Kad viss ir noslēdzies, mūs atved atpakaļ uz bataljonu un nodod virsseržanta gādīgajās rokās. Tiekam fotografēti apliecību izgatavošanai, saņemam ieskatu turpmākajās dienesta gaitās, jau kuro reizi jānorāda sava kontaktinformācija. Beigās virsseržants dod mājienu, ka būtu lietderīgi pirms nodošanas iztīrīt ieročus, kuri pēc šaušanas ar salūtmunīciju, protams, ir nejēgā piegānīti, kā pielieti ar piķi. Grīļojoties drudža karsonī, mēģinu vērst uzmanību uz savu, iespējams, lauzto roku, kas pēdējo 48 stundu laikā pieņēmusies apmēros vismaz divkārtīgi, un jautāju, vai nav iespējams atbraukt citu dienu iztīrīt ieroci, jo būtu vērtīgi aizbraukt uz traumpunktu. Virsseržants sarauc pieri un uzmet man paviršu skatienu.
"Vai tad tev roka krīt nost? Šļācas asinis? Traumpunkts taču strādā visu diennakti, nenokavēsi…"
Pēc eļļas dvakojošajā darbnīcā pucējot stroķus, spriežam, ka mūs vienkārši nedrīkst atlaist pārāk ātri, pirms nav beigusies darba diena, jo samaksu taču saņemsim par pilnu dienu. To, ka šādi piegānītus ieročus nav iespējams iztīrīt četru stundu laikā, nometnē pavadītajās trīs nedēļās jau esam sapratuši.
Zemessardze ir patriotu lieta jeb "bizness", kā saka armijā. Vismaz tā varētu (vajadzētu?) domāt, pirms pats neesi ticis iekšā. Taču patriotisms, protams, ir grūti definējams un plaši staipāms jēdziens. Ir karstasinīgie skaļie patrioti, kuri runā kā no Nacionālās apvienības priekšvēlēšanu programmas. Ir klusie patrioti, kuri nerunā gandrīz nemaz, bet apzinīgi dara visu, ko liek. Ir piedzīvojumu meklētāji, ir tie, kuriem kaut kas ir jāpierāda sev un pasaulei, un ļaudis, kas vienkārši vēlas uzlabot fizisko. Vairākiem izšķirīgais grūdiens ir bijusi Latvijas valsts simtgade. Viņi to pasniedz kā savu dāvanu Latvijai. Ir džeki no Jaunsardzes, patiesībā vesels lērums, kuriem nagi niez beidzot pašaudīt ar kaujas lodēm un par to vēl saņemt naudiņu ikvakara aliņam pie "Top" veikala. Ir cilvēki, kuri baidās no otras Doņeckas un "zaļo cilvēciņu" invāzijas. Sieviešu nav daudz, mūsu vadā tikai trīs. Viena meitene ir no jaunsardzes, viņa gatavojas profesionālajam dienestam un šauj labāk par lielāko daļu džeku. Otra strādā par veterinārārsti un, šķiet, ir no klusajiem patriotiem. Trešajai ir veselības problēmas, izskatās, ka viņa sver mazāk par ekipējumu, kas visiem ir jāstaipa līdzi, taču līdz beigām iztur visas. Ir, protams, arī daudzi citi, katram ir savs stāsts, katram ir savs skatījums, bet procesā viss sajūk kopā, pārklājas un, saprotams, arī mainās. Ir puisis ar pamatīgi traumētām kājām, kuru uz nometni atvedis sencis "principa pēc". Viņš nevar skriet, nepiedalās fiziskajās nodarbībās un stāsta, ka var zaudēt kājas. Pēc nedēļas vecāki apžēlojas un aizved savu atvasi no nometnes. Es nezinu, pie kuras kategorijas piederu. Laikam mazliet no visām. Nav jau nekādu kategoriju, ir cilvēki. Šeit ir arī čalis, gadus trīsdesmit vecs, kurš nepārtraukti deklarē, ka viņam viss ir po, un mokās ar iedzimtu gremošanas trakta slimību. Viņš ēd tikai līdzpaņemto paiku un cītīgi skaita līdzi, cik daudz saņems kompensācijā par uzturu. Vēlāk viņš uzzina, ka uzturdevas kompensācija par dienu ir divreiz mazāka, nekā bija cerējis, un saplok vēl vairāk. Viņš notinas pirms pēdējās nedēļas, kad paredzēts braukt uz mežu. Izņēmuma gadījumi paliek atmiņā visspilgtāk.
