Everita Dave
pirms 2 gadiem
Vienmer domaju, cik ilgi Latvija partiks no aizbrauceju sutitajiem lidzekliem.Zurnaliste izliekas,ka ir tikai "dazi"sadi trakie,kas luk grib pas-naveties. Patiesiba tacu ir tikai dazi, kas to negrib.

Liene Barisa-Sermule 1
pirms 2 gadiem
Tāpat kā nav korekti voluntāri vārdu "klasisks" aizstāt ar "īsts". Tas būtiski maina kontekstu. Ko "šie" saprot ar "klasisks" ir paskaidrots burtiski nākamajos teikumos

Liene Barisa-Sermule
pirms 2 gadiem
Viedokļu sadurmes un redzējuma atšķirības ir nezibēgama veselīgas sabiedrības daļa. Tāpēc reti mēģinu kādam pierādīt savu taisnību (jo par visu vienmēr var šaubīties, tostarp manu rīcību vai izteikumiem). Tomēr pēc autora skarbā pieteikuma savam rakstam satori.lv sociālajos tīklos par to, kā es "ar kļūdām un neprecizitātēm dzelteni" esmu parādījus "maksātnespējīgos kā galējībās kritušos" negribēju klusēt. Neiegrimšu garos prātuļojumus. Ķeršos uzreiz pie lietas.
Galvenā iebilde ir par to, vai vīrieti, kurš draudz ar pašnāvību, ja viņa ģimenei izliks no maksātnespējas procesā zaudēta dzīvokļa, tiešām bija jārāda. Arī mums redakcijā bija diskusijas par to, cik lielā mērā notikušo attainot un vai vīrietim likt virsū miglu. Manas sākotnējās sajūtas bija, ka tāda ir vajadzīga. Šīs sajūtas izriet ne tikai no žurnālistiskām, bet arī vispārcilvēciskām aizbildnieciskām rūpēm par cilvēku, kurš, varbūt nesaprot, ko dara. Ir sajūta, ka viņš jāpasargā, iespējams, pat pašam no sevis. Taču diskutējot ar kolēģiem, iedziļinoties jautājumā un saprotot arī vīrieša motivāciju šādi publsiki rīkoties, nonācām pie lēmuma seju neaizklāt. Kāpēc? Pirmām kārtām jau tāpēc, ka mums bija skaidrs - te nav runas par klasisku pašnāvības mēģinājumu. Tā bija publiska akcija, kuras publiskumu vīrietis apzinājās un gribēja. Tikai tā viņš redzēja iespēju pievērst uzmanību savām problēmām un, viņa ieskatā, beztiesikajai situācijai. Ar viņa paša ziņu tika pasaukta televīzija, pirms tam viņš ar televīzijas žurnālisti runāja caur logu, un arī trīs dienas vēlāk sniedza interviju, kurā uzsvēra, ka patiesībā padarīt galu sev nav gribējis un pilnībā apzinājies, ko dara. Arī Panorāmā tas tika atpoguļots dienu vēlāk. Vai šādā gadījumā seju vajadzēja aizklāt. Iespējams. Bet vai līdzīgā situācijā sejas tiek aizklātas piemēram zaļajiem, kuri pieķēdējās pie koka, lai to nenozāģē? Viņi taču pauž gatavību mirt kopā ar koku!
Par lēmumu kļūdām. Izvērtēšanas brīdī šādi gadījumi jāzivērtē no diviem aspektiem. Ko tas nozīmē konkrētajam indivīdam, cik godprātīgi mēs esam pret šo cilvēku, un cik godprātīgi esam pret skatītāju. Par pirmo aspektu man šaubu ir vismazāk (un tas arī ir pats svarīgākais). Tā bija viņa, saprātīga cilvēka, izvēle padarīt savu dramatisko akciju publisku. Par to, vai to saprata arī skatītājs? Acīmredzot ne pilnībā. Lai gan, kad nākamajā dienā to pārrunājām visdažādāko sarunu biedru kombinācijās, bija cilvēki, kas teica, ka viņiem šis demonstratīvisms ir nolasījies. Iespējams, problēmas būtu atrisinātas un šādas diskusijas nerastos, ja informācija, kas tika izvērsta nākamās dienas Panorāmā, kurā bija skaidrojums, ka ar vīrieti viss ir kārtībā un, ka sevi nebūtu nogalinājis, būtu pielikta sižeta beigās uzreiz tajā pašā dienā, nevis nākamajā. Jo mums pašiem šī viņa nostāja bija zināma. Taču kā jau tas mēdz notikt, gadījumos, kad liekas - "tas ir pašsaprotami!", aizmisrtas, ka pašsaprotami tas var būt mums, taču ne cilvēkiem, kas par to nezina neko.
Par faktu kļūdām. Paldies Andrim Saulītim par norādi. Runājot par šogad ierosinātajiem maksātnespējas procesiem tiešām bija minēts procesu skaits kopumā, ne tikai par fiziskajām personām. Taču iebildei, ka pretēji sižetā paustajam saistību dzēšanas plānu izpildīt patiesībā pa spēkam bijis mazāk nekā pusei, nepiekritīšu. Saskaņā ar Maksātnespējas reģitra datiem no 193 šogad izbeigtiem procesiem 145 gadījumos izpildīts saistību dzēšanas plāns, 2014. gadā no 533 procesiem - 359 gadījumos. Viss protams ir relatīvs, un ja skatīsimes tālākā pagātnē situācija varētu būt cita (lai gan ziņās svarīgi runāt par aktuālo). Andris Saulītis varētu norādīt: bet runa jau nav tikai par pēdējiem diviem gadiem, bet visu persiodu, kas minēts ziņās. Arī tad, ja no kopējā izbeigto procesu skaita atņemtu tos procesus, kas beigti ar izlīgumu un, kur maksātnespējas procesa pieteikums noraidīts, procesi, kuros saistības izpildītas, būs vairāk kā puse.
Un pilnīgi noteikti iebilstu vērtējumam, ka stāsts parādīts dzelteni un maksātnespējīgie - kā galējībās krituši. Tas ir individuālas gadījums, caur kuru parādīt, cik maksātnespējas process patiesībā ir nopietns un, ka gaidītā atrisinājuma vietā pārādos iestigušais cilvēks tik un tā atduras bezizejas situācijā.

