Redzējumi
18.05.2011

Pasaules digitālie pilsoņi, savienojieties!

Komentē
0

Par netizens jeb interneta pilsoņiem kļūstam, tiklīdz aktīvi iesaistāmies tiešsaistes (online) kopienās un sociālajos tīklos. Līdz galam to pat neapzinoties, kļūstam par pilsoni valstī ar 600 miljioniem iedzīvotāju (Facebook) kuru pārvalda privātās interesēs balstīta cilvēku grupa, ko neesam izvēlējušies vai ievēlējuši. Vai maz līdz galam apzināmies situācijas nopietnību un digitālo tiesību nepieciešamību?

Netizens of the world unite!,” bija vienojošais sauklis diskusijai par digitālo pilsoņu tiesībām, kas aprīlī norisinājās Starptautiskā žurnālistikas festivāla ietvaros Perudžā (Itālija). Pīters Ludlovs (Peter Ludlow), filozofijas profesors Ilinoisas Ziemeļrietumu (Northwestern) universitātē (ASV), iztirzāja savas jaunākās grāmatas „Our Future in Virtual Worlds” (2010) idejas par kibertiesībām (cyber rights) un virtuālo kopienu pārvaldi. Diskusijā Alesandro Džiljoli (Alessandro Gilioli), itāļu analītiskā žurnāla L'Espresso žurnālists un aktīvs blogeris, vērsa uzmanība uz iespējamiem online demokrātijas modeļiem, kas pasargātu lietotāju tiesības.

Kas virtuāls un kas ir reāls?

Ludlovs aplūko kopienas kā valstis un apgalvo, ka drīzumā vēl lielāka daļa dzīves (politiskās, biznesa, sociālās, mākslas, mīlestības) tiks pārcelta tiešsaistē, tādēļ svarīgi pievērst uzmanību virtuālo valstu struktūrai. Turklāt ierastais dalījums reālajā un virtuālajā dzīvē zaudē nozīmi, ņemot vērā, ka arī reālajā pasaulē mēs lietojam digitālus medijus, uzsver pētnieks. Vai mūzika vai filma, ko pērkam, ir reāla vai virtuāla? Vai nauda ir reālaā vai virtuāla? Vai telefonsarunā mēs esam reālajā vai virtuālajā pasaulē? Kā ir ar čatu un e-pastu?

Interneta kopienu īpašnieki – Olimpa dievi

Viena no galvenajām problēmām digitālo tiesību jomā ir tiešsaistes platformu īpašnieku visatļautība, kurai kā attaisnojums tiek minēta kompāniju piederība privātajam sektoram. Tomēr pētnieks uzsver, ka virtuālajā pasaulē mums nepieciešamas tādas pašas tiesības, kā reālajā: “Konflikta gadījumā starp īpašnieku un lietotāju nepieciešama caurskatāma juridiska procedūra, kas nosaka, vai noticis noteikumu pārkāpums. Problēma ir tā, ka īpašnieki, kas rada noteikumus (tur, kur tie vispār pastāv), nav saistīti ar humanitāro zinātņu jomu. Tādēļ pastāv grieķu dievībām līdzīgs modelis, kur viņi no Olimpa sniedzas cilvēku dzīvēs. Var gadīties, ka šodien tu viņiem patīc, var gadīties, ka nē. Viņi nedomā par sekām, un viņu vadītajiem procesiem trūkst caurskatāmības.”

Sociālo tīklu kritiskā masa

Tādējādi varas attiecības starp lietotāju un īpašnieku ir ļoti nevienmērīgas. “Stāvam aklas birokrātijas priekšā. Tas, pēc kādiem kritērijiem lietotāji tiek bloķēti un dzēsti, ir liels noslēpums. Man nav izdevies to noskaidrot,” apgalvo Alesandro Džiljoli.

