Pārdomas par poēzijas saprātu. Nobela lekcija 1973. gadā

To vidū, kuriem būtu jāzina, vieni apgalvo un citi noliedz, ka tādos racionāli aprēķināmos arhitektu, rasētāju, inženieru un strādnieku kopīgiem spēkiem radītos darbos kā, piemēram, tiltos tomēr paliek daži milimetri vai pat centimetri neaprēķināmā. Šī daļiņa, kas salīdzinājumā ar visu izlietoto un formā ietverto masu ir tik sīka, saistīta ar praktisku neiespējamību precīzi aprēķināt visas iespējamās reakcijas cieši kopā saistītajās detaļās un materiālos, ievērojot turklāt vēl četru klasisko elementu (gaiss, ūdens, uguns, zeme) līdzdarbību. Šķiet, ka tur problēma ir ne tikai uzmetumā, vienmēr no jauna pārrēķinātajā un kontrolētajā tehniskajā, ķīmiskajā un statiskajā kompozīcijā, bet gan tajā rezultātā, kuru nosaucu par iemiesošanos, taču varētu nosaukt arī par īstenošanu. Šo neaprēķināmo atlikumu – kaut vai tas būtu izsakāms milimetru daļās, kas atbilst niecīgajām izplešanās diferencēm, – kā lai mēs to nosaucam? Kas šajā telpā slēpjas? Vai tur slēpjas tas, ko mēs saucam par ironiju, vai tā būtu poēzija, Dievs, pretestība vai, modernāk izsakoties, fikcija? Kāds, kam tas būtu jāzina, – kāds gleznotājs, agrākais maiznieks – reiz man stāstīja, ka arī maizīšu cepšana, kas notiek ļoti agrās rīta, gandrīz vai vēl nakts, stundās, esot bijusi ļoti riskanta lieta: degunu un pakaļu reizē vajadzējis pievērst austošajam rītam, lai vairāk vai mazāk instinktīvi uzminētu pareizo ingredientu sastāvu, temperatūru un cepšanas ilgumu, jo katra atsevišķa diena prasījusi savas maizītes – šo svarīgo, sakramentālo pirmo rīta maltīti visiem tiem, kas uzņemas dienas grūtības. Vai arī šos gandrīz neaprēķināmos elementus tāpat nosauksim par ironiju, poēziju, Dievu, pretestību vai fikciju? Kā lai iztiek bez tā? Nerunāsim par mīlu. Neviens jau nezinās, cik daudz romānu, dzejoļu, analīžu, atziņu, sāpju un prieka sakrāts šajā kontinentā «Mīla», pat nepapūloties to pilnībā izpētīt.

Kad man jautā, kā vai kāpēc esmu šo vai to uzrakstījis, es apjūku. Labprāt gribētu uz šo jautājumu sniegt izsmeļošu atbildi ne tikai jautātājam, bet arī sev pašam, taču jāatzīstas, ka tas man nekad nav izdevies. Man neizdodas restaurēt visas kopsakarības, kaut arī vēlos to darīt, lai vismaz literatūru, kuru rakstu pats, padarītu par mazāk mistisku norisi nekā tiltu būvniecība vai maizīšu cepšana. Un, tā kā ir pierādāms, ka literatūrai savā vispārējā iemiesojumā – gan ar tās saturu, gan ar formu – varētu būt atsvabinoša iedarbība, būtu ļoti derīgi pastāstīt, kā notiek šī iemiesošanās, lai arī citi tajā varētu piedalīties. Kas ir tas, ko es pats – un tas ir pierādāms – daru, tomēr neprotu, nevaru kaut aptuveni izskaidrot? Šis «kaut kas», ko es pašrocīgi no pirmās līdz pēdējai rindiņai uzlieku uz papīra, vairākkārt variēju, apstrādāju, daļēji pārakcentēju un kas man tomēr pēc kāda laika kļūst svešs – kā kaut kas tāds, kas nu ir garām, pagājis, aizvien attālinās, kamēr kādam citam tas kā gatavs vēstījums, iespējams, kļūst svarīgs, tuvs? Vispār vajadzētu būt iespējamai pilnīgai šīs norises rekonstrukcijai, kādam paralēlprotokolam, kas, darba laikā radīts, būtu izvērsies vairākkārtīgā paša darba apjomā. Tam vajadzētu atbilst ne tikai intelektuālajām un garīgajām, bet arī jutekliskajām un materiālajām dimensijām, skaidrojoši stāstīt par barību, garastāvokli, vielmaiņu, untumiem, parādīt apkārtnes funkciju – ne tikai kā visa tā iemiesojumu, bet arī kā fonu. Piemēram, šad tad pilnīgi tukšu galvu skatos sporta reportāžu, lai šādā stāvoklī pavingrinātos pārdomas; pieļauju, ka šī ir diezgan mistiska «nodarbība», bet tomēr visām šīm reportāžām vajadzētu ietilpt protokolā nesaīsinātā veidā, jo kāds spēriens pa futbolbumbu vai sportista lēciens varētu jau būt devis ierosmi manās bezdomu pārdomās: varbūt tā bijusi kāda rokas kustība, kāds smaids, kāds reportiera vārds, kāda reklāma. Tur vajadzētu iekļaut katru telefonsarunu, laika apstākļus, korespondenci, katru cigareti, garāmbraucošu auto, pāļdziņa sitienu, vistas kladzināšanu, visu, kas izjauc kādu kopsakaru.

