Kadrs no īsfilmas "Bloody Mary", kas iekļauta festivāla programmā "Late Night Love"
 
Kino
03.12.2019

Paraudāt un pasnaust Tallinas kinofestivālā

Komentē
0
Saglabā

– Kā tu parasti izvēlies filmas festivālos? Uz dullo?
– Es izlasu visas recenzijas, aplūkoju atsauksmes "Letterbox", noskatos treilerus un tad izdomāju!
– Ha, ha! Un ja nopietni?

Paskaidroju sarunu biedram, ka domāju to nopietni, un sajutu viegli līdzjūtīgu skatienu. Cita draudzene, kas Tallinā bija ieradusies, lai rakstītu par festivālu, teica, ka viņa vadoties pēc intuīcijas, reizēm pēc plakāta un bieži pēc nosaukuma. To jau ir vieglāk saprast, jo Tallinas Starptautiskajā kinofestivālā "Melnās naktis" var noskatīties aptuveni 250 filmu, tādēļ var sanākt ilgāku laiku veltīt nevis pašai filmai, bet tās izvēles procesam. Turklāt diezgan liela daļa šo filmu ir pasaules (nav vēl rādītas nekur) vai starptautiskās (nav rādītas nekur, izņemot mītnes zemi) pirmizrādes, tāpēc jāpaļaujas vien uz nelielu aprakstu un pieejamo videomateriālu. Tomēr es bezgalīgi izbaudu šo izpētes procesu, jo galu galā dienā iespējams noskatīties tikai kādas trīs filmas – tehniski var arī piecas, taču, lai arī cik ļoti man patiktu kino, visam ir savas robežas, it sevišķi jau uztveres spējai. Pie tam kaut kad ir jāēd un kaut kad ir jāstrādā. Protams, ja stratēģiski izvēlos vietu kinozālē un pievēršu uzmanību ēdiena iepakojumam un kraukšķīguma pakāpei, varu arī diskrēti papusdienot, bet atbildēt uz darba e-pastiem seansa laikā ir vistīrākā perversija.

Pagalam nopietni kinožurnālisti, šķiet, tomēr fokusējas uz vienu programmu, bet es festivālos uzvedos kā bērns konfekšu veikalā. "Melnajās naktīs" nu jau ir pārstāvētas ļoti daudzas programmas, no kurām nozīmīgākās, protams, ir oficiālā konkursa filmas, drosmīgākās un atšķirīgākās – "Rebels with a cause" konkurss, savukārt visdrošākā garantija redzēt jau atzītu spēcīgu kinodarbu ir doties uz kādu no "Screen International" skates seansiem. Šogad īpaša uzmanība tika veltīta arābu pasaules filmām, savukārt bagātīgā un plašā filmu izlase Baltijas konkursā apliecina kaut ko, par ko mēs jau kādu laiku priecājamies, – izrādās, ka arī mūsu platuma grādos tomēr spēj tapt labs kino.

Varbūt filmas "Nova Lituania" (kas tika demonstrēta arī "Black Nights") uzvara Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā ir mazs solītis pretī cerībai par to, ka triju valstu kino tomēr atradīs ceļu arī uz kaimiņu kinoteātriem, citādi šķiet, ka šie mentalitātē un tēmu izvēlē potenciāli tik tuvie darbi diemžēl pie mums nonāk tikai dažos seansos festivālu laikā. Pie tam intuitīvi nojaušu, ka no piesātinātas festivāla programmas vidējais skatītājs drīzāk izvēlēsies, teiksim, eksotisku islandiešu vai Kannās apbalvotu rumāņu kino, nevis filmu no Lietuvas. Savukārt ikdienā – kāpēc gan lai "Splendid Palace", piemēram, nevarētu noskatīties vērienīgākos Igaunijas un Lietuvas veikumus arī tad, ja konkrētās filmas nav kopprodukcijas? Atšķirībā no lielvalstīm mēs esam naski subtitru lasītāji, un varbūt ierastā vēlme salīdzināt sevi ar kaimiņiem kino kontekstā varētu būt pat ļoti interesanta.

"Melnajās naktīs" es beidzot noskatos filmu "Jelgava '94", kurai tā ir starptautiskā pirmizrāde, un ir ieradusies liela komandas daļa, ieskaitot burvīgi satrauktos aktierus–pusaudžus. Šis tas pazūd tulkojumā jau Baltijas līmenī, jo viens no jautājumiem, kas pēcfilmas jautājumu un atbilžu sesijā izskan, izraisot uzjautrinājumu klātesošajiem latviešiem, ir: "Vai Jelgava ir īsta vai izdomāta pilsēta?" Romāns tulkots ne tikai lietuviešu, bet arī igauņu valodā, un kāda sieviete ar igauņu akcentu piezīmē, ka (tāpat kā visa Latvija) bija ļoti satraukusies, vai filma maz spēs nesabojāt viņai tik mīļu grāmatu. Tas tomēr nav noticis. Savukārt cits igaunis pavēsta, ka labu laiku dzīvojis Jelgavā un viņam prieks caur kino tur nokļūt vēlreiz.

