Attēlā - mazās nagu šķērītes
 
Eseja
02.03.2017

Pazaudēto mantu birojs

Komentē
0

Nesen redzēju sapni. Tajā kāds gudrinieks gandrīz vai Marsela Prusta garā man klāstīja, ka mēs varam kaut ko atminēties gan pavisam nejauši, gan arī ar prāta piepūli – sasprindzinot visas savas gara spējas un gandrīz ar varu cenšoties izraut no pagātnes tumsas tur nogrimušās lietas. Taču, lai cik arī mūsu prāts būtu brīnišķīgs un reizēm smalks instruments, tā vienalga būs vien tikai tāda gramstīšanās gar, ap un pa savu nezināšanu – gluži kā rokas grūšana āliņģī uz labu laimi, nezinot, kas tur apakš ūdens mūs sagaida un vai vispār gaida. Tā kā mums itin nekas tur nav saredzams, kārotā loma vietā mēs varam izvilkt vien akmeni, tukšu gliemežnīcu, zābaku vai praulu, un, lai kas tas arī būtu, ar mūsu atmiņām tam būs gaužām attāls un mazs sakars, bet visbiežāk mūs sagaidīs vien vilšanās, jo mūsu cerībām nebūs bijis lemts piepildīties. Un pat tad, ja atradums mums vispār kaut ko nozīmēs, tā vērtība allaž šķitīs pārāk niecīga iepretī tā atrašanā ieguldītajai piepūlei. Kurpretī pavisam negribētas atminēšanās nestais guvums vienmēr būs nesalīdzināmi lielāks un paliekošāks nekā šo atminēšanos izraisījušās lietas vai parādības taustāmais, ar jutekļiem tieši tveramais svars.

To var salīdzināt ar kādas pazaudētas lietas meklēšanu mājās, pļavā vai mežā, šis gudrinieks man teica. Iedomājies, tu to kādudien atceries un pēc tam varbūt pavadi vairākas dienas, aumež par to domājot un lauzot galvu, kur gan tu to būtu varējusi nolikt vai nejauši nomest, kurš to būtu varējis piesavināties vai kam tu to būtu varējusi aizdot. Šai lietai pat nav jābūt īpaši vērtīgai vai tavā dzīvē nozīmīgai, taču, jo vairāk tu par to lauzīsi galvu, jo šķietami dārgāka tā tev kļūs. Ja paveiksies, kādudien tu atcerēsies, kur tā atrodas, vai pat nejauši to uziesi, un tajā pašā brīdī tā savu nozīmīgumu tavās acīs pazaudēs, tā pārvērtīsies vienkārši par vēl vienu pavisam parastu lietu. Bet tagad iztēlojies, ka tu par šo lietu vispār jau sen esi aizmirsusi un dzīvo tā, it kā tā nekad nebūtu pastāvējusi, bet tad vienā jaukā dienā piepeši to ne no šā, ne no tā atrodi. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tad tev šis priekšmets liktos krietni vien vērtīgāks, lai gan, kā tu labi saproti, abos gadījumos tā var būt viena un tā pati lieta, vai ne?

Visticamāk, šī sapņa pamatā bija nevis pirms daudziem daudziem gadiem vidusskolas laikā filozofijas lekcijās noklausītie Prusta pārstāsti Ulda Tīrona gaumē vai pat neskaitāmie mēģinājumi savas dzīves laikā izlasīt un tomēr nekad pilnībā neizlasīt visas "Zudušo laiku meklējot" daļas, bet gan pirms pāris dienām lasītais Ketrīnas Šulcas personiskais stāsts "Kad lietas pazūd", kas bija publicēts žurnāla "The New Yorker" šā gada 13.–20. februāra numurā.

Šis raksts turpināja mani nodarbināt ne vien sapņos, bet arī nomodā, jo autore beidzot bija vārdos ietērpusi kādu, atvainojos, fundamentālu un cilvēka eksistenciālo stāvokli visos laikos spilgti raksturojošu patiesību – mēs vienā laidā kaut ko pazaudējam, bet pēc tam vairāk vai mazāk izmisīgi cenšamies to sameklēt. "I Still Haven't Found What I'm Looking For," kā dziesmā dzied.

Aizmāršības un aizmiršanas mēdz būt dažādas. Man kopš bērnības par spilgtāko aizmiršanas rezultātā pazaudētas lietas piemēru ir kļuvušas "mazās nagu" šķērītes. Atceros, ka saskaņā ar kaut kādu grūti pārbaudāmu, bet vecākiem laikam jau labi zināmu informāciju mūsu mājās vajadzēja būt pat trim šādām šķērītēm, taču lietošanā gandrīz vienmēr bija tikai vienas, jo pārējās tajā laikā neizprotamā kārtā bija pazudušas. Agri vai vēlu pienāca brīdis, kad pazuda arī tās vienīgās, bet tad vai nu tajā pašā dienā, vai pēc ne pārāk ilgas sūkstīšanās un meklēšanas brīnumainā kārtā atradās kādas no pazudušajām. Visas trīs reizē neatminos redzējis nekad, varbūt vienīgi divas, taču arī par to nevaru būt drošs.