Liene Barisa-Sermule
pirms 2 gadiem
Man ļoti negribas velt tālāk šo diskusiju sniega piku, jo es apzinos, ka lai ko es teiktu, es esmu visneērtākajā pozīcijā, jo mana uzdrīkstēšnās apšaubīt šeit paustos priekšstatus tiek uztverta kā tumsonīga neizpratne par pašnāvībām, to mēģinājumiem un to postu un daudzslāņaino problemātiku. Tomēr uzsvēršu, ka izprotu gan to, ka absolūtajā vairumā pašnāvība kā individuāls gadījums nevar būt publiskas apskates objekts, gan to, ka arī mēģinājums ir vismaz nopietns brīdinājums, ka cilvēkam ir vajadzīga palīdzība. Un jebkurš mēģinājums ir īsts. Un joprojām uzsveru, ka "klasisks" šajā kontekstā pilnīgi noteikti nav sinonīms vārdam "īsts". Ja lasa visu tekstu (vai vismaz konkrēto rindkopu), jau sākumā ir atruna, ka runa ir par pašnāvības mēģinājuma atpoguļojumu, nevis pašnāvību vai tā mēģinājumu pašu par sevi. Vai to drīskt rādīt, ja jā, cik daudz un vai, atklājot cilvēka personību, vai nē? Un, ja vairumā gadījumu (klasiskā izpratnē), tas rādīts netiek, vai var būt izņēmuma gadījumi?
Pēc šī visa es tagad drošivien vairāk uzstātu uz vismaz miglas likšanu cilvēka sejai, jo tas man dotu lielāku sirdsmieru un aiztaupītu pārdzīvojumus kaut vai šīs diskusijas sakarā. Bet, vai tāpēc, ka šī notikuma atklāta parādīšana pati par sevi ir tabu? Domāju, ka tomēr nē un diskusija par to ir pieļaujama. Ir vairāki jautājumi, kas man liek tā domāt. Vai var nodalīt pašnāvības mēģinājumus pēc to rakstura? Pašnāvības mēģinājums kā kluss izmisums un problēmu atrsinājums (konkrētā cilvēka izpratnē), pašnāvības mēģinājums kā protests (kaut vai, piemēram, pret izlikšanu no dzīvokļa) un pašnāvība kā pārliecība (terorakti, piemēram). Ja var šādu vai citādu dalījumu noteikt, vai visos gadījumos noteikumi par atspoguļošanu ir vieni un tie paši? Vai, piemēram, ja pašnāvības mēģinājums ir protesta forma, vai uz šī protesta atspoguļošanu mēs varam raudzīties kā uz jebkura cita protesta atspoguļošanu? Vai, piemēram, badastreiks ir pašnāvības mēģinājums (jo neviens nešaubās, ka neēšana var novest pie cilvēka nāves un arī pats badastreika īstenotājs to apzinās) vai protests? Ja tā ir sava veida pašnāvība, vai cilvēku, kurš pieteicis badastreiku drīkst rādīt? Ja sižetā minētais vīrietis savas izvēlētās rīcības vietā kā protesta formu būtu izvēlējais badastreiku, vai tad problēmas atkrsitu? Jā jā, vai tas nebūtu divkosīgi? Pret ko mēs īsti esam? Pret pašnāvību kā tādu vai izvēlēto