parunāt ar viņu

Tie ir soļi, tie ir metāliski spiedzieni divpadsmit kilometrus prom no Rīga centra un gabaliņš krustnagliņas, tieši aiz naga.

I

Kad nostājos mājas priekšā, pirmā stāva logu pavēra maza, neizteiksmīga sievietīte ar papīra ruļļiem. „Jaunās meitenes no trešā stāva nav!” viņa teica un aizcirta logu. Tas nozīmēja, ka varu doties augšā. Kāpņu telpā smaržoja pēc svaigi lauztiem ceriņiem, tas nozīmēja, ka viņa šodien pusdienās sev uzceps picu un no augšējā plauktiņa nocels senaizmirstu kakao paciņu, neparaudzīdama termiņu, viņa iebērs to krūzītē, viegli pieskarsies ar karotīti atlikušajam kakao paciņā un ar mēles galiņu pieskarsies aukstajai, pusdienas saulē starojošai karotei.

Kad nonāku pie viņas durvīm, trīsarpus reizes piespiežu zvanu, gaiss otrā pusē sakustas, var dzirdēt, kā istabā pieklust mūzika. Piespiežu vēlvienreiz, un spēle ir sākusies. Tagad viņa zina, ka vēlos runāt ar viņu. Ja piespiestu vēlvienreiz, tas būtu par nopietnu, lai mēs vispār varētu sarunāties. Nospiežu. Mūzika pieaug. Līdz vairs neatpazīstu pat soļus. Nedzirdu neko. Pa durvju apakšu tiek izslidināts pelnu trauks. Tas nozīmē, ka varam uzpīpēt. Es smēķēju, nobirdinot, pagrūžu to viņai, tad viņa atkal man, tad otrādi, visbiedzot aizmirstās, un spēle jāsāk no jauna. Pelnus uzlasu ar mitru pirkstgaliņu un pietuvinu acij. Izsmēķis - tas ir pārāk personiski, bet pelni ir drūpoši. Mirklis tos sajust un esi tos pazaudējis.

Kāpnēs parādās maza meitene. Viņa atlēkšo līdz pat manai uz grīdas izstieptajai kājai. „Ko tu te dari?” viņa vaicā. „Es pavadu laiku ar draugu,” saku, nodzēšot cigareti. „Stulbums, te taču neviena nav!” viņa izsmējīgi nosaka un pārlec manai kājai. „Stulbums, stulbums, stulbums...” viņa pie sevis dzied kādā nenosakāmā, bet pazīstamā melodijā.

Tikmēr pa durvjapakšu ir pagrūzts mazs papīra gabaliņš ar zilā tintē spīdošu jautājumzīmi. Tad vēl viens ar tikko manāmu asins pleķīti. Tad striķa gabaliņš un maziņš gabaliņš naga. Papīrs švīkst pret grubuļaino grīdas virsmu.

Tā ir tikai skaņa. Skaņa ir ēna. Skaņa ir elektrība. Balta elektrības švīka, kas izkustina gaisu. Balss ir gluds marmors. Es viņu pazītu.

„Kāpēc tu never vaļā?” es iztrūkstos no savas balss. Aizspiežu muti ar abām rokām. Tagad esmu tikpat kā zaudējis. Viņa aiztaisīs iekšdurvis, dosies iekšā istabās. Apsēdīsies mīkstā krēslā ar ļodzīgām kājiņām un, saritinājusies dzīvnieciskā čokurā, skatīsies, kā pagalmā mainās gaismas. Vēlāk, nākot jau tumsai, viņa izstiepsies, ieliks pēdas čībiņās un platām acīm izturēs nakti.

II

Kad nostājos mājas priekšā, pirmā stāva logu pavēra maza, neizteiksmīga sievietīte ar papīra ruļļiem. „Jaunās meitenes no trešā stāva nav!” viņa teica un aizcirta logu. Esmu izbrīnīts. Mums bija norunāta tikšanās tieši pirms minūtes, un tas būtu pilnīgi neiespējami, pilnīgi. Lēni un nepārliecināti dodos augšā, saudzīgi turēdams svaigi nolauztos ceriņus. Viena kāja, otra kāja - gausi un nepriecīgi eju pretim iespējamajai satikšanai. Dungoju galvā kādu muļķīgu melodiju no krāsainas multenes un pāris reizes noslauku plaukstas biksēs. Iespējams, ka viņa ir apvainojusies par to, ka pagājušonedēļ neatnācu uz picu pie viņas. „Tas jau nekas, es varu paēst arī viena,” viņa zemā balsī sacīja klausulē. Tajā pašā vakarā vajadzēja viņai piezvanīt un atvainoties, bet es klaiņoju pa vecpilsētu, meklēdams kādu, kurš gribētu ar mani iedzert.

Bet tā bija tikai veca klasesbiedrene, viņa nedzēra neko stipru. Viņas dēļ bija jāņem kakao, jātēlo, ka es nesmēķēju, lai viņa nedomātu, ka man iet slikti šai dzīvē. Lai viņa domā, ka es vispār nedomāju neko tamlīdzīgu. Visā visumā meitenei nebija ne vainas, tā radās tikai tad, kad es iedomājos par to, ka esmu šobrīd ar viņu, nevis citur.