Interneta kopienu izvēle ir brīvprātīga un, ja neapmierina vienu īpašnieku uzstādītie noteikumi, iespējamas pāriet pie citiem. Tehniski iespējami ir atvērtā koda (Open Source) risinājumi, kuriem nav viens īpašnieks, bet kuru izstrādē piedalīties var jebkurš. Tomēr sociālo tīklu gadījumā svarīga ir “kritiskā masa”, tādēļ vietne, kur ir lielākā daļa lietotāja kontaktu, kļūst viņam par noteicošo. “Ļoti daudziem Facebook ir kļuvis par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Nevar vienkārši pateikt – pamet visu un pārvācies uz citu platformu. Šeit ir gadu gaitā attīstīti sociālie un profesionālie kontakti,” skaidro Džiljoli.

Online demokrātijas modeļi?

Apzinoties digitālo pilsoņu problēmas, nepieciešams meklēt efektīvas pārvaldes mehānismus. Tie varētu veidoties sadarbībā ar jau esošajām demokrātiskās pārvaldes institūcijām, kas regulētu platformu īpašniekus (top down) vai arī, lietotājiem apvienojoties un sniedzot savus priekšlikumus (bottom up).

Džiljoli uzskata, ka nav iespējams pārliecināt sociālo tīklu īpašniekus „nolaisties no dievu Olimpa un kļūt apgaismotākiem.” Nepieciešams spēcīgs politisks pretspēks no demokrātisko valstu pilsoņu puses. Tādēļ jāstāv pāri bailēm un šokam, kas seko jebkuriem politiķu centieniem regulēt internetu.

Savukārt Pīters Ludlovs vairāk nosliecas uz bottom up risinājuma pusi, ko pamato ar ASV valdības ciešo sasaisti ar ietekmīgām privātām korporācijām. Pētnieks stāsta: „Man bijusi pozitīva pieredze saskarsmē ar platformu īpašniekiem, Second Life gadījumā viņi bija atsaucīgi un gatavi sadarboties. Pastāvēja neatbilstība starp to, ko domā vadītāji un kādi ir rakstītie noteikumi („mēs varam bloķēt bez jebkāda iemesla”), tomēr es domāju, ka ir jēga uzrunāt cilvēkus.”

Kam būtu jāuzņemas atbildība par lietotāju bloķēšanu un dzēšanu? „Mēs visi esam atbildīgi, un mums visiem jāprotestē, kad mūsu kibertiesības tiek pārkāptas. Jābūt arī spējīgiem pārvākties uz citām tiešsaistes vietnēm, ja pašreizējas neievēro mūsu tiesības,” apgalvo Pīters Ludlovs.

Tā kā sociālajos tīklos kopienas var veidoties ģeogrāfiskā, nacionālā un citā ziņā ļoti neviendabīgas, grūti izvēlēties vienu pārvaldes risinājuma veidu. Dažādiem lietotājiem tiesības fiziskajā pasaulē var atšķirties. ASV pētnieks atbalsta daudzveidību: “Domāju, ka iespējami dažādi demokrātijas modeļi, un online pasaule sniedz mums iespēju eksperimentēt. Dažādās tiešsaistes vietnēs var būt atšķirīgi modeļi. Iespējama, piemēram, draugu apvienību pārvaldes sistēma.”

Neapzināmies savas digitālās tiesības


Šobrīd lielākais sociālais tīkls Facebook kļūst ne tikai par “pasi” (reģistrāciju citās interneta vietnēs), bet arī 2015. gadā tam ir potenciāls kļūt par lielāko pasaules ekonomisko banku (Facebook kredīti tiek lietoti online aplikācijās). Tomēr pētnieks vērš uzmanību uz to, ka mediji neapzinās situācijas nopietnību, un lietotāji nezina savas digitālās tiesības: “Cilvēki domā, ka tā ir privāta telpa, un viņiem tajā nav nekādu tiesību. Tā ir kļūda. Mēs neatspoguļojam situācijas nopietnību. Ir nepieciešama izglītošanās. Cilvēkiem jāsaprot, ka viņi rīkojas saskaņā ar svarīgām tiesībām un brīvībām, tiklīdz iekļūst online telpā.”

Pīters Ludlovs uzver, ka kļūdās tie žurnāliski, kas uzskata, ka rakstīt par Facebook ir kā rakstīt par to, kas notiek spēlē. “Ir ļoti svarīgi, ka žurnālisti ziņo par strīdiem starp lietotājiem un īpašniekiem, kas notiek virtuālajās pasaulēs. Mums ir jāatzīst problēma, jāizglīto cilvēki par to un jāmeklē iespējamie risinājumi,” viņš norāda.

