Bibliotēka
29.10.2003

Pārdomas par Gandiju

Komentē
0
Saglabā

Svētie vienmēr būtu jāatzīst par vainīgiem, kamēr nav pieradīts viņu nevainīgums, taču pārbaudījumi, kuri viņiem būtu jāuzliek, nav vienādi. Gandija gadījumā rodas vēlēšanās uzdot šādus jautājumus: līdz kādai pakāpei Gandiju virzīja iedomība — apzinoties sevi kā pazemīgu, kailu, vecu vīru, kurš sēž uz lūgšanu paklājiņa un satricina impērijas tikai ar savu garīgo spēku vien —, un līdz kādai pakāpei viņš kompromitēja pats savus principus, iesaistīdamies politiskā darbībā, kura pēc savas būtības nav šķirama no spaidiem un krāpšanas? Lai dotu noteiktu atbildi, būtu bezgala sīki jāizstudē Gandija dokumenti un raksti, jo visa viņa dzīve bija līdzīga svētceļojumam, kurā nozīmīga jebkura rīcība. Taču daļējā autobiogrāfija (The Story of my Experiments with Truth. By M. K. Ghandi. Public Affairs Press), kura noslēdzas 19. gadsimta 20. gados, ir iespaidīga liecība viņam par labu, vēl jo vairāk tāpēc, ka aptver to Gandija dzīves daļu, kuru viņš būtu dēvējis par neatdzimstošo, un atgādina mums, ka šī svētā — vai gandrīz svētā — dzīlēs mita ļoti gudrs, spējīgs cilvēks, kas, ja vien vēlētos, varētu sasniegt spožus panākumus kā jurists, pārvaldnieks vai pat biznesmenis.

Atceros, kā ap to laiku, kad autobiogrāfija pirmoreiz nāca klajā, lasīju tās sākuma nodaļas kāda indiešu laikraksta slikti iespiestajās lapās. Tās atstāja uz mani labu iespaidu, ko tolaik nevarēju teikt par Gandiju pašu. Priekšstati, kas asociējās ar viņu — pašaustas drānas, «dvēseles spēki» un veģetārisms — nelikās pievilcīgi, un viņa viduslaiku programma acīm redzami nebija dzīvotspējīga atpalikušā, bada nomocītā, pārapdzīvotā zemē. Tikpat skaidrs bija tas, ka briti viņu izmanto — vai vismaz domā, ka izmanto. Stingri ņemot, viņš kā nacionālists bija ienaidnieks, tomēr, tā kā ikvienā krīzes situācijā pūlējās vairīties no vardarbības — kas no britu viedokļa nozīmēja vairīties no jebkuras iedarbības rīcības vispār —, tad viņu varēja uzskatīt par «savējo». Privātās sarunās tas dažkārt tika ciniski atzīts. Līdzīga bija indiešu miljonāru nostāja. Gandijs viņus aicināja nožēlot grēkus, un viņi, dabiski, deva priekšroku Gandijam, nevis sociālistiem un komunistiem, kuri, ja vien rastos izdevība, no visas tiesas atņemtu viņiem naudu. Jāšaubās, vai uz šādiem apsvērumiem, galu galā, var paļauties; kā saka pats Gandijs, «beigās krāpnieki apkrāpj vienīgi paši sevi»; taču, lai nu kā, ar viņu gandrīz vienmēr apgājās maigi, pa daļai tāpēc, ka juta — viņš ir noderīgs. Britu konservatīvie patiesi niknojās uz viņu tikai tad, kad viņš — kā 1942. gadā — savu pretošanos bez vardarbības vērsa pret citu iekarotāju.