Šovasar ir "paveicies" ar laika apstākļiem. Sākot pārvietoties formastērpā, piepeši saproti, ka dabā šādā laikā pastāv tikai divi agregātstāvokļi: ļoti karsts un neizturami karsts. Vēlāk, kad jāstaigā ar pilnu ekipējumu (uzkabe + pilna mugursoma + ierocis), tiem pievienojas arī trešais stāvoklis: pekle. Divdesmit dienu laikā izdzeru un izsvīstu vairāk nekā visu iepriekš šajā pasaulē pavadīto trīsdesmit gadu laikā. Kamuflāžas krēms pusstundas laikā vienkārši notek no sejas. Nepanesamais karstums ievieš savas korekcijas. Par mums apžēlojas, samazina fizisko slodzi, ļauj pārvietoties arī bez frenčiem, nemitīgi liek dzert un uzturēties ēnā. Dramatiski pieaug ārsta telts apmeklējums un pretsāpju līdzekļu patēriņš. Arī uzturs izrādās nepietiekams, cilvēki sāk slēgties ārā no bezspēka un pārkaršanas. Skautu teiciens skan: "Esi vienmēr gatavs!" Tomēr ne visi izrādās tam gatavi. Dažiem sākas atūdeņošanās, viņus aizved no nometnes tieši uz slimnīcu. Ar katru dienu kļūst arvien karstāks, tad sākas šaušana, kas, protams, notiek zem klajas debess. Izjūtas šautuvē var salīdzināt ar sauļošanos kažokādā, rokās turot hanteles. Sviedri tā aizsit acis, ka šauju pārsvarā pēc intuīcijas. Viss ir piesvīdis, eļļains, smilšains un nobrāzts jēls. Sola, ka mežā būšot vieglāk. Sola, ka kļūšot vēsāks. Sola, ka, iespējams, būšot lietus, ko mīlīgi dēvē par "karavīru sauli". Taču līdz šiem bonusiem ir jātiek, gluži kā datorspēlē. Atceros par Peļevina stāstu, kurā galvenais varonis iemiesojās datorspēles "Persijas princis" personāžā. Es sevi vairāk izjūtu kā vienu no brāļiem Mario.
