Jaņa Rozentāla glezna "Siena laiks" (1903)
 
Komentārs
10.06.2019

Pašsaprotamais, ko vēlams regulāri atkārtot

Komentē
0

Nesen Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds sadarbībā ar Latvijas Kultūras ministriju un Latvijas Nacionālo bibliotēku izdeva eseju krājumu "Varas Latvijā. No Kurzemes hercogistes līdz neatkarīgai valstij". Izlasīšanas vērts pilnīgi noteikti ir viss apjomīgais sējums, savukārt šajā tekstā pieskaršos tikai tiem tekstiem, kas attiecas uz krājumā aplūkotā laika nogriežņa senāko posmu. Iemesls: šķiet, joprojām mūsu kolektīvajā atmiņā Latvijas vēsture sākas ar valsts dibināšanu, savukārt pirms tam, mazliet vulgarizējot, "viss bija slikti".

Skaidrs, ka nav jābrauc no viena grāvja otrā, un autori to arī nedara – viņi parāda, ka pierastie priekšstati slāpē daudzas interesantas nianses. Piemēram, Mārīte Jakovļeva, rakstot par Kurzemes hercogisti, norāda: "Agrākās historiogrāfijas ietekmē spēcīgi ir iesakņojies priekšstats, ka zemnieku bēgšana saistās vienīgi ar smagajiem dzīves apstākļiem, neņemot vērā, piemēram, tādus iemeslus kā bēgšana no soda par izdarīto noziegumu vai – apnikušās sievas pamešana. Nevajag aizmirst, ka arī zemnieki bija zinātkāri un vēlējās apskatīt un iepazīt jaunas vietas. Bieži migrācijas iemesls bija vēlme uzlabot dzīves apstākļus – ne tādēļ, ka iepriekšējā dzīvesvietā ciestas kādas milzu pārestības, bet vienkārši meklējot labāko variantu. Ir zināmi vairāki gadījumi, kad zemnieks devās no Kurzemes uz Vidzemi un Latgali vai otrādi, tur pieteicās vienā vai otrā muižā, saņēma apsaimniekošanā zemi, bet pēc brīvgadiem [gan labajā, gan kreisajā Daugavas krastā bija izplatīta prakse jaunatnācēju uz trim gadiem atbrīvot no klaušām, lai viņš varētu iekārtot savu saimniecību atbilstošā līmenī] devās atkal uz citu vietu."

Autori, manuprāt, pamatoti konceptualizē jautājumus, kas Latvijas vēstures melnbaltajā (vai vismaz vienkāršotajā) skatījuma modelī nav raduši sev pienācīgu vietu. Tā Toms Ķikuts savā tekstā raksta: "Raugoties uz Latvijas vēsturi ilgākā laika posmā, var konstatēt, ka Baltijas muižniecība, aizstāvot savas kārtas privilēģijas, spēja iestāties par provinču autonomiju un veicināja reģiona īpatnību saglabāšanu. Zviedrijas, Polijas–Lietuvas vai Krievijas sastāvā Baltijā nenotika ne etniska asimilācija, ne pat reģiona kultūras nivelēšanās, un tas ir būtisks priekšnoteikums Latvijas valstiskuma tapšanas ceļā – tādā, kādu mēs to pazīstam tagad." Nedomāju, ka Ķikuts mēģina attaisnot vācbaltiešu izveidoto modeli; viņš atgādina ikdienā it kā labi zināmo – par dažkārt notikumos iesaistīto pašu neapjaustiem vai pat tobrīd speciāli noklusētiem rīcības seku aspektiem, ko labāk var novērtēt tikai nākamās paaudzes.

