Eseja
02.04.2019

Pazaudētās mantas

Komentē
0
Saglabā

Apgāds "Neputns" nesen izdevis latviešu izcelsmes amerikāņu literatūrzinātnieka, kultūras vērotāja un publicista Svena Birkerta "Esejas". Grāmatu sastādījis un no angļu valodas tulkojis Vilis Kasims. Piedāvājam īsu ieskatu tajā – eseju "Pazaudētās mantas".

Pazaudētām mantām ir pašām sava īpaša kategorija. Kamēr vien tās ir zudušas un tiek uztvertas kā zudušas, tās pieder iztēlei un dzīvo spilgtāku dzīvi nekā iepriekš. Tās rada noslēpumu. Nesen gribēju rakstīt par līmlentes turētāju – man bija savs iemesls – un krustu šķērsu pārmeklēju visu māju, ielūkojos visās iedomājamajās vietās, līdz nospriedu, ka dažas lietas ir jāmeklē, izliekoties, ka patiesībā tās nemeklē vai meklē ko citu, lai šādi apmuļķotu to priekšmetu. Tā es staigāju apkārt, sekojot šim plānam, izliekoties, ka meklēju... gumijas cilpu. Tas nenostrādāja. Gumijas cilpas pēkšņi bija visur, bet līmlentes turētāju neredzēju nekur. Tomēr es vēlējos kaut ko pavēstīt. Tāpēc apsēdos bēniņos un rakstīju par līmlentes turētāju bez pētāmā priekšmeta acu priekšā. Mans apraksts bija gandrīz pārspīlēti detalizēts, it kā es to redzētu pat vēl skaidrāk, nekā būtu iespējams, ja turētājs stāvētu uz rakstāmgalda. Attēloju to ar lielu precizitāti, kā šķita man pašam, sirsnīgā godprātībā aprakstīju iekšējo plastmasas ritentiņu un apkārtējā turētāja formu, ļoti rūpīgi izšķirdams kvalitatīvākos robotos metāla turētājus un pavirši veidotās mantiņas ar plastmasas stūriem, kādas var atrast izpārdošanās ar lielām atlaidēm. Bet kamdēļ gan man bija parādījusies vēlme to rakstīt? Šķiet, bija kāds agras bērnības stāsts, kāda vakara atmiņa. Drīz vien atklāju, kā no turētāja apraksta pāreju pie stāsta par dienu, kad man bija seši gadi un es sēdēju uz paklāja dzīvojamajā istabā. Biju atradis plastmasas turētāju un visā pilnībā pievērsies sīku līmlentes gabaliņu plēšanai un stiprināšanai pie dīvāna kājas. Rakstot atcerējos šīs istabas sajūtu un savādā pastiprinājumā arī interesi par lipšanu. Kā es plānoju nodot to lasītājam? Gandrīz neiespējami raisīt spriedzi, ja stāsti stāstu par stāstu – ja rakstot rezumē un īsini. Taču es nevēlos atmest šim stāstam ar roku.

Stāstā es spēlējos dzīvojamajā istabā un ar mani ir jaunākā māsa Andra. Vismaz tā vajadzētu būt, jo brīdī, kad drāma sākās, viņa bija tieši tur, piedalījās visā. Māte ir netālu, aizņemta. Viņai tūlīt kaut kur ir jādodas, un viņa rīkojas kā parasti šādos brīžos – veic daudzas sīkas darbības, gaitenī dzirdama viņas kurpju tuvā un tālā klaboņa. Viņa ir satraukta. Viņa allaž ir bijusi nemierīga un nervoza un allaž uzvelkas, kaut kam gatavojoties. Viņa atkal un atkal ir mūs saukusi, prasījusi sagatavoties. Lai gan esmu iegrimis savā nodarbē, lentes gabaliņu plēšanā, strādāšanā, es vienlaikus arī sekoju šīm skaņām, novērtēju to steidzamību, lēšu, cik drīz man nāksies pārtraukt darāmo, – tas, protams, kļūst jo interesantāks, jo tuvāk nāk laiks, kad viņai patiešām ir jādodas. Nemieram pieaugot – viņas papēžiem klakšķot ātrāk, viņas balsī parādoties asākai notij: "Beidziet spēlēties un taisieties, mums jāiet," – pieaug arī mana nevēlēšanās tam paklausīt. Jūtu, ka noraidu viņu. Kāpēc tā daru? Esmu gana pieaudzis, lai zinātu, kas ar māti notiek, kad viņa ir novesta par tālu, – viņa ir tik ļoti vīlusies, izturas tik bezpalīdzīgi, izskatās tik tuvu asarām, ka esmu gatavs darīt jebko, lai tikai liktu viņai justies labāk. Taču šajā pēcpusdienā es turpinu plēst līmlenti. Lai arī viņas uzsaucieni kļūst asāki, niknāki, es neapstājos. Velku caurspīdīgo lenti, rūpīgi noplēšu gabaliņus un piestiprinu dīvāna kājai.

