Pārcilvēks un psihoanalīze jeb kāpēc Nīče raudāja?

Rakstīt par komerciāli veiksmīgām un daudzās valodās tulkotām grāmatām ir neērts uzdevums, jo recenzentam gribot negribot nākas vai nu pievienoties daudzbalsīgajam slavas dziesmu korim, vai arī uzņemties risku un norādīt uz trūkumiem, kas neļauj darbu uzskatīt par māksliniecisku veiksmi. Recenzējot Ērvina D. Jaloma darbu „Kāpēc Nīče raudāja?”, es esmu nolēmis riskēt.


Par autoru un koncepciju

Ērvins D. Jaloms (Irvin D. Yalom, dz. 1931.) ir ievērojams amerikāņu psihoterapeits, kurš guvis profesionālu atzinību gan kā ārsts, gan arī kā teorētiķis, un ir sarakstījis tādas ietekmīgas grāmatas kā „Grupu psihoterapijas teorija un prakse” (1970) un „Eksistenciālā psihoterapija” (1980). Pēc paša atzinuma literārajiem izteiksmes līdzekļiem viņš ir pievērsies tādēļ, ka vēlējies pasniegt dažas eksistenciālās psihoterapijas metodes nianses. Tā esot tapis krājums „Mīlestības slepkava un citi psihoterapijas stāsti” (1989) un divi romāni – „Kāpēc Nīče raudāja?” (1992) un „Guļot uz dīvāna” (1996). Savā mājas lapā ievietotajā autobiogrāfijā Jaloms skaidro, ka viņš vēlējies radīt „pedagoģiskus darbus – izglītojošu stāstu krājumu un jaunu žanru – izglītojošo romānu”. Šis apgalvojums gan nav īsti korekts: izglītojošā romāna žanrs nekādi nav uzskatāms par jaunizgudrojumu, jo ir pazīstams jau vairākus gadsimtus un savas popularitātes augstāko vilni piedzīvoja 18. – 19. gadsimtā.
Vēl viens plauktiņš, kurā romāns varētu tikt ierindots, ir vēsturiskas spekulācijas žanrs. Pēcvārdā autors pauž savu viedokli par šo jautājumu: „Fikcija (sic! – tiešs pārcēlums no angļu valodas, kas nedara godu tulkotājai) ir vēsture, kas varēja notikt. Lieliski! Tieši tādu darbu es vēlējos radīt. Mans romāns „Kāpēc Nīče raudāja?” ir šāda nepiepildījusies varbūtība. Ņemot vērā psihoterapijas visai neticamo vēsturi, visi šai grāmatā aprakstītie notikumi patiesi būtu varējuši īstenoties dzīvē, ja vien vēstures ass būtu tikai mazdrusciņ pagriezusies.” (383. Lpp.) Cik daudz tad tai būtu jāpagriežas, proti, cik liels ir šādu spekulāciju pamats? Autora piezīmē, kas arī publicēta romāna beigās, Jaloms atzīst, ka realitātē Nīče un Breiers nekad nav satikušies, un, tātad, nav arī kopā izgudrojuši psihoterapiju, „tomēr stāsta galveno varoņu dzīves vispārējā situācija balstās uz patiesiem faktiem un šī romāna galvenie komponenti – Breiera garīgās ciešanas, Nīčes izmisums, Anna O., Lū Salome, Freida attiecības ar Breieru, psihoterapijas pukstošais embrijs – tie visi 1882. gadā vēsturiski atrodas savā vietā.” (389. lpp.)

Vēl viens labs arguments par labu šai spekulācijai būtu atsauce uz pašu Freidu, kurš nekad nav slēpis savu godbijīgo attieksmi pret Nīčes darbiem. Reflektējot par psihoanalīzes pirmsākumiem, Freids raksta, ka „Nīče [līdzās Šopenhaueram] ir vēl viens filosofs, kura minējumi un intuitīvās nojautas bieži vien vispārsteidzošākajā kārtā saskan ar psihoanalīzes veiktajiem atklājumiem, un tieši šī iemesla dēļ es no viņa ilgu laiku izvairījos; mani uztrauca ne tik daudz pirmatklājēja tiesības, cik nepieciešamība pasargāt savas domas no viņa ietekmes.”[1] Citviet viņš atkārtoti uzsver šo apstākli: „Vēlākajos gados es liedzu sev to prieku lasīt Nīčes darbus apzinātā nolūkā izvairīties no nepieciešamības cīnīties ar iespaidu, ko uz psihoanalīzi varētu atstāt kāda no viņa idejām.”[2] Šie izteikumi ievērojami stiprinātu Jaloma konceptuālās pozīcijas, taču dīvainā kārtā viņš tos pat nepiemin.

