Bieži dzirdēta tēze: dzīve 21. gadsimtā kļuvusi tik mainīga, ka ikvienam būšot jāmācās visa mūža garumā. Pēc pagājušajā nedēļā raidījumā "Tieša runa" notikušās diskusijas par jauno mācību saturu izglītības sistēmā varēja noprast, ka būšot teju vai tā: kad jaunais modelis gatavs, tas būs jāsāk atkal būvēt no jauna. Jo viss tik mainīgs, tik mainīgs...
Pats apgalvojums par mācīšanos visa mūža garumā kā mūsdienu fenomenu, manuprāt, ir spēle ar vārdiem. Ja cilvēks nav sociopāts, viņš tāpat mācās visa mūža garumā, jo objektīvi uzkrājas pieredze.
Tāpat nedomāju, ka apziņa – faktu uzkrāšana vien neveido zināšanas – nav tikai mūsdienām raksturīga. Neesmu ideju vēstures eksperts, tomēr pieļauju, ka iespēja zināt puslīdz labi par puslīdz visu konkrētajā laika periodā pieejamo faktu apjomu beidzās jau 19. gadsimta sākumā. Līdz ar to bieži skandinātais uzskats, ka cilvēkam svarīgāk ir saprast, kur informāciju meklēt, kā to lietot (nevis paturēt maksimāli daudz atmiņā), arī nav nekas jauns.
Arī sajūta, ka t.s. dzīves ritms kļuvis drudžaināks, nav nekas jauns (ja ir laiks, rekomendēju, ieskatīties, piemēram, šeit). Tas, ka vienas divu paaudžu ietvaros kādas profesijas var kļūt tirgū mazpieprasītas, arī nav nekas jauns (kaut padomāsim, ko nozīmēja militāro tehnoloģiju izraisītās izmaiņas). Iespējams, vienīgais patiešām atšķirīgais ir tas, ka populācijas lielums un populācijas funkcionēšanai nepieciešamās infrastruktūras sarežģītība (tātad ievainojamība), kā arī pavisam cita apmēra patēriņš plašā nozīmē mums rada unikālas iespējas ekstrēmi sacūkot pašiem savu apkārtējo vidi. Nav dzirdēts, ka ar "jēgpilnu izglītību" un "kompetenci" tiktu saprastas iemaņas izdzīvot šajā sacūkotajā pasaulē... Lai gan tādas tieši noderēs.
Iepriekš paustais nenozīmē, ka zināšanu iegūšanas procesam nav jābūt elastīgam, iespējams, tam jābūt daudz elastīgākam nekā līdz šim (lai gan, cik varu spriest, jaunā paaudze vairākas t.s. kompetences vienkārši iegūst ārpus izglītības sistēmas). Bažīgu dara zināšanu reducēšana uz izredzēm darba tirgū. Jo, konsekventi uzturot šādu zināšanu interpretāciju, mēs nonāksim pie ļoti ķēmīgas gaisotnes populācijā, kad indivīda izvēle sevi īstenot ne tik labi apmaksātā vai prestižā veidā tiks atvasināta no tā, ka viņš "pats vainīgs": nav apguvis nepieciešamās "kompetences". Pārformulējot: skaidrs, ka vienmēr būs cilvēki, kuri vēlēsies nodarboties ar latīņu literatūru, gleznot, kā sirds liek, vai strādāt nevalstiskajās organizācijās – man nav bažu, ka viņu nebūs; runa ir par to, kāda būs attieksme pret šiem cilvēkiem. Varu iedomāties: kāda cilvēka plašas zināšanas (t.sk. māka informāciju atrast, nevis "turēt galvā") par, teiksim, baleta vēsturi nav "kompetence", un viegli viņam neklāsies, bet tas nav pamats uzskatīt, ka viņš kaut kā ir "vainīgs" savā situācijā, jo bija tak' teikts simts reižu, ka cilvēkam jābūt gatavam visa mūža garumā mācīties visādas noderīgas lietas, lai nekļūtu par... nu, jā, "lūzeri".