Zemessardzes divdesmit dienu nometni var uzskatīt par armijas simulatoru ar pamata līmeņa grūtības pakāpi. Profesionālajā dienestā visus, protams, drāž daudz skarbāk. To nemitīgi atgādina gan instruktori, gan tie PD karavīri, kurus sastopam apmācību procesā. Kamēr šautuvē taisu savus godīgi nopelnītos 130 vingrojumus par pēc piena aizlaisto munīciju (no veselā saprāta viedokļa raugoties – kāda gan tur starpība, vai lodes ieurbjas smilšu valnī pēc saskares ar plāno kartona figūru vai bez tās?), viens no mūsu uzraugiem stāsta, kā savā mācību laikā taisījis 200 vingrojumus par katru netrāpīto lodi. Tūkstošiem vingrojumu dienā. Dienu pēc dienas. Nedēļām ilgi. Mums stāsta, ka zemessardzē viss notiek maigi, jo svarīgi paturēt katru cilvēku. Tikmēr PD ir jāatlasa tikai morāli un fiziski izturīgākie. To jūt arī instruktoru attieksmē, kas kopumā ir negaidīti iejūtīga, ar dažiem izņēmumiem. Taču, kā jau skolā, arī šeit lielāko respektu iegūst tieši skarbie džeki, kas prot uzturēt disciplīnu un panākt, ka viņos klausās. Tie, kuru sejās nolasāma pieredze, ko iespējams iegūt tikai "tur, ārā", misijās Irākā vai Afganistānā, kur sejā lido īstas lodes, zem kājām eksplodē īsti spridzekļi un biedri noasiņo līdz nāvei, izšļācot no ķermeņa īstas, siltas asinis. Izteiktā nežēlastībā krīt tikai viens no instruktoriem, kuru daži no jaunsardzes zeperiem sāk atklāti izņirgt, bet Saša, mūsu vada "spēka zars" un balamute, pat sola "iedot pizdī" pēc nometnes beigām. Viss tikai tāpēc, ka šim instruktoram – atlētiskam leišu izcelsmes kaprālim – ir stingras prasības pret mums fizo treniņos. Nenoliedzami, viņš brīžiem pārspīlē, jo kursanti nespēj izpildīt uzdotos vingrojumus, par ko saņem no instruktora atklātu kritiku, vairāki gūst traumas, sākas sūdzību vilnis, ko laikam jau sadzird augstākie spēki, un instruktors vēlāk pazemina savu prasību latiņu.
Ar sodiem vispār ir dīvaina situācija. Sākumā visi par to vien runā, kā pumpēsies līdz spēku izsīkumam, taču izrādās, ka miesas sodi nometnē nepastāv. Tos aizstājis intelektuālais sods – esejas rakstīšana par katru izdarīto pārkāpumu. Daudziem tas izrādās grūti pārvarams izaicinājums, notiek pat eseju pirkšana par naudu. Sākas lūgšanās, vai nevar esejas aizstāt ar vingrojumiem, kas tiek uzklausītas. Otrajā nedēļā visi taisām vingrojumus, ka prieks. Arī instruktori jūtas acīmredzami omulīgāk, liekot grēkāžiem raut balstā. "Ja nestrādā galva, lai pastrādā rokas. Tad arī galva pamodīsies un sāks strādāt," mūs uzmundrina seržants, kura rīcībā nokļūstam pēdējā nedēļā. Man krīt tā laime uzrakstīt tikai vienu eseju – par nepareizi novietotām sporta kurpēm zem gultas. Ar plašu atvēzienu apceru estētikas nozīmi militārajā sfērā, taču man nav ne jausmas, vai štāba virsseržants manu sacerējumu vispār izlasa.
