Šomēnes tradicionālajam kritikas objektam – politiķiem – pievienojās vēl kāda zināmu laika strēķīti fonā palikusi ļaužu kategorija, par ko šausmināties. Runa ir par valsts pārvaldi.
"Ziņas" bira kā no pārpilnības raga. Valsts slikti uzrauga bankas, un tajās notiek šausmu lietas. Valsts ieņēmumu dienesta (VID) struktūrās ļaudīm ir trakoti aizdomīgi ienākumu avoti un šo ienākumu glabāšanas veidi. "Kaut kas ir sapuvis dāņu karaļvalstī" un tādā garā.
Ja runājam par Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK) un tās vadītāja Kristapa Zakuļa lēmumu demisionēt, lai tirgus uzraugam izskanējušie pārmetumi "nemestu ēnu" uz institūciju, tad te, atklāti sakot, plaši un ilgi reflektēt nav vērts. Arī citās Rietumu valstīs tā ir mūžīgā skriešanās – nozare arvien cenšas izdomāt kaut ko sev izdevīgu, nozares uzraugs mēģina apcirst aizdomīgas prakses, bet, kamēr tas notiek, talantīgi cilvēki jau ir izdomājuši kaut ko citu. Atliek paraudzīties uz milzu sodiem, ko pēdējos gados maksājušas finanšu struktūras ASV, uz nelāgām praksēm, ko īstenojuši finanšu tirgus dalībnieki Vācijā, Francijā, Lielbritānijā utt.
Tas, protams, nenozīmē, ka finanšu nozares uzraugs Latvijā drīkst būt pasīvs, tomēr ķezas bija un būs. Citiem vārdiem sakot, te ir runa par nozarei specifiskām problēmām, nevis uzraudzības sistēmas vājumu.
Interesantāka ir jezga, kas radās ap VID amatpersonu deklarāciju saturu. Negrasos nostāties nedz LTV žurnālistu, nedz VID vadības pusē, jo gan jau iesaistītās puses tiks galā ar faktoloģiju. Man šķistu būtiskāk tas, ka uzvirmojušais skandāls vēlreiz liek pārdomāt, kāda ir to cilvēku motivācija, kuri izvēlas strādāt valsts struktūrās, jo īpaši t.s. represīvajās.
Tas nebūt nav triviāls jautājums, ja pieņemam, ka pārskatāmā nākotnē atalgojuma līmenis valsts struktūrās būs zemāks nekā privātajās.
No vienas puses, atbildi rast nav grūti. Atkarībā no atbildētāja attieksmes pret valsts pārvaldi apburošā vienkāršībā izgaismojas divas versijas: "kāpēc jūs nepieļaujat, ka cilvēki grib būt noderīgi savai valstij un ir gatavi tā vārdā kaut ko upurēt?" un "viņi piecieš mazāku algu, ja var mazāk strādāt un kreņķēties". Papildinājumi šai otrajai versijai – labākas sociālās garantijas, lielāka stabilitāte. Valsts pārvaldē pilnīgi noteikti ir cilvēki, kuru motivācija atbilst kādai no šīm divām versijām. Tomēr domāju, ka motivācijas ir daudzveidīgākas, turklāt jāpatur prātā, ka tās laika gaitā var mainīties.
Atkāpe domas ilustrēšanai. Vairākus gadus strādāju vienā ēkā (Skanstes ielā 13) ar VID Rīgas struktūru. Darba kolēģis, apcerīgi vērojot VID ļaužu tekalēšanu, reiz jautāja: "Kā tev liekas, ko viņi domā, ikdienā tajā pašā pagalmā redzot šos luksus autiņus?" (Ēkā mita arī gāzes kompānija "Itera".) Sākām izvirzīt variantus. Netaisnības sajūta – naids, vēlme "izčakarēt". Netaisnības sajūta – vēlme kaut nedaudz pietuvoties ik dienu redzamajam turības līmenim. Arī izmantojot savu kā represīvas iestādes darbinieka resursu. Neatceros, kā sadalījās "balsis" par variantiem, tomēr es pavisam noteikti varu iedomāties cilvēku, kurš sāk darbu VID (faktiski jebkurā iestādē) ar vienu motivāciju, bet tā laika gaitā mainās, viņam saskaroties ar iepriekš nenojaustiem apstākļiem, realitātes izpausmēm.