formu? Vai cilvēkam arī tik dramatiskā brīdī ir tiesības būt ar savu seju un vārdu, ja turklāt viņš pats to rosina? Viens no aspektiem, kāpēc seja konkrētajā sižetā netika aizklāta bija jautājums, ko tādā gadījumā darīt ne tikai dramatiskā notikuma brīdī, bet arī interviju laikā? Ja aizklāšanas uzdevums ir pasargāt cilvēku no iespējamās vēlākās sabiedrības attieksmes, tad loģiski būtu ievērot konsekvenci un seju nerādīt arī interviju laikā. Taču, vai šādi mēs zināmā mērā patiesībā nenoniecinām šo cilvēku, kurš runā? Un tā rīkojas pats pēc savas izvēles! Andris Saulītis norāda, ka pašnāvība nav psihiski slimu cilvēku problēma. Tieši tā! Vai padarot konkrēto cilvēku anonīmu "viņa paša dēļ", jo viņš pats "nespēj situāciju novērtēt" mēs tieši nepakļaujam viņu stereotipam, ka ar viņa prātu jau joteikti viss nav kārtībā, tāpēc pieņemsim lēmumu viņa vietā?
Saprotot, ka Pauls Bankovskis ar savu komentāru, ka nesaprast patieso, nevis manis pašas kā autora norādīto kontekstu "var tikai kāds, kurš neko daudz par šo tēmu nav interesējies un nezina" izstāstīšu, ka par tēmu esmu interesējusies gan. Esmu par to veidojusi sižetus, runājusi ar speciālistiem, lasījusi pētījumus, zinu, ne tikai ko nozīmē mēģinājums, bet arī īstenota pašnāvība iz savas personīgās ģimenes. Arī pati sarežģītā, kristiskā dzīves brīdī esmu sēdējusi uz balkona malas, un tobrīd galvenais, ja ne vienīgais, kas mani atturēja, bija apziņa, ka tuvie cilvēki otru gadījumi pēc salīdzinoši nesenā nepārdzīvotu. Vai man ir tiesības par to runāt ar savu seju un vārdu? Un vai tikai ar krietnu laika distanci? Vai es drīsktētu būt ar savu seju un vārdu, ja tāda būtu mana (!) izvēle tobrīd? Vai tomēr uzrastos gudrie, kas vicinot Pasaules veselības organizācijas pētījumu, teiktu, ka tas nebūtu ētiski un padarītu mani par vienu anonīmu gadījumu kopējā statsitikā?
Cilvēku, kuram uz šiem jautājumiem kaut vai pašam priekš sevis ir viennozīmīgas atbildes es visdrīzāk ļoti, ļoti apskaudīšu! To, kurš par savu viedokli ir pārliecināts pat bez šiem jautājumiem, es apskaudīšu vēl vairāk. Jo tā noteikti ir nesalīdzināmi vieglāk dzīvot, kā ar manu vienmēr šaubīgo, urdošo prātu. Un es ceru, ka ja kāds vēl šo izlasīs (jo nu jau aktuālas citas tēmas), tad tomēr cetīsies saprast, ko es ar to gribēju pateikt kopumā, nevis izraus no konteksta vienu frāzi vai pat vārdu. Es pati no savas puses ar šo garo rakstu šai diskusijai šai konkrētājā vietā lieku punktu.

