Autores foto
 
Politika
07.11.2019

Pasaka par pareizā viedokļa dzimšanu

Komentē
0

Reiz nu tā sagadījās, ka kultūras ministram, kurš nesen bija stājies jaunajā amatā un kuram bija atgādināts, ka nevajag tikai sasolīt visādas lietas, kas paplašinot tā saucamo fiskālo telpu (attālums no sapņiem līdz īstenībai), samežģījās mēle. Atbildot uz kāda lapseņveidīga žurnālista jautājumu par to, kā tad likvidēt mūžīgo sabiedrisko mediju uzraudzības bardaku, kura neatņemama sastāvdaļa ir žurnālista pienākums braukt vienā liftā ar politiķi, kas pārmērīgi tuvu ielavās otra intīmajā zonā, ministrs pēkšņi nāca klajā ar šķietami absurdu ideju. Kā? Lai tā nebūtu, slēptie skatieni un pieskārieni esot jālegalizē un jāizveido jauna veida padome ar diviem locekļiem – viens ar konservatīvu tieksmi un otrs liberālis. Sākumā visi par to jautri ierēca, zīmēja karikatūras, un stāsts bija gana pateicīgs materiāls visādos radio rīta šovos. Taču lēnāk pār tiltu! Izrādās, visi smējēji satilpa vienā burbulī. Tāpēc arī nemanīja, kā, izdzirdot šo neveiklo frāzi, iemirdzējās kāda agrāk garmataina premjera padomnieka sagurušās acis. "Bet ja nu tomēr?" viņš teica savai mammai.

Valdība tajā laikā strādāja tā saucamajā kora stilā. Tas tika darīts valdības stabilitātes vārdā, jo citādi kāds cits varot apvainoties un aiziet prom. Ko nozīmē kora stils? Nu, tas ir tā: katrs atbild par savu balsi un nejaucas citu dziedājumos. No sākuma tas drusku iedragāja premjera pašapziņu, bet tad viņš saprata, ka kora stils ir pieeja, kas ļauj labāk gulēt. Tādējādi arī daudz mazāk jāatgaiņājas no žurnālistu mudinājumiem nākt uz intervijām pirms deviņiem rītā un pēc pieciem pēcpusdienā. Vienmēr taču var pateikt – par to atbild nozares ministrs un mēs paļaujamies, ka viņš zina, ko dara! Tātad, atgriežamies padomnieka kabinetā. Tur nu ātri tika uzrakstīts rīkojuma projekts. Kultūras ministrs kaut kā paklupa aiz Operetes atjaunošanas projekta veidlapām un nejauši to parakstīja. Premjers norija krupi, bet valsts sekretāri tikai māja ar galvu: "Darīsim to kora stilā!" Tālākais jau bija tīrā formalitāte. Vienam koalīcijas partnerim vajadzēja realizēt reģionālo reformu – ja nebūs citu atbalsta, projekts draudēja izgāzties kā impregnēta koka sēta, un tā reiz aizlaikos jau bija gadījies. Kāds cits interesējās vien par to, kā noķert slazdā valsts galveno apsūdzētāju. Daži kā kārtīgi Eiropas māņticīgākās tautas pārstāvji balsojumā par grozījumiem likumā vēl gribēja izmantot "čuriku" metodi. Taču ar likumiem un lēmumiem ir tā – skaitās vien tas, kura balsošanas poga ir nospiesta, ne tas, kur atrodas deputāta pirksti.

Pēc diviem mēnešiem…

Te nu viņi bija. Žubīte, kurai agrā jaunībā tika solīta spoža akadēmiskā karjera, un Frīdoms – nekaitīgs kadrs no liberāļu jaunatnes spārna. Žubīte strādāja arī vecajā, nekam nederīgajā mediju uzraugā ŠREK. Viņa jau it kā nebija no konservatīvajiem, taču kaut kā sanāca iekļauties tālredzīgajā premjera padomnieka plānā. "Mums ir jāatrod cilvēks, par ko neviens nevarēs neko iebilst, bet visus vajadzīgos darbus izdarīs Censlis!" stāv rakstīts konservatīvo gudrajo sēdes protokolā. Tā kā Censlis sevi bija diskreditējis, jo redzēts nepiedienīgā paskatā kopā ar sava dzimuma cilvēkēdāju, tad konservatīvajiem bija vien jāvirza Žubīte. Kāds teiks, ka valdībā taču esot vēl vismaz viena konservatīva partija, kāpēc neprasa viņiem? It kā zvans bija, bet adresāts bija devies kārtējā izbraukumā, lai izbijušo pusoligarhu medībās novērotu valsts galveno apsūdzētāju. Liberāļu spārnam, savukārt, bija uzstādījums pēc iespējas partijas lietās integrēt ierindas biedrus. Tā nu kaislīgais, bet vienlaikus nekaitīgais Frīdoms šķita pieņemams kandidāts. Kad žurnālisti partijas līderim prasīja, kāpēc tieši šāda izvēle, Urālpūce atbildēja: "Vārdi izsaka visu!"

