Par Ināras Sluckas izrādi "Man 30 gadu" Latvijas Nacionālajā teātrī
Lai novērtētu, kādu īsti darbu ir veikusi režisore Ināra Slucka, iestudējot Pētera Pētersona "Man 30 gadu" – vienu no pagājušās sezonas interesantākajām un mākslinieciski augstvērtīgākajām izrādēm ne tikai Latvijas Nacionālā teātra, bet arī visa valsts teātra kontekstā –, nepieciešams tomēr ielūkoties lugā. 1961. gadā baltajā pantā sarakstītā un 1962. gadā Drāmas teātrī pirmizrādi Alfrēda Jaunušana režijā piedzīvojusī luga ar Veltu Līni Rozes lomā mūsdienās ir morāli un mākslinieciski novecojusi. Savienojot melodrāmas un ražošanas lugas struktūras, autors, pirmkārt, pauž to laiku oficiālajai ideoloģijai atbilstošus uzskatus par kolektīva pozitīvo lomu neapzinīgu elementu pāraudzināšanā, otrkārt, uzsver proletāriešu pārākumu par māksliniekiem, jo finālā liek Rozei palikt kopā ar tilta celtnieku Kasparu, nevis komponistu Toru. Šodien, domāju, retais vairs saprot, cik lielā mērā Roze lugas uzrakstīšanas laikā bija negatīvs tēls: 50.–70. gados padomju likumi paredzēja izsūtīšanu un/vai cietumsodu par tā saucamo parazītismu. Par parazītiem varēja atzīt pilngadīgas personas, kuras nemācījās vai nestrādāja oficiālā valsts darbā. Roze, kas nekur nestrādā, ir tipiska parazīte. Uz šāda panta pamata, piemēram, 1964. gadā uz Arhangeļskas darba nometni ziemeļos izsūtīja disidentisko dzejnieku Josifu Brodski. Protams, objekts, ko strādnieki ceļ, ir simbols: tilts savienos tagadni ar nākotni, kur visi parazīti būs izlaboti. Pētersons gan neraksta, ka pār tiltu mēs no sociālisma iesoļosim komunismā, tas jāsaprot katram pašam.
Nevaru komentēt, vai un cik lielā mērā Pētersons pats ticēja tam, ko rakstīja savās pirmajās lugās. (Viņa 1959. gada dramatiskais sacerējums "Balto torņu ēnā", piemēram, izceļas ar spēcīgu antireliģisko patosu.) Varu konstatēt vienīgi to, ka viens no vislabāk izglītotajiem latviešu teātra darbiniekiem, kurš lasīja vairākās valodās un par Rietumu drāmas un teātra tendencēm bija lietas kursā agrāk nekā citi, kā režisors nobrieda nesalīdzināmi ātrāk nekā dramaturgs.
Par muzikālu melodrāmu nosauktā Nacionālā teātra izrāde, ko visai droši varētu dēvēt arī par mūziklu, perfekti atrisina kolektīvā darba tēmu, iedvesmojoties no labākajiem Rietumu mūzikliem un padomju 30. gadu muzikālajām filmām (asociācijas raisās arī ar Dmitrija Šostakoviča baletu cGaišais strauts"). Strādnieču un strādnieku Koris, ko veido Jaunietes (Madara Bore, Ilva Centere, Ance Kukule, Laura Siliņa) un Jaunieši (Romāns Bargais, Kārlis Reijers, Kristaps Ķeselis, Igors Šelegovskis), horeogrāfu Agneses Vanagas un Leonarda Vīksnes izdresēti, azartiski un precīzi dejo – stepu, letkisu un vēl citas 60. gados aktuālas dejas. Dzīvā mūzika, ko