Andris Saulitis 1
pirms 2 gadiem
Paldies par Jūsu viedokli. Uzzinot par sabiedriskās televīzijas motivāciju veidot šo reportāžu, lasītāji tikai iegūst.

Diemžēl mani nepārliecina Jūsu argumenti. Gluži otrādāk. Tie apbēdina.

Mani nepārliecina arguments, ka "te nav runas par klasisku pašnāvības mēģinājumu". Jūs ziņojāt par pašnāvības mēģinājumu. Sakot, ka viņš tā nemaz negribēja (arī otrdienas vidsitā), Jūs darāt pretējo SPKC vadlīnijās ieteiktajam: "Ar mediju palīdzību iespējams lauzt mītus un mazināt maldīgus, populārus pieņēmumus par pašnāvībām, piemēram, „tie, kas draud ar pašnāvību, to parasti neizdara”." Nu, nevajag televīzijai braukt uz Vanšu tiltu katrreiz, kad tajā kāds kāpj. Nevajag braukt arī uz Centrālo Staciju, kad kāds piezvanījis un teicis, ka tur ir ievietots spridzeklis. Un lielākoties arī nebrauc. Šoreiz Jūs aizbraucāt.

Varbūt arī bija pareizs lēmums aizbraukt. Bet kā jau rakstīju otrajā rindkopā, par šo vīrieti saistībā ar privāto maksātnespēju es uzzināju gaužām maz. Vai viņš ir atbrīvojies no parādiem ar maksātnespējas procesa palīdzību? Cik ilgi viņš jau ir/bija maksātnespējīgs? Kādu iemeslu dēļ viņš nespēja norēķināties par parādsaistībām? Vai viņa gadījumā ir sasniegts Maksātnespējas likuma mērķis "veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja iespējams, maksātspējas atjaunošanu"? Tā vietā Jūs koncentrējāties uz publisku pašnāvības mēģinājumu. Skumji. Dzelteni.

Par skaitļiem. Pirmkārt, būtu patiešām bijis labāk, ja būtu norādījusi precīzāk, ka, atšķirībā no visiem pārējiem datiem, kurus minat reportāžā, attiecībā par izpildītajiem saistību dzēšanas plāniem jeb veiksmīgām maksātnespējām runājat tikai par pēdējiem diviem gadiem. Tomēr ieteiktu būt piesardzīgai pieskaitīt pie tiem citus gadījumus, t.sk., lietas, kurās panākts mierizlīgums, kā tādus, kuros "cilvēks no parādiem kļuvis brīvs". Vai esat caurskatījusi šīs lietas, ka varat to apgalvot? Turklāt pilnīgi aplami šai kategorijai pieskaitīt tos, kuru maksātnespējas procesa pieteikums ir noraidīts. Tādā gadījumā taču parādus nedzēš, vai ne tā?

