Ar bērniem
08.05.2018

Pēc februāra un pirms novembra

Komentē
0

Par Rūtas Briedes grāmatu "Suns, kurš atrada skumjas", apgāds "Liels un mazs", 2018

Ķerties pie mākslinieces – kopš pāris grāmatām jau arī rakstnieces – Rūtas Briedes un mākslinieces Elīnas Brasliņas kopdarba lasīšanas šajā laikā noteikti ir vienkāršāk: nupat jau sāk joņiem zaļot un plaukt, un sakuras ziedu skati pamazām izdzēš no sniegu arī no feisbuka, ne vien no atmiņām. "Esam pārziemojuši!" raksta draugi, to visu fotografējot. Kādam šī pārziemošana ir bijusi nemanāma, kādam – grūts peldējiens aukstā un ķepīgā upē, kādam – buršanās cauri krāsns dūmiem ar vienu cerību – sasildīties. Uz laiku aizmirstot par visām citām "prioritātēm", "projektiem" un "aktualitātēm", ar ko pārpildīta pieaugušo dzīve, apgrūtinot brīvu pārvietošanos arī bērniem. "Suns, kurš atrada skumjas" ir viena no trāpīgākajām latviešu bērnu autoru grāmatām par nomāktību, kādu pēdējos gados bijusi iespēja lasīt. Iebrišana pelēcībā, skumjās, putekļos, apātijā, izklāstīta bērniem un caur bērnu skatpunktu, ir atrodama arī Andras Manfeldes nu jau "laligabotajā" grāmatā "Kurš no mums lidos?". Rūtas Briedes grāmatas auditorija šķiet mazliet jaunāka, un arī izklāsts – melno mākoņu zīmējumos ievilktie baltie burti – ir strupāks, vienkāršāks, precīzs savā lakoniskajā izteiksmē. Melnie dūmi, kas spiežas ārā no visa vientuļā un pamestā, grāmatas lappusēm uz priekšu šķiroties, pārņem arī Suni, kas nešķiet ne vientuļš, ne pamests, un arī rožu krūmu, kas ar savu stāstītāja atmiņā noglabāto krāsu var sacensties ar grāmatas sākumdaļā valdošo sodrējpelēkumu un melnumu.

Grāmatas atvērums, kurā zem čugunpannas debesīm virinās nīgras mutes, kamēr gaidītā lietus lāšu pakšķēšanu atliek tikai noklausīties caur blīvo mākoņu kārtu, šīs grāmatas pieaugušo lasītāju aiznes kādā no mūsu pelēkās krāsas piesātinātajiem mēnešiem, sacīsim, februārī vai novembrī, un liek ļoti ilgoties, kaut mēs līdz ar Suni atrastu izeju no šī spiedīgā pelēkuma un dienasgaismas, kas tikai salīdzinājumā ar piķmelno nakti ir saucama par gaismu.

"Tur neko nevar darīt," par melnajiem mākoņiem Rūtas Briedes grāmatā novelk pilsētnieki, un pēkšņi ir ieraugāms bērns, kuru pieaugušie ar šo baisi sodrējaino frāzi mēdz iepazīstināt ar dažnedažādiem negrozāmiem (vai šķietami negrozāmiem) faktiem un stāvokļiem. Skaidrs, ka ir bērni (un Suņi) un cilvēki, kam nākas noticēt, ka pie noteiktiem mākoņu sablīvējumiem nudien neko nevar darīt, un punkts, un miers (ieslodzīts miers). Bet ir arī tādi kā Rūtas Briedes uzrakstītais Suns, kurš nesamierinās. Lūk, tieši nesamierināšanās ar mākoņu vāku ļauj grāmatai risināties tālāk; dažu tās atvērumu laikā jau lasītājs, iespējams, pats to nemanot, sāk pierast pie pelēkās krāsas, pēcāk nobrīnās, ka sāk saskatīt varbūt pat citu suņu vai kādu cilvēku, varbūt pat putnu atveidus piekvēpušajās ēnās… Savādi, ka acs, tāpat kā mūsu acis atsevišķos starpsezonu mēnešos, it kā aizmirst, ka pastāv krāsas, aizmirst to spilgti zaļo, aizmirst krokusu neticami dzelteno, aizmirst pat rožukrūmu, visviens, no Vailda vai Briedes pasakas… Grāmatas veidotājas mūs ieved šajā aizmirstībā – un liekas, ka pat Suņa klauvēšanās pret mākoņiem skan matēti, slāpēti, – un kāda piesmakusi iekšējā balss jau steidzas nomurkšķēt, ka neizdosies. Sapņa realitātei līdzīgā kustība, kas seko lasītāja salīšanai līdz ar Suni melnajā straumē, ceru, bērniem neliekas tik smaga, kāda tā šķiet man: tāda situācija, kad ir "tik tumšs, ka nespēju saskatīt pats savas ķepas", ir ļoti miesiski sajūtama. Tik daudzi no mums ir rāpušies cauri šādam nomāktības tunelim.

Es precīzi nezinu un neatceros, kā skumjas vai ilgstošu pelēcību pārdzīvo bērni. Redzu tikai izpausmes, redzu dusmas un klauvēšanos pie mākoņiem, līdz – kā Rūtas Briedes versijā – sāk gāzties melns ūdens, šļācas pāri un aiztek, atstājot klauvētāju "slapju, melni slapju". Ļoti būtiski, ka šis atrisinājums pastāv, ka skumjas ir iespējams atrast, sadzirdēt, apošņāt, izpaust. Lappuse, kurā izmirkšana melnā lietū attēlota septiņās ne pārāk izvērstās rindās, manā skatījumā varētu pretendēt uz īsāko un drūmāko katarses piedāvājumu 21. gadsimta bērniem Latvijā. Skumjām ir jāizlīst, liekas, bērni arī to zina. Jāizmirkst līdz ādai, lai saprastu, no kā sastāv lietus, un lai piepeši justu, ka esi atradis ne tikai skumjas, bet arī savu ādu, savu miesu un, kas zina, kādu domu, kas vienudien pat neklauvējot tiks cauri kādam viedokļu vai sajūtu mākonim un eleganti padarīs savu.

(Es aizvien neesmu droša, vai es jelkad mācētu uzrakstīt bērniem domātu grāmatu. Kā Rūta Briede zina, kas ir derīga metafora un kas būs vārdu mākonis, ko pastumt pa spēkam tikai pieaugušajam? Kā māksliniece zināja, kas ir stilīgi pelēka ilustrācija, kuru novērtēs atturīgās monohromijas lietotāji visās dzīves gammās, un kas ir stāstījumā ievelkošs pelēkums, kurš pat palīdzēs bērniem lasīt un iet stāstā uz priekšu? Kā raksta recenzijas par grāmatām, kurām nav nekādu atlupušu stūru vai greizu tēlu, kam varētu piesieties? Kā raksta par grāmatu "no ārpuses", ja tā ir ar savu noskaņu ievēlusies lasītājam tieši iekšpušē? Es nezinu. Bet, vārdu sakot, nākamreiz, kad monohromija un monotonija atkal būs klāt, atcerieties par šo artefaktu, pirms jums par to atgādina bērni.)

Ingmāra Balode

Ingmāra Balode ir latviešu dzejniece un tulkotāja. Tulko daiļliteratūru pārsvarā no poļu un angļu valodas, atdzejo arī čehu, slovāku un krievu autorus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!