Kadrs no raidījuma "Kultūrdeva"
 
Kultūra
24.09.2019

Pārdot kultūru

Komentē
16
Saglabā

Pirms pievēršos tam, par ko vēlos izteikties šajā rakstā, šķiet svarīgi piebilst, ka novērojumi, kritika un secinājumi, kas tajā parādās, izriet no divām raidījuma "Kultūrdeva" sērijām. To piebilst ir svarīgi galvenokārt tāpēc, ka apzinos, cik riskanti ir kritizēt jebkuru iniciatīvu tās pirmsākumos, un vēlos uzsvērt, ka pieļauju domu – viss varētu arī iet uz labo pusi. Tajā pašā laikā šķiet svarīgi šos iespaidus publiskot.

Ar auditoriju iedrošinošo un tajā pašā laikā viegli konspiratīvo saukli "Kultūra – tie esam mēs" Mārtiņš Ķibilds augusta beigās pieteica raidījumu "Kultūrdeva", kas nu katru otrdienas vakaru skatāms Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā. Raidījumam ir trīs vadītāji – Ķibilds, kurš pilda tādu kā latviešu kultūras vēstneša vai gaismas nesēja lomu, pašmāju TV zvaigzne Kristīne Komarovska un jaunais, atraktīvais radio dīdžejs Aleksis Vilciņš.

Lai raksturotu virkni problēmu, kuras, manuprāt, "Kultūrdeva" spilgti ilustrē, atklājot šobrīd izplatīto attieksmi pret laikmetīgo kultūru un tās reprezentāciju Latvijas medijos, sākumā būtu jācenšas izķidāt raidījuma uzstādījumu. "Kultūrdevas" mērķis ir piedāvāt Latvijas Televīzijas skatītājiem iknedēļas kultūras apskatu. Tas ir, auditorijai nodot informāciju par aktuālo un notiekošo vietējā kultūrtelpā. Šādai iniciatīvai pašai par sevi būtu grūti rast adekvātus pārmetumus. Arī pieņēmums, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju par kultūru neinteresējas un labāk informētiem cilvēkiem būtu pienākums viņus izglītot, visticamāk, nav bez pamata. Aplams toties ir pieņēmums, ka virspusējs un nekritisks ieskats šodienas aktualitātēs varētu tikt uzskatīts par patiesi izglītojošu. Pieeja, kura tiek proponēta caur šādu raidījuma formātu, ir tikpat sekla, cik smalko aprindu hronikas dzeltenās preses izdevumos. Mani kā potenciālu "Kultūrdevas" skatītāju šķebina tā uzstādījuma nesakritība ar stundas laikā piedāvāto saturu, nemaz nerunājot par klaji augstprātīgo apgalvojumu no raidījuma vadītāja puses. Pēc Ķibilda domām, "Kultūrdevā" tikšot apskatīts tas, par ko jābūt informētam jebkuram cilvēkam, kurš sevi uzskata par kulturālu.

Par raidījumu "Latvijas Avīzē" jau paguvusi izteikties Anda Rožukalne. Pievēršoties rubrikai, kurā Aleksis Vilciņš lasa paša apkopotos sociālo mediju ierakstus par aktuālajiem Latvijas kultūras notikumiem, viņa raksta: "Jūs tiešām domājat, ka tā ir žurnālistika, ja haotiski saliktas nejaušu cilvēku citiem mērķiem paredzētas frāzes, ko nosaka to sakārtotāja “Twitter” vai “Facebook” lietošanas paradumi, kultūras notikumu mārketinga aktivitātes un citi faktori?" [1]

