Komentārs
26.03.2015

Pašnāvība un maksātnespēja

Komentē
15
Saglabā

Pirmdienas vakarā "Latvijas Televīzijas" raidījums "Panorāma" vēstīja skarbu ziņu: "Fizisko personu maksātnespēju procesi Latvijā tiek ierosināti aizvien biežāk, taču atbrīvošanās no parādiem daudzos gadījumos izrādās tikai šķietams risinājums." Skatītāji nākamajās minūtēs sabiedriskajā televīzijā vēroja, kā brigāde ar policistiem, mediķiem, tiesu izpildītājiem, kramplaužiem, jauno dzīvokļa īpašnieku – un tam visam pāri "Latvijas Televīzijas" kamera – uzlauž dzīvokli, kur uz ceļiem sēž bankrotējusi persona ar nazi pie rīkles, draudot izdarīt pašnāvību.

Visa sižeta laikā par šo maksātnespējīgo vīrieti no Lienes Barisas-Sermules veidotās reportāžas var uzzināt tikai dažus faktus: viņš šeit mitinās kopīgi ar savu ģimeni; ir kādi tiesas lēmumi, kuri, viņaprāt, netiek respektēti; viņš atsakās sadarboties kopīga risinājuma atrašanā. Un vēl mēs uzzinām, ka viņš ir gatavs veikt publisku pašnāvību. To mēs redzam tuvplānā.

Pašnāvību ar viltu novērsa policija. Žurnāliste ne tikai nekritiski pieņēma šādu izvēlēto risinājuma veidu no valsts puses. "Panorāma" to pārraidīja ēterā un padarīja šī vīrieša pašnāvības mēģinājumu par publisku un mūžīgu. Turpmāk šim vīrietim jārēķinās ne tikai ar faktu, ka ieraksts par maksātnespējas procesu ar viņa personas kodu, dzīvesvietu, ienākumu līmeni, uzņemtajām un neizpildītajām saistībām nekad netiks izdzēsts no valsts uzturētā Maksātnespējas reģistra saskaņā ar šobrīd spēkā esošajām Maksātnespējas likuma normām. Šim reģistra ierakstam internetā pievienosies arī iemūžinātais pašnāvības mēģinājums.

Latvijā ir ārkārtīgi augsts pašnāvību skaits. Tas gan kopš deviņdesmitajiem gadiem ir samazinājies, taču pēc pašnāvību skaita uz 100 000 iedzīvotājiem esam ceturtajā vietā Eiropas Savienībā saskaņā ar OECD publicētajiem datiem [1], pēc citiem avotiem pat vēl augstāk [2]. Latvijā joprojām vidēji katru dienu kāds izdara pašnāvību. Pašnāvība nav psihiski slimu cilvēku problēma. Es atsakos ticēt, ka Latvijā ik gadu ir pāri par 300 cilvēku, kurus psihe novestu līdz pašnāvībai. Turklāt, pat ja tā ir, tad tas var būt tikai viens no faktoriem. Spriežot par pašnāvībām, jāņem vērā ne tikai personas individuālā veselība, bet arī sociālie, ekonomiskie un kultūras apstākļi, kas pašnāvību padara par iespējamu. Kā norāda antropologi Džeimss Steipls (James Staples) un Toms Vidžers (Tom Widger), pašnāvību gadījumos ir virkne jautājumu, uz kuriem nepieciešams atbildēt: "Kā tās [pašnāvības] saistītas ar citiem uzvedības veidiem un citām institūcijām; kad un kādu iemeslu dēļ dažādi cilvēki sabiedrībās, kuras mēs pētām, uzskata, ka pašnāvības varētu eksistēt un kad tās nevarētu; kad tā var būt 'pieņemama' un kad ne; un kā pašnāvnieciska darbība nesākas ar 'provocējošu faktoru' un nenoslēdzas ar 'pašnāvības aktu', bet iestiepjas dziļi indivīda un kolektīvajā pagātnē un nākotnē". [3]

Žurnālistika nav antropoloģija, tomēr žurnālistika spēj atbildēt uz daudziem jautājumiem, ja atbildes tiek meklētas. Diemžēl Liene Barisa-Sermule šīs atbildes nemeklē. Viņa pēc sižeta nobārsta vairākus skaitļus par privātās maksātnespējas pieteikumiem un pabeigtajām maksātnespējām (starp citu, lietojot aplamu skaitli par pasludinātajām fizisko maksātnespēju lietām šogad – to ne tuvu nav pustūkstotis, bet gan par diviem simtiem mazāk). Turklāt viņa maldīgi uzskata, ka vairumā gadījumu maksātnespējīgie pēc procesa beigām ir atbrīvojušies no saistībām: saistību dzēšanas plānu izpildīt pa spēkam bijis mazāk nekā pusei pabeigto privāto maksātnespēju lietās. Tas viss vedina domāt, ka sabiedriskās televīzijas žurnālisti uz daudzdzīvokļu namu vedusi interese nofilmēt dzīvokļa uzlaušanu un publisku pašnāvības mēģinājumu, nevis izpratne par maksātnespējas procesa problemātiku vai vēlme skaidrot pašnāvības iemeslus ekonomikas salauzto vidū. No reportāžas patiesībā neko jaunu par privāto maksātnespējas procesu nebija iespējams uzzināt, vien to, ka tas eksistē un cilvēki tam piesakās, bet tas nav viegls process.