Savukārt Ivars Ījabs vērš uzmanību uz latviešu pirmo paaudžu inteliģentu un sabiedrisko darbinieku savā ziņā neapskaužamo situāciju, kā mēdz teikt, mazākā ļaunuma izvēlē: "[Juris] Alunāns ir izteikts antikonstitucionālists: šādos apstākļos ieviest konstitūciju nozīmētu iecementēt aristokrātijas privilēģijas. [..] Tas ļauj pieņemt, ka vismaz sākotnēji jaunlatvieši ir bijuši tieši patvaldības aizstāvji. Latviešu stāvokļa uzlabošanās ir sagaidāma no augstākās varas tiešas iejaukšanās, nevis no konstitūcijas, pēc kuras Krievijas liberāļi ilgojās vismaz kopš dekabristu laikiem." Protams, var saglabāt pārliecību, ka jaunlatvieši, patriotisma pārņemti, darbojušies lepnā distancē no viņu laika dominējošajiem spēkiem Baltijas telpā, un var sākt šķobīties, lasot par dažu jaunlatviešu lūkošanos uz slavofiliem kā sabiedrotajiem, tomēr man šķiet, ka pareizāk ir nepiesegties ar frāzēm un nebaidīties atzīt, ka mūsdienās tik bieži piesauktais un kaitinošais mazākā ļaunuma fenomens bieži sastopams arī mūsu vēstures glorificētākajās epizodēs.

Visbeidzot gribu citēt vēl kādu krājuma autori – Inesi Runci. Viņas rakstītais gan attiecas uz Latgali, tomēr, šķiet, tikpat trāpīgi raksturo visas Latvijas vietu vēstures līkločos. "Pretēji perifērijām, impērijas un to izlolotie projekti vienmēr sabrūk, bet robežzemes pārtop jaunā kvalitātē. 20. gadsimta Eiropā, arī mūsdienās nacionālajās valstīs, robežzemes izaicina visus "ismus": imperiālismu, nacionālismu, kapitālismu, šovinismu un citus, rāda atšķirīgu vēsturisko naratīvu, perspektīvu un kontekstu un attīsta kritisko domāšanu. Tās testē katras ideoloģijas autentiskumu, mērķus, ideālus un atklāj sistēmas vājās vietas." Jau aplūkojamā krājuma un laika nogriežņa kontekstā var pieminēt, ka autori (Ījabs, arī Edgars Ceske) aplūko to, kā, vispārinoši sakot, kreisās politikas idejas tiek "testētas" Latvijas apstākļos (Jaunā strāva, sociāldemokrāti līdz 18.11.1918.).

Kad nu labi vārdi par autoriem un krājumu uzrakstīti (neironizēju), nobeigumā tomēr nedaudz kašķīgas piezīmes par vēstures zinātnes institucionālo aspektu. Man grūti spriest par Runces patosu saistībā ar Latgales vēstures izpētes trūkumiem, bet jājautā: kāpēc pētniece joprojām – 2018. vai 2019. gadā – ir spiesta rakstīt tik rūgtas atziņas? Tagad, laikā, kad Latgales vēsturei un kultūrai parādījusies lielāka vieta ne tikai oficiālajā retorikā, bet plaukst un zeļ arī kopienas, kas sevi prezentē kā Latgales patriotus. Varbūt mazāk dažādu forumu, vairāk reālu darbu? Tāpat man nav pamata apšaubīt Jakovļevu, kura savā tekstā uzskatījusi par nepieciešamu brīdināt – bīstami trūkst profesionāļu, kuri vispār spēj strādāt ar vēstures avotiem, kas attiecas uz laiku līdz 19. gadsimtam. Atvainojos, ja kļūdos, bet, manuprāt, runa ir nevis par abstraktu "nepietiekamu interesi", bet par konkrētām prasmēm un zināšanām (valodu, paleogrāfijas utt.), kas vai nu tiek vai netiek iemācītas. Ar varu nevienu piespiest nevar (atceros pats savu neapdomīgo nepatiku pret latīņu valodas apguvi vēsturnieku pirmajā kursā), bet – ja sliktā alternatīva ir izpētes procesa sagrūšana vispār, tad, manuprāt, lēmumu pieņēmējiem ir jāmeklē veidi, kā procesu stimulēt. Citādi prasmes izzudīs un radīsies pārrāvums. Būtu skarbi, ja labi iesāktiem darbiem Latvijas vēstures izpētē nebūtu kvalitatīva turpinājuma.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!