Foto - Jānis Deinats
 
Teātris
10.12.2018

Pavasara pumpuri neizplaukst

Komentē
1
Saglabā

Par Lauras Grozas-Ķiberes izrādi "Sapņotāji" Dailes teātrī.

"Laura Groza-Ķibere iestudē "Indrānus" tikai tad, kad tie parādās arī kāda Londonas teātra repertuārā. Galvenajā – oša lomā – Dainis Grūbe. Ģeniāls!" Šāds ironisks, diezgan precīzs Grozas-Ķiberes līdzšinējās daiļrades novērojums, aplūkojot Latvijas teātra režijas variācijas, pirms gada radās dramaturģei Ludmilai Roziņai. Varētu piekrist, ka šādi skatuves valodas meklējumi režisorei piemīt, taču to nevar attiecināt uz viņas jaunāko izrādi "Sapņotāji". Šeit aktieru sastāvā nav Grozas-Ķiberes izrādēs bieži spēlējošā aktiera Daiņa Grūbes, un šis nav arī kāds britu autora dramatizējums, jo to veidojusi pati režisore.

Izrāde "Sapņotāji" tapusi pēc skotu rakstnieka, žurnālista un kinokritiķa Gilberta Adēra 1988. gada romāna "Svētie nevainīgie" motīviem, pēc kuriem 2003. gadā itāļu kinorežisors un scenārists, pavisam nesen mūžībā aizgājušais Bernardo Bertoluči, radīja romantisko drāmu "Sapņotāji". Grozas-Ķiberes iestudējuma darbība norisinās 1968. gada pavasarī Parīzē. Tas ir "Studentu maijs", 1968. gada nemieri un sacelšanās pret izglītības sistēmu Francijā. Protesti, kas sākās kā pirmās pēckara paaudzes neapmierinātība ar konservatīvo izglītības sistēmu, izauga līdz jebkuras autoritātes apšaubīšanai Francijā un Eiropas mēroga kustībai pret ASV līdzdalību Vjetnamas karā. Par spīti apkārt valdošajai saspringtajai gaisotnei, galvenie varoņi — amerikāņu students Metjū (Mārtiņš Upenieks), Parīzes iedzimtie Izabella (Anta Aizupe) un Teo (Artūrs Dīcis) — ir raduši savu miera ostu. Izmantojot dvīņu — Izabellas un Teo — labi situēto vecāku prombūtni, visi trīs ir radījuši savu laiktelpu, kurā izdzīvo dažādus naivi romantiskus, seksuālus un sabiedrības pieņemtās normas izaicinošus notikumus. Neviens no minētajiem varoņiem nevēlas paskatīties acīs šī brīža Parīzes realitātei, viņi ir eskeipisti, kuri alkst pēc beznosacījumu mīlestības un labām filmām. Apreibinošu vielu piesātināta bohēma, erotika, masturbācija un norādes uz incestu caurvij šo iestudējumu, un kailums te nav nedz ilustratīvs, nedz butaforisks.

Lūkojoties uz to, ka Laura Groza-Ķibere dramatizējumu veidojusi pēc Adēra romāna motīviem, ietekmēšanās no Bertoluči filmas ir acīmredzama. Lai gan nevēlos (un tas būtu muļķīgi) salīdzināt izrādi ar kinofilmu, fakts paliek fakts: daži filmas skati, piemēram, vairākas ainas vannasistabā, paslēptās Izabellas fotogrāfijas atrašana zem Metjū apakšveļas un citas, ir tiešā veidā pārnesti uz iestudējumu. Tas tiek darīts gluži teicamnieciski, it kā baidoties pieļaut kāda veida kļūdas. Vēl viens faktors, kas par to liecina, ir tas, ka režisore nav izvēlējusies (nav spējusi?) koncentrēties uz kādu vienu konkrētu naratīvu, jo tiek iztirzātas gan visu triju jauniešu romantiskās un seksuālās attiecības, gan pakāpeniska abstrahēšanās no realitātes, gan viņu attiecības ar turīgajiem vecākiem, gan apsēstība ar kino, gan, visbeidzot, 1968. gada Francijas sociālpolitiskais konteksts, taču neviens no tiem tā arī nekļūst par dominējošo izrādes pavedienu; šķiet, ka par to signalizē arī skatītāju apjukums uzreiz pēc izrādes fināla.

