Rakstniekam un bijušajam Igaunijas vēstniekam Latvijā Jākam Jeerītam (Jaak Jõerüüt) nesen Igaunijā iznāca jauns dzejoļu krājums „Mīlestības plašās, augstās ēkas” (Armastuse laiad, kõrged hooned), kura vāku un grāmatas iekšlapu rotā Rīgas jūgendstila ēkas atveids.
Atļaušos atgādināt, ka pagājušā gada vēlā rudenī apgādā „Mansards” manā tulkojumā iznāca Jāka Jeerīta dzejas izlase latviski „CD”. Prozas lasījumos un žurnālā „Karogs” varēja iepazīties ar Jāka prozu Maimas Grīnbergas tulkojumā; vairāki darbu fragmenti un dzeja lasāma arī šeit pat, Satori, publikācijās un "dienas teksta" sadaļā (skat.).
Mūsu saruna notika Tallinā, kur Jāks Jeerīts atgriezies pēc savas vēstnieka kadences beigām.
G.G.: Vai nejūti nostalģiju pēc Rīgas, ar kuru četru gadu laikā jau biji saradis, iedzīvojies un sapraties? Vienmēr esmu apbrīnojis, cik labi Tu pazīsti Rīgu un Pierīgu, zini visinteresantākās kafejnīcas un antikvariātus, esi iemantojis daudz draugu, Rīgā esi sarakstījis dzejoļus un prozu. Rīgas elpa jūtama arī tavas jaunākās dzejas grāmatas lappusēs.
J.J.: Rīga ir ļoti emocionāla pilsēta. Esmu to iepazinis plašākā nozīmē. Labi zinu, kas ir Pārdaugava, kas Vecrīga, ko nozīmē Maskačka, arī pilsētas nomales ar divriteni esmu izbraukājis krustu šķērsu. Katrai vietai ir savs raksturs, tās izjūtu atšķirīgi. Pilsētai liela upe, kā Rīgai Daugava, ļoti daudz nozīmē. Esmu tik bieži to šķērsojis, stāvējis uz tilta, vērojis.
Tavā dzejoļu krājumā Rīga nav apdziedāta tā, kā to darījuši daudzi latviešu dzejnieki, bet jūtama vārdos neizsakāmā pilsētas un piepilsētas izjūta, psiholoģija, smarža...
Visi jaunā krājuma dzejoļi, protams, nav uzrakstīti Rīgā, bet lielākā daļa gan. Es tiešām neesmu tāds dzejnieks, kas, atrazdamies kādā pasaules malā, tūlīt rakstītu dzejoļus par to. Daži mani dzejoļi ir radušies kādā no Rīgas kafejnīcām vai kaut kas konkrēts bijis par ierosinātāju vai mudinātāju sajūtai vai domai. Teikšu tā, ka Rīgā tas bija iespējams, bija iespējams sajust to, ko gribu izteikt, uzrakstīt. Daudzās pilsētās tas ir grūti vai neiespējami. Pilsēta man ir ļoti labi saprotama. Zinu, ka daudzi dzejnieki nāk no laukiem, bet es vienmēr esmu bijis pilsētnieks. Man pilsēta ir normāla vide, kurā esmu radis dzīvot.
Par tavu jauno dzejas grāmatu esmu lasījis tik daudz recenziju, spriedumu, atsauksmju. Zinu ļoti labi, ka Igaunijā atšķirībā no Latvijas tas ir iespējams, jo arvien vēl iznāk ļoti daudz literāro laikrakstu un žurnālu. Tomēr ne par vienu krājumu Igaunijā nav tik daudz rakstījuši kā par tavējo.
Jā, grāmata ir piesaistījusi uzmanību, un tas nozīmē, ka tā ietekmē, iepriecina vai kaitina. Daudzus grāmata ir pārsteigusi. Interesanti vērot, ko katrs lasītāji sapratuši vai pārpratuši. Ir skumji redzēt, ka izglītoti cilvēki bieži vien neprot lasīt dzeju, nesaprot, ka īstenu skumju izteikšana var vienlaicīgi izteikt arī brīvību un brīvības prieku, ka dažreiz prieks sevī slēpj pretišķības un traģiskas priekšnojautas, ka ironija var būt bēdīga un bēdas ironiskas, ka mūžība sevī nes mirkli un mirklis mūžību. Šīs izjūtas nav iespējams izteikt ar vārdiem tik racionāli kā uzrakstīt kūkas recepti vai koalīcijas līgumu.
