Reinis Runcis ir dzejnieks, kam izdotas trīs dzejoļu grāmatas. Ja vēlaties atbalstīt ceturtās grāmatas tapšanu, varat ziedot, pārskaitot brīvi izvēlētu naudas summu: LV82HABA0551011504293 REINIS RUNCIS
xxx
parunāsim par politiku
kādu brīdi vēroju purngalus 1mm no brauktuves
parunāsim par politiku
sieri paliek neadekvāti dārgi smirdīgi un mīksti
parunāsim par politiku
šopenhauers
parunāsim par politiku
5 žurkas pamet kuģi un sola būvēt tādu kas nogrims jau ostā
parunāsim par politiku
dinozauri pulcējas koros un paši apdzied savu izmiršanu
parunāsim par politiku
ķiršu alu ražo gandrīz visi
parunāsim par politiku
varavīksnes pundurcūka sēž krastmalā un melns top balts
parunāsim par politiku
bēgļi bēg kopā ar mums
parunāsim par politiku
atklāta marihuānas audzētava pat vācija legalizē zāli
parunāsim par politiku
masks lido uz marsu ievieš elektroauto un būvē mākslīgo intelektu
mēs lidojam uz melno caurumu ieviešam kājminamo domāšanu un būvējam
triumfa arku saskaņai
pietiks parunāt
xxx
mani nepiedāvā rakstnieku savienībai
es pats piedāvāju
turpiniet gremot zālīti
un vēl trejdeviņus gadus meimurojiet
kristieša geja un vegāna polig/kāmja taku
pakaļā eglei
tik ļoti jūs mīlu
ka pat nepazīstu
un laiž mūs tur tādēļ laimē diet
visus
dieva sievas
tērauda kuli un celulītu smadzenēs
kāds plānprātīgi ķiķina
ventspilī
un māca grinču jaunāko
pazemot viņus
pazemot tā
lai tā tie izbrīnā nostājas špagatā
un ir ok
mana vecā love pasniedz jogu
un es to velns viņu zin ko arī pasniedzu
kā joku
savējie sapratīs
izdrāzīs
uzmetīs
ha ha hā pasmaidi salaveci
xxx
viņa nemīl sevi
un nemīl brilles
mājās lai paliek stiklaini skati
varbūt kāds cits
iemīlēs viņas miglainās acis
pavedīs vismaz
pāri ielai
mušas arī
ir neatlaidīgas
sitas pret stacijas stikla sienām
un krājas zemē nāvīgā čupā
neierasti
parasti visādu huiņu es nepamanu
(viņa pamana mani)
un palaižu rindā pa priekšu gaļīgu opi
viņš neapmulst
palaiž pa priekšu puspliku meiču un aiziet
naudu tā arī neizņēmis
apmulstu es
xxx
betona baloži
kilometru vētras
cilvēku kāpuri
neskaitāmas nāves
mazdrusciņ dzīves
daudz daudz saules
tā arī nepieradinātas acis
un saulesbrilles
xxx
līst
avotu iela
saule mēdz palaizīt šķībās ietves
dvako cilvēku nami
un šķūņi
un dita lūriņa
prāto par teātri
viss ir lieliski vakaros
vai gandrīz viss
mani likvidē trolejbuss
bet diezgan reti
avoti sejās un soļos glāzēs
avoti pēdējo dienu
svēto draudzē
pohuj
rakstīts virs sētas zālītē dusoša kaķa
xxx
tu tur gludini grozies
centies uzturēt ritmu
kā tajā filmā par svingeriem
cits atkal izplūst un paceļas
vienai vienīgajai
tantei no ropažiem
un visi jūs glābjat formu
un glabājat domu un spiežat iekšā
un raujat ārā
tā lai būtu viegli
labi
pats stāvu balkonā piektajā stāvā
mani aizskar baltas lietusgāzes
mitrs betons smaržo pats pēc sevis
es onanēju
necenšoties bez piepūles izšļācot sevi
pasaulei sejā
un reizēm tai paliek neērti
manā vietā
bet gadās arī ka tas ir vienkārši
amerikāņu skaistums
xxx
kas par urdošu diskusiju
cik bieži drīkst lietot vārdu dievs
dzejā
un tagad ziņas
+13
beidzot pavasaris
xxx
nebrīvē turētas
vistas olas
esot neveselīgas
labi
iznesu kasti ar olām pagalmā
rūpīgi ņemu pa vienai ārā
un turu
man rūp veselība
turu ilgi
kāda nokrīt
pienāk domīgs mincis
es nenovēršos
un tad paliek tumšs
lepni dodos atpakaļ
ēdīšu veselīgu omleti
un skatīšos 4.studiju
xxx
kad topošā ārste
man paziņo ka narkomānam
nav tiesību normāli nomirt
ka viņai nav žēl
ka pats vainīgs
ka viņa ir pret
ka viņai riebjas
ka viņam bija iespēja izdarīt pašnāvību
mjā
tad ir sajūta ka ar mani runā
topošā latvijas valsts
nē
tas nav par mani
bet no manis arī ir vairāk problēmu
nekā prieka
un tu
esi pārliecināts par savu nākotni
xxx
sirds pieplakusi uguns
katrs pirksts melna rēta
pirms mirkļa lāpa
cieši tverta
tagad kola
ar balzāmu
neatskrūvēta
xxx
nepiedienīgi veči
marinē nevarīgas
un kā pašām šķiet dievišķas
vecenes
līdzjutēju vairāk kā jutēju
nobrauc nagiem pār seju
un
precīzi vairāk
iekož
valtera frīdenberga vēzis
tādēļ vairs nevazājos pa upēm
negrābstos gar zvaigznēm
nelietoju tīru mantu
un žokļa kažoks slēpj muti
no acs
xxx
agrāk man bija zvaigzne
neievērojama
ne pārāk spoža
bet naktīs kad sienu likās par daudz
tā vienmēr man uzsmaidīja
arī tad kad lija
vai lēju es pats
līdz kādu dienu atnāca viņa
pilna ar manām naktīm
līdz acīm līdz krūšu galiem līdz sitieniem sirdī
un teica
tu kļūdies tā tava zvaigzne ir mana
tagad
tā nepieder vairs
nevienam
zvēro un deg pati sev
un naktīs es guļu bez sapņiem
un augšā celšanās
izpaliek
0