Vērtējot izrādē redzamos aktierdarbus, viena no atmiņā vislabāk paliekošajām ainām ir tā, kurā Teo un Izabellas vecāki tiek iepazīstināti ar jauno draugu Metjū. Šajā ainā gribētos izcelt tieši dvīņu mātes (Vita Vārpiņa) šķietami vienaldzīgo tukšumu, vērojot Teo, Izabellas, Metjū un Jura Bartkeviča atveidotā tēva iepazīšanos. Par spīti niecīgajai lomiņai, Vitai Vārpiņai izdodas pārliecinoši nospēlēt norūpējušos māti, kas slēpj savas patiesās domas. Viņas skatiens un ķermeņa valoda teju vai pasaka priekšā to, ka viņa nojauš, kādas seksuālas spēlītes ir prātā jaunajai paaudzei.

Interesanti ir vērot Mārtiņa Upenieka spēlēto Metjū, kurš, kinoteātrī iepazīstoties ar Izabellu un Teo, ir bikls un kautrīgs. Vēl izteikti kautrīgāks un nervozāks viņš kļūst pirmajā atkailināšanās ainā. Izģērbjoties un kāpjot gultā, viņš intuitīvi un virtuozi savu kailumu mēģina aizklāt ar segu. Te gan rodas jautājums, kuru analizējot nākas nedaudz palauzīt galvu, — vai aktierim ir īsti skaidrs, kādēļ vispār ir nepieciešams atkailināties? Katrā ziņā, attīstoties sižetam, šis mulsums līdz ar spēles noteikumu pieņemšanu (visplašākajā nozīmē) izgaist. Ja arī pašam aktierim atkailināšanās izraisa neērtības sajūtu, tā visai veiksmīgi tiek koncentrēta viņa spēlētajā varonī.

Pārliecinošāk un drosmīgāk izģērbšanās ainām ļaujas Artūra Dīča Teo, kurš, reizē būdams bravūrīgs un izaicinošs, spēj būt arī iejūtīgs un apveltīts ar izteiktu empātiju. Šī varoņa pārliecinātība liek ataust atmiņā Dīča spoži nospēlētajam Ādamam 2013. gadā Dž. Dž. Džilindžera iestudētajā izrādē "Šeipings" Dailes teātrī. Svarīgi atzīmēt, ka aktiera šī gada "Spēlmaņu naktī" gūtie panākumi dramaturģijā nav likuši šķēršļus viņa aktiermeistarībai.

Patīkami pārsteidzoša ir Anta Aizupe, kura, būdama ārštata aktrise, ja nepieciešams, gluži kā hameleons spēj pielāgoties teātriem un iestudējumiem. Viņas Izabella delverējas, koķetē un abus puišus teju nemanāmi vazā aiz deguna. Izabella ir diezgan slīpēta, jo, dažbrīd būdama samiernieciska abu puišu domstarpību brīžos, viņa arīdzan nosaka šīs farsa pārpilnās spēles noteikumus. Uzmanību piesaista viņas un Metjū seksa aina 2. cēliena sākumā. Mulsinoši, ka pēc seksa Metjū no gultas izkāpj kails, taču Izabellai ir apakšveļa. Vai viņi imitēja seksu? Kāpēc? Ja vien tās nav kādas savdabīgas spēles ar laiku vai kāds sirreālistisks risinājums, tad gribētos Izabellas tēlam piedēvēt zināmas asociācijas ar sešdesmito gadu feminisma konjunktūru Francijā (pēc 1968. gada nemieriem Francijā tika izveidota sieviešu atbrīvošanās kustība). Par to kopumā liek domāt fakts, ka, pretstatā Teo un Metjū, Izabella izrādes laikā atkailinās tikai līdz apakšveļai. Varbūt, mēģinot izzināt varoni, tas ir uzaicinājums skatītājam uz kādu intertekstuālu spēli? Ņemot vērā, ka Izabella, līdzīgi kā citi varoņi, ir savas identitātes meklējumos, prātā nāk prātā franču eksistenciālisma filozofes, feministes un rakstnieces Simonas de Bovuāras leģendārā frāze "Par sievieti nepiedzimst, par sievieti kļūst" [1], kas palīdz izskaidrot viņas visai izteikto mētāšanos starp pašas vēlmēm (identitātēm?) un pieļaujamā robežām Francijas sabiedrībā.