Deviņpadsmitā gadsimta Vīnē mitinājās liels skaits izcilu vēsturisku personu, kuru savstarpējās attiecības un to risinājums psihoanalīzei raksturīgajā dvēseles dziļāko noslēpumu un seksuālā simbolisma kontekstā ir kairinājis ne viena vien rakstnieka un kinorežisora fantāziju, pakāpeniski radot mūsdienu kultūrā izplatīto, stipri mitoloģizēto priekšstatu par psihoanalīzi kā „intelektuālu šamanismu”. Liela daļa vainas par šo mitoloģizāciju ir jāuzņemas arī pašiem nozares pārstāvjiem, tādiem kā Žaks Lakāns, kurš atklāti atzīst, ka „... analītiķis skaidri apzinās, ka viņš nezina, ko tieši viņš dara psihoanalīzes procesā. Daļa no viņa rīcības paliek apslēpta pat viņam pašam.”[3] Tāpat psihoanalīzes aizstāvji nav spējuši atspēkot filosofa Karla Popera argumentus par to, ka šī teorija ir pseidozinātniska, jo tās pamattēzes neiztur falsificējamības pārbaudi. No otras puses, Freida teorija atbilst „labākā iespējamā skaidrojuma”  kritērijam, proti, ja tiek pieņemts, ka tā ir patiesa, tad kļūst saprotami tie psihes iekšējās dinamikas aspekti, kurus citas teorijas nespēj paskaidrot. Un neaizmirsīsim, ka savu pašreizējo statusu gan medicīnā, gan arī akadēmiskajā vidē psihoanalīze ir iekarojusi, pateicoties tam, ka tā ir izrādījusies efektīva terapijas metode. 

Jaloma romāns pieder pie tās literāro darbu grupas, kas drīzāk cenšas demistificēt psihoanalīzi, parādīt to kā zinātnisku metodi. Labākais no šādiem darbiem neapšaubāmi ir Žana Pola Sartra kinoscenārijs „Freids” (1959), kas ekranizēts 1962. gadā (tiesa, scenārijs ir krietni pārstrādāts, tāpēc Sartrs atteicās no sava vārda pieminēšanas titros). Arī Sartrs balstās uz vēsturiskiem faktiem un arhīvu materiāliem, taču konceptuāli viņa scenārijs atšķiras no Jaloma romāna, jo ticis iecerēts kā psihoanalīzes izgudrotāja biogrāfiska studija, nevis fantāzija par nepiepildījušos varbūtību. Nesakrīt arī darbības hronoloģija – Sartra scenārijā aprakstītie notikumi norisinās mazliet vēlāk, nekā romāna notikumi, proti, 1885. gadā, kad Freids jau ir daudz nobriedušāks gan kā cilvēks, gan kā zinātnieks. Scenārijā darbā Breijeram ir atvēlēta otrā plāna loma, turpretī Jaloma darbā otrajā plānā tiek atstāts pats Freids. Taču, ja pieņemam, ka šīs atšķirības nav tik būtiskas, lai neļautu salīdzināt abu autoru versijas par psihoanalīzes dzimšanu, tad jāsaka, ka šis salīdzinājums nenāk Jaloma darbam par labu. Taču – par visu pēc kārtas.


