Kadrs no Aigara Graubas filmas "Nameja gredzens"
 
Vēsture
28.01.2018

Patiesībā bija tā...

Komentē
3
Saglabā

Būtu mānīšanās apgalvot, ka šim tekstam nav nekādas saistības ar jautājumu, cik lielā mērā vairāku Latvijā populāru spēlfilmu (piemēram, "Nameja gredzens") pretenzijas uz kāda vēsturiskā laikmeta atspoguļošanu atbilst zinātniskajiem faktiem par šo konkrēto laikmetu. Tomēr, ņemot vērā, ka mani priekšstati par kino nesniedzas tālāk par aizvadītā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, man ērtāk šo jautājumu ilustrēt ar daiļliteratūras un vēstures attiecībām.

Pirms dažiem gadiem vēsturniekam Mārtiņam Mintauram bija publisks priekšlasījums "Latvijas vēstures rakstīšana un literatūra", kura laikā Mintaurs aicināja nepretstatīt vēstures aprakstu vēsturnieku un rakstnieku darbos. Atbildot uz klausītāju jautājumu par to, cik uzticams kā vēstures apraksts ir Aleksandra Čaka "Mūžības skartie" (tikpat labi jautājums varēja būt par Augusta Deglava "Rīgu" u.c.), Mintaurs centās izskaidrot, ka tās, kā saka, ir divas dažādas lietas un nepieciešamas abas. No savas puses varu piedāvāt ekstravagantāku piemēru. Saistībā ar simtgadi kopš 1917. gada notikumiem Krievijā parādījās daudzi dažādi materiāli par šīm tēmām, to skaitā tā laika skolnieku zīmējumi par šī perioda notikumiem. Skaidrs, ka šos zīmējumus būtu dīvaini izmantot kā autoritatīvas liecības, tomēr tas nenozīmē, ka tie nav ārkārtīgi interesanti (kā notikumus redzēja un centās uzzīmēt bērni un pusaudži).

Līdz ar to pieprasīt no mākslas darba (gleznas, romāna, filmas utt.) vēstures interpretācijas precīzu sakrišanu ar akadēmisko zināšanu kopumu, šķiet, ir lieki.

Cits jautājums, vai mākslas darba interpretācija nekļūst par dominējošo un cilvēks, piemēram, nespriež par Skotijas vēsturi pēc Valtera Skota romāniem, uzskatot, ka ar tajos izlasīto pilnīgi pietiek. Tas būtu nelāgi. Attiecīgi akadēmisko aprindu pārstāvjiem ir jāmāk norādīt uz atšķirībām interpretācijās nevis ar mērķi dusmīgi norādīt uz mākslinieciskās interpretācijas trūkumiem kā autora zināšanu trūkuma, paviršības vai apzinātas manipulēšanas izpausmi, bet gan lai aicinātu sabiedrību uzzināt par konkrēto vēsturisko epizodi, personu kaut ko vairāk, jo ir ko uzzināt un arī būs interesanti. Tomēr būtu svētīgi, ja mākslinieciskās interpretācijas veidotāji uz šādiem komentāriem neatbildētu ar izsmējīgu argumentu (?), ka viņu interpretācija piesaista vairāk uzmanības un izraisa lielāku rezonansi. Kā Latvijā veicas ar sarunu kultūru šajā konkrētajā segmentā, portāla lasītāji, domāju, zina labāk par mani.

Šim interpretāciju mierīgas līdzāspastāvēšanas modelim vājā vieta ir tā, ka dažkārt mākslinieciskā interpretācija kļūst tik, teiksim tā, savdabīga, ka no akadēmisko aprindu ekspertiem nevar prasīt labsirdīgus komentārus papildinājumu un ieteikumu formā. Nav grūti iedomāties, ka salīdzinoši biežāk šādas situācijas ir, piemēram, Krievijā, kur pirms vairākiem gadiem sirdsapziņu vai veselo saprātu nepazaudējušās akadēmiskās aprindas bija spiestas izveidot īpašu izdevumu "Vēsturiskā ekspertīze" ar daiļrunīgiem sadaļu nosaukumiem "Kā bija patiesībā" un līdzīgi. Iespējams, esmu palaidis kaut ko garām, tomēr Latvijā, šķiet, situācija tik dramatiska nav, līdz ar to var palikt pie aicinājuma kā metodi izmantot korektu diskusiju starp interpretācijām.