Rožukalnes novērojums zināmā mērā attiecināms uz raidījumu kopumā. Vienīgais tā aspekts, kuru varētu raksturot kā puslīdz konsekventu, ir tas, ka vadītāji acīmredzot uzlūko kultūru kā kaut ko līdzīgu fāstfūdam. Tātad kaut ko viegli, ātri un īpaši neiespringstot patērējamu. Intonācijas ziņā viņu attieksme izklausās aptuveni tā: "Redziet, kāds mums te festivāls notiek! Skat, kāda filma iznākusi! Interesanti, vai ne?!" Notikumu apskati un apkopojumi Latvijas medijos nav nekas jauns, un šajā gadījumā no raidījuma veidotāju puses jūtama vēlme saturu pasniegt dzīvelīgā, dinamiskā un brīžiem pat pārspīlēti pacilātā veidā – it kā uztraucoties par to, vai skatītājiem nebūs pārāk garlaicīgi uztvert šo informāciju bez sārņveidīgiem pastarpinājumiem. Iespējams, tieši tāpēc raidījums pieblīvēts ar neveiklām kameras kustībām, krāsu zibšņiem un visnotaļ eklektisku apskatāmo aktualitāšu klāstu. Tas viss mulsina galvenokārt tāpēc, ka Ķibilda, raidījuma saimnieka, līdzšinējie uznācieni Latvijas Televīzijas ēterā ir bijuši vairāk vai mazāk fokusēti un izglītojoši. Arhitektūras stāstu raidījums "Adreses" daudzos gadījumos izgaismoja aizraujošus vēsturiskus faktus par apskatītajiem objektiem, piedāvāja artikulētu viedokļu apmaiņu starp raidījuma vadītāju un epizodes viesi, bet, pats svarīgākais, patiesi iedziļinājās izvēlētajās tēmās. Arī "Atslēgas", kas nāca vēlāk, nevarētu saukt par seklu vai neintriģējošu raidījumu. Iespējams, "Kultūrdevas" veidotāji ir uzņēmušies pārāk sarežģītu uzdevumu, jo skaidrs, ka viena stunda televīzijas ētera laika nav gana daudz, lai nodrošinātu visaptverošu un padziļinātu ieskatu visādi blīvajā Latvijas kultūras laukā.

Ķibilds apgalvo, ka ""Kultūrdeva" nebūs afiša. Lai afišas paliek feisbukiem un afišu stabiem." Viņš vēl piebilst: "Būtu taču jocīgi stundu stāvēt pie afišu staba. Mēs iesim dziļāk – svērsim, apsvērsim un izsvērsim." Diemžēl solītais nesakrīt ar to, kas realizēts, jo raidījums proponē teju populistiki slavējošu attieksmi pret kultūras parādībām. Vai tiešām "atraktīvais, arī kritiskais un detaļās iedziļināties mīlošais Mārtiņš Ķibilds" [2] uzskata, ka nedēļas aktualitāšu translēšana, nerosinot auditoriju uz jelkādu refleksijas procesu par tām, ir "iešana dziļāk"? Raidījuma veidotāji kultūru, iespējams, neviļus vienādo ar lielveikala preci, kuru ikkatram sevi cienošam pilsonim nepieciešams patērēt, lai viņš vai viņa sajustos pilnvērtīgs. Nevēlēšanās vai nespēja saglabāt veselīgu skepsi pret apkārt notiekošo rada iespaidu, ka iesaistītās personas nevis vēlas izglītot savu auditoriju, bet gan bodnieciski cenšas tai nopārdot raibā dāvanu papīrā ietītu sainīti, kuram ar marķieri virsū rakstīts "Kultūra".

Pirmajā epizodē Ķibilds intervē latviešu etnomūzikas grupu "Auļi". Mūziķi studijā ieradušies ar saviem instrumentiem – dūdām, kuras darbībā redzam sižetā iekļautajos mūzikas video fragmentos. Kad Ķibilds viesus iztaujājis, viņam tiek piedāvāta iespēja pašam pamēģināt paspēlēt dūdas un viņš šo iespēju entuziastiski izmanto. Šis pavērsiens acīmredzot iecerēts kā centieni radīt nepiespiestu gaisotni televīzijas studijā. Tātad parādīt skatītājiem, ka starp Ķibildu un viņa viesiem pastāv kaut kāda cilvēciska saikne. Bet iespaids ir neveikls. Tas atgādina team-building pasākumu, kurā visas iesaistītās personas, visbiežāk kolēģi no viena biroja, dodas pārgājienā un ir spiesti viens pret otru izturēties draudzīgi, lai gan reālas intereses citam par citu nav.