Noslēgumā vēlos uzsvērt, ka es rakstā nevēlējos būt piekasīgs līdz pēdējam par sižetā paustajiem faktiem, bet koncentrējos uz to, kā novērst pašnāvības - gan līdzcilvēki, gan efektīvs Maksātnespējas likums var dot tajā savu artavu. Es ceru, ka Jūs šo tēmu neatstāsiet pusratā. Bet nākamreiz, kad par to veidosiet reportāžu, miniet īsto gadskaitli, kopš ir pieejams privātpersonu maksātnespējas process. Tas ir 2008. gads.

Elga Uzare
pirms 2 gadiem
man šķiet, ka maksātnespējas process ir pieklājīgs un cienījams veids, kā atrisināt situāciju, kur parādu saistības stipri pārsniedz ienākumus. neesmu novērojusi, ka pret maksātnespējīgām fiziskām personām (kuru process pasludināts ar tiesas spriedumu) sabiedrība izturētos savādāk, kā pret marginālu grupu, tieši pretēji, šis solis tiek vērtēts vairāk pozitīvi nekā negatīvi - kā indivīda vēlme atrisināt savas problēmas, nevis izvairīties no tām. Maksātnespējas likuma mērķis nav pasargāt no dziļām parādu brūcēm parādniekus. Manuprāt, pasargāšana no dziļām parādu brūcēm nav īsti tā joma, kuras risinājums būtu deleģējams likumdevējam, turklāt ar Maksātnespējas likuma palīdzību. Maksātnespējas likuma mērķis ir veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi (pēc iespējas pilnīgāka kreditoru prasījumu apmierināšana, tomēr ievērojot parādnieka tiesības saglabāt 2/3 no saviem ienākumiem savām vajadzībām). Prakse un pieredze rāda, ka kreditoru prasījumi šajos procesos netiek segti pat 35 % apmērā. Tad tikpat labi var teikt, ka Maksātnespējas likums dzen pašnāvībā kā parādniekus, tā arī kreditorus, kuri zaudē sev piederošos naudas līdzekļus un iespējams šī iemesla dēļ arī mēdz iekrist dziļā depresijā. Respektīvi, ar šo komentāru vēlos pateikt, ka Maksātnespējas likums nav tā galvenā problēma šajā gadījumā.

Andris Saulitis 1
pirms 2 gadiem
Ne, ne, nākamais teikums, ceru, manu domu paskaidro - ar to vien ir par maz, lai kāds izšķirtos par pašnāvību. Un kurš var spriest, kas ir "normāls" cilvēks?

Kusunoki Masashige 楠木 正成
pirms 2 gadiem
Labs raksts.
Zinu pēc personīgas pieredzes, ka rakstīt, veidot sižetus no līdz pašnāvībai novesto parādnieku viedokļa žurnālistus neinteresē. Iemesli tam dažādi, bet kopumā sabiedrībā kultivētais viedoklis (to pašu žurnālistu) ir, ka kredītņēmēji paši vainīgi un nav nekādi labie zēni, kuriem būtu jāpalīdz. Tas ir diezgan interesanti, jo kredītu problēmas nav 20%, bet gan krietni lielākam skaitam Latvijas mājsaimniecību, tai skaitā daudziem žurnālistiem.

Otra lieta - visefektīvākais veids, kā realizēt pašnāvību, būtu ņemt vērā vācu pilota pieredzi. Vēlams to realizēt uz tādu cilvēku kopumu, kurā ir daudz lielā biznesa pārstāvju, baņķieru, politiķu un varbūt arī žurnālistu. Tad parādnieks pašnāvniekis, varētu justies diezgan gandarīts, nevis tikai pliki pakārties vai noindēties.

