Par zivju dzenīšiem: Nīčes 'Tā runāja Zaratustra' Igora Šuvajeva tulkojumā

 „Tā runāja Zaratustra” ir izdziedams, skandējams un ... izklusējams. Darbā savijas klusums un skaņas, dažkārt vārdi savirknējas labskanīguma dēļ.”
„[R]una ir par uzskaņojumu, toņa uzturēšanu, tonalitāti. Un Zaratustras tonis ir alkionisks.”

 (Tulkotāja pēcvārds, 420. lpp.)

Pagājušā gada beigās izdevniecība Zvaigzne ABC laida klajā jaunu vācu filozofa Frīdriha Nīčes (Friedrich Nietzsche,1844-1900) darba „Tā runāja Zaratustra” (Also sprach Zarathustra, 1883-1885) tulkojumu; tulkotājs, komentāru un pēcvārda autors – LZA korespondētājloceklis, Dr.phil. Igors Šuvajevs.

Šīs recenzijas mērķis ir mēģinājums noskaidrot tulkotāja I. Šuvajeva konceptuālo pozīciju attiecībā pret tulkojamo tekstu. Līdz ar to lielāka uzmanība veltīta tulkotāja nostādnēm un valodas lietojumam, nevis Nīčes filozofisko koncepciju analīzei. Savukārt, recenzijas tematisko ievirzi lielā mērā noteica tulkotāja pēcvārds un komentāri, kuros daļēji un mājienu formā tiek sniegtas norādes Nīčes darba interpretācijai.

Par pēcvārdu un priekšvārdu

Līdz šim lasītājam Nīčes darbs „Tā runāja Zaratustra” latviski bija pieejams vienīgi nu jau valodiski novecojušajā Viļa Plūdoņa tulkojumā no pirmās brīvvalsts laikiem. Vilis Plūdonis savu tulkojumu bija papildinājis ar visai garu priekšvārdu (60 lpp.), taču šajā grāmatā nebija atrodami komentāri un pēcvārds. Plūdoņa priekšvārdos plaši aprakstīta Nīčes biogrāfija, uzsvērtas teksta sasauces ar Bībeli, tulkotājs veicis arī sīku teksta poētisko analīzi. Plūdonis Nīči piesaka ar izsaukuma zīmju un pārāko pakāpju palīdzību, tādējādi lielā mērā iezīmējot veidu, kā latvietis runās un domās par Nīči: „Frīdrihs Nīče! – lielais paradoksists, pārdrošais, pārgalvīgais visu vērtību pārvērtētājs, kas izkar pār cilvēci jaunus tikumības galdiņus [..]; Frīdrihs Nīče! – smalkais stilists [..], - lielais simbolists.”[i] Savukārt, I. Šuvajevs dēvē Nīči par „valodošanas komponistu”; viņš arī īpaši atzīmē, ka „darbā savijas klusums un skaņas, dažkārt vārdi savirknējas labskanīguma dēļ” – tā īstenās nozīmes sapratnei svarīga ir katra pieturzīme, ik vārds, tā novietojums un rakstība; kā arī darba „uzskaņojums”: „Zaratustras tonis ir alkionisks” – rāms un skaidrs bezvējš, kurā vīt ligzdu. Laiks „dzīves apstiprinātājiem” – tulkotājs raksta pēcvārdā. [ii] Pēcvārdu un komentāru ievadvārdus kopumā iezīmē teikumi, kas rakstīti apgalvojuma formā bez izvērsta pamatojuma vai piemēra.

Piemēram, sekojošs apgalvojums: „Nīče nepavisam nav rakstījis sava laika pieņemtajā valodā, drīzāk jau viņa rakstība pamazām ieviešas patlaban un tiek akceptēta vācu pareizrakstībā” – un viss. Tomēr gribētos šīs tēzes izvērsumu un paskaidrojumu, kas tieši domāts, jo īpaši, ja ņem vērā faktu, ka Nīčes laikā – ap 19. gadsimta vidu, nekādas kopīgas gramatiskas normas tā īsti nepastāv: pirmais „Dūdens” iznāk tikai 1880.gadā, bet likuma statusu tajā atrunātās normas iegūst tikai 20.gs. sākumā. Savukārt, interpunkcija tajā tiek iekļauta tikai 20.gs. otrajā pusē kā no prakses atvedināti nosacījumi.

