Māksla
07.12.2018

Parādes portrets slavas alejā

Komentē
1
Saglabā

Recenzija par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādi "Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme"

Izstāde "Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme" ieies vēsturē kā viens no lielākajiem simtgades notikumiem vizuālajā mākslā. Tā skaitliski aptver lielu mākslas darbu kopumu vesela gadsimta ietvaros, kā arī izpletusies līdz abām lielākajām Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu telpām galvenajā ēkā un izstāžu zālē "Arsenāls". Vēriena ziņā to noteikti var uzskatīt par vienu no grūti panesamās simtgades kultūras programmas kulminācijām, un tieši skaitliskais apjoms ir izstādes lielākais ieguvums. Tiesa, vienlaicīgi tas ir arī izstādes trūkums, taču nevis tādēļ, ka Latvijas kultūrai pietrūktu daudzskaitlīguma un megastruktūru, tās vispār šķiet pārāk svešas mūsu aptuvenajai mentalitātei, un to pārvaldīšana visbiežāk īsti neizdodas. Portretu izstādes ziņā ir apsveicami un arī neierasti, ka viena projekta ietvaros skatītājiem ir iespēja redzēt tik plašu Latvijas mākslas daļu – tas ir arī atgādinājums, ka pastāvīgi, pilnvērtīgi un daudzpusīgi visus Latvijas mākslas vēstures posmus reprezentējošas ekspozīcijas mums joprojām īsti nav. Arī portretu izstāde aptver salīdzinoši nelielu mākslas vēstures daļu, tomēr tai izdevies iekļaut teju ikvienu 20. gadsimtā nozīmīgu Latvijas mākslinieku. Vai mūsdienīgai mākslas izstādei pietiek tikai ar eksponēšanas faktu un mākslas darba "izvilkšanu" gaismā no krātuves pustumsas? Ne gluži. "Portrets. 20. gadsimts. Sejas izteiksme" šajā ziņā ir ļoti klasiska, tradicionāla mākslas vēstures izstāde, kas balstās uz hronoloģisku pārskatu, taču spilgtas izlases vietā piedāvājot kaleidoskopisku blīvumu, kas cenšas ietvert pilnīgi visu, kas vairāk vai mazāk saistīts ar portretu tradīcijām.

To, ka izstādes veidotāji galvenokārt vadījušies pēc vienkārša laikmetu pēctecības principa, nevis pēc kādiem tematiskiem, socioloģiskiem vai ideoloģiskiem portreta žanra pietuvinājumiem, apstiprina un pastiprina arī vēsturisko notikumu uzskaitījums, kas ne pārāk mērķtiecīgi papildina ekspozīciju, jo fakti un gadskaitļi pieminēti bez sasaistes ar darbiem. Vēsture nav tikai notikumu secība, tā ietver sarežģītākas cēloņsakarības, kuru ietekme uz mākslas evolūciju nenoris kā cikliski organiska pāreja no viena stila uz nākamo. Izvēlētais 20. gadsimta portretu mākslas pārskata formāts ir samērā droša pozīcija, no kuras skatpunkta būvēt stāstu, jo šī forma ir vienkārša un loģiska, atliek tikai sarindot nepieciešamos autorus pareizos sektoros. Tiesa, lielu laika nogriezni aptverošas mākslas parādības eksponēt šādā sistēmā nebūt nav nepareizi un pieeja kā tāda noteikti nav kļūdaina, taču kā visvienkāršākais, nedaudz skolnieciskais variants šajā gadījumā tas neļauj pilnībā realizēties tēmas daudzšķautņainajam potenciālam. LNMM apskatāmā portretu izstāde vēsta par slavenākajiem mūsu valsts māksliniekiem un viņu portretētajiem varoņiem (visbiežāk – arī tikpat slaveniem un nozīmīgiem), izvēršoties par Latvijas 20. gadsimta mākslas kanona telpu un slavas zāli. Citi skatījumi uz portretu mākslas vēsturi šoreiz ir izslēgti, ignorējot virkni sociālu fenomenu un domāšanas konvenciju, kas ir noteikušas, kāpēc ekspozīcijā redzamais ir tieši tāds, nevis citāds. Aprobežošanās ar tik vienkāršotiem izstāžu uzdevumiem būtu piedodama maza apjoma saloniskai izklaidei, taču no valstiska mēroga projekta būtu gribējies sagaidīt kaut ko intensīvāku, jēgpilnāku un intelektuāli jaudīgāku.

No vēlamā atgriežoties pie esošā rezultāta, jāuzsver, ka ieceres līmenī portretu tēma šķiet labs fokuss, caur ko izstāstīt sarežģīti sazaroto 20. gadsimta mākslas vēsturi. Tas ir parocīgs motīvs kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka portreta žanrs ir cieši saistīts ar portretējamā personību, viņa biogrāfiju un ar laikmetu. Ne tikai lokālā līmenī – portreta mākslas popularitāte ir viens no apliecinājumiem Rietumu kultūras antropocentrismam, no kura izriet nepieciešamība meklēt ārējo formu līdzības, tās darināt, atdarināt, pārveidot. Šī Rietumu kultūras aizrautība ar tēliem un stingrā priekšstatu sistēma par "cilvēka ārieni" sevī ietver zīmīgus identitātes mehānismus un dažādos veidos nosaka mūsu izpratni par vispārpieņemto un normālo ļoti dažādās situācijās, ne tikai estētiskos domu eksperimentos. Tādējādi caur portreta vēsturi ir iespējams veiksmīgi pārstāstīt daudz plašākas vēstures epizodes, no daudziem mikrovēsturiskiem stāstiem izveidojot vienu lielu spoguli, kas ļautu labāk iepazīt pašiem savu 21. gadsimta sabiedrības seju. Diemžēl daudzpusīga psiholoģisma vietā LNMM izstādē ir izdevies tikai glīts parādes portrets, kas gludiem triepieniem pārstāsta vispārzināmo mākslas stāstu, taču nepietuvina skatītāju mākslas "miesai un asinīm". Kopiespaidu varētu salīdzināt ar shematisku portretu: tas ir meistarīgi pareizs, taču sastindzis un nedzīvs.

