Ivetas Apkalnas koncerts Jūrmalā. Foto: Dzintaru koncertzāle
 
Proza
24.07.2019

Pēdējā skaņdarba nodevība

Komentē
2

Pēdējam skaņdarbam bija jānoskan līdz ar pirmajiem saullēkta stariem – tā bija iecerēts, bet tā nenotika. Bija vai nu pārāk apmācies, vai pārāk agrs, bet saule neparādījās, toties, fināla akordiem skanot, no kāpām svinīgi, aplausu pavadīta, prom aizbrauca ātrās palīdzības mašīna, un tas arī izskatījās gana iespaidīgi. Koncerts bija galā, cilvēki, kā jau ierasts tādās reizēs, domīgi un nedaudz mulsi mīņājās uz vietas, līdz klusā vienotībā pagriezās pret jūru. Tumšmataina sieviete peldkostīmā lēni un cienīgi brida ūdenī. Viss pūlis, arī es, mēmi raudzījās, kā viņa brien aizvien dziļāk pelēkajā rītausmā. Uz mirkli mani pārņēma savāda sajūta, viss notiekošais šķita pārlieku sirreāls, bet – kas tieši un kāpēc, to es nespētu paskaidrot. Saputrotas asociāciju taciņas aizveda mani pie atmiņām par kādu Ziemassvētku vakaru gadus padsmit atpakaļ. Bija jau diezgan vēls, es klaiņoju viens pa savas mazpilsētas ielām. Viss bija piesnidzis, viss mirdzēja laternu gaismā, un man pretī nāca cilvēki: veselas ģimenes bija izgājušas vēlā svētku pastaigā. Tēvi vilka ragaviņas ar bērniem, mātes nesa rokās savīstītus zīdaiņus, cilvēki pikojās, smējās, sveicināja viens otru. Un vēl tur biju es – apjucis, nosalis savā ādas jakā, bez cepures, sabozies. Man bija sajūta, ka esmu nonācis kādas padumjas filmas uzņemšanas laukumā. Gāju aizvien ātrāk un ātrāk, metos ap stūriem, muku caur pagalmiem, man gribējās tikt kaut kur prom. Un arī tagad, stāvot jūras krastā un līdz ar visiem vērojot anonīmo rītausmas peldētāju, man piepeši ļoti gribējās kaut kur prom. Pagriezties, ievilkt elpu un skriet.

Bērnībā mēdzu mesties pakaļ lidmašīnām un gājputniem. Tas likās diezgan sakarīgs plāns, bet ikreiz, kad likās, ka izdodas, priekšā trāpījās kāds pārāk augsts žogs, upe vai kas tamlīdzīgs. Pārāk gan es par to nebēdājos, mana interese vairāk bija sportiska. Caurām dienām klaiņoju pa apkārtni, meklējot vietas, kurās vēl neesmu bijis. Biju diezgan droši pārliecināts, ka kaut kur ir tāda ļoti labi paslēpta vieta – maza ieliņa, kuras nav nevienā kartē, kāds maģisks pagalms, kurā aug palma, vai aizaudzis parciņš, par kura eksistenci visi ir aizmirsuši. Un es patiešām tādu parciņu atradu. Tas bija paslēpies aiz vecā kinoteātra, piecu minūšu gājienā no mājām, un es būtu gatavs apzvērēt, ka jau vairākkārt biju to vietu izpētījis, tomēr kādu dienu tieši tur uzgāju meklēto. Parks bija pavisam neliels – pāris salauztu soliņu, sūnām noaugusi akmens taciņa, mežonīgi sazarojuši kastaņkoki. No prospekta to aizsedza kinoteātra ēka un pamestas privātmājas pussagruvušais karkass. Tagad man bija tāds pavisam īsts noslēpums, un es nolēmu, ka man ir laiks meklēt draugu, kuram to varētu uzticēt.

