Par grāmatām
25.10.2018

Pārvarēt nevajag (īpaši jau niezi galvaskausā)

Komentē
0

Par dzejas krājumu "Kā pārvarēt niezi galvaskausā", sastādītājs Artis Ostups, apgāds Valters Dakša, 2018

Šoruden iznākušais jauno dzejnieku kopkrājums ir tīkams atsvaidzinājums dzejas debiju neretā pārnopietnībā individuālos krājumos un reizē arī pilnīgi nopietni ņemams dzejas apkopojums, kurš savā spilgtzilajā vākā nonāk ne tikai mūsu rokās, bet arī grāmatu dizaina un Latvijas literatūras vēsturē.

Sastopot vienkop septiņus dzejniekus, kas jau paspējuši iegūt jaunas paaudzes kopbildi medijos un dzejas pasākumu apmeklētāju pieredzē, bet kam vēl nav savu individuālo krājumu, gribas iztēloties viņu tālākos ceļus literatūrā (tos viegli un sirsnīgi ieskicējis arī Kārlis Vērdiņš savā nesenajā apcerē par šo grāmatu "Punctummagazine" slejās), kā arī ieraudzīt katru individuāli. Parādīt katram sevi, savu paaudzi un vēl arī iepazīstināt lasītājus ar daudzveidīgiem tekstiem – tas nav viegls uzdevums, un, domājams, bez redaktora Arta Ostupa tekstu un kompozīcijas izjūtas tas arī nebūtu tik vienkārši iespējams.

Tad, kad dzejnieki, kas jaunāki par mani pašu, gūst panākumus un spēj pārsteigt, pārņem iepriecinošs vieglums. It kā, pateicoties viņiem, laiks būtu salicis sevi atpakaļ īstajās vietās, tas ir, vietās, kur tas drīkst plūst man garām līdz ar nebeidzamiem, frāzēs sadalītiem teikumiem, bet man nav par katru no tiem jāatbild, un daži no tiem ir aizkustinoši dziļi un neapejami, daži – spēlīgi, absurdi un neaizmirstami, daži – precīzi diagnosticējoši, kur es atrodos pati šajā visā un cik relatīvs ir jaunā dzejnieka statuss. Patiesībā – tiešām relatīvs. Ne jau gados to mērīt. Zinot debijas krājumus, kas iznāk vēlu kā Uldim Bērziņam, Dainai Sirmajai, piemēram, viņiem blakus vēlāk plauktā var gadīties likt jau šaipus Atmodai dzimušus ļaudis, kam daļa no iepriekšminēto autoru dzīves pieraksta ir eksotika, nenolasāms ķīļraksts vai teksts, kas atgādina paša vecāku paaudzei raksturīgo tēmu izvēli, leksiku, sintaksi, pauzes, intonācijas…

Laimīgākais šī krājuma sakarā ir tas, ka nav "jādala visi ļaudis divās daļās" vai mūsdienu dzejnieki – pāris paaudzēs; pats laimīgākais – ka pat šī "niezes galvaskausā paaudze" (sākot no šīs vietas, tekstā izmantoti vairāki krājuma autoru citāti, taču, lai to nesaraibinātu pārlieku, citātu lappuses nav norādītas un tekstā iesaistītie citāti nav sabāzti pēdiņās, taču autori ir noprotami), hronoloģiski un mākslinieciski neapšaubāma, ietver dažādas balsis, nevis kaut kādu vienmuļu kori, kurā būtu veltīgi meklēt solistu, diriģentu vai pianistu ar flīģeli.

