Photo by Sharon McCutcheon on Unsplash
 
Komentārs
03.12.2018

Pārāk daudz daudzpunktu un jautājuma zīmju

Komentē
2
Saglabā

Amatpersonu komunikācijas stils padara jēdzīgu politikas analīzi faktiski neiespējamu. Acīmredzamākais piemērs šai tēzei var šķist jaunās valdības veidošanas process, kuru t.s. politisko procesu vērotāji, šī teksta autoru ieskaitot, var tikai izlikties saprotam, un arī šajā gadījumā zināmas profesionālās iemaņas sāk buksēt, saduroties ar pilnīgi leģitīmu jautājumu: "Un ar ko tas viss, jūsuprāt, beigsies?" Tomēr patiesībā savu palīdzīgo roku juceklīguma un pretrunīguma vairošanā pielikuši ne tikai partiju sarunvedēji. Par to var pārliecināties, kaut paveroties uz novembra nogali Saeimā un Māra Kučinska valdībā.

Ļoti vienkāršojot, lai būtu vispār, ko analizēt, ir nepieciešama noteikta komunikatīvā shēma: 1) amatpersona izsaka apgalvojumu, 2) gadās, ka tiek izteikta šī apgalvojuma kritika vai noraidījums, 3) amatpersona izsaka argumentus par labu savam apgalvojumam, parādot vājās vietas kritikā. Un tā tālāk. Šādas shēmas gadījumā ir iespējams salīdzināt reakcijas, argumentus. Kas notiek praksē?

Fiskālās disciplīnas padome, vērojot jaunievēlētās Saeimas pūliņus saprast, kas notiks ar 2019. gada valsts budžetu, 28. novembrī izsaka savu vērtējumu, tostarp atzīmējot, ka Kučinska valdība "ir uzņēmusies lielas izdevumu saistības, kurām nav pietiekams resursu segums valsts budžeta plānos". Nākamajā dienā, 29. novembrī, 13. Saeimas deputāte un vienlaikus finanšu ministre Dana Reizniece–Ozola parlamenta sēdē paziņo, ka "par šo Fiskālās disciplīnas padomes viedokli es vakar sazinājos ar [padomes vadītāju] Platā kungu, un Platā kungs man … paldies viņam, atvainojās, ka tā ir nepareiza interpretācija par to, kas ir padomes sēdē lemts". Kas tieši ir interpretēts nepareizi? Par ko bija atvainošanās? Padomes interneta vietnē vismaz 1. decembra vakarā nekādu precizējumu 28. novembra tekstā nav. Pats Jānis Platais klusē. Tad kas īsti notiek ar "izdevumu saistībām"? 27. novembrī tā pati amatpersona, finanšu ministre, paziņo, ka starptautiskais banku informācijas apmaiņas tīkls SWIFT esot atzinis Latviju par augsta riska valsti, un šis ļoti svarīgais paziņojums tiek papildināts ar ziņu, ka SWIFT lēmuma dēļ "Latvijas uzņēmumiem kļuvis apgrūtināti veikt atsevišķus starptautiskos norēķinus". Nākamajā dienā par Latvijas finanšu sektoru atbildīgā Finanšu un kapitāla tirgus komisija izplata paziņojumu, ka ministres pausto informāciju ir pārbaudījusi un nav guvusi tai apstiprinājumu. Ministres komentāru par šo paziņojumu nav. Vēl vairāk viņa klusē arī tad, kad jau minētajā Saeimas sēdē burtiski tūlīt pēc viņas tribīnē kāpj cits deputāts, Krišjānis Feldmanis, un aicina viņu neizplatīt "viltus ziņas". Loģiski šķistu, ka uz tik smagu pārmetumu sekotu tūlītēja atbilde (galu galā uzkāpt tribīnē ir vieglāk nekā uzrakstīt preses relīzi), bet nekas neseko. Augsta amatpersona neuzskata par vajadzīgu komentēt apgalvojumus, ka viņa runājusi blēņas. Tajā pašā parlamenta sēdē, debatēs par rezolūcijas projektu "Par nepievienošanos ANO globālās drošas, sakārtotas un likumīgas migrācijas paktam" deputāte Vita Anda Tērauda paziņo, ka iepriekš sēdē par šo tēmu runājušais deputāts Rihards Kols ir faktiski sagrozījis faktus. Liktos, ka Kols tūlīt pretargumentēs. Nekas tāds nenotiek. Atkāpjoties no sausa izklāsta stilistikas – klau, kas šis tāds par stiliņu ieviesies?! Kaut ko pateikt un tad izlikties par, kā saka, beigtu? Kā var analizēt šādu "materiālu"?