Bet pat tolaik es redzēju, ka britu ierēdņi, kas runā par Gandiju reizē uzjautrināti un noraidoši, tomēr dziļi ciena un apbrīno viņu — kā nu mācēdami. Neviens nekad neieminējās, ka viņš būtu uzpirkts vai vulgāri godkārīgs, vai, ka jel kādu viņa soli būtu noteikušas bailes vai ļaunprātība. Šķiet, vērtējot tādu cilvēku kā Gandijs, mēs instinktīvi vadāmies pēc augstām normām, un daži no viņa tikumiem ir paslīdējuši garām gandrīz nepamanīti. Piemēram, pat no autobiogrāfijas vien redzams, ka viņam piemitusi izcila dabiska drosme, — vēl skaidrāk to vēlāk parādīja veids, kādā viņš gāja bojā, jo sabiedriskam darbiniekam, kurš savu dzīvību uzskata par cik necik vērtīgu, gan būtu bijusi vajadzīga pienācīgāka apsardze. Turklāt šķiet, ka Gandijs ir bijis pilnīgi brīvs no tā maniakālā aizdomīguma, par kuru E. M. Forsters savā «Ceļā uz Indiju» (A Passage to India) pamatoti runā kā par netikumu, kas apsēdis indiešus tāpat kā liekulība britus. Kaut arī Gandijs, bez šaubām, bija gana asredzīgs, lai atklātu melus, tomēr, kur vien iespējams, šķiet, ticēja, ka pārējie cilvēki rīkojas taisnīgi un ka tiem piemīt labāka daba, pateicoties kurai iespējams atrast tiem pieeju. Lai gan Gandijs bija cēlies no nabadzīgas vidusšķiras ģimenes, uzsāka dzīvi diezgan nelabvēlīgos apstākļos, turklāt nebija apveltīts ar necik iespaidīgu ārieni, viņu tomēr nemocīja nedz skaudība, nedz mazvērtības izjūta. Likās, viņu krietni izbrīnīja rasu problēmas, kad viņš pirmoreiz sastapās ar to vissarežģītākajām izpausmēm Dienvidāfrikā. Pat, cīnīdamies karā, kas patiesībā bija rasu karš, viņš nedomāja par cilvēkiem rasu un statusa terminos. Provinces gubernators, kokvilnas plantators miljonārs, badā mirstošs dravīdu kūlijs, britu kareivis — visi bija vienlīdz cilvēciskas būtnes, kurām varēja atrast pieeju gandrīz pilnīgi vienādā veidā. Vērā ņemams ir tas, ka pat visnelabvēlīgākos apstākļos, piemēram, Dienvidāfrikā, kur Gandijs, uzstādamies kā indiešu sabiedrības aizstāvis, izraisīja pret sevi antipātijas, viņam netrūka draugu Eiropā.

Autobiogrāfija, sarakstīta īsās nodaļās publicēšanai avīzē turpinājumos, nav literārs meistardarbs, toties atstāj jo dziļāku iespaidu materiāla vienkāršības dēļ. Šeit jāatgādina, ka savu dzīves ceļu Gandijs uzsāka ar normāliem jauna indiešu studenta centieniem, bet ekstrēmista uzskatus ieguva pakāpeniski un dažkārt pat neviļus. Interesanti uzzināt, ka ir bijuši laiki, kad viņš valkājis cilindru, apmeklējis deju kursus, mācījies franču un latīņu valodu, kāpis Eifeļa tornī un pat mēģinājis apgūt vijoļspēli — tas viss tika darīts tādēļ, lai pēc iespējas dziļi uzņemtu sevī eiropiešu kultūru. Viņš nebija no tiem svētajiem, kuri jau kopš bērnības izceļas ar neparastu dievbijību, nedz arī no tādiem, kas atsakās no pasaules pēc satriecošas uzdzīves. Gandijs atzīstas it visos jaunības nodarījumos, lai gan patiesībā nav jau daudz, ko atzīt. Grāmatas titullapā ir fotogrāfija, kurā redzamas lietas, kas Gandijam piederējušas dzīves nogalē. Visu kopā varētu nopirkt par piecām mārciņām, un Gandija grēki — vismaz miesīgie —, salikti vienā kaudzītē, izskatītos gluži tāpat. Dažas cigaretes, daži kumosi gaļas, dažas monētas, kas bērnībā nočieptas kalponei, divi bordeļa apmeklējumi (abas reizes viņš ticis sveikā, «neko neizdarījis»), viena bezmaz vai notikusi noziegšanās ar viņa dzīvokļa saimnieci Plimutā, viens dusmu izvirdums — tas tad arī tikpat kā viss. Gandrīz no pašas bērnības viņam piemita dziļa nopietnība, — drīzāk ētiska nekā reliģiska nostāja, taču līdz pat gadiem trīsdesmit nebija sevišķi noteiktas virziena izjūtas. Tajā, ko varētu nosaukt par sabiedrisko dzīvi, viņš pirmoreiz iegāja, pateicoties veģetārismam. Aiz Gandija mazāk parastajām īpašībām nepārtraukti jaušams solīdais vidusšķiras biznesmenis, kādi bijuši viņa senči. Jūtams, ka pat pēc atteikšanās no personiskās godkāres viņš joprojām ir palicis attapīgs, enerģisks jurists, lietišķs politisks organizators, kurš rūpīgi ierobežo izdevumus, spējīgs komiteju vadītājs un nenogurdināms ziedojumu vācējs. Viņa raksturs bija apbrīnojami pretrunīgs, taču tajā nebija tikpat kā nevienas īpašības, kuru varētu nosaukt par sliktu, un, manuprāt, pat Gandija niknākie ienaidnieki atzītu, ka viņš bijis interesants un neparasts cilvēks, kurš darījis pasauli bagātāku jau ar to vien, ka dzīvojis. Vai viņu bija iespējams arī iemīlēt un vai viņa mācības var noderēt cilvēkiem, kas nepieņem reliģiskos uzskatus, uz kuriem šīs mācības balstītas, — par to es nekad neesmu bijis pilnīgi pārliecināts.