Ko darīt, ja gribas paglaudīt govi

Pirmie krājumā ir Annas Belkovskas dzejoļi. Latvijas bērni no laukiem vēl nav pavisam aizgājuši – tas būtu virspusējākais, ko sacīt par Annas dzejoļiem. Jā, viņa zina, kas ir ceļmallapas, zina, ka jāuzmanās no zemē ieraktām pudelēm, bet nezina, jauš, ka naktī Pļavnieki smaržo pēc ezera, taču nezina, ko darīt, ja divos naktī gribas paglaudīt govi, bet esi pilsētā. Sakņojuma sajūta nav zemnieciski smaga, bet drīzāk intelektuāli un intonatīvi sabalansēta un tīra. Attiecības ar pagātni, ko šķetina katrs, kam tāda vispār ir, Belkovskas dzejoļos parādās ļoti konspektīvi un lasītāju skaroši. Dzejolis, kas sākas ar rindu "Es ticēju viņas Dievam" skan it kā pazīstamā (no Auziņas, Sirmās u.c. dzejas) balsī, un tomēr tas ir ļoti precīzs Dievs, ļoti noteikts piens, ļoti konkrēta lūgšana un buča uz pieres, ko autore ieliek dzejolī. Te es nonāku vietā, kur "par dzeju pateikt neko nav iespējams", ja tā ir dzīva – nezinu, bet saprotu un lasot jūtu, ka Annas Belkovskas dzejoļos nav pašmērķības, pozas un virspusējas tiecības uz iespējami piesātinātu ainu.. Dzejolis, kas veltīts Miervaldim, varētu viens pats pārstāvēt autori un ļaut to atcerēties arī pārdesmit dzejnieku kopainā. Tas rāda uzmanību ne tikai pret cilvēka rezonsansi otra dvēselē, bet arī pret sadzīviski scenogrāfiskām detaļām, tas nepieļauj aptuvenību, taču pārlieku neaizraujas ar lietu virspusi, ļaujot kaut kādā veidā mums arī paspiest dzejoļa vēstītājai neiepazītajam Miervaldim roku. Man tā bija vajadzīga iepazīšanās.
Dzejoļi, kas, iespējams, sakārtotāja veiklās rokas ielikti tieši tur un tā, kas parāda, ka Anna ir jauns, arī eksperimentiem atvērts cilvēks, man nešķiet gluži interesantākie (kņazieņu dzejolis un Spānijas sētnieks), taču, iespējams, pārējo tekstu suģestija ir tik pilnīga, ka man nemaz nav vajadzīgas spēles ar importētiem eikaliptiem. Šī publikācija kopkrājumā ir noslīpēta līdz pēdējam. Arī tas – "jums ir tik veca seja/ meitenīt" ieskanas nevis postfeminisma diskursā (pazemojošs protekcionisms vai netīkama komentēšana – tēmu, kas risinās dzejolī, var nosaukt visādi), bet gan kontrastā starp spēli un īstenības sāpēm, un te nu ir klāt iemestība eksistencē un visas pārējās galvaskausā brīžam tik skaudri sāpošās neizbēgamības.

Sveika, mana mīļākā krāsa!

Nākamais ir dzejas izdevumu lapās un lasījumos uz skatuves itin bieži pamanītais Kirils Vilhelms Ēcis ar saviem darbiem. Vienā rokā nopietnība, otrā - spēle, prātā, cik jaušams, – lieliska kompozīcijas izjūta, un tik vālē, liekas, tik viegli… Skaidrs, ka mazās formas prasa daudz uzmanības no autora un spēju noturēt līdzsvaru starp šķietamu valodisku joku un dzejoļa jēgu (kā dzejolī "vēstule no Lavrentijas"). Ēcis atklāj, ka ir lielisks stilizators, radot dzejoli "Portrets", kurā Kundze (nejaukt ar Daiļo dāmu!) tiek uzrunāta tik dažādās balsis, ka pietiktu vēl vienai Vidulejas filmai pēc "Homo novus" spozmes un košuma. Ir dzejoļi, kas sākotnēji šķiet tādi "nu, joks tur vien var būt" teksti, bet, kad esi tos izlasījis, saproti, ka joki tiešām ir smieklīgi un tik labi iegūluši noskaņā kā vilnas zeķe vasaras karstumā gumijas zābakā mežā: "((gvido) (gaisenei) beidzās skrotis)/ (šāvām (gaisu))/((asiņu vietā) izmantojām (vectēva (lečo))/((kultūras) rondo) atkārtojums (19.05))/((otro dienu (pēc kārtas)) (kafijai) pieleju (paniņas))/((rīt) būs (labāk)).." – nu, autentisks, kā tagad mēdz uzsvērt, tas lečo, tāpat arī paniņas, un šis puspieaugšanas dzejolis pierāda vēl (bez visa cita) arī to, ka vārdi it kā ir lieki, bet jāļauj tiem (mazlietiņ) dzīvot paša piešķirtajā īstenībā ar tās pārsteigumiem, un būs labi. Gribas piesieties dzejoļiem ar tik simtgadīgiem tēliem kā vīri, kas piekraus kuģus, taču – ja tā padomā, kāds aizvien tos piekrauj… Savukārt tirpumu cukurtrauka dibenā dzejolī iesaista tikai Ēcis, un aizraujošu metaforu medības var kļūt par viņa tekstu lasīšanas blakni, tāpat kā par Čaka dzejas lasīšanas blakusparādību reiz kļuva salīdzinājumu atrašana visnegaidītākajos ieraudzījumos vai dzeltenas krāsas nosaukšana par dzeltēnu gluži netīšām.
Runājot par krāsām – "Sveika, mana mīļākā krāsa!" ir dzejprozas opuss, ar kuru Kārlis Vērdiņš varētu sākt savu otro dzejprozas antoloģiju un bez šaubīšanās apgalvot, ka dzejproza turpina piedzimt aizvien no jauna, nevis – atkārtoties.

