Nedaudz īgnais ievads nenozīmē, ka nav uzteicami Latvijas speciālistu centieni uzsvērt Mārtiņa Lutera darbības un reformācijas nozīmi teritorijā, kurā šodien izvietojusies arī Latvijas Republika. Oktobrī Cēsīs notika saturiski piesātināta konference, LU Vēstures un filozofijas fakultāte sāka populārzinātnisku lekciju ciklu (te pirmās ieraksts), šogad ir bijuši un vēl būs arī citi kvalitatīvi pasākumi.
Problēma ar "apaļajām jubilejām" ir tā, ka a) tajās uzskata par nepieciešamu piedalīties arī amatpersonas ar visai, delikāti sakot, vispārējiem priekšstatiem par tēmu, b) mēģinājumi "jubileju" sapakot gan lietošanai ērtā, gan košā svētku iesaiņojumā veicina vienkāršojumus.
Abi aspekti prognozējami saplūduši Raimondā Vējonī, kurš, izrādās, juties aicināts ne tikai piedalīties svinīgā pasākumā Vitenbergā, bet arī izpausties par "tēmu" [1]. Un, kā jau amatpersonām gadās, izpaušanās nozīmē apgalvojumus, kas, atļaušos apgalvot, speciālistu aprindās varētu tikt apšaubīti. Piemēram, ka tieši reformācija "neatgriezeniski nostiprināja latviešu valodas lomu". Amatpersonas arī uzskata par labo toni gandrīz jebkuru vēsturisku notikumu kaut kā mēģināt sasaistīt ar tagadni un nākotni (arī metodoloģiski ļoti apšaubāma prakse...), un rezultātā Vējonis "pa burzmu" Luteram un viņa tēzēm pamanījies runāt par Latvijai un Vācijai svarīgajām Eiropas vērtībām "brīvību, demokrātiju un likuma varu"... Lai nu būtu, ka tam ir kāds sakars ar notikumiem 17. gadsimtā.
Savukārt vienkāršošanu mēģināšu raksturot atbilstoši – vienkāršojot. Iepazīstoties ar jubilejas publisko vēsti vai, precīzāk sakot, to, kāda tā varētu veidoties publikā, jāsecina, ka no latviešu interešu viedokļa (lai gan neesmu pārliecināts, ka ir jēga runāt par latviešu nāciju 17.–18. gadsimtā...) Luters un reformācija ir kaut kas labs, savukārt katolicisms – nu, tā ne visai. Manuprāt, tas ir sekli. Būtu bezkaunība no manas puses, ja es šajā tekstā mēģinātu aprakstīt, piemēram, jezuītu lomu Latvijas kultūras vēsturē, tādēļ varu vien aicināt internetā pameklēt, piemēram, LU Teoloģijas fakultātes pētnieka Reiņa Norkārkla publikācijas. Nevajadzētu turpināt atražot klišejas a la "labie zviedru laiki", "700 gadu jūgs" utt.
Un te arī kāda konstruktīvāka piezīme. Ja nu tā gadījies, ka Latvijā "reformācijas piecsimtgadei" (pēdiņas tāpēc, ka neesmu pārliecināts, cik korekti no zinātniskā viedokļa ir ar jēdzienu "reformācija" saistīto ideju kopumu tik cieši sasaistīt konkrēti ar Lutera tēžu pasludināšanu) atzīmēšanai tiek veltīti salīdzinoši vērā ņemami pūliņi, varbūt šis ir arī īstais laiks, lai parunātu par stereotipiem, kas saistās ar vācbaltiešiem, vācbaltiešu attiecībām ar pirmsākumiem kultūrai latviešu valodā. Arī šajā gadījumā labāk aicināšu atrast laiku un iepazīties ar speciālistu, piemēram, Māras Grudules vai Paula Daijas, darbiem, kuri palīdzēs redzēt "vāciešu – latviešu" attiecības ne tik melnbalti, kā pierasts. Nedaudz ņirgājoties – ja jau izrādās, ka no Vācijas nācis latviešiem kaut kas tik varen vērtīgs kā reformācija, tad varbūt nav tik traki ar citiem "vāciskumiem"?
Starp citu, reformācijas, kas galu galā primāri saistās ar reliģisko priekšstatu lauku, jubileja varētu būt iemesls speciālistiem padiskutēt, kādi vispār bija Latvijas teritorijā dzīvojošo reliģiskie priekšstati vēl ilgi pēc tam, kad formāli tiem vajadzēja būt kristietībai atbilstošiem. Kā vēl 17. gadsimta sākumā liecinājuši daži jezuīti par situāciju apgabalā starp Ludzu un Rēzekni, "iedzīvotāji esot gluži pagāni. Dievinot kokus, godājot vēl debesu un zemes dievus; katrai vajadzībai esot savs dievs" [4]. Kāda bija situācija 17. gadsimta beigās, 18. gadsimta sākumā?
Jebkurā gadījumā izsaku cieņu un pateicību tiem akadēmisko aprindu cilvēkiem, kuri cenšas "apaļo jubileju" Latvijā piepildīt ar kvalitatīvu saturu, tomēr neesmu pārliecināts, ka pūliņiem ir augļi, ja tie zināmā mērā ir atkarīgi no tā, vai konkrētajai tēmai ir "jubileja" vai nav, vai to var "nopīārot" vai nevar.
[1] Korjuss, H. Ludzas igauņi. Rīga: Latvijas Avīze, 2017, 52.–53. lpp.
0