Kopumā Baltijas konkursā sacenšas 15 filmas, no kurām (neskaitot filmas, kurās Latvija ir līdzproducente) Latvijas filmas tomēr ir mazākumā – tikai četras: jau pieminētā "Jelgava '94", Lailas Pakalniņas "Karote", Ginta Zilbaloža "Projām", kā arī Jura Kursieša "Oļegs". Par labāko filmu tiek atzīta Lietuvas "Motherland" ("Gimtine"), atkal jau liekot domāt par Lietuvas kinoindustrijas straujo uzplaukumu pēdējos gados. Filmas tapšanā iesaistīta Latvijas producējošā kompānija "Lokomotīve", un tā vēsta par ASV dzimuša lietuviešu zēna un viņa mātes ierašanos Lietuvā pēc PSRS sabrukuma deviņdesmitajos un par kontrastu starp leģendām un iztēles ainavām par dzimteni un tās realitāti.

Par žūrijas lēmuma pareizību savu viedokli nevaru izteikt ne šīs, ne vairāku citu galveno balvu saņēmušo filmu sakarā, jo neesmu tās noskatījusies. Žēl, bet ne tāpēc, ka apbalvotās filmas patiešām varētu būt spēcīgākas – nereti balvu saņem kompromiss starp pretējiem viedokļiem, nevis bezkompromisu oriģinalitāte. Žēl ir tāpēc, ka sava viedokļa salīdzināšana ar žūrijas viedokli festivālos tomēr ir gandrīz tikpat interesanta nodarbe kā skatāmo filmu atlase. Īpaši skumju mani dara fakts, ka vairākiem cilvēkiem ieteicu (jo mana izpēte norādīja, ka šī filma varētu būt redzēšanas vērta) un pati nokavēju Izraēlas filmu "Golden Voices", kas vēsta par slaveno PSRS filmu dublāžu balsu īpašnieku izceļošanu uz Izraēlu deviņdesmitajos un traģikomisko atklāsmi, ka viņu īpašais talants svešumā nevienam nav vajadzīgs. Šis darbs ieguva balvu par labāko scenāriju, un šķiet, ka festivālos savādā kārtā pēdējā laikā tiek novērtēti klasiski izstrādāti naratīvi, piemēram, Kannās balvu par labāko scenāriju ieguva Selīnas Siammas mīlas drāma "Portrait of a Lady on Fire", kurai pievērsīšos festivāla dienasgrāmatas turpinājumā.

Kadrs no filmas "Golden Voices"

Vienīgā apbalvotā filma, ko esmu redzējusi, ir Vācijas "The Gipsy Queen", un tās saņemtā balva ir gana specifiska, proti, šo filmu par savu favorīti atzinusi ekumeniskā žūrija. Starp citu, lai arī šīs žūrijas pasniegtā balva nav tā, ko gaida ar vislielāko nepacietību, ekumeniskās jeb kristiešu kino profesionāļu žūrijas ir klātesošas nozīmīgākajos pasaules kinofestivālos. Pie tam nav gluži tā, ka šo balvu allaž saņem pašas "kristīgākās" filmas. Piemēram, protestantu kino organizācija "Interfilm", kura vēlāk apvienojās ar līdzīgu katoļu organizāciju, lai kopīgi izraudzītos ekumeniskās žūrijas locekļus, savu pirmo balvu Kannu kinofestivālā reiz piešķīra filmai "Bezrūpīgais braucējs" ("Easy Rider"), bet 2016. gadā Kannās, piemēram, šo balvu saņēma Ksavjē Dolana "Tas ir tikai pasaules gals" ("It’s Only the End of the World") – par homoseksuāla dramaturga sarežģītajām attiecībām ar ģimeni.