Dzejoļa teksts spēj būt vairāk nekā burtu telpa, ko tas lappusē aizņem, vairāk nekā vārdi, ko redz acs. Traģisks dzejolis var raisīt asaras un tajā pašā laikā būt atbrīvojošs, attīrošs, tuvs katarsei. Bēdas tavu sirdi var triekt pret zemi, bet var arī pacelt debesīs. Labi dzejoļi bieži vien ir kā divu polu magnēts, pievelk un atgrūž vienlaicīgi, radot nemitīgu savstarpēju spriedzi. Spriedze veidojas apkārt vārdu telpai, kas parasti ir vairāk kā vārdi. Gribētos teikt – nelasiet dzejoli kā autobusa biļeti. Un, ja tas ir iespējams, ticiet, tā tomēr bija autobusa biļete, nevis dzejolis!
Diezgan labi pazīstu igauņu dzeju, regulāri esmu sekojis, kas tajā notiek, un tulkojis ļoti daudzu un atšķirīgu dzejnieku darbus. Mani tavā jaunajā grāmatā pārsteidza apbrīnojamā izjūtas un stila precizitāte, atklātība, tiešums, dzejoļa pieraksta ornaments un muzikalitāte.
Esmu jau teicis un esmu pārliecināts, ka dzejniekam ir jāizsaka sevi. Jautājums tikai, cik labi viņš sevi pazīst, saprot, jūt un kā to spēj. Dzejas teksts nav parasts teksts pēc gramatikas likumiem. Bieži atļaujos savienot divus vārdus vienā, rakstīt kādu vārdu ar lielajiem burtiem, komatu vietā likt punktus, radīt valodas mūziku, izmantot skaniskās iespējas. Pēkšņi jūtu vārdu, kas tādā formā igauņu valodā nemaz nepastāv, taču dzejas tekstā ir iespējams un paplašina to. Arī pieraksts izmaina tēlu pierasto uztveri. Dzejas teksts paplašina telpu sev apkārt vairāk nekā prozas teksts un ļauj valodai attīstīties.
pāri debesīm. aizvērtām acīm.
Diptihs
I
nu es zinu, viss ir īslaicīgs,
putna lidojums un mūsu dzīve,
nots un zilbe, sniegputeņa BEIGAS,
mīlestības laiks, kas mums iedots vienai dzīvei.
NU es redzu, kā viss gaist un zūd,
tas, kas bija, ir un kas atkal sāksies.
uguns krāsnī sprakšķ, sirds pukst un jūt
tik ilgi, līdz tev aizvērt nāksies
durvis, kuras vaļā VĒRA sirds.
viss ir bijis. nu jau citas durvis
īslaicīgi vērtas.
Jā, tā tas ir,
es to zinu,
jo viss ir īslaicīgs.
II
nu es redzu, viss ir bezgalīgs,
putna lidojums un mūsu dzīve.
nots un zilbe, sniegputeņa BEIGAS,
mīlestības laiks, kas mums iedots visai dzīvei.
nu es zinu, kurā vietā palikt tam un BŪT,
tas, kas bija, ir un varbūt atkal sāksies.
uguns krāsnī sprakšķ, sirds pukst un jūt
visu. bezgalīgi. bet tev nāksies
nevērt durvis, kuras vaļā VĒRA sirds.
viss ir bijis. nu jau citas durvis
bezgalīgi vērtas.
Jā, tā tas ir,
es to redzu,
jo viss ir bezgalīgs.
Ir
kas ir VIENTULĪBA,
es mūžīgi atceros.
piere pie aukstas loga rūts,
piere pie tumsas.
un sirds tāpat. pie tumsas
un aukstas loga rūts piespiesta.
kāpēc, jautā sirds. kāpēc, jautā piere.
lai gan pajautāt kam, nav neviena.
Paspēlēties!
skumjas ir kā suns,
ko vajag audzināt.
barot, laukā izvest, savaldīt.
un kas vakaros vēl grib
ar tevi paspēlēties.
Tur spēlē mūzika
nu mana mīlestība devās pāri jūrai
tur arī rudenim drīz jāpienāk
tur spēlē mūzika un ielas ir tik gaišas
nu mana mīlestība devās pāri jūrai
un paldies liktenim tā vēstules man sūta
un paldies liktenim es vēstules tai sūtu
tās elektroniskās tās gaišās rudens vēstules
un tajās spēlē mūzika un tajās pateikts viss
un zaļie kastaņi ir ienākušies
tie iekšā brūni jau tur milzīgajā parkā
zem mana loga
tur spēlē mūzika un visu saka tev
un visu saka man
Bezpajumtnieki
novembra mēneša dienu skumjas
ko gan no tā visa zinu
varu tikai iztēloties
cilvēkus kuriem nav mājas
tikai to
un tikai šis dzejolis
ir manas mājas
citu nav nekur
Brīvā telpa
kāds tumsu izstaro kāds norij gaismu
kas?
šī brīvā telpa manā priekšā to jāpiepilda
tā balta nokrāsota
Minūtē viena
ATCEROS. Kā no tavu ACUkaktiņiem, ārējiem,
plūda asaras. Lēni. Minūtē viena.