Pēdējos gados par Gandiju ierasts runāt tā, it kā viņš ne vien būtu simpatizējis Rietumu kreisajai kustībai, bet pat nebūtu šķirams no tās. Anarhisti un pacifisti jo sevišķi apgalvo, ka Gandijs piederot viņiem, reizē uzsvērdami vienīgi to, ka viņš noraidījis centrālismu un vardarbību no valsts puses, un ignorēdami viņa doktrīnu «viņsaulīgo», antihumānistisko tendenci. Tomēr, pēc manām domām, vajadzētu saprast, ka Gandija mācības nevar pieskaņot pārliecībai, ka cilvēks ir visu lietu mērs un ka mūsu uzdevums ir panākt, lai būtu vērts aizvadīt mūžu uz šīs zemes, uz vienīgās zemes, kas mums dota. Jēga šim mācībām ir tikai kopā ar pieņēmumu, ka Dievs eksistē un ka priekšmetiskā pasaule ir ilūzija, no kuras jāatbrīvojas. Ir vērts apsvērt pašdisciplīnas veidus, kurus Gandijs uzskatīja par savu pienākumu un kuri — kaut arī viņš, iespējams, neuzstāja, lai ikviens no viņa sekotājiem ievērotu katru sīkumu —, viņaprāt, bija obligāti, ja kāds apņēmies kalpot Dievam vai cilvēcei. Vispirmām kārtām, nedrīkst ēst gaļu un, ja iespējams, vispār itin neko, kas nācis no dzīvnieku valsts. (Gandijam pašam veselības stāvokļa dēļ nācās ielaisties kompromisā un dzert pienu, taču to viņš, liekas, izjuta kā principu pārkāpšanu.) Nedrīkst lietot alkoholu vai tabaku, nekādas garšvielas pat ne no augiem, jo jāēd nevis ēšanas dēļ, bet gan vienīgi tālab, lai saglabātu spēkus. Otrkārt, ja iespējams, jāizvairās no dzimumsakariem. Ja nu tiem jānotiek, tad tikai un vienīgi ar mērķi radīt bērnus, turklāt pēc iespējas reti. Gandijs pats ap gadiem trīsdesmit pieciem deva brahmačarjas zvērestu, kas nozīmē ne vien pilnīgu šķīstību, bet arī dzimumtieksmes iznīcināšanu. Tāds stāvoklis, jādomā, grūti sasniedzams bez īpašas diētas un biežas gavēšanas. Piena dzeršana ir bīstama arī tāpēc, ka veicina dzimumtieksmes rašanos. Un, visbeidzot, galvenais — tikumības meklētājam nedrīkst būt tuvu draugu un itin nekādas vienīgās mīlestības.

