Pasaule manī nevis lauzās, bet iesūcās,
nevis traucās, bet iezīdās sirdī un dvēselē.
Istabas kaktā nakšņoja nomods naktskrēslā,
galvai halo kā svētajam nimbs piesūcās.
Gribēja mani mocīt vai sāpes kliedēt,
cītīgi īsinot miega lampas dakti?
Ieaijāt? Kaitināt? Mierināt? Pavēlēt? Biedēt?
Ak, vai kaut ko gribēja vispār to nakti,
vienkārši ienāca viņa tāpat pie manis,
kad acu zīles saraujas miega gavēnī,
kā garāmgājējs ceļinieks uz brīdi pavēnī,
pabija – un, juzdama, ka nu jau gana,
apsēja jostu ap vidu un projām devās
pat nepamādama – tā, kā atnāca pirmāk.
Palika lūpās man vēlības elpa bez sājuma piedevas;
skaidrums bez skaudruma; liesma notāļā virmā,
liesma, kas neaprij; balss, kuras uzdevums diendienīgs
stāvēt par brāli, par māsu; kaisle vienaldzībā ciešā,
kaislīgs viss viens; visums ir tiešām
viens – vienvienīgs – vienīgs.
No igauņu valodas atdzejojis Laimonis Kamara.
Igauņu dzejas izlase "Cilvēki krastā", 1970.
0