisks izteiciens: "Taisi, ko gribi, vienalga sanāk Kalašņikova automāts." Rīgas vieta Latvijas resursu kontekstā ir tāda, ka svarīgākais jautājums patiesībā ir – kas jādara, lai pašreizējo modeli potenciāli nomainīt spējīgais galu galā atkal nebeigtos ar "kalašņikovu", respektīvi, ar saīgušu kārtējo "pēdējās piles" gaidīšanu. Šī teksta ietvaros bieži lasāmais vārds "modelis" nav lietots pašmērķīgi – modelis ir lielā mērā neatkarīgs no personālijām un partejiskās piederības. Tādēļ būtu noderīgi uzzināt ekspertu (juristu, ekonomistu u.c.) viedokli par to, kā pārveidot pašu bāzi tā, lai uz tās viens otru nenomainītu līdzīgi modeļi.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!