Par saturu

Romāns vēsta par to, kas notiktu, ja, pateicoties izcilās maitas Luīzes Salomes pūlēm, izcilais filosofs Fridrihs Nīče kļūtu par izcilā ārsta Jozefa Breiera un viņa izcilā domubiedra Zigmunda Freida pacientu. Lū Salome ir jauna, skaista, neatkarīga un valdonīga krievu izcelsmes sieviete, kura vēlāk kļuva par tuvu Freida draudzeni un psihoanalītiķi, kā arī bija daudzu ievērojamu tā laika vīriešu mīļākā; slavenākais no tiem ir Rainers Marija Rilke. Jozefs Breiers ir pazīstams ebreju izcelsmes ārsts, kurš dzīvē ir sasniedzis visu, taču jūtas nelaimīgs, jo pārdzīvo dziļu laulības krīzi. Viņš ir seksuāli un emocionāli apsēsts ar kādu savu pacienti, Annu O. (īstajā vārdā Berta Papenheima), kuras ārstēšanā viņš ir izmēģinājis jaunu metodi, proti, skursteņslaucīšanu jeb talking cure – „ārstēšanu ar runāšanu”, kuras pamatā ir brīvs asociāciju plūdums. Viņam izdevās izārstēt Bertas histēriskos simptomus, atklājot to patiesos cēloņus, taču terapija beidzās ar skandālu, kuru sarīkoja Breiera sieva Matilde pēc tam, kad Berta pārdzīvoja iedomātas dzemdības, kuru laikā viņa apgalvoja, ka neesošā bērna tēvs ir Breiers. Berta pameta Vīni, taču nepameta Breiera fantāzijas, kas lika viņam arvien biežāk domāt vai nu par aiziešanu no sievas, vai arī pašnāvību. Viņa vienīgais draugs ir Zigmunds Freids, divdesmit sešus gadus jauns, ambiciozs, ideālistisks un ļoti spējīgs ebreju izcelsmes ārsts, ar kuru Breieram ir tēvišķi koleģiālas attiecības. Freids ir biežs viesis Breieru ģimenes pusdienās, kuras viņš apmeklē ne tikai tāpēc, ka viņam ir tuvas attiecības ar abiem laulātajiem, bet arī tāpēc, ka viņš dzīvo pastāvīgā naudas trūkumā (kas romānā parādās visai komiski – Breiers ievēro to, cik lētus cigārus Freids smēķē un cik kāri viņš pieņem Breiera pēc pusdienām piedāvāto labo cigāru).  Visbeidzot, Fridrihs Nīče ir tolaik vēl mazpazīstams filosofs, kurš ir sarakstījis tādus darbus kā „Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara” (1872), „Cilvēciski, pārāk cilvēciski” (1878) un „Jautrā zinātne” (1882). Pirms trim gadiem viņš ir atteicies no profesora vietas Bāzelē un vada laiku ceļojumos, cenzdamies atrast vājajai veselībai piemērotu klimatu un pārtikdams no nelielas pensijas, kuru viņam maksā Bāzeles universitāte. Nīčes dzīve nav nošķirama no viņa filosofijas, un viņš ir pārliecināts, ka viņa misija ir izklāstīt savas idejas grāmatās, kuras mudinās cilvēci nodarboties ar patiesības meklējumiem.

Hronoloģiski romāns sākas 1882. gada 21. oktobrī, neilgi pēc tam, kad ir izjukušas Pola Rē, Lū Salomes un Nīčes attiecības, kuras iegājušas vēsturē kā „Pitagoriskās attiecības” jeb, vienkārši sakot, mīlas trijstūris.

1882. gadā uzņemtajā attēlā bargās kundzes lomā ir redzama Lū Salome, bet zirdziņi ir Pols Rē un Fridrihs Nīče. (attēls aizgūts no Wikipedia)