Galds, pie kura es šo rakstu, ir 76,5 cm augsts, tā virsma ir 69,5 x 111 cm. Tam ir virpotas kājas un atvilktne, tas ir gadus septiņdesmit astoņdesmit vecs un nāk no manas krustmātes īpašuma; pēc tam, kad viņas vīrs bija nomiris trakomājā, viņa bija spiesta pārcelties uz mazāku dzīvokli un pārdeva šo galdu brālim – manas sievas vectēvam. Tā galds – nu jau kā nicināta un diezgan nožēlojama mēbele bez kādas vērtības – pēc sievas vectēva nāves nonāca mūsu īpašumā, stāvēja kaut kur – neviens pat neatcerējās, kur, – kamēr kādas pārvākšanās reizē uzradās un izrādījās granātas šķembas caursists: kaut kur kaut kad Otrā pasaules kara laikā šķemba bija virsmai izskrējusi cauri; tam nu vairs nebūtu tikai sentimentāla vērtība, nu jau būtu notikusi «iekāpšana» politiski sociālvēsturiskajā dimensijā, izmantojot galdu kā līdzekli, turklāt mēbeļu transportētāju nāvīgā nicināšana, kuri gandrīz vai atteicās to pārvest, būtu vēl svarīgāka nekā tā ietiepība, ar kādu mēs – nevis sentimentālu atmiņu, bet drīzāk principa pēc esam to paglābuši no izgāztuves; ņemot vērā, ka pa šo laiku esmu pie šī galda kaut ko arī uzrakstījis, man var piedēvēt kādu pārejošu simpātiju pret to. Nerunāsim par priekšmetiem, kas atrodas uz šī galda, – tie ir nenozīmīgi un maināmi, dažkārt arī nejauši, izņemot varbūt rakstāmmašīnu: marka Remington, variants: Travel Writer de Luxe, 1957.gada ražojums; tai arī esmu pieķēries, – šo manu darba rīku, kas jau sen zaudējis finansu orgānu interesi, kaut gan ievērojamā mērā palielinājis manus ienākumus un vēl turpina to darīt. Ar šo instrumentu, uz kuru katrs speciālists ne tikai paraudzītos ar nožēlu, bet tam pat nepieskartos, esmu uzrakstījis kādus četrus romānus un vairākus simtus citu darbu un esmu tam pieķēries ne tikai tāpēc, bet aiz principa – jo tas vēl strādā un pierāda, cik niecīga ir kāda rakstnieka investīcijas spēja un investīcijas godkāre. Es pieminu galdu un rakstāmmašīnu, lai konstatētu, ka pat par šiem diviem nepieciešamajiem priekšmetiem man daudz kas vēl nav skaidrs, un, ja es mēģinātu precīzi izdibināt to izcelsmi, materiālās, industriālās, sociālās gaitas un to cēloņus, tas izvērstos par bezgalīgu britu un rietumvācu rūpnīcu, rūpniecības un sociālās vēstures aprakstu. Nerunāsim par ēku, par telpu, kurā šis galds atrodas, par zemi, uz kuras uzcelta ēka; vēl vairāk – klusēsim par cilvēkiem, kas to droši vien jau vairākus gadsimtus apdzīvojuši, par dzīvajiem un mirušajiem; nerunāsim par tiem, kuri rok ogles, mazgā traukus, iznēsā vēstules un avīzes, un, galvenais, nerunāsim par tiem, kuri mums tuvi, tuvāki, vistuvākie. Un tomēr visu, sākot no galda un ietverot uz tā atrodošos zīmuļus, vajadzētu iekļaut vienotā stāstā – arī tos, kuri mums ir tuvi, tuvāki, vistuvākie. Vai tad tur vēl nepaliek pāri diezgan starptelpu, pretrunu, poēzijas, Dieva, fikcijas – vēl vairāk nekā tiltu celtniecībā un maizīšu cepšanā?