Plūda lejā pāri labajam. Pēc tam kreisajam vaigam.
Nav zināms, kāpēc. Pat tu to nezināji. Vienkārši tāds
rīts. Mierīga seja. Skaidra izteiksme. Kaut kur
liela prieka un mazu skumju STARPAINAVĀ
klaiņoja tava dvēsele. Nenotverama. Pat tev pašai ne.
Diena sāka piepildīties. Es. Sev jautāju,
kas ir dzīve. Tā pati dzīve, kas ir gudrāka
nekā mēs paši. Dzīve, kas ir mūsos.
Skaidra un plūstoša. Lēna. Viena dzīve
minūtē. Otra otrā minūtē. Viena
roka otra rokā. Viena dzīve otra dzīvē.
Dzīves, kas lēni piepildās. Kaut kur
starp milzīgu prieku un īdzīgām skumjām.
Piepildoša AINAVA. PLŪSTOŠA ainava.
Skaidra ainava pie APvāršņa.
Nenotveramas dzīves.
Tā kā mēs VISI.
Tuvojošais
Es redzu, ko
vēlīnā vakarā skatos pa logu,
it kā skatītos no ALAS klintī iekšā
lietus ir palaidis vaļā
arī tās meitenes,
TRĪS, TOMĒR VIENU,
tās kopā iet pa ietvi, kas ne ved, ne nes,
tās tomēr iet,
it kā nikna gara dzītas.
Vakar uz divriteņa garām
aizripoja
viena mīlestība,
divi cilvēki,
zudušais laiks
un tuvojošais karš.
Tas palika NEPAMANĪTS.
Nezina
viņa nezina vēl. bronzas vārti atrodas tālu. viņa redzēja tos.
acu priekšā. aizveroties. bronzas vārti. aizvērti.
un miesas mīkstums. smarža.
sava. āda. smarža. viņa nezina vēl.
ka liktenis mainās. jocīgs teikums. tomēr
patiesi. liktenis mainās. viena diena īgnuma pilna.
otra mēmuma. trešā briesmu. viņa nezina vēl.
kas tuvojas. kas nāk. viens kails zars
mūžīgi aiz loga. tas šūpojas, šūpojas.
viņa nezina vēl.
Vēl arvien aizvērtām acīm
mēs pāri debesīm braucām. ar divriteņiem. smilšainas debesis bija.
bez eglēm. mierinošas tomēr. iespējams, ka
šajās debesīs šalkoja jūra. mākoņi noteikti. šalkoja tur.
no apakšas spīdēja saule. vismaz tās stari.
tie iedūrās kājās. pēdu ādā. taču asinis
vairs nesūcās. vai tā tiešām bija?
tās naktsmājas. tūkstoš kafejnīcu. miljards tālumā
vērstu skatienu. no manām acīm. tās ieduras
kāda ādā. uz vaigiem, pieres un rokām.
ko gan varu es līdzēt! tālumā skatiens vērsts.
no lejas uz augšu un no augšas uz leju. pāri debesīm. toreiz pāri debesīm.
pāri debesīm mēs braucām.
aizvērtām acīm.
Pēc tam un tāpēc
Lielas sāpes tu piedzīvoji šajā braucienā,
vēl pirms miesa kļūst gars.
Vēl pirms nagu vietā
izaug LIESMAS pirkstu virsotnēs.
Lielas sāpes dara brauciens, vēl pirms
noticis nav viss,
kam būtu jānotiek. Pēc tam ir klusums.
PĒC TAM ir klusums un liesmas.
Piezīme
es nesu savu nastu kā
laimīgs ēzelis – lopiņš pēc dzimšanas
un pirms kaušanas
Sniegs atsakās no manis
atteikšanās gudrība. DOMA,
kas mani šodien uzrunāja.
jau ilgi no mājas uz māju ceļoju,
galu galā atsakoties no visa, ko redzu un
dzirdu. DZĪVOJU NEKUR UN TOMĒR VISUR.
atsakoties no visa un ne no kā.
visu laiku.
no sniega neatsakos. ja tas krīt.
un es skatos, kā tas snieg. un krīt.
no sniega atteikties atsakos es.
Neaizskaramība
Ir klusums
un ir klusums, kas dārd
Ir klusums, kas stāv tev priekšā
drūmi kā nedzimusi nāve.
Ir slapjas, zemas zāles klusums,
balts un auksts.
Ir augsts klusums, kurā iesūcas
skatieni, gadi, plašumi.
Ir mīlestības klusums, blīvs
un neaprakstāms.
Pieskāriena klusums tam līdzās.
Ir klusums
un ir klusums, kas sazarojas
kā lietus uz loga stikla,
uz stāvas rūts,
kas sašķīst klusi.
Neaizskaramības klusums tam līdzās.
0