Parafīna slidkalniņš un korintiešu ādas telts

Dzejnieka un aktīva jaunā atdzejotāja E. F. Kuka dzeja piedāvā iet vēl dziļāk eksperimentā ar savu iztēli. Beidzot. Beidzot kāds to dara ne mazāk neparedzami par, piemēram, Martu Pujātu (taču citādi, citādi, protams). Spēja reflektēt pašam par savu tekstu, radot jaunu, ir pateicīga lieta – ja neievelk labirintā, no kura autors var neizkļūt. Lasot kopkrājumā saliktos E. F. Kuka dzejoļus, par viņu tādas bažas gan nerodas – ir spēles, kas neīstenojas līdz galam – kā divi "tici man" dzejoļi (numur 4 un 5) – un tomēr atstāj aiz sevis īsteni dzejiskas pēdas: "enkurs būtu vairāk vai mazāk/ caurturīga lieta/ kas mūs pastarpinātu no zvaigznes/ padarītu ķermeņus par lietām/ bet lietas uzsūktu telpu// tas viss notiek plūstoši tas ir viss kas notiek/galu galā/ kam drošāk neticēt ķermeņiem vai gaismām", un šīs pēdas aizvedīs pie jauna dzejoļa. Negaidīti liriski momenti, piemēram, "kā tu man pietrūksti" ar pludiņu uz mērauklas, strādā līdzīgi kā tīrā mīlestība, piemēram, E. E.Kamingsa dzejā, ar ko man gribētos salīdzināt E. F. Kuka rakstīto, taču – pāragri, iespējams, nevietā, un vispār nav ko sabojāt jaunu un visai spoždomājošu cilvēku. Gaidīšu citas publikācijas… (atveidojot mūždien kaut ko pieprasošo lasītāju, piebildīšu, ka tālāk var iztikt bez pūžņojošām tulznām, pat ja tās ir medus tulznas (dzejolī "Pavasaros tādu vajag"), jo tulznu kā tādu latviešu literatūrā ir ļoti daudz. Taču no otras puses – uzrakstīt tādu pa īstam varētu būt vēl viens jauns (un ticu, ka piepildāms) sasniegums tāpat kā irdenais iegurnis (Turpat.).

Kam rakstītam būt – tam ietelpt manas dvēseles novados

Raimonds Ķirķis – dzejnieks, atdzejotājs, pamanīts aktuālo dzejas krājumu kritiķis medijos – šajā krājumā pārstāvēts ar blīvu dzejprozu, kas mierīgi varētu iznākt atsevišķā maz-krājumā, ar ko arī būtu vairāk par vienu vakaru lasot pavadāms. Kopā salikti pamatīgi cikli ("Izšķilties") un ciklveidīgi dzejoļpieraksti: "Nakts entropija" (vai nav tā, ka bez vārda "entropija" divtūkstošo gadu sākotne un tajā rakstošie nav iedomājami?), kā arī tādi autora galvā un acu priekšā (iespējams) mītošo un jau aizlasīto bibliotēku reprezentējoši darbi kā "Skriptorijs. Pārrakstot Augustīnu". Man patīk ciemos pētīt grāmatu plauktus, patīk uzskriet tumsā kādai neredzētas grāmatas mugurai arī šajā dzejā, patīk uziet pazīstamus dzejniekus, kam uz dzejoli atdota dzīvība. Bet "Nakts fatālismā", vārdos to nepasakot, autors – latviešu dzejnieks – ir tas pats franču dzejnieks un viņu pie sienas pielīmētais neprāts sniedzas ne tikai līdz Parīzei. Kā briestošs paradokss uzglūn sajūta (tā raksta Ķirķis), ka ar viņu tagad būs jārēķinās, un tur vairs neko nevar darīt, un visi ar to ir mierā. Kur ir slavenais paaudžu konflikts, ja pat dzejolī ar skapi nenotiek nekas ļauns ar priekšgājējiem, bet "Nakts fatālisms" rādās visai bērziņisks opuss savā vērienīgumā un neatceļamajā kārē notvert valodas un saprašanās noslēpumu? Tinte ir tikai līdzeklis, vai ne, bet vārdi ir jāatrod, saka autors visaptvērībā. "Nakts entropija" ir džezveidīgs gabals, kas, protams, apliecina Ķirķa improvizācijas spēju un runā ar lasītājiem, it kā cauri tumsai spīdinot gadu desmitiem rūpīgi vāktus kabatas lukturīšus. "Rīta entropija", savukārt, lasot to uzreiz pēc "Nakts fatālisma", ir Bahs, kam viss skaidrs un ko izpilda dungodams Glens Gulds ar Sartra seju. "Nesenā pārdzīvojuma dēļ valodas kontūras ierobežo rītu" – es tam ticu līdz zilbes desmitdaļai, bet ko lai es, kā teica kāds ceļojošs aktieris-režisors, tagad daru, ja tālāk nevarēšu dzīvot, it kā šo frāzi nedzirdējis?