Vai atceraties Kubrika filmu "Pilnapvalka lode"? Tas ir stāsts par amerikāņu jūras kājnieku vienību, kas pēc smaga mācību procesa tiek nosūtīta uz Vjetnamu. Filmā redzamajā vienībā ir apkopotas visas karavīru tipu klišejas, kādas varat iedomāties, – jokupēteri, inteliģenti, skarbie džeki, nīkuļi un dīvaiņi. Dīvainā kārtā šīs klišejas mēdz sevi manifestēt arī reālajā dzīvē, īpaši, ja runa ir par vietu, kur vienuviet saplūst cilvēki no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem, dažādu dzimumu, vecumu, ar atšķirīgu izglītības līmeni, ģimenes stāvokli, sociālo statusu utt. Arī mūsu vadam paveicas ar raibu kompāniju. Jau pēc dažām dienām sevi piesaka jokupēteri – Emīls un Edgars, kas ātri atrod kopīgu valodu un savā nodabā izveido "Nereaģētāju vienību", par kuras simbolu un visu lietu mēru kļūst intīmpreču veikalos iegādājamais instruments: strapons. Puiši ar savu lietu aizraujas nopietni, pat sastāda vienības reglamentu un pakāpes, paši sevi ieceļot par ģenerālstraponiem kā vienības virspavēlniekiem. "Nereaģētāju vienība" aktīvi aicina savās rindās jaunus rekrūšus no pārējā vada, kā arī izplāno un īsteno dažādas "misijas". Spilgtākā no tām ir puišu gājiens uz dušām, ko viņi veic, ietērpušies pončo un aizsargbrillēs, no mobilā telefona dārdinot paveco diskotēku hitu "Crazy Frog". To viņi atkārto vēl dažus vakarus, līdz kaprāļiem no C plūsmas pacietība ir izsmelta, un džeki tiek nosūtīti "specuzdevumā" – izrakt "baseinu" blakus bāzes teritorijā esošajam dīķim. Nākamajā naktī seko jauns "specuzdevums" – sagādāt patīkamu pārsteigumu visiem nometnes dalībniekiem, uz ēdnīcas galdiem saliekot vāzītes ar svaigi plūktiem pļavas ziediem. C plūsmas kaprāļi vispār izrāda iniciatīvu nometnes dzīves kvalitātes uzlabošanā ar dažādiem jaunievedumiem. Mans favorīts ir "laimes rats" – paštaisīta rulete, kas jāgriež visiem pīpētājiem, kuri iecerējuši uzvilkt dūmu pēc oficiālā naktsmiera iestāšanās. Džekpots ir 250, kas nozīmē 250 vingrojumus laimīgajam smēķētājam. Dzirdēts par čali, kurš vienā vakarā "izcēlis" divus džekpotus pēc kārtas.
Tikmēr Dižais ir nodaļas Homērs Kaudze, ja atceramies to pašu Kubrika filmu: neattapīgais, kurš vienmēr pamanās kaut kur iekulties vai kaut ko sačakarēt. Te viņš iet čurāt un ieperas dzeloņdrātīs, te skaļi palaiž gāzes štāba virsseržanta uzrunas laikā, te aizmieg sardzes laikā, kamēr instruktors raugās viņam sejā. Saša atkal ir spicais džeks, kurš visu ir jau darījis, visu var izdarīt, nebaidās runāt pretī instruktoriem vietā un nevietā, taču maršā mierīgi stiepj divas somas un vēl palīdz pārējiem. Viss notiek gluži kā filmās. Bet varbūt filmās viss tomēr notiek kā dzīvē?
Protams, ir savā starpā jāsadzīvo un jāspēj sadarboties. Tas ir nerakstītais mācību pamats. Kopumā dzīve teltī atgādina skolas ekskursiju. Kāds liek savas zeķes un apenes, kur grib, kāds mēģina ieviest kārtību, kāds nepārtraukti cenšas piebezdēt visu telti, par to skaļi līksmojot, kāds uzvedas kā angļu aristokrāts – vai vismaz cenšas, līdz asinsspiediens iznāk ārā pa ausīm. Protams, nemitīgi notiek kasīšanās – par sīkumiem, par mācību uzdevumiem, par šefību un par ko vien ienāk prātā. "Boys will be boys," kā dzied tanī senā dziesmā. Taču arī meitenes nestāv malā, kad vairs nespēj izturēt "bezpriģelu". Džeki atbildi parādā nepaliek, un dažreiz verbālie uzbraucieni sasniedz tādu dibengala līmeni, ka gandrīz vai sāc domāt – esi nonācis nepilngadīgo kolonijā. Konflikti notiek vairākos līmeņos – privāti uzbraucieni aci pret aci, tad nodaļas mēroga cīkstiņi, beigās jau viss vads ir uz nažiem. Tomēr visi paliek draugi, neviens tā arī nesakaujas, lai gan dažreiz līdz tam nonāk sprīža attālumā.
