Pēdējais ķēniņš

Sērijas "Mākslas detektīvi" piektās grāmatas "Pēdējais ķēniņš" detektīvpiedzīvojumi šoreiz norisinās sniegotas ziemas un pirmssvētku noskaņās.

Dienu pirms Ziemassvētkiem Teo uz ielas atrod kādu slepenu dienasgrāmatu. Mazā, melnā grāmatiņa vēsta par Rīgas pēdējo ķēniņu – kādu brīnumainu vīru, kurš reiz spējis ziemas salā staigāt basām kājām, dāvājis aklajiem redzi, ubagu bērnu drūmajās dienās uzzīmējis sauli pie debesīm un veicis citus brīnumus. Taču Rīgas ļaudis brīnumdarim netic – pašā Ziemassvētku priekšvakarā viņa brīnumi tiek izsmieti, viņa labie darbi tiek nozagti un viņš tiek atstāts viens bez naudas un azaida. Mākslas detektīvu komanda – Teo, Poga un Komats – dodas glābt pēdējo Rīgas ķēniņu, taču viņiem būs jāatrisina vēl viens uzdevums – jāatrod arī kāda pavisam maziņa un miniatūra MiniPū!

Luīze Pastore, "Pēdējais ķēniņš", sērijas "Mākslas detektīvi" V grāmata, ilustrācijas – Elīna Brasliņa, apgāds "Neputns", fragments, 7.–14. lpp.

Dienu pirms garā Ziemassvētku brīvlaika sākās ziņās izsludinātā sniega vētra. Mēs drūzmējāmies skolas pagalmā un, priecīgi grūstīdamies, cits no cita atvadījāmies, kad no gaisa piepeši sāka krist vēl neredzēti lielas, pūkaini baltas pārslas. Sākumā tās slīdēja lēni – kā spiegi, izlūkojot pretinieku teritoriju, tad arvien raitāk un straujāk – kā kājnieku karaspēka uzbrukums, ko brāzmaini nomainīja kavalērija – jātnieku rota, līdz beidzot izcēlās pamatīgs putenis, kas ar lielgabalu artilērijas balto dūmu mākoņiem pilnībā iekaroja sala izbīlī jau nedēļu sastingušo zemi.

Skolēni pašķīda kur kurais, un viss palika balts. Balta zemes melnā mute, melno zaru pirksti balti, baltas melnās mēteļu muguras un pleci, arī zābaksmērā notrieptie melnie purngali palika balti, un caurcaurēm balts noklājās ielu melnais asfalts. Mutes svītra, starainie pirksti, taisnstūra muguras, trijstūra purngali, plakanais asfalts – viss, kas bija stūrains, tagad palika apaļš. Ziemas armijas bālie, apaļīgie kareivji plosījās triumfa gavilēs, pilnībā iekarojot melno pilsētu.

Kā nebūt turoties pretim negantajam vējam, ķepīgajām sniegpārslām līpot acīs, ausīs un degunā, es devos mājup, jo ziņās biju dzirdējis – iestājoties vētrai, iedzīvotājiem piekodināts ārpus mājas nerādīties. Sinoptiķi jau dienām ilgi brīdināja, ka tik ievērojamas sniega masas Latvijā nebūšot pieredzētas kopš 1931. gada. Toreiz sniega sega esot sasniegusi pat pusotru metru – tas ir – līdz pusei aizputināja māju pirmo stāvu logus un durvis un pilnībā nosprostoja nabaga lopus kūtīs un staļļos, līdz kuriem bijis vaiga sviedros jārok dziļas ejas sniegā!

Kas tas būtu par skatu, ja arī tagad visu pilsētu izraibinātu sniega tranšeju labirinti! No mājas uz māju, no veikala līdz veikalam, bet viss pārējais – sniegā līdz ausīm! Tramvaji iestrēgtu pusceļā, mašīnas pārvērstos kupenās un lidmašīnas, izmisīgi izstiepušas apsnigušos spārnus, pulcētos baros kā pingvīni, kas nelido.

Pacilāti prātojot par šādām katastrofāli neaizmirstamām Ziemassvētku brīvdienām, es bridu cauri kupli piesnigušajām ielām, kad piepeši manu uzmanību piesaistīja kāds objekts, kas izcēlās balti mutuļojošajā ainavā. Tur, kur vēl pirms mirkļa bija trotuārs, bet tagad – balts sniega lauks –, gulēja maza, melna grāmatiņa – tik tikko apsnigusi, it kā vēl pirms mirkļa būtu izkritusi kādam no kabatas. Sniegs burtiski kaudzēm gāzās no debesīm – vēl pāris sekundes, un tā būtu aprakta kupenā!