Ir pareizi – un to ir viegli pateikt –, ka valoda esot materiāls un tā materializējoties, kad kaut ko rakstot. Bet kā varētu izskaidrot, ka šajā procesā – un tas tiek konstatēts – rodas kaut kas līdzīgs dzīvībai, personām, likteņiem, darbībām, ka notiek iemiesošanās uz kaut kā tik nāvesbāla kā papīrs, uz kura līdz šim nenoskaidrotā veidā autora un lasītāja iztēles spēja saistās kopnorisē, kas nav rekonstruējama, kur pati gudrākā, iejūtīgākā interpretācija paliek tikai vairāk vai mazāk izdevies tuvošanās mēģinājums, un kā gan to būtu iespējams aprakstīt, ikreiz reģistrēt šo pāreju no apzinātā uz neapzināto – un vēl ar nepieciešamo absolūto precizitāti visā nacionālajā, kontinentālajā, internacionālajā, reliģiskajā vai pasaulskatījuma dažādībā, turklāt vēl nepārtraukti mainīgajās sajaukumattiecībās abos – gan rakstītājā, gan lasītājā – un pēkšņajās pārvērtībās, kur viens kļūst par otru un nav vairs no otra atšķirams? Vienmēr paliks kaut kas, ko varētu nosaukt par neizdibināmību vai, manis pēc, par noslēpumu; tas paliek un paliks, kaut arī kā niecīga joma, kurā mūsu cilvēciskais saprāts neiespiežas, jo atduras pret līdz šim vēl nenoskaidroto poēzijas un iztēles spēka saprātu, kura miesiskums paliek tikpat neaptverams kā sievietes, vīrieša vai arī kāda dzīvnieka ķermenis. Rakstīšana, vismaz man, ir kustība uz priekšu, kāda ķermeņa iegūšana, kuru es vēl pat nepazīstu, kustība no kaut kā uz kaut ko, ko es vēl nezinu; es nekad nezinu, kā tas iznāks, «iznākšanu» šeit izprotot nevis kā darbības iznākumu klasiskās dramaturģijas izpratnē, bet gan kāda komplicēta un kompleksa eksperimenta izpratnē, kas tiecas ar esošo, izgudroto, spiritualizēto, intelektuālo un jutekliski saistīto materiālu gūt ķermeniskumu, – un tas viss uz papīra! Tiktāl tātad nevarētu būt runa par veiksmīgu literatūru, mūziku vai glezniecību, jo neviens taču nav redzējis iemiesojumu, uz kuru viņš tiecas, un tātad viss, ko nosauc paviršā vārdā par modernu, bet ko labāk būtu nosaukt par dzīvo mākslu, ir tikai eksperiments un atklājums, un tikai garāmejot savā vēsturiskajā relativitātē vērtējams un mērojams, un man šķiet mazsvarīgi runāt par mūžīgām vērtībām, meklēt tās. Kur mēs iztiekam bez šīs starptelpas, bez šī atlikuma, ko varētu nosaukt par ironiju, par poēziju, par Dievu vai fikciju un pretestību?

Arī valstis vienmēr tikai aptuveni atbilst tam, par ko izliekas, un nevar būt valsts, kas sev neatstāj šo starptelpu starp valsts satversmes verbalitāti un tās īstenošanu, kādu atlikumtelpu, kurā poēzija un pretestība aug un, cerams, arī plaukst. Un nav literāras formas, kas iztiktu bez šīm starptelpām. Visprecīzākā reportāža neiztiek bez noskaņas, bez lasītāja iztēles spējas – arī tad, ja rakstītājs to sev liedz, – jo vienmēr ir kaut kas jāizlaiž, pat eksaktu un visaptverošu priekšmetu aprakstīšanai, kas noteikti pieder pie dzīves apstākļu iemiesošanas, – pat tai jākomponē, jāpārbīda elementi, tātad tās interpretācija, tās darba protokols nav šai reportāžai pievienojams – jau tāpēc vien ne, ka materiāls «valoda» nevar tikt reducēts uz saistošu un vispārsaprotamu vēsti: katrs vārds saistīts ar tik daudziem vēstures faktiem, nacionālvēsturi, vēsturisko relativitāti – un tas viss būtu jāpievieno klāt, kā es to esmu mēģinājis darīt, aprakstot savu rakstāmgaldu. Vēsts apjoma noteikšana nav tikai tulkojuma problēma no vienas valodas otrā, tā ir daudz smagāka problēma valodu iekšienē, kur definīcijas var nozīmēt pasaules uzskatus un pasaules uzskati – karus: atgādināšu tikai par kariem pēc reformācijas, kuri, kaut gan arī no varas un valdīšanas politikas viedokļa izskaidrojami, tomēr bija kari par reliģiskiem definējumiem. Starp citu – nav svarīgi pateikt, ka runājam taču vienā valodā, ja neņem vērā papildslodzi, ko katrs vārds reģionāli vēsturiski, dažreiz pat lokālvēsturiski nes sev līdzi. Man dažkārt vācu vārds, ko lasu vai dzirdu, skan svešādāk nekā zviedru, kaut arī šo valodu diemžēl ļoti vāji saprotu.

