Boba Dilana Nobela balvas pasniegšanas svinīgā runa, ko nolasīja ASV vēstniece Zviedrijā Azita Radži.
Labvakar visiem! Es sūtu vissiltākos sveicienus Zviedrijas Akadēmijas biedriem un visiem šīvakara ievērojamajiem viesiem.
Man ir žēl, ka nevaru būt ar jums klātienē, taču pavisam noteikti esmu ar jums domās un jūtos pagodināts saņemt tik prestižu balvu. Tikt apbalvotam ar Nobela prēmiju literatūrā ir kaut kas tāds, ko es nevarēju pat iztēloties vai paredzēt. Kopš bērnības esmu lasījis un uzsūcis sevī to rakstnieku darbus, kuri atzīti par šī apbalvojuma vērtiem: Kiplingu, Šovu, Tomasu Mannu, Pērlu Baku, Albēru Kamī, Hemingveju. Šie literatūras milži, par kuriem tiek mācīts skolās un runāts godbijīgos toņos, uz mani vienmēr ir atstājuši dziļu iespaidu. Tas, ka tagad es pievienojos šiem vārdiem, ir patiešām neaprakstāmi.
Es nezinu, vai šie vīrieši un sievietes jebkad paši domāja par Nobela prēmijas saņemšanu, bet pieļauju, ka ikviens, kurš raksta grāmatu, dzejoli vai lugu, dziļi sevī, iespējams, lolo šo slēpto sapni. Visdrīzāk tas ir aprakts tik dziļi, ka viņi pat neapzinās, ka tas tur ir.
Ja man kādreiz kāds teiktu, ka man ir kaut sīkākās izredzes saņemt Nobela balvu, es domātu, ka tās ir tikpat ticamas kā iespēja, ka es varētu uzkāpt uz Mēness. Patiesībā – gadā, kad es dzimu, un vēl dažus gadus pēc tam pasaulē nebija neviena, kurš tiktu uzskatīts par gana labu, lai iegūtu Nobela balvu. Tāpēc man nākas konstatēt, ka esmu ļoti izmeklētā kompānijā, lai neteiktu vairāk.
Kad saņēmu šo pārsteidzošo ziņu, atrados ceļā, un pagāja vairākas minūtes, līdz pa īstam to aptvēru. Sāku domāt par Viljamu Šekspīru, diženo literatūras personību. Es domāju, ka viņš uzskatīja sevi par dramaturgu. Viņam nevarēja ienākt prātā, ka viņš raksta literatūru. Viņa vārdi tika rakstīti skatuvei. Paredzēti, lai tos izrunātu, nevis lasītu. Esmu pārliecināts, ka, rakstot "Hamletu", viņš domāja par visdažādākajām lietām: "Kuri ir vislabākie aktieri šīm lomām?" – "Kā šo vajadzētu uzvest?" – "Vai es tik tiešām gribu, lai darbība notiek Dānijā?" Viņa radošās ieceres un ambīcijas neapšaubāmi atradās priekšgalā, taču bija arī ikdienišķi jautājumi, kas jāapsver un jāatrisina. "Vai ar finansēm viss kārtībā?" – "Vai ir pietiekami daudz labu sēdvietu maniem patroniem?" – "Kur es dabūšu cilvēka galvaskausu?" Varu derēt, ka pēdējā doma, kas Šekspīru nodarbināja, bija: "Vai šī ir literatūra?"
Kad pusaudža gados sāku rakstīt dziesmas, un pat vēlāk, kad sāku gūt pirmo slavu, manas cerības attiecībā uz šīm dziesmām nesniedzās necik tālu. Es domāju, ka tās varētu skanēt kafejnīcās vai bāros, vēlāk, iespējams, tādās vietās kā Kārnegī zālē, Londonas "Palladium". Ja patiešām atļāvos sapņot ar vērienu, iztēlojos, ka izdodu ierakstu un dzirdu savas dziesmas radio. Manā uztverē tā bija "lielā balva". Izdoti ieraksti un pa radio atskaņotas dziesmas nozīmēja, ka vari sasniegt lielu auditoriju un, iespējams, turpināt darīt to, ko esi iecerējis.
Es daru to, ko biju iecerējis, jau ilgāku laiku. Esmu ierakstījis dučiem ierakstu un spēlējis tūkstošiem koncertu visā pasaulē. Bet joprojām dziesmas ir tās, kas atrodas mana darba dzīvības centrā. Tās ir ieņēmušas savu vietu daudzu cilvēku dzīvē, un esmu pateicīgs par to.
Taču ir viena lieta, ko vēlos teikt. Esmu uzstājies 50 tūkstošu lielas auditorijas priekšā un spēlējis 50 cilvēkiem – un varu apgalvot, ka spēlēt 50 cilvēkiem ir grūtāk. 50 tūkstoši klausītāju ir viens vesels, bet 50 nav. Katram cilvēkam ir individuāla un unikāla personība, sava pasaule. Viņi uztver lietas skaidrāk. Tas, ka Nobela komiteja ir tik neliela, manās acīs tās nozīmi nemazina.
Taču, līdzīgi kā Šekspīrs, es arī bieži esmu pārņemts ar saviem radošajiem centieniem un ikdienišķajiem dzīves jautājumiem. "Kuri būtu labākie mūziķi šīm dziesmām?" – "Vai es ierakstu pareizajā studijā?" – "Vai šī dziesma ir īstajā tonalitātē?" Ir dažas lietas, kas nemainās pat pēc 400 gadiem.
Bet ne reizi man nav bijis laika sev pajautāt: "Vai manas dziesmas ir literatūra?"
Tāpēc pateicos Zviedrijas Akadēmijai gan par laiku, ko tā veltījusi šī jautājuma apsvēršanai, gan par brīnišķīgo atbildi uz to.
Mani vislabākie vēlējumi –
Bobs Dilans
Tulkojusi Anna Andersone
© The Nobel Foundation 2016
0