Komentārs par J. P. Valkeapē filmu "Suņi nevalkā bikses" ("Koirat eivät käytä housuja", 2019)
"Es domāju: tas, ka cilvēki cieš, ir ļoti labi.
Manā uztverē ciešanas ir kā Pestītāja skūpsts."
Māte Terēze
Bez liekas priekšspēles par to, ka dzīvē ciešanas un bauda iet rokrokā, ka nav zvaigžņu bez cauri ejamiem ērkšķiem, atklāšu vienu sāpīgu faktu. Lai arī sadisma un mazohisma tēma bieži ir iedvesmojusi kinomāksliniekus, visbiežāk rezultāts ir drāma vai pat trilleris, kam ir maz kopīga ar to, kā mūsdienās cilvēki īsteno savus fetišus un piekopj BDSM. Šī žanra filmas mēdz atražot klišejas un tiecas provocēt gan uzbudinājumu, gan šausmas, tāpēc nezinātāju aizspriedumi pret BDSM scēnā iesaistītajiem var tikai augt. Kaut vai tādas leģendāras un bieži ieteiktas filmas kā "Histoire d’O" vai "Il Portiere di Notte" ar lielo fiziskas un emocionālas vardarbības daudzumu var radīt priekšstatu, ka sadomazohismu piekopj tikai psihiski neveseli cilvēki vai seksuāli frustrētas mājsaimnieces (kā, piemēram, Bunjuela "Belle du Jour", Trīra "Breaking the Waves" – šādus kino piemērus varu uzskaitīt ilgi). Rezultātā šis dzīves stils bieži ir kā no radiem un kolēģiem slēpjams skelets skapī. Tāpēc somu režisora J. P. Valkeapē (J.-P. Valkeapää) filma "Suņi nevalkā bikses", kas šogad piedzīvoja pirmizrādi Kannu kinofestivāla "Quinzaine Des Réalisateurs" programmā un ar kuru tika atklāta RIFF "Nordic Highlights" programma, ir sen gaidīts mākslas darbs par šo neviennozīmīgi vērtēto tematu.
Filmas pamatā ir stāsts par sirds ķirurgu Juhu (Pekka Strangs), kurš pēc sievas noslīkšanas ir noslēdzies sevī un pats gadiem ilgi grimst sērās un ikdienas pelēcībā. Nejauša satikšanās ar bargo kundzi Monu (Krista Kosonena) liek Juham atklāt fetišu uz žņaugšanu un smakšanu, kuras iespaidā viņš savās vīzijās nogrimst līdzi mīļotajai sievai un pārvar savu vainas apziņu, tādējādi izjūtot sen nepiedzīvotu ekstāzi. Nesātīgi tiecoties pēc tās vēl un vēl, Juha nokļūst situācijās, kas apdraud viņa karjeru, attiecības ar meitu Elli un sāk biedēt pat viņa pielūgto Monu.
Aktieru izvēlē un tipāžu veidošanā var manīt reālistiskumu, kas Ziemeļvalstu kino ir raksturīgs, – galvenie varoņi Juha un Mona, kaut arī tos atveidojošie Strangs un Kosonena ir pasaules mēroga zvaigznes, nav izskaistināti un idealizēti. Viņi nav holivudiski daiļi tēli kārtējā Valentīndienas kinogrāvējā – tie ir parasti cilvēki ar šķietami neparastām kaislībām, un filmā viņu ikdiena ārpus neonā izgaismotā sāpju kambara ir visiem labi pazīstama. Turklāt pārējie fetišisti, kurus masu skatos tēlo Latvijas BDSM kopienas biedri – sākot no panciskām meitenēm līdz kungiem, kas aizmirstas no biroja rutīnas, tērpušies lateksa stringos, –iemieso dažādību, kas piešķir kopienai cilvēciskumu.
Sižeta centrā ir tieši Juhas stāsts, ko Pekka Strangs izdzīvo ar pilnu jaudu un vienlaikus niansēti: gan kā ikdienībā ieslīdzis sirds ķirurgs ar gadiem ilgi sāpošu sirdi, gan kā jaunpiedzimis mazohists ar alkainu spīdumu acīs un neprasmi sevi apvaldīt Strangs ir sasodīti ticams savā tēlā. Savukārt Kosonenas Mona, kaut arī mums ir dota mazāka iespēja iedziļināties viņas stāstā, ir lieliski atainota kā bargā kundze ar terapeites darbu, un ik pa brīdim var redzēt arī viņas cilvēciskos pārdzīvojumus. Galu galā mēs bargās kundzes vietā ieraugām neonā izgaismotu madonnu ar moku rīkiem, kura tomēr rūpējas par savu partneru ceļu cauri sāpēm uz ekstāzi. Mona aiz sava vēsā rakstura un lateksa čaulas uzskatāmi apzinās savu smago atbildību par cilvēkiem, kuri baudas virsotnē mēdz zaudēt kontroli un pašsaglabāšanās instinktu, un šis aspekts beidzot parāda to, ka būšana sadistam BDSM scēnā patiesībā sevī ietver rūpes par savu partneri, nevis tā zvetēšanu uz velna paraušanu, nedomājot par drošību.