FarmWille revolutions

Nesen atskārtu, ka portālā draugiem.lv vēstulēs saņemu tikai aicinājumus balsot, aizpildīt anketas vai pārsūtīt ķēdes vēstules. Tas laikam liecina par attālināšanos ne tikai no Latvijas fiziskās, bet arī online telpas. Līdz šim dzīvoju divās pasaulēs Draugos - latvieši, Facebook – visas pasaules draugi un paziņas. Tomēr tituls Facebook - 2010. gada straujāk augošais zīmols Latvijā liecina par kopējām online telpas izmaiņas tendencēm.

Aizvien vairāk Latvijas iedzīvotāju tiek iesaistīti pasaules lielākajā sociālajā tīklā, kurā netiek ievērotas ģeogrāfiskās robežas. Taču kā lai īsteno politisko pārvaldi un digitālo tiesību ievērošanu? Politisko institūciju iesaiste kibertelpas regulēšanā Latvijā īstenota, vien cīnoties pret “agresīvajiem komentētājiem”. Tieslietu ministrija strādā pie likuma izmaiņām, kas ļaus cilvēkam, kurš anonīmā interneta komentārā saskatīs sava goda vai privātās dzīves aizskārumu, vērsties tiesā. Bet kā lai sauc pie atbildības online platformu īpašniekus? Tāpat Latvijā nav aktualizēta problēma par mediju (šajā gadījumā – jauno mediju un sociālo tīklu) lietotāju izglītošana par viņu tiesībām un apzināti kritiska skatpunkta attīstīšanu.

Kādā veidā, lai cīnās par savām online tiesībām? Facebook komentāros dzima revolūciju pavasara joks: “Arābu revolūcijām sekos Facebook revolūcija ar pulcēšanos uz protestiem FarmWille galvenajā laukumā.”

Atklātība un sadarbība online – jaunu saikņu meklējumi starp kultūras vienībām

Atvērtība tiek saukta par mūslaiku galveno vērtību sociālajā un profesionālajā jomā. Aizvien attīstītāka kļūst spēja sadarbībā ar citiem radīt un īstenot idejas. Meklējot risinājumus individuālām šaubām vai kopējām problēmām, nozīmes veidošanas procesā radām aizvien jaunas saiknes. Vai iespējama kopēja zināšanu un intelekta telpa?

Kognitīvo zinātņu ideja par extended mind (paplašinātais prāts) skaidro, kā tas var būt sadalīts daudzos datu nesējos un atrasties ārpus ierobežojošās smadzeņu garozas. Tātad katrs ir atbildīgs par saikņu veidošanu starp materiāliem zināšanu objektiem un sevi, taču arī mūsu prāts var tikt izplests un savienots ar citu cilvēku prātiem. Tāpat enciklopēdijas jēdziens Umberto Eko interpretācijāskaidro nozīmes veidošanos kā savstarpēji saistītu kultūras vienību tīmekli. Šajā gadījumā mūsu zināšanas atkarīgas no intertekstuālās (intertextual) kompetences pakāpes jeb no tā, cik efektīvi spējam orientēties un veidot saiknes kultūras telpā.

Šobrīd vairāk nekā jelkad agrāk internets un jauno mediju līdzdalības iespējas ļauj mums veidot potenciāli neierobežotu saikņu daudzumu, tādējādi “izplešot prātu”. Savukārt, crowdsourcing var būt viens no mehānismiem, kas palīdz šo ideju īstenot. Crowdsourcing ir atklāts aicinājums nenoteiktai cilvēku grupai (“pūlim”) piedalīties kādā uzdevumā, piedāvāt risinājumus, informāciju vai veikt kopēju darbu. Atsaucas tie cilvēki, kas ir visvairāk piemēroti vai vēlas veikt uzdevumu, tādēļ efektivitāte ir augsta. Šo mehānismu izmanto arī mediji, aicinot lietotājus/skatītājus iesūtīt informāciju.