izpilda Raimonds Pauls un mūziķu ansamblis, aktieru veiklās kustības, nedziestošie smaidi pumpē zālē nerimstošu enerģiju, kas aizrauj skatītājus un liek uzplaukt smaidiem arī viņu sejās; īpaši jautri kļūst, iedomājoties, cik liels sakars uz skatuves notiekošajam ir ar reālu celtniecības darbu. Ražošanas muzikalizāciju teātris tiecies panākt arī ar skaņām, ko rada dažādu darba rīku ritmiska dauzīšana stompa stilā. 60. gadu kolorītu izrādē uzbur arī kostīmu mākslinieces Keitas pasakaini skaistie sieviešu tērpi – pasteļtoņu kleitas ar kuplo svārku daļu – un Mārtiņa Vilkārša viegli transformējamā tilta konstrukcija ar Rīgas panorāmu fonā, kā arī milzīgais panno ar dzintara gabalam līdzīgo sauli centrā. Kolektīvisma idejas kā demagoģisks līdzeklis panākt savus naivi savtīgos mērķus apburoši risinātas Agneses Cīrules Mundas un Raimonda Celma Edmunda attiecībās. Nojautusi sava līgavaiņa vīrišķīgo interesi par eksotisko Rozi, Munda neatlaidīgi, lai arī mīlīgi rosina sasaukt brigādes kopsapulci Rozes gadījuma iztirzāšanai. Protams, teātra skatījums uz dejiski dziedošās brigādes dzīvi ir ironisks. (Ironiju, ja kāds vēl to nav uztvēris, definē rinda no Arkādija Ostrovska 1962. gadā komponētās un milzīgu popularitāti visā Padomju Savienībā iemantojušās dziesmas "Lai vienmēr būtu saule", kas finālā parādās uz skatuves prospekta.) Taču tā ir vieglā, ne smagā ironija, kuras objekts, domāju, ir... jā, kas? Lugā paustie operetiski vieglie priekšstati par darbu un tā veicējiem? Varbūt. Kaut gan visdrīzāk ironija mums pasaka – tas, ko redzat, ir dzirkstoša pasaka par 60. gadu jaunajiem (ne gadu skaita, bet padomiskās dzīves uztveres ziņā) cilvēkiem, kuri utopiski ticēja (ja ticēja) kolektīvisma lielajam spēkam un gaišajai nākotnei. Uzvedumu skatoties, ienāk prātā Alvja Hermaņa Jaunā Rīgas teātra izrāde "Klusuma skaņas" par 60. gadu hipijisko paaudzes daļu. Abus uzvedumus varētu pasniegt kā pasaku diloģiju par 60. gadiem, no kurām viena ir fantāzija par oficiālo, bet otra par neoficiālo padomju Latvijas dzīvi, kas noritēja pagrīdē.
Uz azartiskās proletāriešu grupas fona, kas laižas dejā gan ar, gan bez veseriem un lāpstām, risinās visu vīriešu apjūsmotās un iekārotās, bet sieviešu apskaustās eleganti tērptās parazītes Rozes sarežģītais mīlasstāsts, kas saistās ar nepieciešamību izšķirties starp Egila Melbārža inženieri Kasparu un Gundara Grasberga komponistu Toru. Varoņu emocionālos pārdzīvojumus pauž ne tikai dialogi, bet arī Raimonda Paula komponētās dziesmas ar Edvīna Raupa, Alfrēda Krūkļa, Ziedoņa Purva, Laimoņa Vāczemnieka un Pētera Pētersona vārdiem, kas eleganti stilizē 60. gadu estrādi ar sentimentāliem un slēpti patriotiskiem – Rīgai veltītiem – motīviem. Muzikālais vadītājs Juris Vaivods.