Šoreiz gan situāciju esmu nolasījis nepareizi. "Pietiks" patiešām ir nozīmējis "pietiks", bet es neesmu to pamanījis. Esmu salīcis pār savu rotaļlietu, spēlēdamies kacinu māti, līdz – tagad galvā to redzu kā šausmu filmas ainu – redzeslaukā iešaujas varmācīgs veidols, roka ar nagiem aizsniedzas pēc līmlentes turētāja manā rokā; jo vairāk pie tā turos, jo spēcīgāk viņa to rauj, līdz beidzot tas tiek plēsts man ārā no rokām. Un tad piepeši ir tā, it kā pārplīstu ola, tikai ar asinīm. Visu pārņem sarkanā krāsa un kliedzieni – mātes, māsas, manējie. Māte ierauj manu roku gaismā – un sastingst. Mēs visi to redzam: no pirksta nokarājas liela, gaļīga daļa no pirkstgala – manis. Nezinu, vai man sāp un ko man vajadzētu domāt. Nezinu neko. Esmu šaušalīgā, bet vienlaikus arī aizraujošā virpulī: dvieļi un tālruņa zvani, un steigšanās uz mašīnu, kur es sēžu lielajā priekšējā sēdeklī, klēpī turot ievīstīto roku, pirkstu, kamēr māte brauc pie ārsta. Šo pēdējo daļu es minu. Vizuālā atmiņa patiesībā apraujas pie pirkstgala ieraudzīšanas. Pārējais ir bez bildes – ir tikai sajūta. Brīnišķīga sajūta: mātes dusmas ir izgrieztas uz āru. Viņa glāsta man pieri un saka: piedod, piedod, piedod. Viss sliktais, ko tiku darījis, ir atrauts nost. Viss šķiet viegls. Esmu bezvainīgāks nekā jebkad iepriekš.

Šis bija tas stāsts, ko rakstīju todien, kaut, protams, tad es to stāstīju citādi. Kad biju ticis galā, kad biju atkal izgājis tam cauri, virzīdams ritjoslu augšup un lejup, kā vienmēr daru, mēģinot padarīt stāstu nevainojamu, līdzsvarot tā daļas un ritmu, es iezīmēju tekstu nokopēšanai, taču nospiedu citu pogu – "ielīmēt", kā man šķita, bet Dievs vien zina, ko es izdarīju patiesībā, jo vienā acumirklī viss pazuda. It kā nekad arī nebūtu bijis. Pēkšņi vairs nebija nekā. Tā vienkārši. Vēros uz baltu ekrānu, uz mirgojošu kursoru. Protams, izmēģināju ikkatru līdzekli, kas nāca man prātā, lai tekstu atgūtu. Pasaucu palīgā pat savu zinīgo četrpadsmitgadnieku – un viņš mēģināja, taču uzrakstītais tiešām bija zudis. Es biju pagalam. Jutu, kā zaudējums liek man trīcēt. Domāju, ka vajadzētu tūlīt pat mesties atpakaļ un pārrakstīt visu no jauna, kamēr vēl tas turas man prātā svaigs, tomēr nesadūšojos. Vai šī atmiņa tiešām bija tik svarīga? Varbūt ne. Pēkšņi domās atgriezos tai dienā pirms diviem gadiem, kad failu pēc faila metodiski izdzēsu simtiem lappušu romānu, pie kura biju strādājis ļoti ilgu laiku. Tas bija mani pievīlis, es biju to pievīlis. Šo soli biju iecerējis kā atbrīvošanos, kā upuri pārējā darba labā. Atceros savu izlēmīgumu. Atkārtotā pogas spiešana šķita nozīmīga. Vēl pēdējā reize: viss. Dzēšamo failu vairs nebija. Kad viss beidzot bija iznīcināts, es vienkārši sēdēju. Un tad apķēros. Biju apstulbis. Biju pārspīlējis – to sapratu uzreiz. Nebija pazudušas tikai lappuses, bet arī viss, ko tās simbolizēja, – visi tie stundu simti, nē, tūkstoši un ceļš pie tām, visa tā staigāšana un prātošana – tas viss bija atmuguriski izsūkts ārā pa atslēgas caurumu un padarīts neesošs.

Salīdzinājumā ar to līmlentes turētāja stāsta pazušana bija nieks. Tas bija tikai dažas lappuses garš teksts, un man galvā joprojām bija lielākā daļa tēlu un frāžu. Ja vēlētos, varētu to atgūt. Ja vēlētos. Taču tieši tobrīd es to nevēlējos – izrakstījos un aizvēru klēpjdatoru.

Pēc divām minūtēm biju apakšstāvā un devos virtuves virzienā. Ceļā cauri gaitenim sagadīšanās pēc palūkojos lejup. Tur, uz sarkanā galdiņa pie durvīm, uz sāniem gulēja meklētais plastmasas turētājs, iezīmēts skaidri kā muzejā izlikts medaljons. Dievu acs piemiedziens. To ieraudzījis, es pat galvu nepašūpoju. Taču tajā sekundes daļā zināju: šai detaļai jābūt līdzībai, kādam koanam. Pazaudēts priekšmets tiek izmantots par pamatu stāstam, tad stāsts pazūd – kļūst pazaudēts – un no jauna parādās pats priekšmets, iespiežas rakstnieka prātā tā, ka viņš uzreiz zina: šis stāsts viņam ir jāizstāsta vēlreiz, tikai šoreiz uzmanīgi ielokot to stāstā par stāstu. It kā lai tādējādi droši to noglabātu.

Svens Birkerts

Svens Birkerts ir latviešu izcelsmes amerikāņu literatūrzinātnieks, kultūras vērotājs un publicists. ASV pazīstams kā esejists, 10 atzinīgi novērtētu grāmatu autors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!