Skats no izrādes
 
Recenzija
13.12.2016

Parasta stāsta metamorfozes

Komentē
0
Saglabā

Par Kirila Serebreņņikova izrādi "Parasts stāsts", Maskavas "Gogoļa centrs"

Izrādes "Parasts stāsts" programmiņā Ivana Gončarova un Kirila Serebreņņikova vārdi pamatoti rakstīti caur slīpsvītru – režisors romānu uz skatuves ir pārradījis no jauna, atņemot pirms 152 gadiem tapušajam darbam senilitātes piegaršu un liekot noprast, ka mūsdienās "parastais stāsts" par zaudētiem ideāliem, kurus aizstāj kompromisi un auksts aprēķins, no individuālas traģēdijas kļuvis par visas Krievijas traģēdiju.

Gončarova audzinošais romāns "Parasts stāsts" attaisno savu nosaukumu, tā fabula ir vienkārša, pat arhetipiska – mātes siltajā paspārnē augušais Saša Adujevs no laukiem atbrauc uz Sanktpēterburgu. Galvaspilsēta ātri aplauž viņa ideālus un sapņus par mūžīgu mīlestību, draudzību un dzejnieka slavu, piespiežot pieņemt kompromisus un visbeidzot padarot par kārtējo ierindas pilsoni. Serebreņņikova adaptētajā romāna skatuves variantā darbība no 19. gadsimta Pēterburgas pārcelta uz mūsdienu Maskavu. Izrāde sākas, Sašas Adujeva tēlotājam Filipam Avdejevam izaicinošā bezkompromisu apņēmībā dziedot krievu jaunās paaudzes mūziķa Ivana Kaprisa dziesmu "Krievija, elpo!". Niknā un dumpīgā solījuma "pieteikt karu visiem zombijiem uz mīkstajiem spilveniem [..] visiem slinkajiem un vienaldzīgajiem" aizkustinošo naivumu uzsver Svetlanas Bragarņikas tēlotās mātes aizgādnieciskā un mīlošā rosīšanās – kārtojot dēla zeķes, māte piekodina savam mīlulim izvairīties no sievietēm, krāpniekiem un alkohola. Jaunības maksimālisma un ideālisma spārnotais Saša neklausās, jo – vaļā taču ir visa pasaule jeb dunošā 21. gadsimta metropole Maskava. Mammas paspārnē vītā sargājošā ligzdiņa, ko ieskauj trīs baltas sienas, burtiski sabrūk skatītāju acu priekšā, un Saša tiek iemests skaudrajā Maskavas realitātē, kur par viņa pavadoni kļūst ciniskais un visas ilūzijas zaudējušais tēvocis Pjotrs.

Paradoksāli, bet, iespējams, tieši likumsakarīgi, ka par izrādes centru kļūst Krievijā pazīstamā režisora un pasākumu kuratora Alekseja Agranoviča atveidotais tēvocis Pjotrs. Agranovičs kā aktieris uz skatuves nav kāpis turpat divdesmit gadus, un šis apstāklis viņa skatuviskajam duetam ar jauno un veiksmīgo aktieri Filipu Avdejevu piešķir vēl papildu nozīmju slāni. Abu tēlotie varoņi iemieso divas pasaules uztveres galējības – emocionāli eksaltētais Saša katrā izdevīgā gadījumā grib mesties tēvocim ap kaklu, dzied par mēnesi un zvaigznēm vai sakāpinātā, ekstāzei līdzīgā stāvoklī sajūsmināti klāsta savus sapņus par mūžīgu mīlestību, draudzību un labā ideāliem, kamēr tēvocis ir īsts lielpilsētas mašinērijas "produkts" – cinisks, emocionāli auksts un nesaudzīgs aprēķinātājs, kurš nelaiž garām nevienu izdevību, lai bezceremoniāli "izlaistu gaisu" no kārtējās brāļadēla ilūzijas. Taču tieši Filipa Avdejeva tēlotā Sašas prātā mostas apziņa par to, kas ar viņu notiek un kāda ir pasaule, kurā viņam jādzīvo, kamēr Alekseja Agranoviča personības briedums un pieredze padara viņa lomu personiskāku, ar zināmiem pašanalīzes elementiem.