Par šo triju teicami izspēlēto varoņu, triju pacifistu izvēli un raksturiem gribas vēl prātot arī kādu laiku pēc izrādes. Viņi masturbē caur sāpēm, un visu triju varoņu attiecības ar katru izrādes minūti kļūst nereālākas, jo gan fiziskajā, gan fantāziju mājoklī arvien spēcīgāk ielaužas apkārt valdošie nemieri, kas brīdina par to, ka šīm nereālajām attiecībām (tāpat kā ilūzijām par kādu visus konfliktus amortizējošu sapņu pasauli) nebūs laimīgu beigu.

Pārāk ilustratīvs ir Ginta Grāveļa dumpinieks Čārlzs, kurš nav apmierināts ar Teo apolitisko attieksmi un nevēlēšanos cienīt un godāt marksistiskās idejas, kas ir nemiernieka Čārlza dzinulis. Diemžēl skatītājam nav lemts uzzināt neko vairāk par šo varoni un izprast viņu ja ne gluži vienlīdzīgā apmērā kā iepriekšminēto trijotni, tad vismaz tuvu tam. Domājot par izrādes politisko kontekstu, būtu nepieciešama daudz lielāka skaidrība par šī varoņa lomu. Lietderīgāk un nedaudz aizraujošāk ir vērst uzmanību uz Dārtas Danevičas atveidotās Meitenes mīlestības manifestu, kaut šī aina zināmā mērā bremzē izrādes ritmu.

Pieverot acis uz kopējo iestudējuma dekorativitāti un aizraušanos ar formu ("veco labo laiku" mēbeles, dzelzs gultas un citi priekšmeti), ļoti iepriecina -8 veidotā scenogrāfija. Kinoteātra krēsli ar iegrebtiem Izabellas un Teo vārdiem uzreiz pasaka priekšā, ka viņi ir īsteni kinomāni. Ar dekoriem rotātā istabas siena vienlīdz akcentē galveno izrādes tēmu — romantiku, taču 2. cēliena beigās šīs siena veikli pārtop par ko līdzīgu peļu slazdam. Tikpat iepriecinošas šķiet kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas parafrāzes par sešdesmito gadu modi. Bohēmas un depresijas atvara atmosfēru, kas jūtama ik pa brīdim, paspilgtina liriski ritmi no bulgāru dziedātāja, performanču mākslinieka Ivo Dimčeva daiļrades.

Var jau zobgalīgi pasmīkņāt, ka Bernardo Bertoluči nāve neilgi pirms "Sapņotāju" pirmizrādes ir lieliski izmantojama Dailes teātra komunikācijā ar sabiedrību. Taču, pat ja tā būtu, galvenais, ko es vēlētos redzēt šajā izrādē, ir gudrs skatītājs, kuram būtu jāaizmirst sabiedrības vairākuma (hetero)normatīvie uzskati. Skatītājam tomēr jāapzinās un jāsaprot, uz ko viņš nāk, lai bufetes starpbrīdī nebūtu jāvaimanā par "perversijām", vienlaikus naski apspriežot aktieru anatomiju. Iestudējuma tēmas aktualitāte ir būtiska mūsdienu sabiedrībai, un tā ir viena no iespējām Latvijas teātrī iepazīt, respektēt citādo. No skatītāja šī izrāde pieprasa emocionālo inteliģenci, nevis kādu šķietami konkrētu politisko pārliecību vai seksuālo orientāciju.

[1] De Beauvoir, S. (1949). Le deuxième sexe II. Paris. Éditions Gallimard. p. 13

Linards Āboltiņš

Linards Āboltiņš ir dzīvespriecīgs teātra zinātnes maģistrants, kura psihoterapijas seanss ir teātris. Viņš raksta īsākus un garākus tekstus, fotogrāfē un atbalsta dažādus sociālas nevienlīdzības mazi...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!