Politiķi, ideologi, teologi un filozofi vienmēr mēģina piedāvāt pilnīgus risinājumus, uz ātru roku izskaidrotas problēmas. Tas ir viņu pienākums, un mūsu – rakstnieku, kuri zinām, ka neko nevar izskaidrot pilnīgi un bez pretrunām, – pienākums ir iespraukties šajās starptelpās. Ir pārāk daudz palicis nenoskaidrotā un neizskaidrojamā, veselas atbiru provinces. Tiltu cēlāji, maizīšu cepēji un romānu rakstītāji parasti tiek galā ar savu darbu, un pārpalikumi nav no problemātiskajiem. Kamēr mēs strīdamies tālāk par literature pure un literature engagee (viena no viltus alternatīvām, es vēl atgriezīšos pie tās), mēs nepadarām apzinātu domu par l'argent pure un Vargent engagee vai arī neapzināti tiekam no tās novirzīti. Ja vispirms pavēro un ieklausās, kā politiķi un nacionālekonomisti runā par ko šķietami tik racionālu ka nauda, tad šī mistiskā vai arī tikai noslēpumainā joma minētajām trim profesijām kļūst aizvien mazāk interesanta un pārsteidzoši nekaitīga. Piemēram, nesen notikušais pārdrošais uzbrukums dolāram (kuru kaunīgi dēvē par dolāra krīzi). Es, mēmais lajs, tur ievēroju kaut ko tādu, ko neviens nav nosaucis vārdā: ka divas valstis bija visvairāk skartas un – pieņemot, ka vārds «brīvība» nav tikai fikcija, – jo naski ķērās pie kaut kā tik dīvaina kā atbalsta iepirkumiem; tas nozīmē, ka pie kases tomēr tika lūgtas valstis, kurām vēsturiski ir kaut kas kopīgs: tās zaudējušas Otro pasaules karu, un runā, ka tām esot vēl kaut kas kopīgs, proti, uzcītība un čaklums. Vai tad tādam, kas žvadzina sīknaudu kabatā vai vicina banknotes, kas apdrukātas ar cienījamiem simboliem, var ieskaidrot, kāpēc viņš, nekādā gadījumā nestrādājot mazāk, par šo naudu tomēr saņem mazāk kafijas, piena, maizes, taksokilometru? Cik daudz starptelpu tiek piedāvāts naudas mistikai un kādos seifos tiek slēpta tās poēzija? Ideālisti – vecāki un audzinātāji – vienmēr gribējuši mums iestāstīt, ka nauda esot netīra. Tam nekad neesmu varējis noticēt, jo naudu vienmēr dabūju tikai tad, kad biju strādājis; izņēmums ir lielā balva, ko man piešķīrusi zviedru Akadēmija, – un tīrs kļūst pat netīrākais darbs tam, kuram nav citas izvēles kā strādāt. Tas nozīmē uzturu tiem, kuri viņam ir tuvi, un arī pašam. Nauda ir šī darba iemiesojums, un tas ir tīrs. Starp darbu un to, ko tas ienes, īstenībā vienmēr paliek kāda nenoskaidrota starptelpa, kas ar vājiem formulējumiem, piemēram, «laba vai slikta alga», paliek daudz mazāk aizpildīta nekā starptelpa, kas rodas kāda romāna vai dzejoļa interpretācijā.

Nenoskaidrotās starptelpas literatūrā salīdzinājumā ar nenoskaidrotajām naudas mistikas starptelpām ir apbrīnojamas savā nekaitīgumā, un tomēr ir vēl ļaudis, kas noziedzīgā vieglprātībā ņem mutē brīvības vārdu, kur skaidri, viennozīmīgi tiek prasīta pakļaušanās valdītkārei. Tur tad apelē pie politiskajiem ieskatiem, kaut arī tieši iespējai ieskatīties, ielūkoties problēmā tiek likti šķēršļi.

Uz savu čeku apakšējās malas es redzu četras dažādu ciparu grupas, kopā trīsdesmit divas zīmes, no kurām divas ir līdzīgas hieroglifiem. Piecas no šīm trīsdesmit divām zīmēm man ir saprotamas: trīs – mans kontrolnumurs, divas – bankas nodaļa, bet ko izsaka pārējās divdesmit septiņas, starp kurām ir arī dažas nulles? Esmu pārliecināts: katrai no šīm zīmēm ir saprātīga nozīme, kā to tik skaisti saka – pārliecinošs skaidrojums. Tikai manās smadzenēs, manā apziņā šim skaidrojumam nav vietas, un tas, kas paliek, ir slepenās zinātnes, skaitļu mistika, ko es mazāk varu saskatīt un kuru poēzija un simbolika paliks man svešāka nekā Marsela Prusta «Zudušo laiku meklējot» vai «Vesobrunnas lūgsna». Šie trīsdesmit divi cipari prasa no manis uzticīgu paļāvību, ka viss ir pareizi, viss ir pilnīgi skaidrs un, ja es tikai mazliet papūlētos, kļūtu man saprotams, un tomēr man paliks pāri kāds nieks mistikas – vai arī baiļu, daudz vairāk baiļu, nekā manī varētu izsaukt kāda poēzijas forma. Gandrīz neviens ar valūtas politiku saistīts notikums nav saprotams tiem, par kuru naudu ir runa.