Nīčes emocionālo vēstuļu uzjundītu sirdsapziņas pārmetumu mocīta, Salome pieprasa tikšanos ar Breieru, lai lūgtu viņam palīdzību, jo baiļojas, ka dziļā depresijā ieslīgušais filosofs varētu izdarīt pašnāvību. Pēcvārdā gan Jaloms atzīst, ka viņam ir nācies apveltīt Salomi ar viņai neraksturīgu līdzjūtību (realitātē viņa pameta Nīči bez jebkādas nožēlas). Šeit arī sākas romāna intriga, jo Nīčes filosofiskās nostādnes nepieļauj to, ka viņš jelkad varētu lūgt psiholoģisku palīdzību, tādēļ viņa izmisums ir jāārstē slepeni, viņam pašam par to nenojaušot. Salomei un Breieram izdodas atvilināt filosofu uz Vīni tikai tāpēc, ka viņam ir papilnam fizisku kaišu – Nīči nomoka ārkārtīgi spēcīgas migrēnas lēkmes, viņam pasliktinās redze un ir pastāvīgi gremošanas traucējumi, turklāt, cīnoties ar hronisku bezmiegu, viņš ir kļuvis atkarīgs no miega zālēm. Jau no pirmā brīža Nīče atsakās no jebkādas ārstēšanas, viņu interesē tikai divas lietas: vai viņš nekļūs akls un vai viņam nav piemetusies kāda smadzeņu slimība, kas potenciāli varētu novest pie ārprāta vai demences. Uzzinājis, ka nekas tāds viņam nedraud, filosofs jau grasās doties projām, taču viesnīcā viņam uznāk negaidīti spēcīga migrēnas lēkme, kas piespiež viņu palikt. Viņš atļauj ārstēt savu ķermeni, taču visi Breiera mēģinājumi piedāvāt psiholoģisku palīdzību tiek noraidīti kā centieni pakļaut Nīči. Galu galā Breiers izdomā pavisam viltīgu gājienu: viņš lūdz Nīči kļūt par viņa skolotāju, lai palīdzētu pārvarēt paša Breiera skumjas un izmisumu. Tā sākas pirmais psihoterapijas kurss cilvēces vēsturē, kur ārsts izliekas par pacientu, bet pacients – par ārstu.  


Par izpildījumu un tulkojumu

Konstruējot romāna vidi, Jalomam ir lieliski izdevies attēlot laikmeta un vietas detaļas. Viņš pievērš lielu uzmanību sadzīviskām niansēm un sociālajai videi, pakāpeniski ļaujot lasītājam sajust to atmosfēru, kādā dzimušas daudzas no mūsdienu kultūras dižākajām idejām. Ļoti veiksmīgi autoram ir izdevies attēlot arī varoņu psiholoģisko pārdzīvojumu un motīvu struktūru, un būtu brīnums, ja tā nebūtu, ņemot vērā to, ka pats autors ir profesionāls psihoterapeits.

Taču tad, kad sadzīve un sociālās attiecības atvirzās otrajā plānā, lai dotu vietu idejām, autora veikums vairs nav tik pārliecinošs. Vislielākās problēmas lasītājam var sagādāt apmēram trīssimt lappušu gara Nīčes un Breiera filosofiski-psihoanalītiska diskusija, kur autors faktiski nodarbojas ar vairāk vai mazāk tiešu Nīčes darbu citēšanu un kur intelektuālā satura dēļ pilnībā tiek aizmirsta literārā intriga. Triju lappušu ietvaros Jaloms piedāvā lasītājam veselu virkni Nīčes „zelta citātu”:

– Ne jau patiesība ir svēta, bet katra paša patiesības meklējumi! Vai var būt vēl svētāka rīcība par sevis pētīšanu? Daži apgalvo, ka mana filosofija esot būvēta uz smiltīm: mans viedoklis nepārtraukti mainās. Taču viens no maniem akmenī cirstajiem atzinumiem ir šis: „Kļūsti par to, kas esi.” Un kā lai cilvēks atklāj, kas viņš ir, nezinot patiesību?

– Šai gadījumā patiesība ir tāda, ka manam pacientam dzīvot atlicis pavisam maz. Vai man piedāvāt viņam šo faktu pašizzināšanai?

– Patiesa izvēle, pilnīga izvēle var uzziedēt vienīgi patiesības saulē, – atbildēja Nīče. (93. lpp.)

[..]

– Jūs joprojām runājat par ideālu, par abstrakciju, bet man ir jātiek galā ar vienu cilvēku, to pašu, no miesas un asinīm. Es zinu, ka viņš nomirs pēc īsa laika neciešamās sāpēs. Kāpēc viņu ar to mocīt? Vai tad galu galā galvenais nav saglabāt cilvēkā cerību? Kurš cits to darīs, ja ne ārsts?

– Cerība? Cerība ir galējais ļaunums! – Nīče gandrīz vai iebļāvās. – Savā grāmatā „Cilvēciskais, pārāk cilvēciskais” es rakstīju, ka tad, kad tika atvērta Pandoras lāde un nelaimes, ko Zevs tur bija iespundējis, izbēga cilvēku pasaulē, tajā joprojām palika viens nepamanīts galējais ļaunums – cerība. Taču mēs esam aizmirsuši to, ka Zevs vēlējās cilvēkiem likt mocīties pēc iespējas ilgāk. Cerība ir ļaunākais ļaunums, jo tā paildzina ciešanas.