Par komentāriem

Latviešiem ļoti trūkst zinātniska Nīčes izdevuma – tas nav nekāds jaunums. Šis izdevums brīvo nišu – cik noprotu, tehnisku iemeslu dēļ – pilnībā aizpildīt nespēj. Te es, protams, runāju par komentāru un pēcvārda niansētību un apjomu.

Nav noteikti un līdz ar to īsti nav skaidri izvēles kritēriji, kas noteikuši bibliogrāfijā uzrādīto autoru un darbu izvēli. Kā var spriest, tulkotājs pievērsies Nīčes interpretāciju klasikai, strādājis ar kritisko izdevumu, iepazinies ar manuskriptu, piezīmju un uzmetumu apkopojumiem, komentāriem, indeksiem. Un, attiecīgi, sniedz dažas norādes uz, viņaprāt, būtiskiem avotiem, kas ļautu radīt pamatpriekšstatu par Nīčes darbu, lai tad tālāk katrs pats veidotu savu patstāvīgu interpretāciju.

Komentāri kopumā, tāpat kā Plūdoņa ievadā, lielākoties norāda uz atsaucēm no Bībeles, bet filozofijas tradīcijai ierādīta pavisam niecīga vieta. Salīdzinoši lielāku apjomu izpelnījušās norādes uz Nīčes laikā un vidē iespējami pastāvošiem uzskatiem, viņa lasītām grāmatām, piezīmēm, vēstulēm un avotiem, kas interpretē šo piederības vidi.

Tomēr komentāru veids pārāk rezervēti apliecina autora refleksīvu, kritisku līdzdalību un lielākoties nepārsniedz indeksa funkcijas kultūras vēsturei.

Piemēram, teikums: Kad ūdenim ir, kad laipas un margas pār upi stiepjas: patiesi, tad netic Nevienam, kas saka: „Viss upē” (Alles ist im Fluss), tiek komentēts sekojoši: 216 8: viss upē. Sal. ar Hērakleita atziņām: Plat. Krat. 402a; Diog. Laert. IX, 8; DK 22 B 12; 91. (395. lpp.) (un viss). Tas, kā pietrūkst, ir ne tikai norāde, ka „Fluss” nenozīmē tikai „upe”, bet arī „plūdums”, „straume”, bet izvērsts norādīto avotu idejiskās saistības paskaidrojums.

Iespējams, ka iemesls tam ir pašsaprotamības pieņēmums, vai arī varbūtējs apjoma limits: tā kā komentēt, droši vien, varētu un vajadzētu katru Nīčes teikumu, tad ideāli komentētā izdevuma apjoms būtu milzīgs. Katrā ziņā, daudzviet iztrūkst pat indeksa veida komentāri. Tāpat jāatzīmē mulsinoši īsā un viennozīmīgā Zaratustras tēla atvedināšanu uz Emersona „Esejām” (Sal. Komentāri, 356. lpp.) Rezultātā, kaut arī tulkojums kopumā ir gluds, komentāri – rosinoši, tulkotājs – kompetents filozofs un viņa darbs vērtējams augstu un atzinīgi, šis izdevums atstāj trūcīguma iespaidu. Tas vērtējams kā sākums, kas prasa turpinājumu.

Par tulkošanas koncepciju

Jebkurš teksta lasījums ir patiesīgs, tas ir, tam ir nozīme kā attiecība ar kādu pasauli, kas kalpo kā nepieciešamais pamats tālāku spriedumu izdarīšanai. Taču kritizējama, apspriežama patiesuma vērtību kādam lasījumam piešķir tā novietošana kādas metodoloģijas, nostiprinātas sistēmas vai noteiktu prakšu kontekstā, proti, fiksētās nozīmju attiecībās.

Atbilstoši pēcvārdā izteiktajiem apgalvojumiem par Nīčes rakstīšanu kā komponēšanu un darba uzskaņojumu jūras dzenīšu tonalitātē, kā arī saistībā ar tulkotā tekstā valodisko specifiku jāsecina, ka I. Šuvajevs savā tulkojumā atkārto/īsteno komponēšanas aktu, pieņemot, ka reizēm būtiskāka loma ir kompozīcijai un skanējumam, nevis nozīmei un adekvātam jēgas pārnesumam.