Trīspadsmit ciparu ir arī uz mana telefona rēķina, daži uz katras no manām tik un tik polisēm, turklāt vēl nodokļi, auto un telefona numurs – nemaz negribu papūlēties saskaitīt visus šos skaitļus, kurus man būtu jāpatur galvā vai vismaz kaut kur jāatzīmē, lai es varētu jebkurā laikā precīzi norādīt savu vietu sabiedrībā. Pareizināsim šos trīsdesmit divus ciparus un šifrus uz mana čeka ar seši vai arī dosim atlaidi un reizināsim ar četri, pievienosim vēl dzimšanas datus un pāris saīsinājumus par konfesijas un ģimenes stāvokli – vai tad mums beidzot būs Rietumzeme tās saprāta kopumā un integrācijā? Vai šis saprāts, kā mēs to uztveram un saprotam – un tas mums nevis tiek ieskaidrots, bet noskaidrojas pats no sevis –, varbūt ir tikai Rietumu arogance, kuru mēs ar koloniālisma vai misionārisma paņēmieniem vai arī ar abu sajaukumu esam kā paverdzināšanas instrumentu eksportējuši pa visu pasauli, un, ja samulsinātie apzinātos, ka šis atšķirības starp kristīgo, sociālistisko, komunistisko, kapitālistisko ir niecīgas, viņiem vietumis kļūtu saprotama šī saprāta poēzija, bet vai tad galu galā viņu poēzijas saprāts nav visuzvarošs? Kas tad bija indiāņu lielākais noziegums, kad viņi sadūrās ar eiropeisko saprātu, kas bija eksportēts uz Ameriku? Viņi pazina zelta, bet ne naudas vērtību! Un viņi cīnījās pret kaut ko, pret ko mēs šodien cīnāmies kā pret mūsu saprāta vispēdējo produktu, – pret viņu pasaules un apkārtējās pasaules izpostīšanu, pret viņu zemes totālu pakļaušanu profītam, kas viņiem bija svešāks nekā mums viņu dievi un gari. Un ko tad viņi tur būtu varējuši saskatīt kristīgu, kādu priecas vēsti šajā ārprātīgajā, liekulīgajā pašapmierinātībā, ar kuru svētdienās kalpoja Dievam un slavēja Pestītāju, bet pirmdienās atkal precīzi atvēra bankas, kur valdīja pārliecība par naudu, īpašumu un peļņu kā vienīgajām patiesi godājamām vērtībām. Par ūdens un vēja, bifeļa un zāles poēziju, kurā īstenojās viņu dzīve, viņi dzirdēja vienīgi izsmieklu; un nu mēs, Rietumu civilizētie, pašu totālā saprāta galaprodukts – patiesībā jau būtu jāsaka, ka neesam sevi taupījuši – sākam mazliet just, cik patiesa ir ūdens un vēja poēzija un kas īsti iemiesots tajā. Varbūt baznīcu traģēdija nemaz nebija un nav saprāta trūkumā – ja šo vārdu lieto apgaismības nozīmē –, bet gan izmisīgajā un izmisīgi sabrūkošajā mēģinājumā skriet pakaļ saprātam vai pārņemt to, kas nekad nebūtu savienojams ar kaut ko prātam tik neaptveramu kā iemiesoto Dievu? Priekšstati, paragrāfi, speciālistu vienprātība, numurēto priekšrakstu ciparu mežs un aizspriedumu ražošana, kurus mums iepakoja un uzlika uz vēsturiskās pieredzes konveijera, lai cilvēkus padarītu arvien svešākus. Jau Eiropas galējos Rietumos mūsu saprāts stāv pretī gluži citam saprātam, ko mēs vienkārši nosaucam par nesaprātīgu. Ziemeļīrijas drausmīgā problēma taču ir tā, ka tur jau kopš gadsimtiem divi saprāta veidi bezcerīgi sadūrušies un stāv viens otram pretī.

Cik daudz nelabvēlības un nicināšanas provinču mums atstājusi vēsture! Kontinenti tiek paslēpti zem mūsu saprāta uzvaras zīmes. Iedzīvotāju grupas viena otrai palika svešas, kaut arī tās runāja it kā vienā valodā. Kur Rietumu tipa laulības uzskatīja par kārtības priekšnosacījumu, tika noslēpts fakts, ka tā bija privilēģija – nesasniedzama, neiespējama, piemēram, laukstrādniekiem, kurus sauca par kalpiem un kalponēm, kam vienkārši nebija naudas, lai sev nopirktu pāris palagu, un, kaut arī viņi būtu sakrājuši vajadzīgo naudu vai arī nozaguši to, viņiem nebija gultas, kur šos palagus uzklāt. Tad nu viņus atstāja neleģitimētus – bērnus taču viņi radīja! Uz augšu un uz āru viss šķita līdz galam noskaidrots. Skaidras atbildes, skaidri jautājumi, skaidri priekšraksti. Katehisma māņi. Tikai nekādu brīnumu, un poēzija vienmēr tikai kā pārdabiska zīme, nekad – kā dabiska. Un tad brīnās, pat ilgojas pēc atgriešanās pie vecās kārtības; ja nicināmās un slēptās provinces uzrāda dumpja pazīmes, tad jau vienai partijai vai tās pretpartijai jāgūst no šī dumpja kāds materiāls vai politisks labums. Vēl neizpētīto kontinentu, ko sauc par dzimumu mīlu, bija jau mēģinājuši nokārtot ar priekšrakstiem, kas bija līdzīgi tiem, kurus piedāvā jaunam filatēlistam, iekārtojot pirmo albumu. Līdz pat sīkākai detaļai tika definētas atļautās un neatļautās maiguma izpausmes, un pēkšņi teologi un ideologi kopējā sašutumā konstatē, ka šajā kontinentā, kuru uzskatīja par izpētītu, izmērītu, atdzisušu un sakārtotu, daži vulkāni vēl nav apdzisuši – un vulkānus jau ar ugunsdzēsības piederumiem apdzēst nevar. Un ko tik visu nav uzkrāvuši Dievam, šai ļaunprātīgi izmantotajai un nožēlojamajai instancei, ko nav tai piedēvējuši: visas, it visas atlikušās problēmas; visi ceļa rādītāji uz sociālo, ekonomisko un seksuālo bezizejas postu norādīja uz Viņu, viss nožēlojamais, nicināmais tika piedēvēts Dievam, viss, kas palicis nenokārtots, un tomēr vienlaicīgi Viņš bija pasludināts par iemiesoto, nemaz nedomājot par to, ka cilvēkiem nevar uzspiest Dievu un Dievam – cilvēku, ja nu Viņam jābūt par iemiesoto. Un kas tad ko brīnīties, ja Viņš ir izdzīvojis tur, kur bija pasludināta bezdievība un pasaules un pašu sabiedrības posts uzvelts kādai tikpat dogmatiska katehisma neizpildīšanai un atvirzīts uz arvien tālāku un tālāku nākotni, kas pēkšņi izrādījusies par skumju tagadni? Un atkal mēs varam reaģēt uz to ar neciešamu aroganci, ar to, ka no šejienes uzdrošināmies denuncēt šo norisi par reakcionāru; un šī arogance ir tāda paša veida kā tā, kad šejienes oficiālie Dieva pārvaldītāji šo Dievu, kas Padomju Savienībā šķiet izdzīvojis, izsludina par savējo, neaizvācot prom atkritumu kaudzes, zem kurām viņš paslēpts, un Dieva parādīšanos pasludina par šejienes sabiedriskās sistēmas attaisnojumu. Vienmēr un vienmēr, lielīdamies ar savu pārliecību, vai nu kā kristīgie, vai kā ateisti mēs gribam pārtikt no vienas vai otras varmācīgi uzspiestas domu sistēmas. Šis mūsu neprāts, šī augstprātība vienmēr aprok abus: iemiesoto Dievu – tā dēvēto «par cilvēku tapušo Dievu» – un viņa vietā likto totālās cilvēcības vīziju nākotnē. Mums, kas tik viegli pazemojam, kaut kā trūkst: pazemības, kas nav aizstājama ar pakļaušanos, paklausību vai pat padevību. To mēs esam izdarījuši ar kolonizētajām tautām: viņu pazemību, šīs pazemības poēziju esam pārvērtuši par pazemojumu viņiem. Mēs vienmēr gribam pakļaut un iekarot – tas nav nekāds brīnums civilizācijā, kurā pirmā lasāmviela svešvalodā ilgu laiku bijusi Jūlija Cēzara «Bellum Gallicum» (Gallu karš) un pirmais vingrinājums pašapjūsmā – katehisma īsās un skaidrās atbildes uz jautājumiem: jebkurš katehisms bija nekļūdīgs, īsi un ātri visā pilnībā noskaidrotu problēmu ābece.