Filmas estētika sniegs baudu arī tiem, kam mazohisms ir svešs. Ainas ir līdz pēdējam puteklim izplānotas, kameras relatīvais nekustīgums ir vietā, savukārt krāsu kompozīcija trāpīgi atspoguļo kontrastu starp pelēko un vēso ikdienu un teju fantastisko, tumšo un tehno ritmos pulsējošo BDSM pasauli. Turklāt kadru epizodiski atsvaidzina spēles ar gaismu un atspulgiem – kaut vai tas, kā vienkāršu pamošanās ainu var vērot deformētu, skatoties cauri ūdens glāzei. Īpašs nopelns ir Mihala Nejteka mūzikai, kas ar citādo instrumentāciju un skanējumu ir atmosfēriska un papildina uz ekrāna redzamo. Apvienojumā ar attēlu ainas no Juhas sievas bojāejas dienas un vēlāk arī viņa halucinācijas iegūst mirdzošu, kaleidoskopisku skaistumu, kurā atliek vien vēlēties noslīkt. Arī BDSM sesijas Monas pagrabā attēlotas tik satraucoši un vizuāli valdzinoši, ka parastais randiņš uz to fona izskatās nožēlojams un nebaudāms. Skatītājam ir viegli pieejamas Juhas emocijas par notiekošo; kļūst saprotams, kāpēc viņš kā traks suns dzenas pakaļ mokām un dziedējošam pazemojumam.
Valkeapē un viņa komandai ir izdevies radīt kaleidoskopiskumu arī sižetā, atšķaidot baisas ainas ar sīvu šotiņu humora. Uzmanību piesaista prātam neaptverami kontrasti notiekošajā, piemēram, visneerotiskākais striptīzs Albinoni "Adagio" skaņās vai arī jocīgi līksms italo disco fetišistu ballītē, kurai parasti piestāvētu draudīgs un ass Berlīnes tehno. Šo dramatisko stāstu caurvij somiska pašironija par savu vēsumu un tendenci teikt, ka viss ir kārtībā, pat atrodoties uz neprāta robežas. Tādējādi rodas cilvēciska komēdija, kas raisa līdzpārdzīvojumu un cerību par to, ka Juha spēs pieņemt gan savu jaunatklāto fetišu, gan sevi pašu.
"Suņi nevalkā bikses" ir patiešām somiska savā vizuālajā valodā un melnajā humorā, taču šajā Somijas un Latvijas kopdarbā arī latviešu komandas pienesums ir liels – sākot ar "Tasse Film" iesaisti un ļoti atpazīstamām lokācijām līdz vietējo fetišistu un aktieru dalībai filmā. Valkeapē, tiecoties uz nepārprotamu saziņu ar komandu [1], ir panācis izcilu rezultātu un spējis radīt Somijas gaisotni.
Filma ir satriecoša estētiskā ziņā, turklāt žanram neraksturīgi cilvēciska un reālistiska. Tā ir lielmēroga filma, kas beidzot ataino BDSM scēnu tādu, kāda tā ir, parādot, ka rēķināšanās ar partneri ir būtiska. Scēnas vidi veido arī cilvēki ar īres dzīvokļiem un diezgan pieticīgu dzīvi, nevis bezjēdzīgi bagāti personāži, kas ar savām luksusa mašīnām un varu ir "privileģēti sev kādu pakļaut". Filmas izveidē par konsultantu tika pieaicināts austrālietis Flame Hel, iespējams, redzamākais no Latvijas fetišistu komūnas pārstāvjiem, bet režisors ir analizējis bargās kundzes vadītās sesijas, lai saprastu mūsdienu fetiša komūnu darbību un tajā valdošos ētikas principus. BDSM scēnā neesošajiem filma spēj parādīt, ka šis dzīvesveids daudziem cilvēkiem ir dvēseles glābiņš, nevis izvirtība. Kas zina, varbūt vairāk cilvēku sāks pieņemt to, ka arī Mareks no IT departamenta ārpus darba ir prasmīgs un atbildīgs sadists, savukārt jaukā, smaidīgā barista ir ķerta uz šibari un gūst azartu no savu partneru sasiešanas. Un nevajag nemaz greznu sāpju kambari, ja ekstāzi var sasniegt, ar pārtikas plēves vai maisiņa palīdzību uz brīdi zaudējot elpu.
P.S. Lai izvairītos no kriminālprocesa par lasītāju mudināšanu uz letālu autoasfiksiju, lūdzu, neīstenojiet šo triku ar maisiņu mājās, vienatnē un bez pienācīgas sagatavošanās!
[1] ""Suņi nevalkā bikses" - pārsteigums visiem", Sonoras Brokas intervija ar J. P. Valkeapē
6