Vai un kurā brīdī pārvaldē strādājošajam notiks "klikšķis" viena vai otra pieminētā varianta virzienā, būsim reālisti, prognozēt nav iespējams. Jautājums ir par to, vai vispār pastāv citas, pietiekami saprotami aprakstītas motivācijas, kas svārstību gadījumā ļautu indivīdam apsvērt "jā, bet...". Manuprāt, nav, jo sabiedrībā kopumā pietrūkst izpratnes par to, ka ierēdniecība (lietošu juridiski neprecīzu apzīmējumu) ir tāda pati profesija kā citas, ka mūsdienu valsts bez tās pastāvēt nevar. Darbu ierēdniecībā nevajadzētu interpretēt citā atskaites sistēmā nekā pārējās profesijas. Paskaidrošu. Varbūt tā ir tikai mana subjektīvā pieredze, tomēr neesmu saskāries ar versiju, ka, piemēram, veikalā par pārdevējiem strādā tie, "kuri neko neprot". Un, pieļauju, žurnālisti justos aizskarti, ja sabiedrībā uzturētu viedokli, ka šo darbu strādā indivīdi, kas vēlas nesodīti gānīties un bojāt dzīvi citiem. Problēma ar motivāciju saglabāsies tik ilgi, kamēr tā sabiedrības daļa, kas valsts pārvaldē nestrādā, turpinās ierēdniecību redzēt nevis kā patstāvīgu, normālu, ja tā var teikt, profesiju, bet kā kaut kādu atvasinājumu, piedēkli politiķiem. Vai negodprātīgiem uzņēmējiem.
Te, protams, var iebilst, ka šādas līdzjūtīgas rindas ir nevietā, jo pārvalde, it īpaši represīvās iestādes, čum un mudž no ļaudīm, kuriem, prasti sakot, kaifu sagādā pati varas apziņa. Jā, tādi ir. Bija, ir un būs populācijā vispār. Kopš vēstures gaitā tiesības uz vardarbību plašā nozīmē ir nonākušas valsts monopolā, ļaudis, kuri veido savas dzīves jēgu ar apziņu, ka viņi – pilnīgi likumīgi! – drīkst to, ko citi nedrīkst, uz darbu valsts varas struktūrās regulāri, paaudzi pēc paaudzes soļos zināms pulciņš humanoīdu. Tas ir neizbēgami, tādēļ būtiskāk šajā sadaļā – un tas attiecas arī uz Latviju, uz konkrēto VID "stāstu" utt. – ir tas, vai un kas šādus humanoīdus spēj reāli iegrožot viņu izpausmēs un vajadzības gadījumā izstumt no sistēmas.
Ar šo jautājumu smagi strādā arī citās Rietumu valstīs – skat. debates par to, kā uzlabot policijas darbu ASV. Varbūt kļūdos, tomēr labā ziņa ir tā, ka principā – ja ir publikas pieprasījums un spiediens – jautājumu risina izmaiņas normatīvajos aktos. Respektīvi, nav nepieciešama kaut kāda beztermiņa "cīņa pret slikto cilvēkā", runa ir par juridiskām procedūrām.
Viss iepriekš paustais ir tikai neprofesionāļa refleksijas. Manuprāt, būtu ļoti noderīgi, ja ierēdniecība, represīvās iestādes ieņemtu tām pienācīgu vietu sociologu un politologu interešu laukā. Citviet šis virziens plaukst un zeļ (negribu pārstāstīt, interesentiem pirmajam ieskatam šis u.c.). Mazāk publicistikas, vairāk zinātnes.
3