Frīdoma un Žubītes jaunā darba vieta tika ierīkota sabiedriskā radio bijušā ģenerāldirektora kabinetā. Tagad tas jau kādu laiku stāvēja tukšs. Jaunajai radio vadībai tas šķita pārāk konservatīvs, bet uzturēt telpas tīras vien tāpēc, lai bojā neaizietu vērtīgākais radio īpašums – kāda glezna, nebija saimnieciski. Par šādu tālredzīgu lēmumu uz atvadām bija parūpējies Censlis, kurš gribēja nepateicīgajiem radio darbiniekiem atstāt mīļus sveicienus.

Gan Žubītei, gan Frīdomam bija šķitis, ka darbs jaunajā Ideoloģijas uzraudzīšanas komisijā būs vien tāda ļurināšana. Taču beigu beigās temps bija baiss. Arī kora stils valdībā bija sācis buksēt, un partneri sāka viens otru ciešāk pieskatīt. Valdības otri konservatori vairs nevēlējās samierināties ar pamesla lomu, un partijas aktīvisti sāka iesūtīt Ideoloģijas uzraudzīšanas komisijai norādes par nepareizu proporciju. Neņemot vērā to, ka Žubīte bija daudz centīgāka par mūždien hūdijā ģērbto Frīdomu, šķita, ka pār sabiedrisko mediju darbinieku galvām joprojām valda Soross. Vieni to skaidroja ar atsevišķām mediju teorijām, no kurām izrietēja, ka žurnālisti dabiski ir tādi liberāli vai, ja vajag, liderīgi noskaņoti. Savukārt Frīdomam šķita, ka nozīme ir arī tam, ka viņš, atšķirībā no Žubītes, regulāri bija redzams radio smēķēšanas nostūrī, bet televīziju apmeklēja, cik vien iespējams bieži, piesakoties dalībai spēlē "Veiksme. Intuīcija. Prāts".

Arī liberāļi nebija īsti apmierināti. Pirmkārt, daži no viņiem aizvien bija ļoti apvainojušies par to, ka reiz Mediju ētikas padome bija šiem pakratījusi ar pirkstu. Un kā tad vispār šajā situācijā ir iespējamas diskusijas par mediju saturu? Otrkārt, uz liberāļiem šķībi sāka skatīties arī viņu Eiropas brāļi un māsas, kaut arī partijai taču bija jauna vizuālā identitāte. "Kas jums tur tas par sviestu?" vaicāja Eiropas galvenais liberālis. Taču tas bija retorisks jautājums. Frīdoms un Žubīte nešaubīgi juta pār savām galvām savelkamies drūmus mākoņus. Nereti gan viņu viedokļi atšķīrās, piemēram, jautājumā par to, vai sūtīt konkrētiem žurnālistiem viņu ideoloģiskās novirzes rādītājus – it kā jau viņiem tas būtu jāzina un tātad jāmācās no kļūdām, bet, no otras puses, to varēja tulkot kā mediju satura ietekmēšanu. Tuvojoties gaišajam gadalaikam, Žubīte pamanīja, ka Frīdoma hūdiji vienmēr ir tīri un izgludināti, ka viņš tīra zobus un ievēro personīgo higiēnu. Savukārt Frīdoms pamanīja, ka kļūst neiecietīgs pret partijas biedru jokiem par konservatīvo ideju patieso piekritēju attieksmi pret miesas kārībām. Nu, jūs jau saprotat – viss beidzās ar to, ka Žubīte un Frīdoms kļuva par kaislīgiem mīļākajiem. Censlis to fiksēja sarkankoka sienās paslēptās videokameras datos. "Ko mums būs darīt?" padomnieka kungs vaicāja savai mātei. Taču šoreiz tas vairs nebija retorisks jautājums. Viņa šo to savā mūžā jau bija pieredzējusi un, lai saglabātu dēla ilūzijas par sava prāta varenību, protams, skaļi nesmējās par viņa aizraušanos ar Ideoloģijas uzraudzības komisiju divu antagonistisku pārstāvju paskatā. Viņa nesmējās vispār. Vien nākamreiz, kad kultūras ministra kabinets atkal bija piekrauts ar visādiem Operetes projektiem un bija sagaidāma paklupšana, jau laikus sagatavoja rīkojuma projektu ar šādu tekstu: "Izveidot Pareizā viedokļa uzraudzības komisiju viena cilvēka sastāvā!"

Sarmīte Kolāte

Sarmīte Kolāte ir sociāli aktīvs cilvēks. Interesē politika.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!