***
pavasara saltā gaisma ielien tukšajā pavardā
viņa pačīkstina nogarlaikojušās durtiņas
saslauka no iepriekšējās pārticības palikušos
putekļus mizas un zariņus
kādas pārdomās savilktas sejas inkarnāciju
kas atspulgos viņu nav mitējusies vajāt
pat lielveikalos stāvot rindās pēc brokastu
pārslām un ziemās pēc sniega
ko pielikt pārkurinātajai pierei kā kompresi
apsēstībai ar visiem aizgājējiem
arī tiem kuri nepārkāpa viņas ilgu slieksni
tikai pacietīgi pastāvēja līdzās
un paturēja viņas vienmēr nosalušo pirkstiņu
pārvēršot to zila debesu ledus fantāzijā
bet tagad viņa atkal uzsprauž tumšās acenes
ielūr pa mākoņu atslēgas caurumu
ave sol cauri tumsai nežilbstot sveicina sauli
***
tavā krātuvē dienām un naktīm nesnauž
mēra sver kārto pēc spožuma
vaicā laikam jo laiks taču rādīs
no tramvaja sliedēm samontētas filmas
uz riņķi vien uz riņķi vien
kā ritenī un klibiķa spieķos
tev cauri strāvojošajos sadzīves līmeņos
braucot no punkta a uz punktu x vai y
pelēkā ielas klājuma skavās
kurš katram solim mūžīga noliktava
un tikai vienam
tev nekad neatrast vietu
***
klusumā iekārtās ābeļziedu stabules
skicē mūsu ēnu sižetus
atkarību no mākoņiem dienās
un sienu skūpstošās lampiņas naktīs
arī no miega
sapņa nebeidzamās aritmijas
un nejaušajiem sastapšanās brīžiem
kad apturot kadru
mēs tomēr dodamies tālāk
katrs uz savu laika ierādītāja vietu līdz
lūpas vējā
atradīs dažus vārdus
***
kad saule izliek savas kārtis uz asfaltētā galda
tu kombinācijas apžilbināta akli seko vīzijai
astotajā oktāvā sasviedusi visu nevajadzīgo
lieko no pasaules pirmsākumiem kad jūs abas
tu un dzīve ieņēmāt pirmās (tik nelikumīgi)
zem rokas aizsargkrāsas dziestošās dzīvības
garām paskrien mēmas brokastis pusdienas
un tu ceri ka mazliet uzkavēsies tevi izklaidēs
saulrieta skopi uzsildītās vakariņu diskusijas
līdzās atkal jau spožā uzbrukumā izkārtojas
melnie un dzintar pienainie solījumi uz tiem
vien sev zināmas pagrīdes biedri izklāj avīzes
ko palasīt izķidāto zivju mirstīgajām atliekām
kūpinot dūmus par sevi par dēlu par pavasari
un katrā pieturvietā izkaisīdami debesu pelnus
uz tavas marta īsā reibuma apsegtās galvas
bet dievs ļaus pēdējo noti tu noteikti paņemsi
***
dienas tumsa izmet nelielu līkumu tavā sejā
mākoņi cik spēka visu notur sevī bet tūlīt
jau paspruks tevi caurstrāvot gaismas lietus
maršruta līnijā no sniegpulkstenītēm
līdz melnās izziedējušās galvas nokārušām
vizbulēm un
kādā pieturā tas tevi tik neprātīgi nodarbina
ka aizmirstot durvju atvēršanas mehānismu
kā visaptveroša pilsētas nopūta
tu spraucies cauri skaņu aprakstītajai sienai
uz samirkšanu
***
atkal jau pilsēta raksta tev vēstuli
garu
daudz garāku par savas ēnas garu
ar sv. pētera baznīcas zīmuli
nodrāztāku par veco pamatu frāzi
vienādu lūdzēju apavu pieblietētu
standarta izmēra acu iestiklotu
gatava apstādināt cita laika asins-
riti
ja tā pagadītos
pātarojošās upes plūduma ceļā uz
jūru
bet vēlāk uz mākoņiem un tad jau
atkal
ar nedzīvo lietu pie tevis
tev klāstot sen zināmo noslēpumu
***
viņam nekad nav patikusi zvejošana
bet dzīves apstākļi spiež
uzmeklēt dāsnākās bedres izgāztuvē
kurās kā pie mēness ugunskuriem
lielījušies profesionāli makšķernieki
labi ķeroties karsti kūpinātas zivis
pēdējo svaigumu tās gan zaudējušas
tomēr kaut kāds nepiesātināto
taukskābju un fosfora avots un viņš
met krellēs iesieto savas eksistences
svinu jau sen izsmelto cerību āķīšus
kā pludiņš šūpojas atlikušās acs zīle
spējš rāviens viņš piecērt
sapuvušās vietā krastā mētājas zelta
zivtiņa
un turpat līdzās viņa trešā vēlēšanās
9