Tuva draudzība, saka Gandijs, ir bīstama, jo «draugi ietekmē viens otru», un uzticība draugam var novest pie pārkāpumiem. Tā, bez šaubām, ir taisnība. Vēl vairāk — ja kāds grib mīlēt Dievu vai cilvēci kā vienu veselumu, viņš nekādi nedrīkst dot priekšroku atsevišķam cilvēkam. Arī tā ir taisnība, turklāt iezīmē punktu, kurā humānistiskā un reliģiskā nostāja kļūst nesavienojamas. Parastam cilvēkam mīlestība ir tukša skaņa, ja tā nenozīmē — mīlēt dažus cilvēkus vairāk par citiem. Autobiogrāfija īsti neatklāj, vai Gandijs pret sievu un bērniem izturējies nevērīgi, toties lasītājs uzzina vismaz to, ka trīs reizes Gandijs drīzāk būtu ļāvis bērnam vai sievai nomirt nekā ļautu viņiem ēst dzīvnieku valsts produktus, ko ieteicis ārsts. Tiesa, nāves briesmas pastāvēja, tomēr neviens nenomira, turklāt Gandijs — jādomā, juzdams spēcīgu morālu tieksmi rīkoties gluži pretēji, — vienmēr deva pacientam iespēju palikt dzīvam par grēka cenu; taču, ja noteicošais vārds piederētu viņam vien, viņš aizliegtu ēst gaļu, lai cik liels būtu risks. Viņš saka — ir jābūt kādai robežai, cik tālu mēs drīkstam iet, lai saglabātu savu dzīvību, un šī robeža atrodas krietni šaipus cāļa buljonam. Var jau būt, ka šāda nostāja ir cildena, tomēr tā ir nehumāna — tai nozīmē, kādu šim vārdam, pēc manām domām, piešķir cilvēku vairums. Cilvēciskā būtība ir: nemeklēt absolūtu pilnību, reizēm būt ar mieru sagrēkot lojalitātes labad, neieslīgt askētismā tiktāl, ka tas padara neiespējamas draudzīgas attiecības, sagatavoties tam, ka dzīve tevi pēdīgi pieveiks un salauzīs, — neizbēgamajai maksai par to, ka savu mīlestību būsi veltījis kādam citam cilvēkam. Bez šaubām, no tādām lietām kā alkohols, tabaka un tā tālāk svētajam ir jāvairās, taču svētā statuss ir lieta, no kuras jāvairās cilvēciskām būtnēm. Šāds apgalvojums ir viegli atspēkojams, tomēr pie atspēkošanas vajadzētu ķerties ar apdomu. Šai jogisma apsēstajā laikmetā gaužām labprāt tiek pausts ne vien uzskats, ka «atsacīšanās» ir labāka par pilnīgu šīszemes dzīves pieņemšanu, bet arī tas, ka vienkāršais cilvēks noraida šo «atsacīšanos» vienīgi tāpēc, ka tā prasa pārāk daudz pūļu; citiem vārdiem sakot — vidusmēra cilvēks ir neizdevies svētais. Jāšaubās, vai tas tiesa. Daudzi cilvēki nudien nevēlas būt svētie, un visai iespējams, ka tie, kuri sasniedz svētumu vai tiecas pēc tā, nekad nav jutuši īpašu vilinājumu būt cilvēki. Ja mēs šai sakarā spētu aizrakties līdz psiholoģiskajām saknēm, tad, manuprāt, ieraudzītu, ka galvenais «atsacīšanās» motīvs ir vēlēšanās paglābties no sāpēm, ko sagādā dzīve, un pirmām kārtām no mīlestības, kura, seksuāla vai ne, ir smags darbs. Taču šeit nav nekādas nepieciešamības strīdēties par to, kas «augstāks», — «viņsaulīgais» vai cilvēciskais ideāls. Galvenais ir tas, ka abi nav savienojami. Ir jāizvēlas starp Dievu un Cilvēku, un visi «radikāļi», un «progresīvie», no vismaigākā liberāļa līdz visekstrēmākajam anarhistam, būtībā ir izvēlējušies Cilvēku.