Esmu mazliet attālinājies no tiltu celšanas, maizīšu cepšanas un romānu rakstīšanas, ieskicējis starptelpas, ironijas, fiktīvas nozares, atlikumus, dievības, mistifikācijas un citu nozaru pretestības – man tās šķita ļaunākas, nepieciešamāk noskaidrojamas nekā mazsvarīgie, neskaidrie nostūri, kuros slēpjas nevis mūsu mantotais saprāts, bet gan poēzijas saprāts – varbūt kādā romānā, vai. Šie apmēram divi simti ciparu, vēl pāris šifru, kuri noteiktā secībā, grupa pēc grupas, jāpatur galvā vai vismaz uzrakstīti uz papīrīša savas eksistences pierādīšanai, nemaz īsti nezinot, ko tie nozīmē, neiemieso neko vairāk kā pāri abstraktu pretenziju un eksistences pierādījumu kādā birokrātijā, kura ne tikai uzdodas par saprātīgu, bet tāda arī ir. Esmu ne tikai atkarīgs no tās, bet arī instruēts tai akli ticēt. Vai tad es nedrīkstu gaidīt, ka poēzijas saprātam ne tikai uzticas, bet to arī nostiprina, lai nevis liktu to mierā, bet gan paņemtu kādu nieku no tā miera un pazemības lepnuma, kas vienmēr ir tikai pazemība uz leju un nekad nevar būt pazemība uz augšu. Tajā ir respekts, pieklājība un taisnīgums, vēlēšanās izziņai un tikt izzinātam. Es negribu šeit sludināt kādas jaunas misijas pakāpes un līdzekļus, bet ticu – poētiskās pazemības, pieklājības un taisnīguma izpratnē man jāsaka, ka saskatu iespēju salīdzināt, tuvināt svešo Kamī izpratnē, Kafkas tēlu atsvešinātību un iemiesoto Dievu, kas arī kļuvis svešs un – ja novēršamies no dažiem temperamenta izvirdumiem – ievērojami pieklājīgs un vārdisks. Kāpēc tad katoļu baznīca ilgi – es precīzi nezinu, cik ilgi, – bija liegusi tiešu pieeju par svētiem izsludināto tekstu vārdiskajām izpausmēm un slēpusi tos latīņu un grieķu valodās, kas saprotamas tikai izredzētajiem? Es domāju – lai atvairītu briesmas, kuras tā nojauta iemiesotā vārda poēzijā, un lai nosargātu savas varas saprātu no bīstamā poēzijas saprāta. Un ne jau gadījuma pēc reformācijas svarīgākās sekas ir valodu un to ķermeniskuma atklāšana. Un kura impērija tad ir iztikusi bez valodas imperiālisma, tas ir, savas valodas izplatīšanas un apspiesto valodas nomākšanas? Šajā un nekādā citā sakarībā saskatu šoreiz nevis imperiālistiskos, bet gan šķietami antiimperiālistiskos mēģinājumus denuncēt poēziju, valodas jutekliskumu, tās iemiesošanos un iztēles spēju – jo valoda un iztēles spēja ir vienotas – un ieviest liekulīgo alternatīvu «informācija vai poēzija» kā jaunu divide et impera (skaldi un valdi) izpausmes formu. Tā ir gluži jauna, gandrīz vai atkal internacionāla jaunsaprāta arogance – pieļaut iespēju, ka indiāņu poēzija varētu būt valdošais pretspēks, bet šķirām, kuras pašu zemē grib atbrīvoties, tādu liegt. Poēzija nav šķiras privilēģija un nekad nav tā bijusi. Atkal un atkal feodālo un buržuāzisko literatūru pārpaliekas ir atguvušas dzīvotspēju no tā, ko ar pārākuma apziņu dēvējušas par tautas valodu, moderni izsakoties, no žargona vai slenga. Šo norisi mierīgi var nosaukt par valodisku ekspluatāciju, bet tajā nekas nemainās, ja propagandē viltus alternatīvu – «informācija vai poēzija, t.i., literatūra». Šī nostalģijas cauraustā negatīvā attieksme, kas varētu izpausties tādos izteikumos kā «tautas valoda», «slengs», «žargons», vēl nedod tiesības izsviest mēslainē poēziju un kopā ar to arī visas mākslas formas un izteiksmes veidus. Tā ir īsta melnsvārcība: liegt iemiesojumu un juteklību citiem, izstrādājot jaunus katehismus, kuros ir runa par vienīgi pareizajiem un patiesi kļūdainajiem izteiksmes līdzekļiem.