Tikai nevajag, lugu lasot, jautāt, no kurienes Roze nāk, kad parādās uz skatuves un klaigā pie mirušās audžumātes durvīm, prasot, lai to ielaiž, bet vēlāk klīst, krogā meklējot vīrieti, kas piedāvās naktsmājas. Pētersonu tādi reālistiski sīkumi neinteresē. Vai viņa tikko izlaista no cietuma? Atgriezusies no izsūtījuma? Otrā vīra piekauta un izmesta naktī uz ielas? Visdrīzāk varone ieradusies no sliktās pagātnes labajā tagadnē, kas viņu aizvedīs laimīgajā nākotnē. Turpretī izrādē Rozes atnākšana un finālā tās aiziešana, paveroties prospektam kā milzīgām durvīm, iegūst simbolisku jēgu. Ar šīs mizanscēnas palīdzību un Rozes tēla vispārējo interpretāciju režisore Ditas Lūriņas varonei tik tiešām liek pāraugt. Tikai nevis fiziskā darba procesā, ko cieši uzrauga apzinīgais kolektīvs, bet gan mīlestības rezultātā. Roze iemīl Gundara Grasberga tēloto Toru, bet pārpratumu dēļ neguvusi pretmīlu, aiziet vientulībā, jo nevēlas samierināties ar kaut ko mazāku par īstām jūtām. Lai arī, kā jau teikts, varētu dabūt jebkuru no pārējiem vīriešiem. Ieceri nolasīt var, un galvenajos vilcienos aktrise to realizē nepārprotami. Īpaši pārliecinoša Lūriņa ir drastiskajās ainās ar dziedāšanu. Aktrises izpildījumā, piemēram, slavenā dziesma par līko gurķi rada pat erotiskas asociācijas. Lai gan Lūriņas Roze ir skarba, manuprāt, skarbuma ir drusku par daudz. Viņa runā augstprātīgā viszines tonī, lieto uzbrūkošu intonāciju situācijās, kur neviens viņu neapdraud. Varbūt tā izpaužas varones pašaizsargāšanās, bailes tikt iztaisnotai kā līkajam gurķim? Taču tad grūti saprast, ar ko šāds ezis, lai arī skaists, visus tik ļoti valdzina. Varbūt var mēģināt skaidrāk iezīmēt, kas tad slēpjas – ja slēpjas – aiz šādas bravūras mazliet agrāk nekā tikai fināla ainā, kur notiek šķiršanās no Tora. Varbūt aktrises skatuvisko eksistenci pārlieku drudžainu dara neapzināta vēlēšanās aktivizēt, iekustināt Gundaru Grasbergu, kurš atveido Toru? Aktieris brīnišķīgi spēlē un ir viscaur pārliecinošs, kā, piemēram, "Antigonē", "Meža pīlē", ja viņa loma ir skrupulozi konkrēti un precīzi sastrādāta. Taču citos gadījumos, kad Grasbergs šķietami paļaujas vispārējai skata noskaņai, viņā tēlojums kļūst aptuvens, vispārlirisks, kā šajā gadījumā, un ar viņu skatuves partneriem grūti saāķēties. Īstenībā par mūzikla melodramatiskās daļas galveno varoni kļūst Egila Melbārža Kaspars, kura pārdzīvojumus var ne tikai saprast, kā tas ir ar Rozi, bet arī izjust. Seno jaunības dienās pārdzīvoto jūtu atmošanās, cīņa ar sevi, vēloties saglabāt atraidīta vīrieša pašcieņu, kompromisu noraidījums apziņā, ka mīlestība ir dārgākais, kas šajā dzīvē iegūts... Aktiera tēlojums intriģē, piesaista un rada līdzpārdzīvojumu no pirmās līdz pēdējai minūtei. Izšķiršanās par vientulību, atsakoties no iecerētajām kāzām ar jauko, bet nemīlēto Zanes Dombrovskas Vidagu, kura savas sāpes izdzied aizkustinošās melodijās, vislabākajā nozīmē atbilst perfektas melodrāmas stilam. Izrādē Roze ir kā katalizators, kā simbolisks īstas mīlestības tēls, kurš ierodas nez no kurienes un aiziet nezināmā maršrutā, lai Kaspars izšķirtos par īsto dzīves vērtību – mīlestību –, kas ir pārāka gan par tiltu, gan brigadiera pienākumiem. Apbrīnojamā kārtā aktieris pat pārspēlē didaktiski audzinošos tekstus, ko dramaturgs licis Kaspara mutē, tikai vietumis kļūdams nedaudz liriski komisks.
"Man 30 gadu" Nacionālajā teātrī ir aizraujoša izrāde, bet tās režisore Ināra Slucka – ne tikai talantīga un profesionāla, bet arī gudra režisore, kura ar mūsdienīgām acīm prot lasīt pagājušos laikus un savākt 17 aktieru lielu ansambli, kurā bez minētajiem darbojas vēl Uldis Anže (Motorists), Ainārs Ančevskis (Ilārijs), Mārcis Maņjakovs (Kāds), Uldis Siliņš (Vents), katram tā dalībniekam atrodot savu vietu.
0