Iespaidīgākās ar aizmiršanu un pazaudēšanu saistītās vietas, protams, tajā laikā bija dažādos sabiedriskos objektos un pat autonomi šur tur pilsētā sastopamie pazaudēto un atrasto lietu biroji. Ja atceraties, tālajā pirmsterorisma laikmetā tās bija dzelzceļa stacijās, autoostās un vēl visur kur iekārtotas telpas, kurās labticīgie atradēji mēdza nogādāt dažādas atrastas un bez pieskatīšanas pamestas mantas: lietussargus, koferus, protēzes, cepures, saiņus, iepirkumu tīkliņus, žaketes u.tml. – vārdu sakot, visu to, ko mūsdienās saskaņā ar, piemēram, lidostās ievērotajiem drošības priekšrakstiem atbilstoši dienesti nekavējoties savāktu un mīļā miera labad drošā vietā iznīcinātu. Garāmejot reizēm gadījās ielūkoties šo iestādījumu lodziņos, un varēja redzēt plauktu plauktus ar dažādām lietām, kuru īpašnieki, visticamāk, jau sen bija zaudējuši cerības tās atrast vai atgūt, jo viņu vilciens gan tiešā, gan pārnestā nozīmē jau bija aizgājis. Domāju, ka tieši šie iespaidi kļuva par iedvesmas avotu reiz kādā bērniem paredzētā stāstā iztēloties baisu vietu, kurā nonāk arī visi bērni, kas paslēpju spēles laikā tā arī netiek atrasti, bet tas nu tā. Starp citu, nudien jau biju paguvis aizmirst, bet arī mana bakalaura darba tēma bija cieši saistīta ar aizmiršanu un atcerēšanos, bet tā vairs pat nav otršķirīga, drīzāk ceturt- vai piekt-, vai vēl tālāk šķirīga informācija, kuru lasītājs nekavējoties drīkst aizmirst tāpat vien.

Tomēr aizmiršanu, manuprāt, būtu uz visstingrāko jāiedala tajā, kad mēs aizmirstam kādas lietas jeb mantas un, kā jau iepriekš minēts, piemēram, nespējam atsaukt atmiņā to atrašanās vietu, un tajā, kad lietas jeb mantas kaut kādā ziņā aizmirst un nerro mūs pašus. Pie otrā aizmiršanas veida es pieskaitītu visas tās reizes, kad, jau izgājis no mājas, esmu sācis lauzīt galvu, vai patiešām aizslēdzu durvis (tie, kas mēdz ikdienā lietot gludekli, durvju vietā itin labi var iztēloties kaut ko citu). Bet pirmā aizmiršana ir tā, kas var beigties vai nu ar aizmirstā atrašanu, vai ar nebeidzamām un neauglīgām cerībām, ilgām, ciešanām, vai vienkārši mazu mazītiņu rūgtumiņu, un man pat ir izveidojies savdabīgs šo aizmirsto vai pazaudēto lietu sarakstiņš vai, piedodiet, tops. Te tas ir:

1. Mazais dzeltenais gumijas lācītis

Tik mazu, dzeltenu un tik ļoti no gumijas izgatavotu lācīti es neesmu nekad sastapis nedz pirms, nedz pēc tam. Uzdrošinos apgalvot, ka tas bija ideāls dzeltens gumijas lācītis. Viņš pazuda skolas sporta laukumā, netālu no šūpolēm, kas bija ierīkotas, metālu cauruļu rāmī iekarinātās govju ķēdēs iestiprinot nolietotas autoriepas. Turpat līdzās bija tāllēkšanas smilšu kaste. Iespējams, lācītis pazuda tieši tur.

2. Zaļa metāla mašīnīte

Man ārkārtīgi patīk precīzas detaļas, taču to es sapratu tikai vēlāk. Šī bija visai reālistiski izgatavota maziņa padomju četrriteņu piedziņas automašīnas "Gaz-66" versija, un man tā bija mīļa tieši ar savu "īstumu". Auto mīklaini pazuda smilšu kalnos, kas bija sabērti tajā laikā, kad cauri mūsu dārziņu kooperatīvam tika būvēts jaunais ceļš uz privātmāju rajonu Ķipari un vēl tālāk uz Nītauri un Līgatni. Šo zaudējumu ceļa būvētājiem un Ķipariem nespēju piedot vēl aizvien.

3. Grāmata par suņiem

Grāmatu, kuras kādam esmu aizdevis, bet pēcāk vairs neatminos, kam, man nudien netrūkst. Tāpat kā man netrūkst no citiem aizdevējiem aizlienētu un neatdotu grāmatu – ja var ticēt leģendām, pat Misiņa bibliotēka nekā citādi nebūtu radusies. Taču šis ir kaut kāds īpaši mulsinošs un neizprotams gadījums, jo visi draugi un paziņas, kuriem ir suņi, kategoriski noliedz, ka es šo grāmatu viņiem būtu devis, bet kaķu īpašniekiem taču nebūtu ne mazākā iemesla to aizdot.

4. Fotogrāfijas

Man ir gana daudz bērnības fotogrāfiju, bet pēc tam uzreiz ir viedtālrunis, kas ir pilns ar bildēm no pēdējiem… es pat nezinu, cik gadiem, visādi sociālie tīkli un kas tikai vēl ne. Bet pa vidu ir savāds tukšums – man faktiski nav nevienas fotogrāfijas nedz no vidusskolas, nedz universitātes studiju laika.

5. Nauda

Kur paliek nauda, es nezinu vēl aizvien, taču vienu no sāpīgākajiem šīs atklāsmes piemēriem es pieredzēju, pirmoreiz nonācis ASV, kad ar novēlošanos aptvēru, ka no 100 dolāriem man ir izdots tāds atlikums, it kā tie būtu bijuši 10, bet man vēl tajā okeāna krastā un orkāna pavēnī ir jāiztiek dažas nedēļas.

Un ko gan esat pazaudējuši un te meklējat jūs?

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!