Interesants ir jautājums, vai mākslinieciskā interpretācija var rosināt interesi par akadēmisko. Pieļauju, ka var, tiesa, manā rīcībā nav datu par kādu korelāciju starp, teiksim, Umberto Eko "Rozes vārda" (t.sk. ekranizējuma) popularitāti un viduslaikiem veltītu akadēmisko pētījumu pārdoto eksemplāru skaitu. Katrā ziņā arī šajā aspektā ir nepieciešamas, manuprāt, abpusēji pieklājīgas attiecības starp interpretācijām, jo vislabāk būtu, ja pašu akadēmisko aprindu pārstāvji, vērtējot, piemēram, spēlfilmu "Rīgas sargi", ieteiktu labu lasāmvielu ļaudīm, kuri vēlas par konkrēto laikmetu uzzināt kaut ko vairāk. Pretējā gadījumā indivīds ar atmodināto interesi var uzdurties vai nu kaut kam patiesi nejēdzīgam, vai pārāk šauri akadēmiskam.

Turpinot pieklājīgo attiecību modeļa tēmu, mani pat vairāk interesē apgriezta saikne – ko akadēmiskās aprindas var ieteikt māksliniecisko interpretāciju veidotājiem. Kā piemēru minēšu vēsturnieces Dainas Bleieres publikāciju par t.s. nacionālkomunistiem Latvijā Latvijas Vēstures institūta žurnāla jaunākajā numurā. Būtu aplami sagaidīt, ka t.s. radošie ļaudis ne tikai rūpīgi sekotu šim un līdzīgiem izdevumiem, bet, teiksim, pētītu publikāciju vēres. Tajā pašā laikā konkrētajā Bleieres publikācijā (27. lpp.) ir pieminēts kāds vēsturisks personāžs, kura dzīvesstāsts rakstniekam vai režisoram var likties apbrīnojams. (Runa ir par Juri Pabērzu, kurš bija gan tieslietu un labklājības ministrs neatkarīgajā Latvijā, gan tieslietu komisārs Viļa Lāča "valdībā" jau pēc okupācijas un pēc kara turpināja strādāt par advokātu un juriskonsulu: kā to var dabūt gatavu?) Māksliniecisko interpretāciju veidotājiem akadēmiskās aprindas ir jāuztver nevis kā epizodiski konsultanti, vai, vēl sliktāk, prognozējami rūcēji un kritizētāji, bet gan kā jaunu ideju avots.

Saprotu akadēmisko aprindu pārstāvjus, kurus var kaitināt māksliniecisko interpretāciju pretenzijas uz nevainojamu radītā kvalitāti ne tikai no mākslinieciskā, bet arī vēsturisko notikumu korekta atspoguļojuma viedokļa. Tomēr arī daļēji korekts vai pat nekorekts atspoguļojums ir interesants kā izpētes objekts, jo pats šis atspoguļojums jau ir vēsturiska liecība kaut kam. Kā piemēru minēšu "Neputna" nesen izdotos Antona Georga Boses (1792–1860) zīmējumus. Atļaušos teikt, ka šie 19. gadsimta vidzemnieku portretējumi ir diezgan šabloniski, līdz ar to diez vai var tos izmantot kā skaidru apliecinājumu tam, ka konkrētais kalējs vai konkrētā muižas kalpone ir izskatījusies tieši tā. Tajā pašā laikā Boses zīmējumi ir ļoti interesanti tādēļ, ka veids, kādā autors savus laika biedrus fiksējis, liecina par šī laika priekšstatiem par to, kā par cilvēku var un vajag vispār stāstīt (portretētā dzīvi raksturojoši elementi, pati elementu atlase, simbolika), kādā izskatā, pieļauju, cilvēkam licies piemēroti tikt iemūžinātam utt.

Mākslinieciskās interpretācijas autors droši vien bieži sevi uzskata par autonomu šajā darbā, tomēr domāju, ka arī viņa subjektīvajā interpretācijā – turklāt arī noklusējumos un pārspīlējumos – izpaužas viņa laikmeta gaisotne, vērtības, vēlmes. Jau pēc samērā īsa laika arī tās kļūst par vēstures liecību un sastāvdaļu.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!