Lai vai kā – Igaunijas kristiešu konfesiju žūrija par labāko atzina stāstu par romu tautības imigranti, vientuļo māti un savulaik jauniešu boksa čempioni, kas nejauši atkal nokļūst ringā, un bokss kļūst par viņas vienīgo izdzīvošanas iespēju. Galvenās lomas atveidotāja, aktrise un romu tiesību aktīviste Alīna Serbana saņēma arī festivāla starptautiskās žūrijas balvu par labāko aktierdarbu. Ir patiesi iespaidīgi pieredzēt to, kā slikti apmaksātos un fiziski smagos darbos nomocītā sieviete pēkšņi pamodina sevī ambiciozo un drosmīgo pusaudzi, kurai savulaik paredzēja sportistes karjeru (taču agrīna grūtniecība un tai sekojoša tēva novēršanās no meitas lika atteikties no šī sapņa), un dodas cīņā vairākās nozīmēs. Savukārt par pašu filmu jau pārāk plaši iztirzātās ekumeniskās žūrijas spriedums ir: "Filmas varone, lai arī ārēji acīmredzami atbilst "lūzera" definīcijai, atsakās no upura lomas un turpina cīnīties, pieprasot respektu un cieņpilnu attieksmi no apkārtējiem. Tai pašā laikā viņa arī lauž etniskos stereotipus un pierāda: "karaliene" nav tituls, kas jāmanto. Nē, es nezinu, kā es jūtos par ekumenisko žūriju, pie tam, spriežot pēc interneta meklējuma rezultātiem, domas dalās arī par to, vai šis vārds tomēr nav jāraksta ar garo "ē", tomēr tā ir interesants fenomens festivālu pasaulē.

Festivāls festivālā ir "Melno nakšu" īsfilmu programma, kurā tiek izvērtētas filmas sešos konkursos – labākā Igaunijas īsfilma, labākā animācijas īsfilma, labākā debijas animācijas īsfilma, labākā īsfilma, labākā debijas īsfilma, kā arī īsfilma, ko "Melnās naktis" izvirza Eiropas Kinobalvai. Te esmu kaut ko redzējusi arī no godalgotajām filmām un par labāko īsfilmu, melnu un tomēr ļoti cilvēcisku komēdiju par sarežģītām attiecībām, futbola fanātismu un pedofiliju – portugāļu "Svēto ģimeni" ("Sagrada Família") – esmu arī mērenā sajūsmā. Vēl ir ārpuskonkursa skates, un es jau vairākus gadus cenšos paspēt iepazīties ar kvīru īsfilmu programmu, kā arī ar "Late Night Love" īsfilmām jeb tām, kas drosmīgi, atklāti un reizēm arī dusmīgi runā par seksu un seksualitāti. Un, iespējams, īsfilmas ir pareizais formāts, lai kāptu pāri robežām un garlaicīgi vienveidīgiem seksualitātes atveidojumiem uz ekrāna. Te ir dokumentālā liecība par to, kāpēc vīrieši mēdz sūtīt locekļu attēlus nepazīstamām sievietēm, komēdija par seksu mēnešreižu laikā, sirreāla animācija par ģenitāliju līdzību ziediem, absurds, ironisks un tomēr erotisks vēstījums par kaislību dažādu horoskopu zīmju vidū, kā arī leļļu animācija par pāri, kur abi izdzīvo savas fantāzijas slepeni viens no otra.

Mans festivāls beidzas ar filmu, kas mani saraudina, – "Tomorrow We Are Free". Tas ir stāsts par Vācijas Demokrātiskajā Republikā dzīvojošu irāņu žurnālistu Omidu, kurš, uzzinot par revolūciju un varas nomaiņu dzimtenē, nolemj kopā uz ģimeni pārvākties uz turieni, ticot un cerot, ka tiks celta jauna, brīva un demokrātiska valsts. Taču palēnām un nenovēršami šīs cerības rūk – 1979. gada revolūcija aizsāka stingra režīma teokrātiju, kas Irānā pastāv vēl šodien. Omida sieva, vāciete un ķīmiķe Beāte, sākumā Irānā cer uzrakstīt savu disertāciju, kuru VDR neatbalstīja, jo viņa "neizrādīja pietiekami labas zināšanas par marksismu-ļeninismu". Taču jaunais režīms diezgan ātri sievietēm norāda viņu vietu, un, kad Beāte saprot, ka agresija ielās pieaug un cilvēki, kas iestājas par savām tiesībām, tiek arestēti un sodīti, viņa nolemj doties prom. Taču izrādās, ka viņas meitai izceļot neļaus, jo meitas tēvs ir irānis, bet mātes tautība nevienu īpaši neinteresē.

Ejot ārā no kinoteātra, nolemju, kādi turpmāk būs mani kritēriji labi pavadītam un daudzveidīgam festivālam – vismaz vienā filmā ir jāiesnaužas un vismaz vienā – jāizraudas. Un Tallinā ar mani tā notiek gandrīz vienmēr.

Kadrs no filmas "Tomorrow We Are Free"

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus. 2019. gadā debitēja pilnmetrāžas kino ar filmu "Blakus".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!