Edge
pirms 2 gadiem
„Spiegel”: Izmeklētāji atrod pierādījumus par pilota psihisku saslimšanu.
=================================================================================
Ko sociālantropologi varētu pastāstīt par Rietum-krātijas sabiedrības veselības stāvokli aizvien pieaugošās konkurences apstākļos? Cik vēl Zolitūdes maximas, kuģi (kā tas kapteinis uzsēdināja to Itālijas kruīza laineri), lidmašīnas, autokatastrofas būs vajadzīgas, lai sociālatropologi vismaz sociologus un filosofus spētu pārliecināt par "nenormālības normālību" ?

Edge
pirms 2 gadiem
Dzīves apnikums - Rietum-krātijas sociālantropologu noklusētā tēma?
Merkele: otrā pilota rīcība piešķir traģēdijai «absolūti neiedomājamu dimensiju»
http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/553503-merkele_otra_pilota_riciba_pieskir_tragedijai_absoluti_neiedomajamu_dimensiju

Edge
pirms 2 gadiem
"Neieraugot vai ignorējot šīs brūces, mēs novēršamies no iespējām pasargāt līdzcilvēkus no traģēdijas."
=================================================================================
Ieraudzīja jau te Latvijā viens ģēnijs, pat cēloņus apjēdza (demokrātijas nesavienojamību ar tirgu) - un pat sāka darboties, lai sabiedrība uz kādu augstāku attīstības līmeni spētu paceltu. Daudz ūdeņu kopš tā laika aiztecējis: "....Mēs redzam, ka dzīve nebūt nav ņēmusi pie mums normālu gaitu. Mēs tikai pastāvam nedaudzus gadus, un šajos 6 – 7 gados mūsu tautā ir paspējis attīstīties zināms pesimisms. Jau pēc šiem nedaudziem gadiem mēs lasām avīzēs gandrīz katrā numurā, ka aiz dzīves apnikuma aizgājis nāvē cilvēks. Jauna valsts prasa vislielāko darbību, prasa daudz darba, bet jau parādās tādi, kuriem ir dzīves apnikums. Jaunām valstīm dzīves apnikums ir ļauna parādība, un tomēr viņa ir tik plaša, ka mēs gandrīz ikkatrā avīzes numurā par to lasām. Ir daudzi, kas aiziet aiz trūkuma. Liela daļa aiz dzīves apnikuma, tad — aiz romantiskiem iemesliem. Vai tie neizsaka to pašu dzīves apnikumu? Aiziet aiz romantiskiem iemesliem, aiziet jauna dzīvība pilnā spēkā — viņiem ir bijuši nepatīkami piedzīvojumi un nav nekā sabiedriskā garīgā dzīvē, kas varētu viņiem dot apmierinājumu darbā. Tā jaunā dzīvība nevar atrast apmierinājumu darbā, viņa labāk sevi iznīcina. Tā ir dziļi nenormāla parādība un jo nenormālāka, ja tā ir demokrātiskā valstī, un vēl jo nenormālāka, ja tā ir jaunā valstī. "
Raiņa Saeimas runa par kultūru, valsti un veikalnieciskumu.
https://infoagentura.wordpress.com/2012/04/01/raina-saeimas-runa-par-kulturu-valsti-un-veikalnieciskumu/

Ieva Melgalve
pirms 2 gadiem
Es nesaprotu, ko šie žurnālisti iedomājas kā "klasisku pašnāvības mēģinājumu". Lielākā daļa pašnāvības mēģinājumu ir ar salīdzinoši zemu vēlmi nomirt (apmēram 2/3 cilvēku, kas mēģinājuši izdarīt pašnāvību, post factum apgalvo, ka patiesībā nav vēlējušies garantētu nāvi). Un tikai 1 no 20 pašnāvības mēģinājumiem ir veiksmīgs (WHO dati, 2014), bet daudzi no tiem beidzas ar būtiski sakropļotu ķermeni un prasa ilgtermiņa ārstēšanos. Tā ka tieši šis pašnāvības mēģinājums ir tik "klasisks", cik vispār var būt.
Turklāt: jau pats fakts, ka cilvēks ir apsvēris pašnāvību un mēģinājis to īstenot (lai cik demonstratīvi tas arī nebūtu) ir riska faktors turpmākajiem pašnāvības mēģinājumiem. Un nav arī tā, ka pašnāvnieki nerunātu par to, ka vēlas izdarīt pašnāvību vai nekādā gadījumā nevēlētos to publiskot. Tā ka nē, arguments "šis nebija īsts pašnāvības mēģinājums" nebūs korekts.