Kas vispār nosaka šo apmātību ar kaut kāda specifiski dinamiska laika ideju? Es, protams, hipotēzi nevaru pierādīt, bet šķiet, ka, uzturot šo ideju, mēs ceram: gan jau tiks atrisinātas mūs satraucošas problēmas un prognozes – pašu izdomātais dinamiskums ir solījums, ka gan jau kaut ko atklās, kaut ko izgudros. Kaut ko jau tiešām atrisinās, nebūt neesmu pesimists. Piemēram, t.s. dzīvības zinātnēs ir ļoti daudzsološas iestrādnes. Un daudz ko neatrisinās, tāpēc ka tas nav iespējams. Piemēram, vajadzētu beigt murgot par to, kā populācija, savārījusi ziepes uz zemes, tik vazāsies šurpu turpu, kolonizējot citus debesu ķermeņus (to apgrūtinās kaut jonizējošais starojums).
Tātad tepat vien būs jāmīcās, un tas dod pavisam citu fokusu tam, ko nozīmē, manuprāt, zināšanas, prasmes, kompetences un sazin' vēl kas. Tas, kas patiešām ir un būs jāmācās visa mūža garumā, ir – kā sadzīvot, nepārgrauzt citam cita rīkli (atvainojiet). Līdz ar to: protams, ir burvīgi, ja jaunajai paaudzei izglītības sistēma iemācīs "jēgpilni strādāt ar informāciju", bet vēl svarīgāk, lai šie cilvēki iemācītos laiku pa laikam piekāpties, nebūt nepacietīgiem, domāt arī ārpus personīgajām "kompetencēm" un no tā izrietošajiem (vai vismaz cerētajiem) sasniegumiem dzīvē. Tā nu ir sanācis: jo tehnoloģiski (plašā nozīmē) augstāku līmeni sasniegusi populācija, jo vairāk nepieciešama ir tieši emocionālā izglītība (jēdziens "dvēseles izglītība" paredz dvēseles jēdzienu, par ko es negribētu šeit strīdēties...). Tas droši vien izklausās kaitinoši nekonkrēti, tādēļ mēģināšu ilustrēt ar vienkāršotu piemēru. Ir ļoti labi, ja cilvēkam, kurš kādu laiku ir nodarbojies, teiksim, ar teorētisko fiziku, ir vēlme un priekšnoteikumi pievērsties, piemēram, robotikai; vēlams, lai viņam fonā būtu apjausma par to, ka aizraujošā un daudzsološā robotika (tas teikts bez ironijas) vienalga patērē enerģētiskos resursus un, ja tā, kā tas ietekmē lielāko "bildi". Tas ir brīnišķīgi, ja, piemēram, okeanogrāfs kaut kādā dzīves brīdī var pilnvērtīgi pievērsties sintētiskajai bioloģijai; vēlams, lai viņam būtu arī interese un prasmes kaut cik adekvāti novērtēt arī sociālo, politisko gaisotni savu līdzcilvēku vidē.
Domāju, šādu attieksmi un prasmes nevar iemācīt izglītības "modeļi"; tas ir pasniedzēju, vecāku un sabiedrības ziņā. Un, galu galā, lieka ir aizbildnieciska (kaut vislabāko mērķu mudināta) attieksme pret nākamajām paaudzēm – kā interesantu piemēru var minēt publikāciju jaunākajā izdevuma "The Economist" numurā (13. janvāris, 50.–51. lpp.), kas liek pavīpsnāt par nostādni "mūsu laikā zāle bija zaļāka". Institūcijas un sabiedrība jau būtu paveikusi kaut ko labu, ja, vulgāri izsakoties, neradītu indivīdos stresu par to, cik "prestiža", "perspektīva" ir vai būs viņu vieta dzīvē. Pretējā gadījumā var daudz runāt par indivīdu, radošumu utt., bet reāli notiek tradicionāla varas īstenošana Fuko izpratnē.
0