– Tad jūs gribat teikt, ka cilvēkam, ja viņš vēlas, vajadzētu saīsināt savu miršanas procesu.

– Tā ir viena iespējamā izvēle, taču tikai pilnu zināšanu gaismā. (94. lpp.) 

[..]

– Vai jūs jebkad izvēlētos pašnāvību? – Breiers neatlaidās.

– Mirt ir grūti. Man vienmēr licies, ka mirušo pēdējais atalgojums ir – ka vairs nav jāmirst!

– Pēdējais atalgojums – ka vairs nav jāmirst! – Breiers atzinīgi pamāja, atgriezās pie rakstāmgalda, apsēdās un paņēma spalvaskātu. – Vai drīkstu to pierakstīt?

– Protams. Taču neļaujiet man zagt pašam savus citātus. Es neradīju šo frāzi šeit uz vietas. Tā parādās manā grāmatā „Jautrā zinātne”. (95. lpp.)


Pat, ja ņemam vērā, ka autors ir centies uzrakstīt „izglītojošu romānu”, mākslinieciskais izpildījums tomēr varēja būt labāks par šiem kokainajiem dialogiem, kuru patoss bieži vien pārsniedz labas gaumes robežas. Neņemos spriest par to, cik vēsturiski autentisks ir šāds runas veids, taču  no mūsdienu viedokļa tas izklausās visnotaļ samāksloti.

Tālāk, jebkuram filosofiju studējušam cilvēkam (un 19. gs. Vīnē dzīvojošs ārsts noteikti tāds bija) daudzas Nīčes idejas nešķistu nedz šokējošas, nedz arī īpaši oriģinālas. Tādēļ liekas dīvaini, cik lielā mērā Jaloma attēloto Breieru satriec Nīčes atziņas, kuras viņš bijīgi pieraksta. Kā to savā recenzijā atzīmē D. M. Tomass, „Ja jau viņš bija tik šokēts, dzirdot šos izteicienus, tad vēlākie Freida darbi viņu vienkārši nogalinātu. Un paldies Dievam, ka viņš nekad nesatika Oskaru Vaildu! Bez tiešām pārsteidzošajām idejām Jaloma iedomātais Nīče izskatās vienkārši pēc daudzvārdīga, īgna, iedomīga un diezgan garlaicīga cilvēka.”

Gitas Puriņas tulkojumu var uzskatīt par korektu, taču ne lielisku. Par būtiskāko trūkumu ir jāatzīst tas, ka angļu valodu zinošs lasītājs ik pa brīdim var uzdurties pārāk tieši pārceltiem teikumiem, tādiem kā „Tur, tālu lejā mēs redzam vīru, kura prāts ir vienlaikus inteliģents un jūtīgs.” (233. lpp.) Tomēr, šādas neveiklības gadās pietiekami reti un nopietni neiespaido lasīšanas procesu.

 
Par grāmatu kopumā

Pie grāmatas veiksmīgajiem aspektiem noteikti ir pieskaitāms autentiskais laikmeta un vides attēlojums, kā arī psihoterapijas pamatideju izklāsts. Savukārt, galvenās Jaloma neveiksmes ir saistītas ar darba literārajām kvalitātēm, kuras izpaužas visnotaļ nevienmērīgi. Visvairāk kaitējuma romānam nodara tas, ka intelektuālu diskusiju vārdā tiek upurēta sižeta attīstība. Šīs diskusijas jeb dramatizēts filosofisku ideju izklāsts, savukārt, cieš no nemākulīgi veidotiem dialogiem, tādēļ ir pagrūti noticēt, ka Nīčes filosofija tiešām spētu atstāt uz Breieru tik spēcīgu emocionālu iespaidu, kā autors vēlas parādīt.