Pašnāvības ekonomisko iemeslu dēļ īpašu rezonansi izsauca Itālijā krīzes laikā. 2012. gadā internetu apceļoja fotogrāfija ar brūčainu Itālijas karogu un tekstu: "Visas pašnāvības, kuras izdarītas izmisumā, nespējot atrast darbu, ir slepkavības, kuras paveikusi valsts." Tas notika laikā, kad prese vēstīja par daudziem gadījumiem, kur ekonomikas lejupslīdes nomākti itālieši – gan uzņēmēji, gan zemnieki – izdarīja pašnāvību, tajā tieši un neslēpjot vainojot valsti.

Savukārt Latvijā pašnāvība ir dziļi personiska un reizumis šķietami nepamanīta izvēle. Tā 2011. gadā "Ievas Stāsti" aprakstīja kādu gadījumu Iecavā, kad parādu dēļ sieviete pārtrauca savu dzīvi. Vietējie visi kā viens žurnālam norādīja, ka nelaiķe par grūtībām nav stāstījusi – ja būtu, "mēs ar viņu noteikti būtu runājuši, meklējuši kādu izeju". Pašnāvība nav vienas dienas lēmums. Tās priekšvēstneši var būt tieši nerunāšana, radinieku un draugu neapmeklēšana, paaugstināts satraukums un nogurums. Tās ir tikai dažas no pazīmēm, kuras socioloģe Ketrīna Portere (Katherine Porter) sauc par "parādu brūci" ("the damage of debt"), pētot, kā maksātnespēja ietekmējusi ģimeņu pašsajūtu. Neieraugot vai ignorējot šīs brūces, mēs novēršamies no iespējām pasargāt līdzcilvēkus no traģēdijas.

Vai šobrīd spēkā esošais Maksātnespējas likums pasargā no dziļām parādu brūcēm Latvijas iedzīvotājus? Vai šis likums tās sadziedē jeb palīdz novērst pašnāvības ekonomisko iemeslu dēļ? No vienas puses, kopš privātās maksātnespējas procesa ieviešanas 2008. gadā tas ir kļuvis vienkāršāks. Maksātnespējas process privātpersonām šobrīd ir ātrāks un skaidrāks nekā pirms septiņiem gadiem un dažos gadījumos arī viens no ātrākajiem Eiropā. Taču vienlaikus tas būtībā izslēdz daudzas sociālās grupas no parādu dzēšanas. Piemēram, bezdarbnieks, kuram nav uzkrājumu, faktiski nevar pretendēt uz saistību dzēšanu, jo vismaz gadu kreditoriem ik mēnesi jāpārskaita summa, kas nav mazāka par trešdaļu no minimālās mēnešalgas. Aiz milzīgā trokšņa par "nolikto atslēgu principu" Maksātnespējas likuma pēdējos grozījumos likuma jaunākā versija būtiski nepaplašina personu loku, kas var un spētu izpildīt visus nosacījumus parādu dzēšanai.

Taču likuma normu barjeras un procesa finansiālās izmaksas ir tikai viena monētas puse. Ar to vien ir par maz, lai saprastu, kāpēc Latvijā, kur kopš 2009. gada kavētu maksājumu ir stabili vairāk nekā 20 % mājsaimniecību [4], pieteikti mazāk nekā seši tūkstoši maksātnespēju septiņu gadu laikā. Viens no iemesliem varētu būt sagaidāmās sociālās sekas – maksātnespēja šobrīd atstāj neizdzēšamu zīmogu. Iespējams, tie nav parādu jūgā iekrituši indivīdi, kuri novēršas no sabiedrības. Iespējams, tie esam mēs, kuri novēršas no nabadzīgajiem un neveiksmīgajiem, viņiem neatstājot plašas izvēles iespējas. Pārraidot televīzijā pašnāvības mēģinājumu kā maksātnespējas procesa epizodi, tiek padziļināta sociālā distance starp "tiem normālajiem, kas atmaksā parādus" un "tiem, kuri krīt galējībās". Citiem vārdiem sakot, maksātnespējīgie tiek vēl vairāk marginalizēti.

Šajā rakstā esmu centies izvairīties no diskusijas par ētiku minētā "Panorāmas" sižeta gadījumā. Diskusija būtu pārāk vienpusīga, jo manā skatījumā ir pārkāptas vairums Slimību profilakses un kontroles centra izdotajā bukletā Pašnāvība – vai un kā par to ziņot medijos minētās vadlīnijas. Tomēr arī es pats šeit esmu vēstījis par vairākām pašnāvībām, tātad piesardzība jāievēro arī man. Taču sensacionāla dokumentālisma vietā vēlējos vērst uzmanību uz ekonomiskajiem un sociālajiem apstākļiem, kuri nevis noved līdz pašnāvībām, bet gan rada labvēlīgu augsni tām.

 

[1] OECD. Health at a Glance: Europe 2014. (Organisation for Economic Co-operation and Development, 2014).

[2] Pasaules pašnāvību novēršanas diena (Slimību profilakses un kontroles centrs).

[3] Staples, J. & Widger, T. Situating Suicide as an Anthropological Problem: Ethnographic Approaches to Understanding Self-Harm and Self-Inflicted Death. Cult. Med. Psychiatry 36, 183–203 (2012).

[4] Eurostat. EU Statistics on Income and Living Conditions. Arrears (mortgage or rent, utility bills or hire purchase) from 2003 onwards (source: SILC).

Andris Saulītis

Andris Saulītis ir sociālantropologs, ar Fulbraita stipendijas atbalstu studējis The New School universitātē Ņujorkā, ASV. Šobrīd ir doktorants Eiropas Universitātes Institūtā Itālijā. Interesē ekonom...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
15

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!