Acs caurdur upes tecējumu rudenī

Marija Luīze Meļķe piebiedrojas tam mazskaitlīgajam latviešu dzejnieku lokam, kas spēj izteikties īsi. Tomēr par minimālismu dzejā viņas pienesumu nenosaukt. Viņas tēli ir spilgti, dzejā ietvertās un/vai radītās situācijas – nereti absurdas un tik vizuāli un emocionāli piesātinātas, ka es kā lasītāja nevilšus sāku meklēt kaut kādas izgriezumu, šuvumu, līmējumu vietas tekstos. Vai, teiksim, vietu, kur liekais būtu noņemts nost ar tēlnieka kaltu. Taču neatrodu ne kaluma, ne līmējuma vietas, pabeigti un gatavi, pat ja ļoti jauneklīgi (ne jau jaunkundzīgi, vai ne?) teksti. Spēja uz vienu vai vispār nulle, komats, vienu tēlu dzejolī, kam piestiprināt mazmazītiņus papildnozīmju satelītus, ir šai autorei tik iezīmīga, ka gribas sagaidīt ļoti daudz. Tas ir – noteikti vēl kādas publikācijas un atsevišķu grāmatu, lai tad stāv pret pasauli gan tas, kas varbūt var kļūt "tik sīks, ka aizķer apkakli aiz durvju roktura un top par zvanu, kas iepinkšķas ik reizi, kad kāds ienāk istabā", gan tas "kaut kas kaut kas", caur kā neiespējamību autore atklāj par sevi kādu īpašu lietu – ka viņa prot runāt par to, kā cilvēki neprot runāt. Un brīžam neprot vispār neko.
Smalki. Ļoti gaidīšu, kā šī spēja manifestēsies tālākos autores darbos. Nepieciešamība reizē spēlēties ar sīkumiem un krāsām un reizē – mēģināt tikt galā, piemēram, ar laika tēla ietilpību (Baigā drosme, forši. Paklausieties: "Ko viņiem darīt/ Ar tavām ilgām?/ To varbūt viņi izdarīs ar savām./ Ja vien sataustīs viens otra siltumu,/ ja vien tevis nebūs par tuvu,/ Ka tie sabīstas un nozūd/ Laika spraugā, no kuras izlīdi.")

