"Ofēlija" (1851-1852), Sers Džons Everets Milē. Teita galerija Londonā
 
Blogs
18.02.2019

Patiesību vai risku? No dienasgrāmatām

Komentē
1

Pārsteidzoši, taču šogad aprit jau divdesmit pieci gadi kopš Svena Birkerta grāmatas "Gūtenberga elēģijas. Lasīšanas liktenis elektroniskajā laikmetā" pirmizdevuma iznākšanas. Kā nav grūti noprast pēc grāmatas nosaukuma, tajā iekļautajās piecpadsmit esejās mūsu Nacionālās bibliotēkas ēkas arhitekta dēls, pazīstamais amerikāņu literatūras kritiķis un esejists, apcerēja tobrīd vēl pagalam jauno elektronisko tehnoloģiju iespējamo iespaidu uz pasauli, kādu to ļāvusi uzbūvēt Johana Gūtenberga ieviestā grāmatu iespiešanas metode.

Jau pats Birkerta grāmatas nosaukums ļauj uzminēt autora noskaņojumu un domu gaitu. Par elēģijām mēdz dēvēt vai nu apcerīgas, skumjas noskaņas dzejoļus, vai skaņdarbus. Arī likteņa piesaukšana lasīšanas kontekstā neko labu neliecina.

Kā minēts izdevumā "The Paris Review" nupat publicētajā Meiridas Smolas Steidas esejā "Lasīšana nepārtrauktā uzmanības novēršanas laikmetā", ne visi Birkerta apokaliptiskie pareģojumi ir piepildījušies, lai gan tik sātanisku izgudrojumu kā skārienjutīgi viedtālruņi viņš savās esejās vēl pat nebija iztēlojies. "To ir grūti novērtēt skaitļos," rakstīja Steida. "[ASV] tiek atvērts vairāk neatkarīgu grāmatnīcu, nekā slēgts, drukāto grāmatu pārdošanas apjomi pieaug, toties sarūk autoru ieņēmumi. Amerikāņi krietni vien mazāk lasa tīra prieka pēc nekā agrāk. Kāda liela izdevniecība ar nopietnu redaktoru kolektīvu nesen nopietni sašūpojās pēc tam, kad tika paziņots, ka serializētu stāstu aplikācijā "Wattpad" varētu tikt turpinājumos izdotas algoritmu atlasītas grāmatas, iztiekot pilnībā bez redaktoriem." Apdraudējumu "Gūtenberga pasaulei" Birkerts bija saskatījis elektroniskajās grāmatās un hiperteksta interaktīvajās iespējās, taču nebija spējis saskatīt daudz nopietnākas tuvojošās briesmas – uzņēmumu, kas dzima aptuveni tajā pašā laikā, kad tika izdotas "Gūtenberga elēģijas". "Pēdējo divdesmit piecu gadu laikā interneta veikals "Amazon" ir nemitīgi rijis, izmantojot tādas vēlīnā kapitālisma vērtības kā lietošanas ērtums un lētums, un tādējādi draudējis monopolizēt ne vien grāmatu pasauli, bet arī visu pasauli kopumā." Uz šāda notikumu fona nudien ir grūti raizes par drukāto grāmatu likteni atpiņķēt no uztraukuma par globālās sasilšanas nestajām sekām, demokrātijas nākotni, sabiedrības novecošanu, vajadzību (vai nevajadzību) saglabāt mazās skolas un daudzām citām mūsu pasaules problēmām. Birkerta grāmatai veltītā eseja gan atgādināja par vēl kādu ar drukātajām grāmatām cieši saistītu problēmu. Atcerējos, ka "Gūtenberga elēģijas" man reiz izlasīt aizdeva Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs, fizikas zinātņu doktors Andrejs Spektors. Lai gan vārdu salikums "Mākslīgā intelekta laboratorija" vēl aizvien izklausās kā kaut kas no zinātniskās fantastikas patapināts, tieši šīs organizācijas paspārnē ir noticis kas tik noderīgs un saprotams kā, piemēram, Raiņa rakstu digitalizācija. Viena no drukāto grāmatu īpatnībām ir to fizikalitāte – tās ir taustāmas, tās aizņem vietu, tās var nozaudēt, pēcāk atrast vai sakraut kaudzē uz naktsgaldiņa. "Gūtenberga elēģijas" Spektora kungam es tā arī nekad  neatdevu, un man pat nav ne mazākās nojausmas, kur un kā man šī grāmata varēja pazust. Šajā ziņā es nepavisam nespēju līdzināties mūsu bibliofilam un bibliogrāfam Jānim Misiņam (1862-1945) – saskaņā ar grāmatmīļu aprindās populāru leģendu, par viņa un tātad arī tagadējās Akadēmiskās bibliotēkas pamatu bija kļuvušas no draugiem vai paziņām aizlienētas un tā arī nekad neatdotas grāmatas.