Savā iepriekšējā uz Rīgu atvestajā "Gogoļa centra" izrādē "Metamorfozes" Kirils Serebreņņikovs mūsdienu civilizācijas elli bija izvēlējies attēlot, ienesot Ovīdija antīkos sižetus un varoņus lietotu auto kapsētā, savukārt "Parastā stāsta" estētikā šo lomu pilda glamūrīga fetiša elementi: Jevgeņija Haritonova tēlotais cilvēks suns ādas sejas maskā ar rāvējslēdzēju, ko saimnieks pēc saviem ieskatiem var gan atvilkt, gan aizvilkt, tādējādi savu "mājdzīvnieku" apklusinot; šī paša aktiera atveidotais Grāfs, kurš aizviļ Sašas iemīļoto Nadju, iesaistot viņu eleganti izspēlētās sadomazohistiskās rotaļās; Olgas Naumenko tēlotā Jūlija Tafajeva, kas no romānā aprakstītās jaunās un pievilcīgās atraitnes pārtapusi vecā un komiski naivā dāmā, kuru Saša – pēc tēvoča vēlēšanās – pavedina, lai tā aiz iemīlēšanās priekiem nopirktu vairāk tēvoča tirgoto dienasgaismas lampu. Izrādes noskaņu lielā mērā veido arī muzikālā partitūra, konkrēti komponista Aleksandra Manockova skaņdarbu cikls "Piecas īsas atklāsmes", ko vokāli virtuozi izpilda trīs aktrises. Avangardiskā un atonālā mūzika, kā arī saturiski jaudīgie teksti uzsver izrādes pasaules atsvešinātību un tukšumu, zināmā mērā padarot trīs aktrises par mūsdienu analogu antīkajam korim, kas komentē izrādes situāciju un piešķir tai vispārinājumu. Šajā gadījumā par tādu kļūst izrādes refrēns, kas izskan arī kā spriedums tās varoņiem: "Tы носишь имя будто жив, но ты мёртв."*

Kirils Serebreņņikovs šajā izrādē ir arī scenogrāfs, un, kā ierasts viņa iestudējumos, vizuālajiem kodiem ir ne mazāka nozīme kā darbībai. Melnajā, askētiski iekārtotajā skatuvē gandrīz vienīgais gaismas ķermenis ir sarkans, izteiksmīgs "M" burts jeb maskaviešiem un pilsētas viesiem labi pazīstamā metro zīme, kas līdzās viegli atšifrējamajai pamatnozīmei raisa asociācijas arī ar holivudisku megakorporācijas logo. Tāpat par daudznozīmīgiem scenogrāfijas elementiem kļūst arī trīs gaismas ķermeņi nulles jeb "O" formā. Tie izrādes gaitā piedzīvo vairākas metamorfozes, kļūstot gan par burtiem visu skatuvi piepildošā vārdā "Moscow" (burts "s" tajā asprātīgi nomainīts ar dolāra zīmi uz valūtas maiņas izkārtnes), gan pārvēršoties magnētiskās rezonanses aparāta "caurulē", kurā mirst ar vēzi slimā Ļiza.

Svetlanas Mamerševas atveidotā tēvoča sieva Ļiza izrādes finālā iegūst simbolisku vispārinājumu. Ļiza būtībā ir vienīgais harmoniskais, gaišais tēls izrādē – viņā veselīgs skatījums uz pasauli apvienots ar sirsnību un līdzjūtību, ar ko sieviete mēģina aizstāvēt Sašu no iznīcinošās Maskavas realitātes un vīra nežēlīgajiem centieniem padarīt brāļadēlu par, viņaprāt, "kārtīgu cilvēku". Finālā notiek pozīciju apvērsums – sievas nāves sagrautais Pjotrs apjauš, ka visas viņa rūpīgi konstruētās un lolotās teorijas par pasaules kārtību ir bijuši maldi un ka nevis visā pilnībā izprastie spēles noteikumi bijuši tie, kas palīdz izdzīvot, bet gan mīlestība un tuvība. Savukārt Saša nepārprotami kļuvis par sistēmas daļiņu – Filipa Avdujeva varonis pie Ļizas zārka, kas izveidots kā mūžīgās uguns altāris, liekuļotā līdzjūtībā mierina tēvoci, nelaižot garām arī izdevību piedāvāt siltu vietiņu jaunizveidotajā Gaismas ministrijā, kamēr virs skatuves izgaismojas rūgti ironiskais ministrijas sauklis "Hетy света лучше тoгo светa"* un pie Ļizas zārka tiek nolikts bēru vainags Krievijas karoga krāsās.

Izrādes aprakstā radošā komanda izsaka cerību, ka savulaik pretrunīgi vērtētais un diskusijas raisījušais Gončarova romāns mūsdienu Krievijā izskanēs tikpat asi un polemiku rosinoši. Lai arī grūti spriest, kādu viļņošanos izrāde izraisījusi savās mājās, noteikti ir patīkami redzēt, ka kaimiņzemē joprojām top gudrs, laikmetīgs un drosmīgs teātris, kas ne tikai rosina dziļi individuālas un personīgas pārdomas, bet, lai arī aizplīvuroti, nebaidās apšaubīt šībrīža sabiedrības virzienu.

* "Tu domā, ka esi dzīvs, bet tu esi miris."

** Latviski saukli var tulkot divējādi: "Nav labākas gaismas par to gaismu" vai "Nav labākas pasaules par aizsauli".

Anna Andersone

Anna Andersone raksta par teātri un ir interneta žurnāla "Satori" ziņu redaktore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!