Patiesi daudzpusīga grāmata

Recenzija par igauņu dzejnieces Lēlo Tungalas dzejoļu krājumu "Daudzpusīgais ronis", 

izdevniecība "Liels un mazs", 2014

"Daudzpusīgais ronis" ir dzejas grāmata, kurā apkopoti 30 dzejoļi, kas tematikas, apjoma un mērķauditorijas ziņā ir ļoti dažādi. Ronis, kas iekļauts krājuma nosaukumā un atrodas uz grāmatas vāka, patiesībā nav galvenais varonis, jo par daudzpusīgo roni ir tikai pirmais dzejolis krājumā. Lai gan grāmatā ir vairāki dzejoļi par ezi, dažādiem putniem un citiem zvēriem, kā arī par cilvēku darbiem un nedarbiem, iespējams, tieši roņa daudzpusība vislabāk raksturo šo ļoti atšķirīgo dzejoļu apkopojumu – un varbūt arī spēles, kuras pati dzejoļu autore īpaši izceļ kā būtisku sastāvdaļu un interesi, rakstot bērniem[1]. Grāmatā apkopotos dzejoļus var sadalīt divās lielās grupās – dzejoļi par kustonīšiem un par cilvēkiem. Lai gan dzejoļi par taureņiem, stārķiem un kaķiem par tiem pašiem mums vien ir.

Arī formas ziņā dzejoļi nav viendabīgi – ir gan īsi, gan vidēja garuma, gan ļoti gari. Jāsaka, ka mani un dēla mīļākie dzejoļi šajā grāmatā ir tieši garie, jo īsajos trūkst izvērsuma, lai gan idejiski tie ir interesanti un asociatīvi. Piemēram, dzejolis par taureni kā grāmatu, kas atnes ziņas par vasaru, ir tik īss, ka doma paliek gaisā karājoties, prasot paskaidrojumu – kāpēc tad taurenis ir kā grāmata, kāpēc kā visīsākā grāmata, ko šajā grāmatā var izlasīt utt. Līdzīgi ir ar dzejoli "Viendienas taurenis" – man šķiet, ka šādos dzejoļos ne visai veiksmīgs bērnu mērķauditorijai ir jēgas pārrāvums jeb neizveidota saikne starp šīm asociācijām, kuras, manuprāt, bērns pats nevar vai nevēlas aizpildīt. Gaisā karājoties paliek arī, manuprāt, nepabeigtais vai nepietiekami pabeigtais dzejolis par peli meli.

Ir dzejoļi ar metru un atskaņām, kam autore pievēršot lielu uzmanību, bet ir arī brīvā panta dzejoļi. Mana un piecgadīgā dēla pieredze rāda, ka tomēr vislabāk darbojas ritmiski panti ar atskaņām, jo tie ir vieglāk uztverami un līdz ar to ir vieglāk atcerēties to saturu un tēlus – tie ātri pielīp, un drīz vien pats var skaitīt no galvas. Turklāt, ja aizmirstas dzejoļa daļa, ir viegli improvizēt, jo atskaņu spēles noteikumi bērniem ātri top skaidri un vienmēr var izdomāt kādu jaunu vārdu ar vajadzīgo izskaņu. Šādi dzejoļi ir radoši un aicina spēlēties.

Viens no garākajiem un dēlam šobrīd interesantākajiem dzejoļiem ir par ēdājiem "Apetītes dziesma". Šeit būtu droši vien jārunā par tulkojumu. Tas nav priekšā lasāms dzejolis, jo latviski, ar visiem dzejolī ietvertajiem svešvārdiem un jēgas pārlēcieniem, dzejolis kļūst aritmisks. Ja to vēlas lasīt vienā sillabotoniskajā rakstā, tas aiziet kā pa sviestu, bet tad zūd jēga, jo apmēram pusei vārdu ir jāmaina zilbju uzsvars, tādējādi zaudējot šo vārdu atpazīstamību un jēgu. Savukārt, ja lasa ar pareizajiem vārdu zilbju uzsvariem, zūd ritms, temps un lasīšana buksējas. Taču, ja to nelasa balsī, bet no lapas, vienlaikus saglabājas gan ritms, gan šīs fonētiskās un semantiskās spēles. Ja bērns prot lasīt, tad uz priekšu!