ananasi/avokado/āboli

.. baklažāni/ banāni/ citi augļi. Visvairāk Laurim Veipam patīk ananasi, tāpēc tos viņš min pirmos, precīzi, kā dzejolī sacīts. Lauris Veips arī paslinkiem dzejas lasītājiem jau vairākus gadus ir pazīstams vārds; atceros vēl, kā to pirmoreiz izlasīju "Satori" un meklēju vairāk ko lasāmu no šī autora. Ap šo vietu – tas ir, ap Veipa publikāciju –grāmata "Kā pārvarēt niezi galvaskausā?" jau sāk šķist kā izšķērdīgi svētki, uzdzīve, mozaīkām mirdzot negaidītās vietās, piemēram, eiroremonta aktu zālē. Mulsinošā un uzreiz nenolasāmā pasaulē, uz ko Laurim Veipam, liekas, ir īpaša atslēga no bērnības pasaku grāmatas. Nekā bērnišķīga vairs nav, lai kā žonglētu ar āboliem vai baklažāniem, vai ananasiem. Švankmajers pošas uz Rīgu dzert kafiju, piekožot bezē, kas nevienam normālam cilvēkam īstenībā negaršo, un dzejnieks var kļūt arī par personu, kas tur kameru (arī dzejolī, starp citu, bet es to izdomāju, kamēr biju to kameras dzejoli aizmirsusi), lai to visu nofiksētu nedaudz raustīgā (bet tieši tik, lai kadri šķistu dzīvi) filmā. Mēs zinām, ka ir dzejoļi, kuros pierakstīts viss, kas slīd gar acīm, jo autors tiem piešķir svaru, ievelk tos poētikā un atstāj, lai ko viņi (tēli, redzējumi) par to sacītu. Bet šeit Veipam ir smalkāk. It kā viss sadalīts glītos nogriežņos (visvairāk tā sadalīts esot laiks), bet gadās starp tiem uzskriet arī vietām, kur dzejnieks it kā taisa selfiju, bet paspēj arī pierakstīt ko šādu: ""vēlmju liecības", tu teici, smejoties spirgtus limonādes smieklus. vilkmju celtie burbulīši uzsprāga atmiņās. pierādījumi par produktu dzīves noslēgumu lēnām atstāja kalnu, bet virsotnē pabeigtības sajūtu pastiprināja iepretim izklājies lielveikals. [..]". Dzejoļi, kur autors pārstāj taisīt precīzus realitātes maketus no neiespējamiem materiāliem mērogā viens pret piecsimt tūkstošiem, liekas, ka jāievelk elpa, pirms lasīt tālāk – "orgānu tirdzniecība", ""pilnmēness ekskursija" – tas var būt par daudz. Un tomēr beigās dzejoļos parādās putns, par kuru šķita, ka poēziju tas pametis jau vismaz simt piecdesmit gadus. Meklējiet!

krastu aizsedzot ar pirkstu/ var iztēloties jūru

Lote Vilma Vītiņa, kā savā recenzijā par šo krājumu atzīmē arī Kārlis Vērdiņš, ir šķietami realitātē visharmoniskāk sakņoto tekstu autore šajā krājumā. Viņas dzejoļos ir daudz vasaras (augustā šo krājuma pēdējo publikāciju lasīt būtu bijis grūti, jo karstums pastiprinātos un spilgtie dzejoļos ievilktie toņi apgurdinātu acis), daudz bērnības un izaugšanas no tās. Saulestiecība ir teju rainiska, – taču Vītiņa ar to tiek galā ar krietni mazāku patētiku, brīžam riskēdama saiet pastelīgumā pavisam (kā dzejolī "naktīs manī atveras plaisas", kur dziļo tumsas piedāvājumu ietiepīgi nomaina atmiņas par siltiem saulesstariem). Tomēr caur gaismas pielietajiem dzejoļiem jaušams, ka autore tur plaukstā vai plauktā simtiem surdīņu, ar ko pieklusināt savu kameransambli līdz brīdim, kad ilgām, sāpēm, dzīvībai ir tik noteikta pārliecība par tiesībām eksistēt, ka tām (ilgām, sāpēm, dzīvībai) ir ar savas mākslas palīdzību jāpalīdz pateikt kaut vai ko tādu: "pirmkārt/ un galvenokārt/ tu iemieso visu silto/ man gribējās/ lai tu paliec"; tas ir tajā pašā dzejolī, kur bez koķetērijas ielaužas papīra tūta karstu kastaņu (Vai arī šī paaudze spersies uz Parīzi pie pirmās iespējas, man gribas vaicāt par krājumu kopumā, bet attopos, ka tie, kas vēlas, noteikti jau šo iespēju ir izmantojuši, ar to arī viņiem ir labāk nekā Ādamsonam vai Čakam, jā… iedomājieties, piemēram, Ķempes dzejā karstus kastaņus! Bet nē, nesalīdzinu.). Un pēc kastaņiem parādās pieaugušums un amerikāņi, tie paši, kas arī mūždien laužas pēc svētkiem: "tava roka/ anatomijas kabinetā/ mēs/ strīdējāmies/ par bukovska/ dzejoļiem// es raudu par lašiem maksimā [..]" Lieltirgotavas, jā, skaitītmīļiem derētu tikt galā ar to apkopojumu dzejā, bet es tikai piebildīšu (lai arī man nepatīk skaitīt), ka septiņas jaunas balsis ir ienākušas uz palikšanu (neviens jau arī nešaubījās). Nākamās publikācijas, cerams, arī grāmatās, jau ir viņu darba un aizrautības (un talanta, jā), un mūsu veiksmes jautājums.

Tēmas

Ingmāra Balode

Ingmāra Balode ir latviešu dzejniece un tulkotāja. Tulko daiļliteratūru pārsvarā no poļu un angļu valodas, atdzejo arī čehu, slovāku un krievu autorus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!