Es pacēlu atradumu un lūkojos pēc kāda garāmgājēja, kurš izskatītos to pazaudējis. Ļaudis, apsnigušās uzacis virs acīm dziļi nolaiduši, steigšus traucās man garām. Veltīgi gaidījis un teju vai pārvērties par staigājošu kupenu, es nolēmu patverties tuvākajā veikalā, lai tur aplūkotu savu atradumu.

Cilvēki bariem vien spiedās veikalā – vētras pārsteigti un Ziemassvētku drudzī kaistošiem vaigiem ļaudis skubīgi krāmēja iepirkumu ratiņos sveces sešpadsmit kārtās un pa virsu uzbēra sērkociņu kalnus, izpirka sāls un cukura krājumus nebaltām dienām (it kā šādos laika apstākļos tādas būtu iespējamas) un izķēra visas spīdīgās lietiņas, kas kaut cik līdzinājās kam dāvināšanai derīgam. Tūliņ apķēros, ka arī es vēl neesmu izdomājis, ko nopirkt mammai un tētim Ziemassvētkos! Man kabatā grabēja pēdējā mēnesī sakrātā kabatasnauda – tur pat sanāca diezgan LIELAS dāvanas! Vispirms ielīdu mājsaimniecības preču nodaļā pie vislielākajiem virtuves aparātiem, bet no tiem neko īsti nesapratu, tāpēc pārvietojos pie sveču plauktiem. Lielajā krāsu un aromātu izvēlē es vispirms apjuku, tad sadrūmu un visbeidzot nolēmu šo uzdevumu atlikt uz citu dienu. Veikalā skanēja līksmas Ziemassvētku melodijas, smaržoja tikko ceptas kanēļmaizītes, un uz mirkli es pat aizmirsu, kāpēc te atrodos. Tikai kaut kur starp kečupa un majonēzes plauktiem es beidzot atcerējos par atrasto mazo, melno grāmatiņu!

Tā nebija gluži parasta grāmata – uz vāka nebija ne autora vārda, ne grāmatas nosaukuma. Pirmo lappusi klāja tumši pelējuma pleķi un ar roku rakstīti pabalējuši veltījumi:

VIŅŠ SAVĀDNIEKS, TĀPAT KĀ VIŅA DZĪVE,
UN DZĪVO VIENMĒR TĀ, KĀ DIKTĒ PAŠA PRĀTS, –
TAS VARBŪT DRUSKU NEPILNĪGS, VARBŪT PĀR MĒRU PILNĪGS,
BET VARBŪT DZĪVES CĪŅĀS ASI UZASINĀTS!
Manam baskāja draugam, brīvajam putniņam no…

Paraksts nebija salasāms.

Tu neesi nekāds cilvēks, tu esi putns! Cilvēkam vajaga kā akmenim palikt uz vietas, bet tu gribi skraidīt!

Arī šeit paraksts nekādi nebija izburtojams.

Nākamajās lappusēs sekoja garāki vai īsāki ieraksti gluži citā – nemākulīgākā – rokrakstā un dažādi ar melnu ogli vai krāsainiem krītiņiem uzskicēti mazmazītiņi zīmējumi – ne lielāki par sērkociņu kastīti. Sīkās ainiņas bija raibu raibās: tur bija skicītes no baznīcu dievkalpojumiem, tirgus skati, vecmodīgi krogu un kafejnīcu ļautiņi, seno laiku pilsētas ormaņi un lauku ainavas – viss uzskicēts it kā steidzoties, lai autoram neaizmirstos.

Ieraksti bija datēti: pirmie ar 1925. gada 1. janvāri, bet pēdējais ieraksts veikts tā paša gada 24. decembrī – tātad Ziemassvētku priekšvakarā! Viss skaidrs! Tā bija veca – ĻOTI VECA – dienasgrāmata!

Es zināju, ka svešas dienasgrāmatas lasīt ir NEPIEKLĀJĪGI. Pat ja tā ir mūžveca. Nevienam taču nekas ļauns nevarēja atgadīties, ja kāds izlasītu simts gadus vecus noslēpumus? Kārdinājums ieskatīties vismaz dažos ierakstos bija ļoti liels… Neviens taču nekad neuzzinās…

Piepeši – kā zīme! – no mazās, melnās grāmatiņas izkrita kāda uz pusēm pārlocīta papīra lapiņa. Tas bija zīmējums, šoreiz – krietni lielāks un rūpīgāk izstrādāts nekā skices dienasgrāmatā. Tajā bija attēlots ledaini aukstas ziemas vakars pilsētā, bet zīmējuma otrā pusē neveiklā rokrakstā bija uzšņāpts uzraksts: IRBE. VAKARS.