Izteikts dzeltenās preses stils parādās intervijā ar aktieriem Gundaru Āboliņu un Regīnu Razumu. Saruna par izrādi "Vēlā mīla" ātri vien pārvēršas bērnišķīgā spēlītē, kurā Ķibilds cenšas noskaidrot, cik labi Āboliņš un Razuma viens otru pazīst. Uz lapas pierakstīti patiesi un nepatiesi citāti. Ķibilds tos nolasa aktieriem, piedēvējot tos viņiem, un prasa, vai viņi tiešām to teikuši. Aktieri vairāk vai mazāk iztur šo "testu", šādi pierādot Ķibildam un skatītājiem, ka gadu laikā tomēr viens otru diezgan labi iepazinuši. Vai tam ir kāds reāls pienesums saturam? Šķiet, šāds intervijas/spēles formāts būtu atbilstošs, piemēram, kādam vakara sarunu šovam. Kultūras raidījuma kontekstā tas šķiet nevietā un uzkrītoši izskatās pēc vēlmes darīt tā, kā dara Rietumos. Proti, atdarināt izklaidējošo late-night šovu pieeju.

Iespējams, atbilstoša atstātajam iespaidam ir "Kultūrdevas" grafiskā identitāte, kura it kā balstīta popārta stilistikā. Stils ir ieturēts. Taču, cenšoties tam rast atbilstošu raksturojumu, atliek secināt, ka līdzības ar konkrēto mākslas virzienu – attieksmi un enerģiju, kas to raksturo, – ir tikai formālas. Nepamet aizdomas, ka raidījuma veidotāji izvēlējušies šo vizuālo tēlu vieglprātīgi. Scenogrāfiski un grafiski "Kultūrdeva" vairāk atgādina šķebinoši spilgtos, nesaderīgos toņos nokrāsotu bērnudārza fasādi vai jestru, bet nepārprotami bezdvēselisku hipsteru kafejnīcu interjera dekorāciju kopumu, nevis Vorhola, Lihtenšteina vai citu hrestomātisku popārta mākslinieku darbus. Centieni radīt relaksētu skatīšanās atmosfēru arī caur kameras kustībām patiesībā liek justies neomulīgi – interviju laikā kadrs ir distancēts, tas lēnām slīd pa studiju, radot tādu kā vuāristisku iespaidu. Nav saprotams, kāpēc tas vispār ir nepieciešams, jo šajā gadījumā operatora darbs novērš uzmanību no tā, par ko konkrētajā sižetā ir runa.

Rezumējot jāsaka, ka šobrīd "Kultūrdeva" ir kārtīgs kičs ar kultūras grimasi. Tā ir viena no jaudīgākajām norādēm uz šobrīd pastāvošo gandrīz vai slimīgo apsēstību ar visu "aktuālo" un patērnieciskumu, kas manifestējas caur konveijerisku neiedziļināšanos kultūras niansētībā. To pavada augstprātīga intonācija un pārspīlēts, šlāgerisks entuziasms no raidījuma vadītāju puses. Kultūrdeva ir aizņēmusi vietu, ko varētu aizpildīt jaunradi rosinošs, nevis esošo kultūru atgremojošs un ekpluatējošs raidījums. Jāpiebilst, ka Kristīnes Komarovskas veidotie sižeti, kuros atspoguļotas kultūras norises Latvijas novados, stipri atgādina, manuprāt, estētiski un saturiski daudz blīvāko un veiksmīgāk realizēto raidījumu "TE!". Komarovska, viesojoties Naujenes pagastā, kur vietējie iedzīvotāji veido pasaulē lielāko musturdeķi, šķiet, pret viņiem izturas ar apbrīnu. Ar tādu apbrīnu, kādu izrāda kolonizatori, ierodoties pie iezemiešiem vai primitīvām ciltīm.

Raidījuma nosaukums patiesībā ir trāpīgs. Ja kultūru ir iespējams nonivelēt tiktāl, ka to bezmaz vai salīdzina ar barību vai kādu mistisku zāļu preparātu, ko katram būtu vēlams patērēt, tad atliek secināt, ka argumentētai diskusijai par to nav vietas.

[1] "Kultūrdeva" ar dažādām garšām. Anda Rožukalne vērtē LTV jauno raidījumu, Latvijas Avīze, 2019. gada 17. septembris.
[2] Raidījuma "Kultūrdeva" anotācija.

Tomass Pārups

Tomass Pārups raksta par mākslu un kultūras notikumiem, dažkārt cenšas organizēt laikmetīgās mākslas izstādes.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
16

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!