Arī pārvēršot vēsturiskās personas par dramatiskiem tēliem, autors ne vienmēr ir uzdevuma augstumos – ja Breiers ir izdevies tiešām lieliski, tad Nīče ir iznācis diezgan nepārliecinoši, viņam pietrūkst tieši to cilvēcisko īpašību, kas ļautu noticēt, ka viņš ir spējīgs raudāt. Izveidot pārliecinošu ģeniāla domātāja attēlojumu, protams, nav viegls uzdevums, taču Jaloma versijā Nīčes tēls tomēr ir pārāk pakārtots ideju izklāstam. Tieši pretēji ir noticis ar Freidu – viņš parādīts kā uzmanīgs, taču apjucis klausītājs, kurš reizēm uzdod Breieram labus jautājumus, bet viņā gandrīz nekādi nav nojaušams tas ievērojamais talants un idejas, kas vēlāk padarīja Freidu par ietekmīgu domātāju.

Romāns nenoliedzami iegūtu arī tad, ja vairāk uzmanības tiktu pievērsts ne tikai Breieram un Nīčem, bet arī citiem tēliem, it īpaši sievietēm, par kurām tiek daudz runāts, bet kuras pašas reti tiek pie vārda. Skaistās, uzticīgās, gudrās un dziļi nelaimīgās Matildes balss ieskanas tikai romāna beigās. Anna O., kura ir Breiers kaisles un iekāres objekts, vispār parādās tikai kā grotesks tēls viņa atmiņās un fantāzijās. Par maz vietas atvēlēts arī intelektuālajai grūpijai Lū Salomei, nav pat lāgā izskaidrots, kas tieši lika viņai noraidīt filosofa precību bildinājumu. Lūk, kā Nīče viņu raksturo kādā savā vēstulē (kas esot autentiska):

Es vēl nekad neesmu saticis tik nabadzīgu cilvēku kā Tu:
Nezinoša, bet ar asu prātu
Bagāta, jo līdz mielēm izmanto pazīstamo
Bezgaumīga, bet neapzinies šo trūkumu
Godīga, un tikai mazās lietās, parasti stūrgalvības pēc
Lielākā mērogā ņemot, visa attieksme pret dzīvi – negodīga
Nekādas smalkjūtības ne dodot, ne ņemot
Bez gara un nespējīga mīlēt
Afekta stāvoklī vienmēr slima un tuvu neprātam
Nepateicīga, neizjūti kaunu savu labdaru priekšā
Īpaši neuzticama, neuzvedīga, nepazīsti cieņu,
Pavēders, kam piemīt tikai pirmās dvēseles pazīmes
Ar kaķa raksturu – plēsoņa mājdzīvnieka izskatā
Dižciltība, kas ir tikai atgādinājums par pazīšanos ar dižciltīgajiem
Stipra griba, bet ne lieliem mērķiem
Bez uzcītības un šķīstības
Nežēlīgi un nepareizi izmanto savu jutekliskumu
Bērnišķs egoisms, kas radies no seksuālas atrofēšanās un vilcināšanās
Nemīli cilvēkus, bet mīli Dievu
Tāda, kam nepieciešama izaugsme
Slīpēta un bezgala atturīga seksuālās situācijās ar vīrieti

Tavs F.N. (250. lpp.)

Šī pāra attiecības ir interesantas arī tādēļ, ka tās lielā mērā ir ietekmējušas Nīčes naidu pret sieviešu dzimumu, savukārt, minētais psiholoģiskais portrets ir viena no interesantākajiem romāna detaļām, jo uzvedina uz pārdomām par šī arhetipa mūsdienu inkarnācijām.
Jalomam var pārmest arī to, ka galu galā romāna galvenā intriga – par ko tad Nīče raudāja? – lielā mērā izčib. Faktiski, nekādas intrigas nav, jo par ko gan citu viņam raudāt, ja ne par to, ka viņu pametusi mīļotā sieviete Lū Salome, par ko lasītājs tiek informēts jau grāmatas pirmajās lappusēs. Nelaimīgs un nodots, Nīče meklē mierinājumu vientulībā un filosofijā. Uz šī banālā stāsta fona daudz interesantākas izskatās paša Breiera neirozes un veids, kā viņš ar tām cīnās, jo tieši šeit Jaloms īsteno savu galveno mērķi, proti, parāda, kā strādā terapijas metode. Pateicoties tam, romāns izvairās no galīgas izgāšanās un vismaz daļēji tiek sasniegts autora mērķis: radīt izglītojošu romānu par psihoanalīzi.