Ir skaidri nomanāms, ka tieši noteikts interpretācijas un, tātad – komponēšanas veids piešķir tulkojamam savdabīgu „oriģinalitāti” (uz izdevuma aizmugurējā vāka varam lasīt, ka tas ir „jauns, oriģināls un precīzs izcilā vācu domātāja darba tulkojums!”, kurā „daudz jauna un negaidīta [..] atradīs ikviens” [sic]). Šķiet, ka zināmā mērā oriģinalitāte rodas no disonanses, jeb teiksim tā – dabiskās saskaņas trūkuma, starp teksta nozīmi un valodu, tas ir, vārdiem, vārdu formām, vārdu kārtību, ritmu un atskaņām, ko tulkotājs izvēlējies pārcēlumam, jeb šajā gadījumā – komponējumam – latviski.

Piemēram: „Lūk, šausmekļi, kas sevī plēsējzvēru apkārt nēsā, kam citas izvēles nav, kā vien kāres un pašsaplosīšana” (Z, 43 8-9); „Taču vienīgi viņi ir atspēkoti un viņu acis, kas tebūšanā redz tikai Vienu seju” (Z, 43 2-21); „Viss sievišķī (Weiblein) ir mīkla, un visam sievišķī ir risinājums Viens: tas ir grūtniecība”. (Z, 67 18-19) Ne tikai vārdu kārtība, bet arī vārda „sievišķis” izvēle šajā teikumā ir apspriežama, jo vārds „Weiblein” tiek lietots sieviešu dzimtes indivīda apzīmēšana, piemēram, dzemdību namā pēc piedzimšanas uzrakstot uz rokas apsējiņa. Tulkotājs savu izvēli pamato ar to, ka šādi – caur skanējumu – iespējams vārdā iekļaut „sievišķā” nozīmi. (Komentāri, 374. lpp.)

Par tulkošanas piemēru

Zaratustras tulkotājs izvēlējies pastiprinātu uzmanību pievērst Nīčes un sava teksta fonētiskajiem aspektiem, lai ar to palīdzību veidotu metaforiskas nozīmes, piešķirtu tekstam papildus daudznozīmību. Pēcvārdā viņš min piemēru, ar kura palīdzību paskaidrot savu pieeju.

Piemērs ir sekojošs:

„Brummbären und wunderliche mürrische böse Vögel”, ko tulkotājs pēcvārdā atveido – „ņurdoši lāči un brīnumaini īgni ļauni putni”. (420. lpp.)

Nīče izmanto tādus vārdus, kuros ietvertas tēlainas analoģijas ar dzīvniekiem un kas vienlaicīgi satur „r” skaņu un rada rūciena, tas ir, ņurdiena, efektu. Atbilstoši tulkotāja I. Šuvajeva paskaidrojumam, minētajā teikumā tēlainā veidā ir pateikts rūcēji un īgņas. (420. lpp.) Šuvajevs Nīčes teikumu ieskaita kā fonētisku spēli, „kur vārdi savirknējas labskanīguma dēļ”. Un: „Skanīgums ir svarīgāks par tieši pateikto, dažkārt Nīče laikam ir tikai centies atzīmēt skandējumu, viņam skanošo valodas mūziku.” (420. lpp.) Tādu pašu tulkošanas stratēģiju tulkotājs izmanto arī citviet darbā - piemēram, nodaļā „Dēle” (Blutegel). Tur (Z, 267 20) Nīče veido vārdu spēli starp vārdiem „(Blut)egel” un „Igel” – „dēle” un „ezis”. Tulkotājs skanīguma un vārdu spēles dēļ vārdu „ezis” pārceļ kā „dēlietis”, tādējādi piešķirot Nīčes tekstam neraksturīgu arhaiska laucinieciskuma pieskaņu. (402. lpp. sk. arī tulkotāja komentāru paša izvēlei.)

Bet atgriežoties pie teikuma par putniem – pilnā apjomā teikums grāmatas tekstā tulkots nedaudz citādi kā pēcvārdā: „Un kad iekāroju es medu, iekāroju es tikai ēsmu un saldo sīrupu un ķepumu, ko laiza arī ņurdošu lāču un brīnumaini īgnu ļaunu putnu mēles..”. (Z, 254, 12-14) Arī Plūdonis teikuma beigas tulko kā „dīvaini īgni, ļauni neputni”. Proti, adjektīvs „brīnumaini” tiek attiecināts uz „īgni”, nevis uz „putni”, kā, manuprāt, būtu atbilstošāk un jēdzīgāk.

Attiecīgi, vienlīdz (ne)argumentēti varētu izvēlēties izrādīt respektu pasakām raksturīgo īpašības vārdu un tēlu izmantojumam minētajā teikumā par lāčiem un brīnumputniem, un veidot dažnedažādas jēgas konotācijas, kas balstītos tautas kultūrā un izteicienos.