Pēc koncerta mēs līdz ar citiem draudzīgos pūlīšos devāmies uz staciju, lai gaidītu pirmo vilcienu. Sētnieki, pēc visa spriežot, par koncertu neko nezināja un mulsi noraudzījās uz pārsimt cilvēku grupu, kas rītausmā, klusi čalodama, pa mazajām ieliņām devās stacijas virzienā. Tas bija ērģeļmūzikas koncerts, tāpēc mums pat nebija, ko kopīgi uz atvadām nodziedāt, pamodinot visu apkārtni. Kāds garāmejot draudzīgi uzsita man pa plecu, un nepazīstams acu pāris, uz mirkli sastapies ar manām, nomirkšķināja atvainošanos. Mirkļa impulsa vadīts, papliķēju pa plecu priekšā ejošo un tūdaļ nogriezos šķērsielā. Mani sagrāba dumja iecere nekur nebraukt un palikt tepat. Izlikties, ka vispār nekad neesmu pametis šo piejūras pilsētu, un pamēģināt likt tam noticēt arī citiem. Tas varētu nostrādāt, es skaidri zinu – tieši dumjākie plāni parasti nez kāpēc nostrādā. Es varētu iekārtoties vecajā kinoteātrī par naktssargu vai ko nu vēl viņiem tur vajag un īrēt istabu virs aptiekas. Veco, sen ne tikai šo pilsētu, bet arī valsti pametušo draugu, nomirušo draugu, pazaudēto draugu vietā es atrastu pāris citus, ar kuriem dzert alu sestdienas pēcpusdienās kāpās, un šad tad spēlētu ģitāru skolasbiedra garāžā. Varbūt mēs pat atkal savāktu grupu un es varētu kā senāk – piedzēries līdz nemaņai, iekrampējies mikrofona statīvā, no skatuves lamāties uz visu pasauli, kamēr sajēgu strauji zaudējoši puisīši un meitenītes pie skatuves raustās teatrālās konvulsijās, grimam tekot pār vaigiem.

Draugu, kuru es atradu un kuram pēc īsa pārbaudes laika parādīju savu parku, sauca Deniss. Viņš bija no inteliģentas, antisemītiskas krievu ģimenes un dzīvoja blakus mājā. Vecāki uzturējās Maskavā, kamēr viņš ar omīti nez kāpēc dzīvoja šeit. Varbūt viņa vecāki bija prātīgi izsprieduši, ka šejienes gaiss augošam organismam būs veselīgāks, vai, kā man toreiz iešāvās prātā, viņš saviem vecākiem vienkārši ne pārāk patika. Man gan Deniss likās visai simpātisks un atgādināja aktieri Mironovu – gan vizuāli, gan pēc manierēm. Denisa omīte arī bija jauks cilvēks, kaut gan neslēpa savu nepatiku pret mani, Denisa māti, latviešiem, ebrejiem, vāciešiem, sievietēm un Ameriku. Ikreiz, kad pie viņiem ciemojos, viņa man strikti norādīja, lai ar Denisu runāju tikai latviski, jo viņam jāmācās valoda. Un tad, bez pauzes, sāka lamāties par vietējā veikala pārdevēju, kura runājot tikai "suniski". Man visas tās nacionālās peripetijas bija svešas, bet es labprāt klausījos un ķiķināju. "Denisa tēti žīdene apvārdoja, un viņš tak gandrīz aizgāja pie tās maukas!" viņa teica, es stūķēju mutē ceptos grauzdiņus un smējos. "Amerikāņi jums uzmetīs bumbu, nevienam tā jūsu valsts nav vajadzīga!" viņa teica, es dzēru tēju ar aveņu ievārījumu un spurdzu pār krūzes malu. "Tu vispār kaut kāds čigāns neesi, ko? Aizdomīga tev tā seja! Un vecāki arī," viņa teica, es zviedzu, vēderu turēdams, tik komiska viņa bija, kad pukojās. Bet viņa neiebilda pret to, ka Deniss ar mani caurām dienām pazūd.

Parasti mēs dzīvojāmies pa mūsu parku vai devāmies ekspedīcijās gar dzelzceļa uzbērumu. Kādu dienu spēlējām bumbu manas mājas pagalmā, un piepeši pa prospektu turpat līdzās, rūkdama, dārdēdama un melnus dūmus klepojoša, brauca bruņumašīnu kolonna. Mēs nostājāmies ielas malā visu to vērot. Uz dažām bruņumašīnām, vaļīgās pozās atlaidušies, gulēja puiši saburzītos formastērpos. Viņi rokās turēja automātus un slinki vēroja apkārtni. Es saskatījos ar vienu no viņiem, un man kļuva kaut kā savādi. Deniss arī bija sabijies un, kā es piepeši sapratu, jau kādu laiku uzstājīgi centās mani aiz rokas aizvilkt prom. Vēlāk viņš teiks savai omītei, ka es esot gribējis tām bruņumašīnām mest ar akmeni, un viņa uz mani kliegs, raustot aiz krekla tik stipri, ka man liksies – galva tūlīt nolūzīs, bet es neatceros, vai tiešām kas tāds notika. Drīzāk jau viņš to dramatismam sadomāja, bet tam nebija vairs nekādas nozīmes, bija sācies pučs, un Denisu vairs nelaida ar mani staigāt. Neizslēdzu, ka viņa omīte turēja mani aizdomās par tiešu līdzdalību visā notikušajā.