###

Par mājai tuvāko bibliotēku nav kļuvusi vis Pārdaugavā uzceltā Gaismas pils, bet bijušā padomju uzņēmuma "Rīgas modes" ēkā esošā Rīgas Centrālā bibliotēka. Tur mēdzu ikreiz aizstaigāt, kolīdz aptrūkstas kādas nebūt būtiskas zemsvītras atsauces. Nokļūšana bibliotēkā ir interesanta. Vispirms jau ir jāspēj atrast tās ieeju starp vairākiem tajā pašā ēkā esošajiem pilsētas pašvaldības uzņēmumiem. Un tad vienā mirklī tu attopies īsta 20. gadsimta 90. gadu sākuma eiroremonta pasaulē. Cauri tai un visādām kantoriskām institūcijām tev ir jāspēj uzmeklēt liftu. Bibliotēka ir izvietota vairākos šīs augstceltnes stāvos, un liftā ir jāpamanās izraudzīties īsto pieturu. Taču uzmanību allaž novērš aina, kas redzama pa logu, – tas ir pēcpadomju laikos ēkai pie fasādes piebūvēts stiklots lifts, un tāpēc acu priekšā slīd netīru stiklu aizmiglots skats uz Brīvības ielas kvartālu starp Lāčplēša un Ģertrūdes ielu. Nav brīnums, ka grāmatas, kas šādā bibliotēkā aizlienētas, tikpat viegli mēdz arī aizmirsties un atrasties vai nu grēdā uz naktsgaldiņa pie gultas, vai uz žurnālu galdiņa viesistabā pat vairākus mēnešus pēc noteiktā atdošanas termiņa. Taču Centrālajai bibliotēkai (un, cik nu zinu, arī Ventspils un pārējām provinces bibliotēkām) piemīt kāda sirdi veldzējoša un visus grēkus piedodoša īpašība – patapinātās grāmatas ir iespējams atdot, pat nenonākot saskarsmē ar kādu no bibliotkēkas darbiniekiem vai darbiniecēm, bet vienkārši grāmatu ieliekot šim nolūkam paredzētā kastē. Bibliotēku pakalpojuma izmantošana nudien ir kļuvusi vēl vienkāršāka un pašsaprotamāka nekā visos līdzšinējos un ar tāda vai citāda veida pierakstu autoriem saistītos grāmatu patapināšanas gadījumos.

###

"Kā tev iet?" viņi parasti man vaicā, satikti slapjdranķī uz ielas. Meitene, kas tajā pašā laikā mājās vienatnē izslimo gripu, nevienu īpaši neinteresē. Taču manu viedokli uzskata par vajadzīgu izdibināt. "Lieliski!" tādos brīžos atbildu, cenšos tīstīties savā kapucē un dziļāk kabatās sabāzt rokas. "Ir okei, iet arvien labāk un labāk, un kā tev?"

Tu izliecies, ka neesi nupat skrējis pie sava psihiatra pēc ikmēneša antidepresantu un miega zāļu receptēm, tāpat kā tu centies nedomāt par psihiatra kabinetā nupat redzēto – klubkrēsla vietā pie loga kopš iepriekšējās apmeklējuma reizes parādījies dīvāniņš jeb kušete ar vairākiem krāsaini izšūtiem spilventiņiem, gluži kā tādā žurnāla "The New Yorker" karikatūrā par psihoanalīzes tēmu. "Jums varbūt būs ērtāk tomēr krēslā," viņš tev saka. Un tu saproti, ka arī pats kaut kādā ziņā jau esi pacēlies tuvāk Ņujorkas izglītības līmenim, ironijas raudzei un izpratnei par psihiatriju pietuvinātai melni baltai karikatūrai.