Es vēlreiz aplūkoju zīmējumu. Nekādu irbi vai jelkādu citu putnu zīmējumā gan neatradu. Turklāt iegūtā informācija nekādi nepalīdzēja uzzināt ko vairāk par šo noslēpumaino dienasgrāmatu! Pāršķirstīju mazo, melno grāmatiņu vēlreiz, un gluži nevilšus mans detektīva skatiens tekstā kā blusas no suņa kažoka izķēra dažus zīmīgus atslēgvārdus un teikumus:

Šodien iztaisīju labu krogus papus portreju, dabūju mazo, melno naudiņu vēdera tiesai…

Šodien atklājas mana zīmējumu izstāde…

Šodien laukā spelgoņa, joprojumis tekalēju pa pilsētu basām kājām…

Šodien ubagu bērni izlūdza, lai uzmālēju sauli pie debesīm…

Šodien izglābu sētas peļu junkuram desmito dzīvībiņu…

Šodien uzdāvāju aklam vīram acu gaismu…

Nu gan zili brīnumi! Izlasīto rūpīgi iegaumēju. Kārtīgam detektīvam jāatceras pat tas, kas viņa acīm nav bijis domāts, – it īpaši, ja izlasītais liecina par kāda brīnumdara dzīvi. Kas par savādu cilvēku! Varbūt bijis kāds burvju triku meistars? ĪSTS mags?! Es, protams, visādiem pekstiņiem tā īsti neticu, piemēram, neko līdzīgu izslavētajam Ziemassvētku BRĪNUMAM nekad nebiju piedzīvojis. Taču šī cilvēka piezīmes manā pakrūtē raisīja kņudošu ziņkāri.

Man trīcēja rokas, es nervozi kodīju lūpas. Pārbaudījis, vai neviens neskatās – un neviens neskatījās, jo visi bija pārāk aizņemti ar iepirkšanos, – es tikai mazdrusciņ, ar pašu acs kaktiņu ieskatījos pēdējā – 24. decembra – ierakstā…

Šodiena sākusēs manim nelaimi vēstoša. Esu apzagts. Vēl vakara sākumā ēstūžos zīmēju labos ļaudis un par mazu, melnu naudiņu atdāvāju darbus, bet naktī labie oberīši mani ielaida krogū. Tur ļaudis gan manim tūdaļ atpazina, tie gan sauca: REKU MŪSU ĶĒNIŅŠ! PASAULS GLĀBĒJS ATNĀCIS!, bet par labām portrejām iegāza visupirms pa ausi, tad pa aci, pēc tam pa lūpu. Darbus nācās atdāvāt tāpat, un arī manu mazo, melno naudiņu kāds atprasīja, jo viņa portreja nebija padevusies, sak, es esot viņu izķēmojis. Lai dieviņš manim piedod, ka ar savu uzbāzību esu krogus ļaudīm izraisījis nelabas domas! Tagadiņ esu atgriezies savā būdā. Redzu, ka vandaļi manus labākos darbus no sienas noplēsuši un prom aiznesuši. Vēders raujas kumurī, jau septīto dienu neesu ēdis. Nezinu, vai sagaidīšu Ziemsvētku vakara

Te dienasgrāmata aprāvās – pat pieturzīmes teikuma galā trūka! Es pašķirstīju turpmākās lappuses – tīras kā sniegs – ne pēdu, ne pirkstu nospiedumu… Pār kauliem pārskrēja auksti šermuļi, un es steigšus aizcirtu mazo, melno grāmatiņu ciet.

Acu priekšā palika tikai aukstais, vientulīgais zīmējums: IRBE. VAKARS.

Cik briesmīgi! Tas bija briesmīgi drausmīgi! ELLĪGI BRIESMĪGI DRAUSMĪGI! Kas par to, ka dienasgrāmata piederējusi kādam, kurš dzīvojis pirms simts gadiem? Es taču labi zināju, ka ir tādi, kuriem arī tagad klājas tikpat plāni! Bet mēs te, siltumā un drošībā, tikmēr satraucamies par pāris sniegpārslām, kas krīt no gaisa, un kaut kādām dumjām svētku dāvanām!

Es nicīgi nosprauslāju. Cilvēki man apkārt turpināja iepirkties, it kā nekas nebūtu noticis. Paliku dusmīgs. Kaut kas taču bija jādara lietas labā!

Ne mirkli vairs nedrīkstēju kavēties. Ievīkstījis zīmējumu un mazo, melno grāmatiņu jakas iekškabatā, es apņēmīgi devos ārā – taisni iekšā sniegputenī.