Tagad mēs visi tomēr braucam pirmajā rīta vilcienā. Samiegojušies, iejukuši tikpat miegainu strādnieku vidū, klanām galvas, cenšoties fokusēt peldošos skatienus telefonos. Man mežonīgi gribas iedzert. Nepiespiesti parunāt par nebūtisko. Izpīpēt vismaz vienu sūda cigareti. Kādam kaut ko apsolīt – pilnīgi lieki, bet noteikti. Tādas lietas man palīdz, veido ietvaru, attur no neatgriezeniskas izplūšanas, izzušanas miljons sīkumos – visā, kas veido pasauli ap mums. Bērnībā es mēdzu paniski baidīties, ka no rīta pamodīšos un nevarēšu sevi atpazīt. Mani neatpazīs arī neviens cits, un es būšu pazudis. Bērnībā tāda iespējamība šķiet visai ticama. Vēlāk tu pieaudz un kādu dienu saproti, ka tas patiešām ir noticis. Tu tikai neesi to pamanījis. Saproti, ka jau pasen neesi pats un apkārt nav neviena, kurš varētu tev atgādināt, atsaukt atmiņā tevi pašu. Visi ir kaut kur izbārstīti, sajaukušies ar pārējiem. Un tu stāvi viesnīcas numuriņa vannas istabā ar zobu birsti rokās, skaties uz atspulgu spogulī, un jokains nelabums klusām aizpilda visas poras. Kā tas viss tā notiek, pa kuru laiku, kāpēc, un ko darīt ar to tālāk? Vakarā vēstniecībā notiek pieņemšana, tu ierodies saposies un izrijis puspaciņu leksotanīla. Kāds sparīgi minūtes desmit purina tavu roku, tu gurdi smaidi, žonglē rokā viskija glāzi un pēc mirkļa nogāzies pie skatuves zilām lūpām. Blakus stāvošā sieviete sarkanā kleitiņā (viņu tu mīli ilgāk, nekā atceries pats sevi) bailēs iekliedzas tik spalgi, ka no kāpu meldriem gaisā paceļas melns vārnu mākonis. Tu izkāp no vilciena un svilpodams soļo pa peronu. Kāpās, lapām nobirušas, rūsē ērģeles. Peldētāja atgriežas krastā, publika atzinīgi aplaudē.

Kādu rītu es, paķēris no mājām pudeli ūdens un cepumus, devos uz savu parku, bet tur sēdēja Deniss ar Sašku. Sašku es nedaudz pazinu, viņš arī dzīvoja turpat blakus un bija drausmīgs kauslis. Ieraugot viņus abus, sapratu, ka tas vairs nav mans parks. Kauties nelīdu, jo baidījos. Mēs nedaudz papļāpājām, un es devos prom. Tagad es, protams, būtu rīkojies citādi, bet tobrīd no nodevības biju pilnībā apstulbis. Es nesapratu, kā kaut kas tāds vispār ir iespējams. Atgriezies mājās, iegāzos gultā un, mirkli padomājis, histēriski ieraudājos. Istabā ieskatījās vectēvs un, līksmi iekrekšķinājies, piezīmēja, ka it nemaz nav pārsteigts. Kad gadus septiņus vēlāk jau biju kļuvis par knapi savaldāmu pusaudzi un mēs bijām pārcēlušies uz pilsētas draņķīgāko mikrorajonu, atkal satiku Sašku. Arī viņa ģimene bija nupat pārcēlusies turp. Tiklīdz viņu sētā ieraudzīju, uzmetos virsū ar dūrēm. Diez vai viņš saprata, par ko, diez vai tobrīd es pats to sapratu. Protams, viņš nebija ne pie kā vainīgs – par apliecinājumu tam kalpo arī mans zaudējums kautiņā.

Kāds man reiz atrakstīja, ka Deniss esot miris, nosities ar kalnu velosipēdu Karpatos. Pāris gadus vēlāk man atrakstīja arī viņš pats. Dzīvojot Maskavā, viss esot lieliski. Man nav pamata to apšaubīt, es pats reizēm sūtu tādas vēstules. Rakstu kādam, ka esmu laimīgs. Rakstu, ka nevajag ieciklēties. Man, saprotams, arī vienmēr ir licies, ka šīs vēstules mēs, visticamāk, rakstām paši sev. Kāds otrā galā, izlasot, tās leģitimē. Padara par notikušu nemākulīgi uzburtu vīziju. Tas ir pietiekami nejēdzīgi, lai nostrādātu, vismaz reizēm. Un ar to jau it kā pietiek.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!