Lai ilustrētu īgnuma iemeslus no cita skatu punkta, īsi pievērsīšos disciplīnai, kurā argumentu – pretargumentu profesionālā ētika darbojas, proti, vēsturei. "Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla" jaunākajā numurā lasāms materiāls par dendrohronoloģisko datēšanu. No šī teksta viedokļa "sāls" ir materiāla sākumdaļā, un to var pārstāstīt tā: jā, dendrohronoloģijas metode ir laba un lietojama, bet jārēķinās ar virkni konkrētu riska faktoru (27.-29.lpp.). Piemēram, koka konstrukcijā atrastais koks ir jau lietots citā konstrukcijā, tātad senāks, tas var būt arī ilgstoši uzglabāts pirms tam, un ar šo un citiem apsvērumiem ir jārēķinās, datējot konkrēto koka konstrukciju. Respektīvi, runa ir par korektu zinātnisko darbību protokolu, kas atvieglo apgalvojuma, šajā gadījumā zinātnieka, novērtēšanu. - Jūs šo iespēju pārbaudījāt? . – Un šo? – Nē. Jo uzskatām, ka… Zinātnē strīdi bieži ir asi, personības sarežģītas, tomēr, ja tiek ievērots diskusijas normatīvais protokols, vismaz ir iespēja strīdam izsekot un izdarīt kādus secinājumus.

Ja runā par valdības veidošanas procesu, tad apņēmība kaut ko analizēt saduras ar atskārsmi, ka nav saprotams, ko tieši vērtēt. Neatkarīgi no privāta konflikta es personīgi prezidenta lēmumu šo uzdevumu pēc Jāņa Bordāna uzticēt Aldim Gobzemam vērtēju kā loģisku. Bet nesaprotu, ko iesaistītās personas saka. "Kā atklāja Gobzems, ja vēl ilgi būs jāgaida lēmums par pielaides valsts noslēpumam piešķiršanu, viņš aicinās "sabiedrību mosties"." Ko nozīmē "mosties"? Vai jāsaprot, ka tad KPV LV atbalstītu šīs Saeimas atlaišanu un jaunas vēlēšanas? Neatkarīgi no tā, kā vērtēt šādu iespēju, tā būtu pozīcija. Problēma ir tā, ka nav jau skaidrs, kas ar "mošanos" tiek saprasts, turklāt vienlaicīgi lasu Gobzema pieļāvumu, ka gadījumā, ja viņam "būs jāgaida lēmums par pielaides valsts noslēpumam piešķiršanu pusgadu, šajā laikā var turpināt strādāt esošā tehniskā valdība". Kāda tad ir nostāja galu galā?

Sadzīvisku ķildu gadījumā dažkārt var dzirdēt izteikumu: "Tu tā speciāli dari, ja?" Nedomāju, ka amatpersonas ar šajā tekstā ieskicēto komunikācijas stilu censtos kacināt sabiedrību (kāds no tā ieguvums?). Ticamāk, ka šo haotiskumu veicina nostāja, ka a) kaut kas jau jāsaka ir, b) pēc dažām dienām tāpat neviens īsti neatcerēsies, kas ir pateikts. Ir viedoklis, ka amatpersonai pienākas būt "atvērtai komunikācijai", savukārt, kāds ir šīs komunikācijas saturs, ja tāds vispār ir, nav tik svarīgi. Tā pat nav improvizācija, tā būtībā ir nebeidzama blefošana, turklāt bez, kā saka, ļauna nodoma.

Ja šīs verbālās nesaturēšanas vienīgie upuri būtu komentētāji, kuri rezultātā izskatās (mēs izskatāmies) smieklīgi, tā nebūtu liela bēda. Problēma ir tā, ka amatpersonu izteikumus sava priekšstata veidošanai lieto sabiedrība kopumā. Ja komentētāji nedrīkst savu apmulsumu formulēt pārāk tieši, jo a) mums taču jāizliekas, ka neesam apmulsuši, b) jāuztur objektivitātes iespaids, tad citiem sabiedrības locekļiem nekas netraucē kārtējo reizi secināt, ka amatpersonas ir pilnīgi … (ievietot vēlamo variantu).

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!