Kā jau minēju, izstādes lielais apjoms ir ļāvis ekspozīcijā iekļaut teju ikvienu autoru, kas kādreiz ir radījis kādu portretisku darbu (protams, šis iespaids ir mānīgs). Izstādes apmeklējums ļauj atcerēties daudzus iecienītus darbus un māksliniekus, samērā daudz ir arī saistošu jaunatklājumu. Šīs daudzbalsības ēnas puse ir tāda, ka pārskats izveidojies horizontāli līdzens, tam ļoti pietrūkst svarīgāko portreta vēstures pieturas punktu izcēlumu, tāpēc visi eksponāti izskatās vienlīdz svarīgi vai mazsvarīgi. Trūkst stilistisku akcentu un netiek izcelti, piemēram, atsevišķi autori, kas izvēlējušies savam laikam radikālus izteiksmes līdzekļus vai ieviesuši stilistiski nozīmīgus jauninājumus, līdz tam neatzītus tēlainības principus, neierastus tēlu traktējumus vai attieksmi pret modeļa personību. Tādējādi, piemēram, Kārļa Padega daudzveidīgie meklējumi portreta žanrā un to neparastā ikonogrāfija izstādē tiek eksponēta blakus Roberta Tilberga uzticīgajai sekošanai klasicisma principiem, bet Birutas Delles gleznu psiholoģija spraigo blakus neizteiksmīgai Staļina skulptūrai, ko skatiens tiecas uztvert drīzāk kā kičīgu suvenīru. Birutas Delles gleznotais Maijas Silmales portrets (stūraini izmežģītās figūras aprises, klaustrofobiski nomācošais vides traktējums un dramatiski sakāpinātais tonālais risinājums) ģeniāli atklāj ne vien franču grupas dalībnieces traģisko likteni, bet veselas paaudzes nolemtību. Taču ekspozīcijā šīs daudznozīmīgās nianses pazūd kopējo iespaidu gūzmā. It kā vēstures pretrunas uz mākslu neattiektos. Protams, neeksistē tikai kāda viena pareizā vēstures versija, un arī robežu pārkāpēju, estētisko provokatoru un satricinātāju vēsture nav vienīgais pareizais vektors, caur kuru veidot mākslas vēstures naratīvu. Tomēr mākslas iekšējā loģika prasa izcelt arī attiecības starp dominējošo un marginālo, izcilo un viduvējo, kā arī nebaidīties pārskatīt šīs kategorijas vai vismaz skaidri apzināties tos nosacījumus, kas mākslas personības un strāvojumus likuši sašķirot zaudētājos un uzvarētājos.

Kopumā izstādes trūkumi ir simptomātiski Latvijas mākslas tradīcijām, kurās dominē neitrāli pārskati un apkopojumi, nevis šķērsgriezumi un dziļurbumi, tādēļ izstāde "Portrets. 20. gadsimts" neizbēgami atbalso vispārējo nozares klimatu, tās kļūmes un klupšanas akmeņus. Zinātniskās funkcijas portretu izstādes gadījumā daļēji pilda apjomīgais katalogs – būtu lieliski, ja vismaz daļa no krājuma rakstiem un to atziņām tiktu izmantota arī izstādes satura veidošanā. Katalogā sevišķi daudz uzmanības proporcionāli veltīts fotogrāfijas pētniecībai, iekļaujot līdz šim maz aktualizētus atklājumus un vizuālos materiālus, kas palikuši ārpus kanonizētajām vērtībām. Uzkrītoša ir arī kataloga tekstu disproporcija starp abām gadsimta pusēm, daudz vairāk uzmanības veltot gadsimta sākuma mākslas analīzei, kamēr izstāžu eksponātu apjoms abiem laikmetiem ir samērā līdzvērtīgs. Tas atgādina, ka Latvijas 20. gadsimta otrās puses mākslas pētniecība joprojām atrodas problemātiskajā pelēkajā zonā, kuras profesionālai artikulēšanai trūkst intelektuālo resursu. Vēl viens problemātisks aspekts skar pašu portreta definīciju, jo, apmeklējot izstādi, daudzviet nav īsti skaidri kritēriji, pēc kuriem atlasīti darbi. Vai ikviens cilvēku attēlojošs mākslas darbs ir portrets? Piemēram, figurāls motīvs nav gluži tas pats, kas portrets, pat ja daudzos gadījumos robeža starp abiem nav skaidri un nepārprotami novelkama. Taču ir svarīgi par šīm robežām runāt, tās meklēt, izzināt atšķirības starp cilvēka tēla portretiskajām un simboliskajām vērtībām mākslas darbā. Kā jau minēju, šī nav vēstures pārrakstīšanas izstāde. Diemžēl. Bet arī kā vēsturi atgādinošam pasākumam izstādei pietrūkst konceptuāli stingra mugurkaula, tādēļ rezultāts ir patīkams, taču bezpersonisks, neņemot vērā daudzu interesantu, "tautā iemīļotu" personību un personāžu simbolisko klātbūtni.

Tēmas

Santa Hirša

Santa Mičule ir mākslas zinātniece un kritiķe, Baltijas laikmetīgās mākslas interneta žurnāla "Echo Gone Wrong" redaktore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!