Kadrs no Andreja Tarkovska filmas "Andrejs Rubļovs" (1969)
 
Blogs
01.04.2019

Paradigmu maiņa

Komentē
1
Saglabā

Kādu vakaru pie draugiem vēlreiz noskatījos krievu režisora Andreja Tarkovska filmu "Andrejs Rubļovs" (1969), kas ir visai brīva interpretācija par ievērojama viduslaiku ikonu un fresku gleznotāja biogrāfijas faktiem. Vēsturē filma iegājusi gan kā nozīmīgs kinomākslas notikums, gan kā neierastas vardarbības paraugs padomju kino. Faktiski filmā atainotā vardarbība arī bija vienīgais, kas bija palicis manā atmiņā, jo īpaši aina mežā, kurā vairākiem mūkiem tiek izdurtas acis. Un vēl, protams, prātā bija nostāsti par filmas gala versijā tā arī neiekļautajiem kadriem, kuros redzama aizdedzināta govs. Filmas veidotāji gan taisnojušies, ka govs bijusi apklāta ar azbestu un neesot cietusi. Arī aktieriem acis, protams, neviens pa īstam nedūra, mutē izkausētu metālu nelēja un locekļus uz moku rata nelauza, tomēr filmā ir viena aina, kurā vardarbība ir dokumentāla, ciniska un bezjēdzīga.

Pēc tam kad Vladimiras pilsētu ieņēmuši tatāri, sākas slepkavošana, laupīšana un postīšana. Kā poētisks caurviju tēls visā filmā dažādās zīmīgās situācijās parādās zirgs, un te nu zirgs šausminošā veidā nogāžas pa kāpnēm un tiek nogalināts ar pīķi. Lai to nofilmētu, Tarkovskis vispirms zirgu esot ievainojis, iešaujot viņam kaklā, bet, kad aina bijusi uzņemta, zirgs turpat filmēšanas laukumā nošauts. Kā attaisnojums tiek minēts fakts, ka mākslai nav upurēts neviens no filmēšanas vajadzībām īpaši dresētajiem sugas dzīvniekiem, bet paņemts kāds tāpat jau nāvei nolemts lopiņš no kautuves, kur arī pēcāk nonācis un, tā teikt, utilizēts. Tomēr tieši krītošais zirgs šajā filmas skatīšanās reizē atmiņā iespiedās visspilgtāk un galvenokārt tāpēc, ka, šķiet, piecdesmit gadu laikā pasaule ir tik ļoti mainījusies, ka tādas izdarības filmēšanas laukumā vairs netiktu pieļautas. Pat ja režisors būtu ģēnijs un filmēšana notiktu Krievijā. 

Par to, ka pasaule pusgadsimta laikā pārvērtusies līdz nepazīšanai, mudina aizdomāties arī 21. martā Lielbritānijā izdotais Čarlza Bukovska tekstu krājums "Par dzeršanu", precīzāk sakot – tam veltītais Kerijas Redfordas raksts "No Bukovska līdz Hemingvejam: Vīriešu rakstnieku-alkoholiķu pielūgšana ir problēma" laikrakstā "Independent". Par tekstu krājumu es grāmatu nosaucu apzināti, jo tajā nav apkopoti pabeigti dzejoļi, vēstules vai stāsti, bet gan Bukovska rakstītā fragmenti, kas tā vai citādi veltīti nosaukumā liktajai tēmai. Bukovskis ir viens no ievērojamākajiem 20. gadsimtā dzērušajiem rakstniekiem, tāpēc tēmas izvēle varētu likties likumsakarīga, taču raksta autore mudina uz to paraudzīties mūsdienīgā gaismā un, ja tā var sacīt, ar skaidru skatu. Vēstulē draugam Duglasam Blazekam 1965. gadā Bukovskis rakstījis: "Dzeršana ir pagaidu pašnāvības forma, ar kuru man ļauts sevi nogalināt, bet pēc tam atkal atgriezties dzīvē. Dzeršana ir tāda kā līme, kas ļauj saturēt kopā manas rokas, manas kājas, manu pipeli, manu galvu un visu pārējo. Rakstīšana ir tikai papīra lapa, bet es esmu tas, kurš staigā apkārt un lūkojas laukā pa logu."