Nevar atbrīvot kādu šķiru ar to, ka tai vispirms kaut ko liedz, un vienalga, vai šo manihejisma jauno skolu nosauktu par reliģisku vai antireliģisku, ar to tā pārņem kādu baznīcas valdīšanas metodi, kas varēja būt beigusies ar Husa sadedzināšanu un Lutera ekskomunikāciju. Mierīgi varētu strīdēties par skaistuma jēdzienu, attīstīt jaunas estētikas; tās nu būtu nokavējušās, bet tās nedrīkstētu sākties ar aizliegumiem un izslēgt pārstatīšanas iespēju, ko piedāvā literatūra: tā pārvieto gan uz Dienvidameriku vai Ziemeļameriku, gan uz Šveici, uz Indiju, uz Āfriku. Tā var pārcelt arī kādā citā šķirā, citā laikā un citā rasē. Tās mērķis pat pilsoniskajā formā nekad nav bijis radīt atsvešinātību, bet gan likvidēt to. Un pat šķiru, no kuras tā cēlusies, pa lielākajai daļai varētu uzskatīt par lieku; kā šīs šķiras produkts literatūra bieži vien bijusi slēpnis pretestībai pret to. Un internacionālai jāpaliek šai pretestībai, kura vienu – Aleksandru Solžeņicinu – saglabājusi ticīgu vai padarījusi par tādu, un otru – Arrabalu – padarījusi par saniknotu un niknu reliģijas un baznīcas pretinieku. Šī pretestība nav jāizprot kā vienkāršs mehānisms vai reflekss, kas rada kā dievticību, tā arī bezdievību, bet gan kā garīguma vēsturiskās sakarības iemiesošanās, kas rodas starp dažādām izgāztuvēm un atkritumu provincēm... un arī kā sakarības atzīšana bez arogances un pretenzijām uz nekļūdību. Politiskam ieslodzītajam vai arī tikai izolācijā turētam opozicionāram, piemēram, Padomju Savienībā, varētu likties nepareizs vai pat neprātīgs Rietumu pasaules protests pret Vjetnamas karu: viņu, savā cellē vai izolācijā esošo, psiholoģiski varētu saprast – un tomēr to viņam vajadzētu atzīt: vainu pret vienu nevar nolīdzināt ar vainu pret kādu citu; aizstāvot Vjetnamu, tiek aizstāvēts arī viņš. Es zinu – tas skan utopiski, un tomēr tas man šķiet vienīgais līdzeklis jaunai internacionalitātei, nevis neitralitātei. Neviens autors nevar pārņemt dotos vai ieteiktos dalījumus un slēdzienus, un man šķiet gandrīz vai pašnāvnieciski, ka mēs vēl aizvien diskutējam par literatūras dalījumu angažētā un neangažētā. Un, ja tā tiec esam viena, tad nebūt nav līdz galējībai jāuzstājas par otru, nē, ar šo neīsto alternatīvu mēs tieši pārņemam buržuāzisko dalījuma principu, kas mūs atsvešina. Tā nav tikai mūsu iespējamā spēka, bet arī mūsu iespējamā – riskēju to bez nosarkšanas teikt – iemiesotā skaistuma dalīšana, jo tas var tāpat atbrīvot kā pavēstītā doma – tā var atbrīvot gan pati par sevi, gan arī kā provokācija, ko tā spēj attēlot. Nedalītās literatūras spēks ir nevis virzienu neitralizēšana, bet gan pretestības internacionalizācija, un pie šīs pretestības pieder poēzija, iemiesošanās, juteklība, iztēles spēks un skaistums. Jaunā manihejiskā cīņa pret tēliem, kura mums grib atņemt visu mākslu, aplaupītu ne tikai mūs, bet arī tos, kuru labā tas pēc visdziļākās pārliecības, šķiet, būtu jādara.