Šis dzejolis ir kulinārais ceļojums, jo tajā uzskaitīti dažādu tuvu un tālu tautu iecienītie ēdieni, no kuriem dažus nepazīstu pat es. No vienas puses, tas ir lielisks aktīvās lasīšanas paraugs, īpaši kopā ar bērnu – jāmeklē vārdnīca vai pavārgrāmata un jāskatās, ko tad nozīmē visi tie "baliki" utt. Atsevišķas lietas ir paskaidrotas zemsvītras piezīmēs, bet dažas tomēr nav. Domāju, ka bērnu grāmatās zemsvītras piezīmes ir vairāk tolerējamas nekā pieaugušo, taču arī šeit tās rada zināmu diskomfortu. Tur, kur tās sniegtas, tās patiesi izgaismo nezināmo, taču pati paskaidrojumu lasīšana izsit no ritma – gan dzejoļa, gan klausīšanās, gan vakara priekšlasījuma. Domāju, ka, tiecoties saglabāt autora radīto autentiskumu, mēs maksājam ar mērķvalodas produkta dabisko skanējumu, citiem vārdiem – viss ir pareizi, bet kaut kas neskan. Savukārt ļoti veiksmīgs risinājums ir dažādu putnu dziesmu atdarinājums un izmantojums citos dzejoļos, piemēram, mums ļoti iemīļots ir: "skan ausīs lakstīgalas balss:/ Dopīīc! Dopīīc! Dod... picu!"

Vēl viena grūta joma līdzās zemsvītrām un nezināmajam ir arī abreviācijas. Tāpēc, manuprāt, šī krājuma dažādie dzejoļi ir domāti dažāda vecuma bērniem. Dēls itin nemaz neuztvēra saīsinājumus. Un man gāja diezgan grūti, skaidrojot, kas tas ir un kāpēc – īpaši jau "W" vienlaicīgo eksistenci ārpus mūsu valodas un alfabēta un tā lietošanu mūsu platuma grādos. Ironija, ko šis dzejolis par CV un WC ietver, liek domāt, ka dzejolis adresēts nevis bērniem, bet gan vecākiem (kā vēl daži citi grāmatā). Domāju, ka šī varētu būt lieliska grāmata daudzbērnu ģimenei, kur katrs var atrast kaut ko sev, tāpēc arī šī ir ļoti daudzpusīga grāmata. Labs piemērs hibrīdmērķauditorijai ir arī dzejolis "Cik vecs ir bērns?", par ko vecāks izlasot nodomā: "Jā, jā, tā tiešām ir!" Bet ko gan bērns var iesākt ar šo dzejoli, ja viņš neko nezina par pieredzi, "kad ir gadi divdesmit un jālēkā ir diskotēkā"? Savukārt dzejolis "Uz pilsētu!", manuprāt, ir domāts vecākiem, un ne jau tāpēc, ka tas beidzas ar lieliski integrētu aicinājumu "aizvērt savu šīberi", ko mūsdienu bērni diezin vai uztvertu, bet tāpēc, ka iztirzā pamatīgu filozofisku tēmu par to, ka katram ir sava vieta, kura ietērpta līdzībā par lauku māju, kas vēlas pārcelties uz pilsētu.