Tomēr Gandija pacifismu zināmā mērā var nodalīt no pārējām viņa mācībām. Tā motīvs bija reliģisks, taču viņš apgalvoja arī, ka tas nozīmējot noteiktu tehniku, metodi un dodot iespēju sasniegt iecerētos politiskos mērķus. Gandijs ar savu nostāju atšķīrās no lietā vairuma Rietumu pacifistu. Satjagrāha, pirmoreiz izpaudusies Dienvidāfrikā, bija kaut kas līdzīgs karam bez vardarbības, veids, kā sakaut ienaidnieku, neievainojot to, neizjūtot un neizsaucot naidu. Tā radīja tādas parādības kā civilu nepaklausību, streikus, gulšanos uz dzelzceļa sliedēm, pacietīgu policijas uzbrukumu panešanu bez bēgšanas un pretošanās un tamlīdzīgi. Gandijs iebilda pret to, ka Satjagrāhu tulko kā «pasīvu pretošanos»; gudžarati valodā šis vārds, šķiet, nozīmē — «noturība ticībā». Agrā jaunībā, Būru karā, Gandijs dienēja britu pusē par sanitāru un 1914. –1918. gada karā bija gatavs darīt to pašu. Pat ar zvērestu atteicies no vardarbības, viņš palika pietiekami godīgs, lai saprastu, ka parasti karā ir nepieciešams nostāties vienā vai otrā pusē. Tā kā visa viņa politiskā dzīve centrējās ap cīņu par nacionālo neatkarību, viņš neizvēlējās un patiesībā nemaz nevarēja izvēlēties neauglīgo un negodīgo nostāju — izlikšanos, ka jebkurā karā abas puses ir gluži vienādas un nav nekādas starpības, kura uzvar. Tāpat, pretēji vairumam Rietumu pacifistu, viņš nemēdza vairīties no kutelīgiem jautājumiem. Runājot par pēdējo karu, ikviena pacifista pienākums bija atbildēt uz jautājumu: «Ko jūs teiksiet par ebrejiem? Vai esat gatavi noskatīties, kā viņus iznicina? Ja nē, tad kā jūs domājat viņus glābt, neiesaistoties karā?» Jāteic, ka uz šo jautājumu es neesmu saņēmis godīgu atbildi ne no viena Rietumu pacifista, toties esmu dzirdējis bez sava gala izvairīgu atrunāšanos, kas parasti sākas ar «jau atkal!». Bet tā nu ir gadījies, ka visai līdzīgs jautājums 1938. gadā tika uzdots Gandijam, un viņa atbilde ir fiksēta Luisa Fišera grāmata «Gandijs un Staļins». Citējot misteru Fišeru: Gandijs uzskatījis, ka Vācijas ebrejiem vajadzētu doties kolektīvā pašnāvībā, kas «pasaulei un Vācijas tautai būtu atvērusi acis un likusi ieraudzīt Hitlera varasdarbus». Pēc kara viņš taisnojās: ebreji, visviens, tikuši nogalināti un tikpat labi būtu varējuši aiziet nāvē, kurai būtu kāda nozīme. Rodas iespaids, ka šāda nostāja ir pārsteigusi pat tik kvēlu Gandija cienītāju kā misters Fišers, — bet Gandijs gluži vienkārši bija godīgs. Ja cilvēks nav gatavs atņemt dzīvību, tad viņam bieži vien jāsagatavojas tam, ka dzīvības ies bojā kādā citā veidā. 1942. gadā, mudinādams bez vardarbības pretoties japāņu iebrukumam, Gandijs bija ar mieru atzīt, ka tas maksātu miljoniem dzīvību.

Tai pašā laikā ir pamats domāt, ka Gandijs, kurš taču dzimis 1869. gadā, neizprata totalitārisma būtību un visu vērtēja, balstoties uz paša cīņu pret britu valdību. Galvenais šeit nav tik daudz tas, ka briti pret viņu izturējās iecietīgi, bet gan tas, ka viņš allaž spēja vadīt sabiedrisko domu. Kā redzams no iepriekš citētās frāzes, viņš ticēja, ka pasaulei var «atvērt acis», taču tas īstenojams vienīgi tad, ja pasaulei dota iespēja dzirdēt par to, kas īsti notiek. Grūti iedomāties, kā Gandija metodes varētu lietot valstī, kur režīma pretinieki pazūd nakts vidū un par viņiem neviens vairs nedzird. Bez brīvas preses un pulcēšanās tiesībām zūd iespēja ne vien atsaukties uz citādi domājošo uzskatiem, bet arī radīt masu kustību vai pat pavēstīt pretiniekiem par saviem nolūkiem. Vai Krievijā šobrīd ir kāds Gandijs? Un, ja ir, tad ko viņš paveicis? Tautas masas Krievijā varētu ķerties vienīgi pie civilās nepaklausības, ja šī ideja ienāktu prātā visiem vienlaikus, taču pat tad, spriežot pēc laikiem, kad Ukrainā izcēlās bads, nekas nemainītos. Ja arī pieļaujam, ka pretošanās bez vardarbības varētu būt iedarbīga pret valdību pašu valstī vai pret okupantu varu, — tomēr nav skaidrs, kā to veikt starptautiskā mērogā. Šķiet, Gandija dažādie pretrunīgie izteikumi par pēdējo karu rāda, ka viņš jutis, cik šis jautājums sarežģīts. Iesaistoties ārpolitikā, pacifisms vai nu beidz būt pacifisks, vai arī pārvēršas par samierināšanos. Vēl jo vairāk, nopietni jāapšauba Gandija pieņēmums, kurš viņam tik labi noderēja saskarsmē ar atsevišķiem indivīdiem, — ka visiem cilvēkiem iespējams atrast pieeju un ka viņi aizvien reaģēs uz augstsirdīgu rīcību. Var izrādīties, ka tā tas nebūt nav — piemēram, saskarsmē ar vājprātīgajiem. Un te nu rodas jautājums: kurš tad ir normāls? Vai Hitlers bija normāls? Un vai nav iespējams, ka vesela kultūra ir nenormāla — pēc citas kultūras mērauklām? Un — ciktāl iespējams vērtēt veselu tautu jūtas — vai starp augstsirdīgu rīcību un draudzīgu reakciju pastāv kāds acīmredzams sakars? Vai pateicība tiešām ir vērā ņemams faktors starptautiskajā politikā?