Vislielākā kopības sajūta dzimst ikvakara pastaigas laikā, kad apvienojam ierindas mācību ar militārās dziedāšanas pamatiem. Dziesmu vads izvēlas pats, un sākam ar "Div' dūjiņām", ko instruktori gan uzskata par pārāk gaudenu militārā gara stiprināšanai, tomēr izvēli akceptē. Raujam "Div' dūjiņas", cik jaudas, tomēr par vada hitu kļūst mūsu nodaļas instruktora piespēlētā dziesma par latvju kājnieku, ko sacerējusi viņa paša vienība: "Paskat, māmiņ, kas tad tas? / Pēc marša kājas lupatās / Kājnieku saule aust / Miesā slapjš, bet garā sauss / Sveicu tevi, kājniek / Mūsu zemes saimniek." Dziesma tā iekrīt sirdī, ka bļaujam to arī nodaļas sastāvā, staigājot starp nodarbībām. Pēc dažām dienām dūšīgas bļaušanas balss ir tik nodrillēta, ka nevaru pat pačukstēt. Tomēr saviļņojums ir spēcīgs, un brīžiem pat izsit asaras, kad vadam maršējot izdodas atrast ideālo harmoniju gan solī, gan balsī, gan garā.
Acis nepaliek sausas arī zvēresta nodošanas laikā. Tās aizpildīt ar asarām ir kapelānu uzdevums, kuri savu darbu pieprot, kaut trafarētās frāzes pašas par sevi bez apkārt valdošās atmosfēras droši vien nenostrādātu ne uz pusi tik labi. Taču, stāvot Brāļu kapos plecu pie pleca ar tikko satiktajiem biedriem un ar cieši sažņaugtu patšauteni rokās skatoties uz Māti Latviju, no kapelāna mutes plūstošās, ar brāzmojošu patosu un patriotismu uzpumpētās klišejas piepeši atdzīvojas, pat materializējas, un viņa piesauktā atbildība un pienākums vairs neattiecas uz kaut kādu abstraktu kopumu, bet tieši uz mums, šeit stāvošajiem. Protams, ne jau nu visi ir tik jūtīgi, un pēc ceremonijas ātri vien pārslēdzamies atpakaļ ierindas joku līmenī, tomēr vismaz neilgu brīdi gaisā virmo kaut kāds neizsakāms garīgās enerģijas lādiņš.
Labākais, kā vienmēr, ir pietaupīts beigām. "Mežs" patiesībā izrādās mācību poligons, kuram visapkārt kuplo staltas priedes un ozoli. Šeit mūs sagaida arī solītais lietus, kas, protams, līst tieši tad, kad jāuzceļ telts un jāiekārto nometne, kā arī jādodas nakts apgaitā. Acumirklī viss ekipējums, ierocis un apģērbs noklājas ar slapju smilšu kārtiņu. Smiltis ir caurviju motīvs visai pēdējai nedēļai – tās iekļūst it visur, aiz apģērba, apavos, matos, pat gremošanas sistēmā, jo arī ēdiens bieži šķiet ar smilšu piemaisījumu. Atgriežas arī vecais draugs karstums. Tikmēr slodze arvien pieaug, sākas uguns un kustības nodarbības mežā, kas ietver sevī abas minētās lietas: bliešanu ar salūtpatronām, līdz ausis džinkst, un zibenīgu diebšanu pa grāvjiem un ciņiem pretī ienaidnieka galīgai sakāvei vai – gluži pretēji – vēl zibenīgāku atkāpšanos. Laimīgā kārtā neviens neko nesalauž. Tomēr pavisam bez traumām arī neiztiek. Naktī pirms noslēdzošā pārbaudījuma mums drillē mācību trauksmi, kas pati par sevi nebūtu nekas traģisks, ja vien tumsā un steigā kaut kur neatsistu elkoni. Elkonis sāk strauji pampt, sāpes caururbj ķermeni, taču padoties nav laika, jo atlikušas