Bet, mājās pārnācis, tu "iTunes" dziesmu sarakstā savā datorā gluži instinktīvi uzmeklēji grupas "The Rolling Stones" veco, labo gabalu "Mother’s Little Helper": "Dakter, žigli, vēl dažas šīs, un ārpus durvīm – viņa iedzēra trīs…"

###

Kad izdošanai tika gatavots mans stāstu krājums "Labais vienmēr uzvar" (Rīga: "Atēna", 2002), kādu dienu apgādā spriedām par vāka noformējumu. Kādā no stāstiem protagonists ne vien pazaudē kaķi, bet arī dzen pēdas mistiskai un, iespējams, ar kaķa nozušanu saistītai būtnei Katrīnai. Saprotams, tas itin nekā labi nevar beigties, un stāsta nobeigumā viņš nonāk purvā, kur vārda tiešā nozīmē vairs nav stingra pamata zem kājām. Mans ierosinājums abiem grāmatas izdevējiem bija sera Džona Evereta Milē gleznas "Ofēlija" (1851-1852) fragments – prerafaelītu laikam piederīgajā gleznā pazīstamais Šekspīra lugas tēls redzams tumšos ūdeņos, ziedu un augu ielokā, visticamāk – mazu brīdi pirms noslīcināšanās. Izdevējiem mana ideja nepatika. Viņi iebilda, ka hrestomātiskas pašnāvnieces likšana uz stāstu krājuma vāka varētu negatīvi ietekmēt grāmatas tirāžu un pārdošanas rādītājus. Pēc ilgām un neauglīgām diskusijām piekritu kompromisam – uz krājuma vāka nonāca manas bijušās sievas, fotogrāfes Andas Magones uzņemts mūsu meitas portrets rīta agrumā. Grāmatas vāciņš izdevās gluži glīts, tomēr mani vēl aizvien nepamet sajūta, ka tam pietrūkst vēl kādas – iespējamas, bet neīstenotas – dimensijas.

###

Saskaņā ar visai jaunu teoriju, tieši vārdi, kas izsaka mūsu jūtas un sajūtas, varētu būt vissenākie valodas attīstības liecinieki. "Tiri-piri", "čiki-briki". Nesen izdevumā "Aeon" publicētajā Deivida Robsona esejā "Vārdi kā sajūtas" bija publicēts neliels tests, kurā lasītāji tika mudināti uzminēt dažu japāņu valodas vārdu nozīmi.

  1. nurunuru (a) sauss vai (b) gļotains?
  2. pikapika (a) spožs vai (b) tumšs?
  3. wakuwaku (a) mundrs vai (b) garlaikots?
  4. iraira (a) priecīgs vai (b) dusmīgs?
  5. guzuguzu (a) ātri kustošs vai (b) lēni kustošs?
  6. kurukuru (a) rotējošs vai (b) kustošs augšup, lejup?
  7. kosokoso (a) klusu ejošs vai (b) skaļi ejošs?
  8. gochagocha (a) kārtīgs vai (b) nekārtīgs?
  9. garagara (a) pārpildīts vai (b) tukšs?
  10. tsurutsuru (a) gluds vai (b) raupjš?

Pareizās atbildes esot: 1(b); 2(a); 3(a); 4(b); 5(b); 6(a); 7(a); 8(b); 9(b) 10(a).

Kā norāda esejas autors, mūsu valoda nepavisam varētu nebūt sabiedrisku vienošanos rezultāts, kā par to 19. gadsimta sākumā patika domāt valodniekam Ferdinānam de Sosīram (1857-1913). Pretrunā ar Sosīra teoriju pastāv ideja par tā dēvētajiem "ideofoniem" jeb daudzās valodās sastopamiem vārdiem, kas paredzēti vienīgi spilgtu jutekļu sajūtu izteikšanai un kas drīzāk atgādina skaņas, ne jēdzienus: "Buļ, buļ!"

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!