Jauno mediju un interneta kopienu koordinācijas iespējas var sniegt aktīviem digitālajiem pilsoņiem  jaunus demokrātijas pārvaldes mehānismus.

Pīters Ludlovs skaidro atvērtības un sadarbības iespējas un rezultātus politikas un mediju jomā.

 

Foto: ¼ Satori.

Ilona Nukševica: Vai absolūta atklātība apdraud mūsu sociālo kapitālu – uzticību?

Pīters Ludlovs: Es nedomāju, ka cilvēki Facebook ir pārlieku atklāti. Daudzi ir uzmanīgi atlasa savas fotogrāfijas. Daži cilvēki to dara visai nesaprātīgi (nedomā par potenciālajiem darba devējiem), taču citi rūpīgi izvēlas, ko padarīt redzamu un publiskot. Taču visbiežāk sanāk, ka atklāj nepareizās lietas nepareizajiem cilvēkiem.

I.N.: Vai caurspīdīgums var būt bīstams politiskajā (diplomātiskajā) līmenī?

P.L.: Es neteiktu, ka caurspīdīgums ir īpaši bīstams, taču iespējami gadījumi, kad diplomātija caurskatāmā vidē būtu sarežģīta. Piemēram, kāds varētu iebilst, ka krīze Kubā novestu līdz atomkaram, ja netiktu ievērota slepenība; pārrunās bija nepieciešama aizklātība, lai ASV varētu piedāvāt aizvākt ieročus no Turcijas, apmaiņā pret to, ka Krievija aizvāc kodolieročus no Kubas.

I.N.: Kas mūsdienās var tikt uzskatīts par publisko telpu?

P.L.: Ja eksistē vieta, kur notiek liela daļa no mūsu sociālās un biznesa dzīves komunikācijas, tad tā jāuzskata par publisku telpu. Privātām institūcijām var būt cits skatījums, taču, ja viņi kontrolē dominējošos komunikācijas kanālus, tad līdz ar to viņi ir uzņēmušies brīvas komunikācijas aizstāvja lomu, un viņu atbildība ir vadīt šo publisko telpu.

I.N.: Vai WikiLeaks un līdzīgas online platformas var ietekmēt valdību politiskos lēmumus?

P.L.: Es domāju, ka iespaidīgas sekas ir jūtamas jau tagad – Tunisijas revolūciju, piemēram, kaut kādā mērā ietekmēja WikiLeaks atklājumi. Līdzīgi gadījumi, manuprāt, nākotnē būs sastopami arvien biežāk.

I.N.: Vai žurnālistam vai blogerim jāiesaistās online aktīvismā?

P.L.: Mums visiem tajā ir jāiesaistās. Es nedomāju, ka objektivitāte nozīmē politisku inertumu. Starp citu, politiskais inertums ir ļoti politiska nostāja – tā liecina par samierināšanos ar status quo. Neviens nav objektīvs, un neviena atspoguļošana nav sabalansēta. Cilvēkiem ir jābūt atklātiem savos politiskajos uzskatos, un tad jādara cik viņu spēkos, lai pateiktu patiesību.

I.N.: Kādi ir tradicionālo mediju ieguvumi no crowdsourcing?

P.L.:
Tādi paši, kā jebkurai crowdsourcing aplikācijai. Pūļi ir gudrāki par indivīdiem, un mediju gadījumā tie piedāvā milzums acu un ausu pāru, kā arī informācijas precizitāti, ko iespējams vairākkārt pārbaudīt. Crowdsourcing pieeja nav ideāla un pilnīga, taču tā ir vērtīgs avots tradicionālajiem medijiem.

I.N.:
Kādā veidā jaunajiem un tradicionālajiem medijiem būtu jāsadarbojas?

P.L.: Vai ir kāds iemesls, kādēļ tie nevarētu sadarboties itin visā? Tradicionālie mediji var piedāvāt analīzi un faktu pārbaudi informācijai, kas iegūta ar jaunajiem medijiem. Es domāju, ka pastāv mediju ekoloģija, un abiem – gan jaunajiem, gan vecajiem medijiem tajā ir nozīmīga loma. Abi kļūst labāki, viens otru papildinot un līdzās pastāvot.

Ilona Nukševica

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!