pēdējās 24 stundas. Dodamies mežā un ierīkojam patruļbāzi. Sāk pamatīgi mocīt drudzis, bet acu priekšā jau rādās laika atskaite, gluži kā filmās uz spridzekļiem, kur žigli tekalē sarkanie cipariņi. No negulēšanas un pārguruma sākas paranoja, ir pilnīgi skaidrs, ka pēdējā naktī jau nu noteikti uzbruks. Sardze notiek pa diviem uz maiņām, lai visiem būtu iespēja pagulēt, tomēr izlemjam, ka sargās visas pozīcijas, mainoties ik pa pusstundai. Neviens, protams, tā arī neuzbrūk, bet miegs izčakarēts pēc pilnas programmas. Toties septiņos ierodas seržants un aizved uz slēpni, kas ir mūsu noslēguma pārbaudījuma galvenā daļa. Ierokamies sūnās un nekustīgi eksistējam, līdz atskanēs signāls. Galvā ieslēdzas gatavais zootrops, tikmēr elkonis sevi atgādina ar maziem, uzstājīgiem sāpju impulsiem, it kā rokā kaltu dzenis. Lai sevi uzmundrinātu, domāju par mūsu nodaļas instruktora stāstīto, kā viņš nosoļojis trīsdesmit kilometru maršu ar lauztu kāju, aptinot to ar izolācijas lenti. Tarkšķ šāvieni, ienaidnieks tiek sekmīgi iznīcināts, tomēr seržants ir mums sarūpējis mazu pārsteigumu. Imaginārās granātas sprādzienā tiek ievainots otrs instruktors, kuru tagad ir jāaiznes līdz patruļbāzei. "This is it. One last job," kā saka filmās. Visi bļauj cits uz citu, un seržants auro visiem pāri. Kaut kādā mistiskā veidā tiek saliktas nestuves, kaut kādā mistiskā veidā mums izdodas uzlikt ievainotajam kaut ko līdzīgu spiedošajam pārsējam, kaut kādā mistiskā veidā izdodas zibenīgi aizbērt un noklāt sūnām visas izraktās aizsargpozīcijas. Sākas ilgi gaidītā un aprunātā Golgāta – maršs, kura beigās sagaida nometnes noslēgums un berešu pasniegšana pamatapmācību noslēgušajiem zemessargiem. Taču līdz tam vēl ir jātiek. Ceļš nav garš, laikam tikai daži kilometri tradicionālo divdesmit vietā, taču mūsu "ievainotais" un viņa ekipējums, kas arī jānes līdzi, liek izjust praksē laika relativitātes teoriju. Seržants, kurš iet pa priekšu, pilnvērtīgi izmanto apkārtnes reljefa īpatnības, tāpēc maršs drīz pārslēdzas uz dinamisku kalnu pārgājienu ar šķēršļu joslas elementiem. Kad esam sasnieguši galamērķi – evakuācijas punktu –, spēka nav pat tik daudz, lai padzertos. Tomēr pats lielākais trieciens vēl ir priekšā. Kad atsākas joki un iestājas atslābums, viens no vidējās paaudzes džekiem piepeši saļimst. Tagad mums ir īsts cietušais, nevis simulācija. Jāni aiznes uz tām pašām nestuvēm, kurās pirmīt omulīgi dusēja "ievainotais" kaprālis. Vēlāk uzzinām, ka viss būs labi, tomēr no dehidratācijas būs jāatgūstas slimnīcā. Soļojam pēc savām beretēm lejā no kalna ar dziesmu par latvju kājnieku.
Atpakaļ bataljonā mūs sagaida viens no atraktīvajiem “Charlie” plūsmas kaprāļiem.
"Nu, kā nometne? Baigā h**ņa, ne?" viņš smejas. Man acu priekšā joprojām ir sagumušais Jānis ar nokārtu galvu, uzpampusī roka pulsē cauri smadzenēm, taču atiežu lūpas smaidā un piebalsoju pārējiem: "Protams. Sūds un pieci."
0