To var saukt arī par piekrāpšanu. Man labpatikās to saukt par bēgšanu un rakstura parādīšanu vienlaicīgi. Es tagad rādīšos viņai gan nepieejams, gan trausls. Un tobrīd tas man tiešām likās labs plāns.

Piezvanu pie viņas durvīm. Viņa atver, uzposusies tikai mazliet. Tā, ka nevar pateikt, vai tāda viņa būtu bijusi arī tad, ja negaidītu mani. Labs stils. Pasniedzu viņai puķes. Viņa pasakās ar acīm, viegli pasmaidot pašos lūpu kaktiņos.

„Es atvainojos, man šodien nemaz nav balss,” viņa čukst.

„Tu esi saaukstējusies?” es jautāju.

„Jā, šausmīgi nesmuki.” Ļoti spocīgi, kad viņa tā čukst uz sliekšņa, bet visur apkārt, cik vien būtu saklausāms, nedzird ne troksnīša. „Bet nāc iekšā, nāc!” viņa nosmaida vēl, mazlietiņ platāk.

Kamēr ceriņiem tiek meklēta vāze, es nopētu istabu. Liels logs ar zaļiem, smagiem aizkariem, gulta ar pārklātu gobelēnsegu un mīksts krēsls pie paša loga, bet pie tā smuki noliktas mazas, pūkainas čībiņas.

„Sēdies,” viņa pārnāk no virtuves un piedāvā man apsēsties uz tāda paša mīksta krēsla, kas atrodas man aiz muguras.

„Vai nevēlies uzsmēķēt?” viņa čukst. „Visu dienu ņēmos pa māju un tik ļoti vēlējos smēķēt, bet ārsts vakar tieca, ka tikai vienu dienā drīkst. Tad nu arī taupīju to vienu līdz tavai atnākšanai”.

„Jūtos pagodināts!” es iesmejos, „bet kas tev īsti ir? Kad pagājušonedēļ runāju ar tevi pa telefonu, izklausījies labi.”

„Ui, es pilnīgi neapdomīgi devos skatīties tās ledus skulptūras. Tur arī būšu saķērusi šito kaklu.”

„Nu ja, ārā baigi auksts.”

„Baigi!” es piekrītu.

„Ārprāts, jāatver taču aizkari. Visu dienu pa māju, bet neatveru aizkarus. Kāds kauns. Kāds kauns!” viņa čukstot smejas. Drīzāk kāsē. Smiekli paliek viņā pašā.

Viņa dodas pie loga un satver striķīti, mēģina pavilkt uz savu pusi, bet tas nepadodas. Viņa mēģina stiprāk, un es jau dodos palīgā. Viņa pēkšņi dziļi ieelpo, un es zinu, ka viņa būtu kliegusi, ja vien to šobrīd spētu. Viņa rāda man asiņojošu pirkstu.

„Šausmas! Stulbais striķis!” es satveru viņas pirkstu un iebāžu sev mutē.

Viņa smaida un aplaiza lūpas.

„Tu mani mīli?” viņa jautā.

III

Kad nostājos mājas priekšā, pirmā stāva logu pavēra maza, neizteiksmīga sievietīte ar papīra ruļļiem. „Jaunās meitenes no trešā stāva nav!”, viņa teica un aizcirta logu.

Pilsēta rauj acis vaļā ar varu. Liek būt kopā ar svešiem pleciem un lūkoties nepazīstamās mugurās. Pilsēta nav vieta, kur cilvēkiem iemīlēties un mīlēties. Vienmēr iemīlēšanās nāk par vēlu, bet tas otrais par agru. Meitenēm vienmēr izžūst acu kaktiņi, vēl pirms kāds raudāšanu ir pamanījis. Kad jautājam, kā klājas, kurp dodies, kas esi, viņas atbild rafinēti, no kādām jaunām, tik tikko tulkotām grāmatām, kurām priekšvārdus raksta kultūras ministri. Viņu celīši visu nedēļu dreb zem šaurajām džinsenēm, tīkojot pēc piektdienu vakariem un sestdienu maigajiem, mazliet mulsajiem rītiem. Otras ir tās tukšās cīnītājas, kas mēgina izskaust „stulbību” un „mietpilsonību”, tērpjas jocīgās drānās, iesien matos pakulas un vīriešiem zvana tikai naktīs, lai nolasītu kādu citātu. Tās man patīk vēl mazāk.

Šī meitene varētu būt tā, ko sargāt nebūtu kauns. Tā, kurai varētu veltīt kādu dzejoli, un pirms tikšanās trīs reiz atgriezties mājās, lai paraudzītos, vai mati tiešām ir kārtībā. Šī meitene varētu būt tā, kuru noguldīt būtu tikpat viegli, kā no rītiem skatīties viņai acīs, un neatraut skatienu arī tad, ja jārunā par bērniem vai kopā dzīvošanu. Viņa varētu būt māte un sieva. Un es nebaidītos apklust arī tad, ja manī raudzītos tūkstoš gaidošo acu pāru, ja vien viņa būtu blakus.

„Nāc taču augšā!” ieskanas balss virs manas galvas. Tur viņa ir, mazliet saliekusies uz priekšu pa logu, lai es viņu redzētu un pazītu. Es viņu pazītu.

Es apstājos pie loga un vienīgais, ko es izdaru, izstiepju rādītpirkstu gaisā, lai noteiktu, no kuras puses pūš vējš.