Nekāds lāsts, nekāds rūgtums, pat ne informācija par kādas šķiras drausmīgo stāvokli nevar būt bez poēzijas, un, pat lai šo stāvokli nolādētu, par to būtu jātiek skaidrībā. Vajadzētu vēl un vēl pārlasīt Rozu Luksemburgu un paskatīties, kādus pieminekļus Ļeņins bija licis celt vispirms: pirmo grāfam Tolstojam, par kuru viņš teicis, ka, iekams šis grāfs sācis rakstīt, krievu literatūrā zemnieka neesot bijis; otro – «reakcionāram» Dostojevskim. Var jau likt pats sev – lai izvēlētos pārvērtības askētisko ceļu – atteikties no mākslas un literatūras. Bet to nevar likt citiem, iekams tiem nav darīts zināms vai izzināms, no kā viņiem jāatsakās. Šī atteikšanās drīkst būt tikai brīvprātīga, citādi tā kļūst par melnsvārču priekšrakstu – kā jauns katehisms – un atkal kāds vesels kontinents, kā mīlestības kontinents, tiek nolemts izsusēšanai. Ne jau vienkārši rotaļas dēļ un ne jau tādēļ, lai šokētu, māksla un literatūra nepārtraukti mainīja savas formas un eksperimentā atklāja jaunas. Arī šajās formās ir kaut kas iemiesots, un tās gandrīz nekad nav bijušas esošā vai jau agrāk atrastā apstiprināšana; un, ja tās izskauž, atliek doties pretim vienīgajai iespējai – viltum. Māksla vēl vienmēr ir laba paslēptuve – ne jau dinamītam, bet garīgai sprāgstvielai un sabiedriskam spridzeklim ar laika degli. Un tieši savā nicinātajā un dažreiz pat nievājošajā skaistumā un necaurredzamībā māksla ir vislabākā paslēptuve atkāpei, kas izraisa pēkšņu grūdienu vai pēkšņu atziņu.

Šeit man jāizdara nepieciešamais ierobežojums, iekams nonāku pie beigām. Manu mājienu un manu izteikumu neizbēgamais vājums ir tas, ka es tā saprāta tradīciju, kurā – cerēsim, ka ne pilnīgi sekmīgi – esmu audzināts, apšaubu ar šī paša saprāta līdzekļiem, un būtu vairāk kā netaisnīgi denuncēt šo saprātu visās tā dimensijās. Acīmredzot šim saprātam tomēr izdevies iedot līdzi šaubas par tā totālo pretenziju, par to, ko esmu nosaucis par tā aroganci, kā arī sniegt pieredzi un saglabāt atmiņas par to, ko es saucu par poēzijas saprātu un neuzskatu ne par priviliģētu, ne par pilsonisku instanci. Tā ir pavēstāma, un tieši tāpēc, ka savā vārdiskumā un iemiesojumā dažkārt pārsteidz: tā var aizkavēt vai izskaust svešumu vai atsvešināšanos. Un, ko esmu sacījis, protams, tikai mājiena veidā, par pazemību, par to man nav jāpateicas kādai reliģiozai audzināšanai vai atmiņai, kas vienmēr likusi domāt par pazemošanu, kad runāja par pazemību, bet gan Dostojevska lasīšanai agrākajos un vēlākajos gados. Un tieši tāpēc, ka internacionālo kustību uz bezšķiru literatūru vai – ne vairs šķiru nosacītu literatūru, kas atklāj veselas pazemotas, par cilvēces izgāztuvi pasludinātas provinces, uzskatu par vissvarīgāko literatūras pavērsienu, es brīdinu no poēzijas sagraušanas, no manihejisma neauglības, no cīņas pret tēliem, kas, manuprāt, ceļas no aklas censonības, kura pat neļauj ūdenim ieplūst vannā, kad jau gatava izliet to kopā ar visu bērnu. Man šķiet bezjēdzīgi denuncēt vai glorificēt jaunos vai vecos. Šķiet bezjēdzīgi sapņot par vecām kārtībām, kuras rekonstruējamas varbūt vēl tikai muzejos; bezjēdzīgi šķiet izvirzīt tādas alternatīvas kā «konservatīvi vai progresīvi». Jaunais nostalģijas vilnis pēc vecām mēbelēm, ģērbiem, izteiksmes formām un sajūtu skalām pierāda tikai to, ka jaunā pasaule kļūst mums arvien šaurāka. Ka saprāts, uz kuru bijām balstījušies un kuram bijām uzticējušies, nav padarījis pasauli saprotamāku, ka alternatīva «racionāls vai iracionāls» arī bijusi kļūdaina. Daudz kam man šeit vajadzēja apkārt un pāri iet, jo viena doma vienmēr ved pie otras un būtu aizvedusi pārāk tālu, ja gribētu pilnībā izmērīt katru no šiem kontinentiem. Man vajadzēja apiet humoru, kas taču arī nav kādas šķiras privilēģija un kas tomēr tiek ignorēts gan kā sava veida poēzijas izpausme, gan kā pretestības slēptuve.

No vācu valodas tulkojis Eduards Daugats
Grāmata, 1990 gada septembris