Kā raksta Redforda, 2019. gadā Bukovski ir neiespējami lasīt, izliekoties nemanām viņa uzkonstruētā mačo tēla šaurprātību. Ja vien viņš nevicina dūres, viņš kādu draud izvarot, turklāt, lai ko arī darītu, visu ar sevi notiekošo uztver alkoholiķiem raksturīgā maldu un pašapmāna ķīselī: viņš vienmēr uzvar dzeršanas sacīkstēs, viņš vienmēr uzvar kautiņos, viņš vienmēr uzvar totalizatorā un vienmēr uzvar sievietes. Sievietes viņam, protams, ir tikai noteiktas ķermeņa daļas, vecumu apzīmējoši gadskaitļi vai šabloniski stereotipi. Jeb kā Olīvija Leinga rakstījusi dzērājiem rakstniekiem veltītajā grāmatā "The Trip to Echo Spring": "Tajos gadījumos, kad ir darīšana ar dzerošu rakstnieku, autobiogrāfiskais materiāls jāuzlūko ar īpašu piesardzību, jo to veido nevienmērīgs vaļsirdības, pašmitoloģizācijas un ačgārnu ilūziju sajaukums." Bukovskis nodzīvoja līdz 73 gadu vecumam, taču viņam, visticamāk, paveicās. Dzejnieks un esejists Luiss Haids esot rakstījis, ka četri no sešiem amerikāņu rakstniekiem, kas saņēmuši Nobela prēmiju, esot bijuši dzērāji, bet "aptuveni puse no mūsu rakstniekiem alkoholiķiem beigu beigās izdarījuši pašnāvību".

Taču pārmaiņas pasauli skar un drīzumā skars vēl krietni vien plašākā mērogā. Laikapstākļu novērotāji tepat Latvijā jau pievērsuši uzmanību ārkārtīgi plānajai sniega segai otro ziemu pēc kārtas, un tās varētu būt globālās sasilšanas sekas. Sniega segas biezums ziemā ir tiešā veidā saistīts ar augsnes mitrumu, gruntsūdeņu līmeni un nokrišņu daudzumu vasarā, savukārt visi šie ūdeņi – ar noteiktu sugu augu, piemēram, skuju koku "labsajūtu". Mūsu egļu vēru, priežu silu un kadiķu audžu liktenis iepretī pārējās pasaules problēmām varbūt šķiet mazs un neievērojams, taču beidzot panikai līdzīgu rosību var samanīt visās malās. Tiek pat pareģots, ka jau mūsu gadsimta 20. gados – domājams, desmitgades sākumā – pieprasījums pēc fosilajiem kurināmajiem pārstās pieaugt, bet drīz pēc tam sāks samazināties. Līdzšinējā globālās sasilšanas apkarošana var likties gausa, negribīga un ieradumu inerces mākta, taču atliek paraudzīties uz attīstības ātrumu citās nozarēs, lai pārliecinātos, ka pārmaiņas, ja vien tās vispār sākušās, ir iespējamas un mēdz notikt pat neticami lielā ātrumā.

Spilgtākie piemēri droši vien ir mobilās komunikācijas un internets. Vēl nesen ar draugiem kavējāmies atmiņās par laikiem, kad internets bija tik tikko parādījies. Čirkstošs iezvanpieejas modems un galda dators ar 800 megabaitu ietilpības cieto disku tobrīd šķita tehnoloģiskā progresa kronis. Par varbūtību nēsāt sev visur līdzi kabatā ievērojami jaudīgāku datoru (tālruni, fotokameru un visu ko citu vienā ierīcē) neviens neuzdrošinājās pat sapņot. Atjaunojamo enerģijas resursu apguve, elektriskie auto un strāvas uzglabāšanas tehnoloģijas šobrīd varētu būt aptuveni tajā pašā iezvanpieejas modemu attīstības stadijā, un tas nozīmē, ka jau 20-30 gadu laikā mēs varētu pieredzēt ievērojamas pārmaiņas. Līdzīgi kā gadījumā ar mobilajiem sakariem un internetu, šīs pārmaiņas ietekmēs ne vien konkrēto tehnoloģiju jomu, bet daudzas nozares, ļaužu ieradumus un gan jau – arī domāšanu. Latvijā tieši ar tālredzīgu domāšanu vismaz pagaidām diez ko nesokas – ostās turpinās akmeņogļu pārkraušana, par galveno problēmu tiek uzskatīti ogļu putekļi, bet par problēmas risinājumu – pārkraušanas terminālu pārcelšana tālāk prom no pilsētas.

Ostu iztālēm redzēju viņdien, kad pa Vanšu tiltu nācu atpakaļ no sapulces Pārdaugavā. Ejot kājām, mainās skatu punkts un skatīšanās ātrums: var pamanīt lietas, kas, sēžot pie auto stūres, pazib garām neievērotas. Tu ieraugi, piemēram, kuslos mēģinājumus ar plānām pastkartes izmēra skārda plāksnītēm lāpīt rūsas izēstās tilta vietas, tad nonāc līdz stalažām un plēvēm apliktajām sabrukušajām tilta noejas kāpnēm un saproti, ka atrašanās uz šī tilta ir ja ne īslaicīgs pašnāvības mēģinājums, tad kaut kas līdzīgs krievu ruletei gan. Ticis uz cietas zemes, kas nešūpojas zem garām braucošo auto svara, tu atviegloti uzelpo – tavs laiks vēl nav beidzies un turpinājums varbūt pat vēl sekos. Un tā arī ir. Pēcpusdienā atraksta lietuviešu meitene, vārdā Saule, un lūdz atļauju leišu valodā tulkot manu stāstu.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!