Šie un līdzīgi jautājumi ir jāapspriež, turklāt nekavējoties — nedaudzajos gados, kas mums atlikuši, pirms kāds nospiedīs pogu un sāks lidot raķetes. Jāšaubās, vai civilizācija spēs izturēt vēl vienu pasaules karu, un būtu vismaz domājams, ka izeja meklējama vardarbības noliegumā. Gandijam pietiktu spēka godīgi apsvērt tādus jautājumus, kādus šeit esmu izteicis; un iespējams, ka lielāko daļu šo jautājumu viņš tiešām ir iztirzājis kādā no saviem neskaitāmajiem avīžrakstiem. Jūtams, ka daudz ko viņš neizprata, taču nebija nekā tāda, par ko viņš baidītos runāt vai domāt. Nekad neesmu spējis lolot īpašas simpātijas pret Gandiju, tomēr man nav pārliecības, ka viņš kā politisks domātājs būtu pieļāvis būtiskas kļūdas, un neuzskatu arī, ka viņa dzīve būtu neizdevusies. Savādi, ka pēc Gandija noslepkavošanas daudzi no viņa kvēlākajiem cienītājiem noskumuši izsaucās — viņš esot nodzīvojis tieši tik ilgi, lai ieraudzītu savu mūža darbu drupās, jo Indija bija ierauta pilsoņu karā, kurš jau iepriekš bija paredzams kā viens no varas nomaiņas blakusrezultātiem. Taču Gandijs nebūt neveltīja savu dzīvi tikai tam, lai izlīdzinātu nesaskaņas starp hinduistiem un musulmaņiem. Galu galā tika sasniegts viņa galvenais politiskais mērķis — britu kundzības izbeigšana mierīgā ceļā. Kā jau parasti, arī šeit pastāv pretrunīgi fakti. Tomēr briti atstāja Indiju bez cīņas, — notikums, kuru gadu pirms tam tiešām nebūtu spējis paredzēt tikpat kā neviens novērotājs. Tiesa, to veica leiboristu valdība, kurpretī konservatīvā valdība, jo īpaši Čērčila vadībā, protams, būtu rīkojusies citādi. Taču, ja ap 1945. gadu Britānijā plašas masas pārstāvēja uzskatus, kas simpatizēja Indijas neatkarībai, — ciktāl tas bija Gandija personiskās ietekmes nopelns? Un, ja notiks tā, ka Indija un Britānija pēdīgi nomierināsies un nodibinās pieklājīgas un draudzīgas attiecības, — vai tas daļēji neizdosies tāpēc, ka Gandijs, neatlaidīgi un bez naida turpinādams savu cīņu, būs attīrījis politisko atmosfēru? Tas, ka prātā nāk šādi jautājumi, rāda viņa dižumu. Pret Gandiju var just kaut ko līdzīgu pretīgumam no estētiskā viedokļa — kādu izjūtu es —, var noraidīt apgalvojumus, ka viņš bijis svētais (starp citu, viņš pats to nav apgalvojis nekad), var noliegt arī svētā statusu kā ideālu un tādējādi uztvert Gandija pamatmērķus kā antihumānus un reakcionārus; taču, ja vērtējam viņu vienkārši kā politiķi un salīdzinām ar pārējiem mūslaiku vadošajiem politiskajiem darbiniekiem, tad jābrīnās, cik tīras pēdas viņam izdevies atstāt aiz sevis!

 

 

No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.

Pārpublicēts no žurnāla AVOTS

Džordžs Orvels

Džordžs Orvels, īstajā vārdā: Eriks Arturs Blērs - Angļu rakstnieks, esejists un kritiķis; ievērojamākie darbi: politiski satīriskie romāni – antisovietiskā pasaka “Dzīvnieku ferma” (1945) un “1984” (...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!