Dēls ir viens no tiem bērniem, kam garšo piena zupa, tāpēc dzejolis par riebīgo piena zupu, kurai "pāri vilkta āda" viņam sabojāja apetīti. Es neesmu pārliecināta arī par dažām izgaismotajām (vai aptumšotajām?) vērtībām, kas dažos dzejoļos paustas, piemēram, dzejolī "Viss, kā klājas" viss ir, kā klājas, bet beigās "Kā mums pietrūkst?/ Ja tā jautā –/ naudas...". Brīžiem man ir sajūta, ka dzejoļos paustā izpratne par noteiktām parādībām ir saglabājusies vēl no tradicionāli patriarhāla domāšanas veida, piemēram, dzejolis "Kas ir mūsu mamma?" sākas ar rindu "Mūsu mamma – apkopēja" un turpinās, uzskaitot visas citas sievietes mājsaimniecības lomas. Nedomāju, ka no šādas pieejas iegūst tie bērni, kuru mammas atbilst šādam aprakstam, ne arī tie, kuru mammas tam neatbilst, un ne arī tie, kuru tēvi atbilst šim aprakstam. Dzejoļos arī iezagusies pa kādai klišejai, piemēram, kaķis, kas notur datorpeli par īstu junkuru. Savukārt dzejolis "Mazo dvīņu vēstule", lai gan ir jauks tajā pausto bērnu naivo rūpju dēļ, tomēr laupa bērnam gabaliņu no ticības Ziemassvētku vecītim. Arī šis dzejolis prasa paskaidrojumu, kāpēc tad tētis valkā Ziemassvētku vecīša cimdus.

Viens no labākajiem dzejoļiem ir par teātri ar savu lielisko ilustrāciju, kurā attēlots degunu urbinošs a la Hamlets un tumsā spīdoši neskaitāmi acu pāri. Līdzās tam ir izcils dzejolis par labo dienu, kurā viss notiek bērnam labvēlīgi, bet diemžēl reti tās labās dienas notiek. Šo "labās dienas" metaforu mēs esam paņēmuši grāmatas un lietojam ikdienā. Arī dzejolis "Dejojošā pavāre" ļauj bērnam identificēties ar dzejoļa varoni, jo gandrīz visiem bērniem patīk maisīties pa virtuvi un "palīdzēt" pie ēst gatavošanas. Mans mīļākais dzejolis ir par miedziņu. Taču tieši to ir visgrūtāk salasīt, un, ja vēl tiešām nāk miegs, gaiši zilie burti saplūst miega mākonī. Jāatzīst gan, ka tas ir vienīgais grūti saredzamais dzejolis – citiem dzejoļiem izmantotās krāsas nerada lasīšanas grūtības. Kopumā grāmatas noformējums un mākslinieka Mārtiņa Zuša ilustrācijas ir jāuzteic. Melnās lapas ar krāsainajiem burtiem un bagātīgajām "pūkainajām" ilustrācijām un "trafarētajām" lappušu malām, kur izcelts katra dzejoļa motīvs, atsvaidzina grāmatas konceptu. Tas ir kaut kas ačgārns, kas liek grāmatu patiešām ieraudzīt un novērtēt krāsas nozīmību. Pats vāks gan ir pārāk drūms, tumšs, neuzrunājošs. Vēl jāpiebilst, ka visas grāmatiņā attēlotās cilvēciskās būtnes ir diezgan neglītas un vizuāli atsauc atmiņā "Cartoonnetworka" cilvēkķēmus.                       

Kopumā mums ar dēlu šī grāmata patīk, turklāt krājums noslēdzas, kā jau īstai bērnu grāmatai ir jābeidzas – ar dzejoli par saldējumu! Mums patīk arī ilustrācijas, ko var pētīt nebeidzami un katru reizi samanīt ko jaunu. Mēs atkārtoti lasām mūsu mīļākos dzejoļos, un daudzi no tiem mums vienmēr ir līdzi – ja ejam pa ielu, tad skaitām kādu rindu, kas pēkšņi iešaujas prātā, un sākam ar to spēlēties, piedomājot jaunas variācijas, jaunas atskaņas, jaunus tēlus, un tas ir galvenais. Par to droši vien priecātos arī autore, kurai valodas spēles šķiet būtiskas.

[1] Satori saruna ar Lēlo Tungalu.