Avots: http://lostallhope.com/suicide-statistics

Ieva Melgalve
pirms 2 gadiem
Ja es pareizi saprotu, tad galvenā problēma ar pašnāvības mēģinājumu atainojumu medijos ir - vai tas var stimulēt arī citus cilvēkus pieņemt līdzīgus lēmumus un "instruēt", kā to darīt. Badastreika gadījumā apkārt ir profesionāļi (vai vismaz tādiem būtu jābūt), kas spētu kritiskā situācijā viņu izglābt, lai netiktu nodarīts būtisks kaitējums veselībai. Gadījumā, ja cilvēks pieķēdējas pie koka, cilvēki var vienkārši nezāģēt to koku. Bet, ja cilvēks pieliek nazi pie kakla, tad pastāv milzīgs risks, ka viņš var spert arī soli tālāk un nodarīt sev būtisku ļaunumu arī dažu acumirkļu laikā. T.i., manā izpratnē migla būtu jāliek nevis principiāli uz sejas, bet uz naža un kakla. (Analoģiski - ja runa ir par, teiksim, pašnāvniecisku uzspridzināšanos, tad nebūtu ētiski parādīt precīzu bumbas konstrukciju.)
Plus vēl, translējot "pašnāvības mēģinājumu demonstratīvu iemeslu pēc", tas tiek implicēts kā iespējams problēmu risinājums.

Viss šis nav spēkā tad, ja par pašnāvības mēģinājumu tiek runāts "ar laika distanci", jo šajā gadījumā ir iespējams un arī vajag padomāt dziļāk - vai tas bija pareizais risinājums, ko būtu bijis iespējams darīt, lai šo mēģinājumu novērstu. (Piemēram, kā tas tiek darīts šajā rakstā.)

Manā izpratnē robeža ir diezgan saprotama gan racionāli, gan intuitīvi. Bet, ja sabiedrībā ir nepieciešams par to runāt, tad varbūt būtu forši runāt par to bez deklaratīvām tēzēm iz sērijas "es te vienīgā kaut ko jūtu un domāju, kamēr visi pārējie tikai vicinās ar datiem un statistiku" :)

Ieva Melgalve
pirms 2 gadiem
Paldies par paskaidrojumu :) Viss kārtībā, vienkārši reizēm gadās sastapties ar diezgan neadekvātu skatījumu uz "psihiski slimiem" cilvēkiem.

Ieva Melgalve
pirms 2 gadiem
(Pat nekomentējot visu rakstu, jo, pirmkārt, neesmu kompetenta, otrkārt, man aizvērās spriestspēja pēc domas par teijāteri ar pašnāvību - sižetu nebiju redzējusi, un man tas šķiet šausmīgi.)

Bet gribēju noprecizēt, kas ir domāts ar šo: "Latvijā joprojām vidēji katru dienu kāds izdara pašnāvību. Pašnāvība nav psihiski slimu cilvēku problēma. Es atsakos ticēt, ka Latvijā ik gadu ir pāri par 300 cilvēku, kurus psihe novestu līdz pašnāvībai. "
Tas implicē, ka, ja pašnāvība būtu tikai psihiski slimu cilvēku problēma, tad tas būtu OK, un ka mums jāsāk uztraukties tikai tad, ja pašnāvību izdara "normāli" cilvēki?
 ATGRIEZTIES UZ RAKSTU

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!