Proti, „wunderliches Tier” kā apzīmējums tiek izmantots visnotaļ pazīstamajā pasakā par teiksmaino zelta putnu, kas pa nakti zog ābolus no ķēniņa brīnišķās ābeles. To ieraudzīt spēj vienīgi jaunākais no ķēniņa dēliem. (Sal. http://www.maerchenlexikon.de/khm/khm-texte/khm057.htm) Savukārt, pasakas sižeta virzību nosaka karaļa vēlme iegūt šo zelta putnu (König wollte den ganzen Vogel haben). Izteiciena „Vogel haben” (latviski – „tev putniņš galvā”) metaforiskā nozīme it kā balstās tautas ticējumā, ka garā vājajiem galvā iemājojuši mazi dzīvnieciņi, piemēram, putni. (Sal. http://de.wikipedia.org/wiki/Einen_Vogel_zeigen) Savukārt, zelta putna atrašanā būtisku lomu spēlē cita dzīvnieka – lapsas – dotie padomi. Jaunākais mēģina tiem sekot, bet vecākais dēls nešauboties atzīst, ka tiem klausīt var vienīgi āksts. Arī Zaratustra „hat ein Vogel” un ir kopā ar saviem zvēriem, sarunājas, apspriežas ar tiem un seko viņu padomiem.

Par terminiem

Piemēri no nodaļas „Par viņpasaulniekiem”

Vārdu „Sein” (esamība) tulkotājs pārcēlis kā „būšana”, bet „Dasein” (eksistence, pastāvēšana) kā „tebūšana”, no kā attiecīgi arī visai neveikli skanošā „tebūšanas griba” (Wille zum Dasein). (Z, 123 14-15)

Tā nu ir, ka latviski Nīčes dažādās „gribas” (Wille zur Macht, zum Dasein, zum Tod, zur Wahrheit utt.) iegājies tulkot substantīvos, un tulkotājs pieturas pie šīs tradīcijas. Savukārt, ierastais vārds „esamība” atbilstoši tulkotāja izteikumiem ir „sadomātais apzīmējums ..., kas laikam tiešām attiecas uz kaut ko viņpasaulniecisku”. (Komentāri, 368. lpp.)

Jautājums nenoliedzami ir diskutabls, tāpat var diskutēt arī par Dasein tulkojumu, jebkurā gadījumā – vienots tulkojums latviešu valodā nepastāv. Manuprāt, tomēr būtu bijis jārespektē fakts, ka Nīče šajā gadījumā jaunvārdus neveido, bet lieto ierastas vārdu formas, specifisko nozīmi tiem piešķirot ar tekstuālā konteksta palīdzību.

Taču tulkotājs situāciju samudžina vēl vairāk nodaļā „Par viņpasaulniekiem” vārda „Sein” tulkojumu sašķeļot „būtībā” un „būšanā”. Tā nu mums vienas nodaļas ietvaros jau ir trīs jaundarinājumi, kam vēl pievienojas „Bauch” (vēders, arī, trauka vēders) viennozīmīgs pārnesums kā „iekšas”, radot vārdu salikumu „būtības iekšas” (Bauch des Seins). (Z, 29 8-9)

Jāpiezīmē arī, ka pats vārds „Viņpasaulnieki”, manuprāt, ir visai neveiksmīgs Nīčes jaunvārda Hinterweltler pārnesums, jo nodaļas ietvaros nonāk sadursmē gan ar „jenseits” tulkojumu kā „viņpus”, gan ar „Jenseits” tulkojumu kā „viņpasaule”, gan ar „jene Welt” kā „viņsaule”.

Es droši vien Hinterweltler tulkotu kā „aizpasaulnieki”, izrādot respektu arī pret vārda Hinterwelt formas līdzību ar vārdu Hinterzimmer – dibenistaba, tas ir, istaba, kas atrodas aiz citām istabām, kā arī izvairoties no saistības ar vārdu „viņpus” un „viņpasaule”. Tulkotājs komentārā savu tulkojumu, kas atkārto Plūdoņa izvēli, pamato ar vārda Hinterweltler līdzību ar Hinterwäldler - lauķis, vientiesis, bet burtiski – tas, kas dzīvo aiz meža. (Komentāri, 368. lpp.)

Par koncepciju

Zaratustras (Also sprach Zarathustra) 3. grāmatā sadaļā ar latvisko nosaukumu „Atspirdzējs” Nīče raksta, ka nosaukumi un skaņas tikai danco pāri lietām, tās neskarot. Tāpat tie ir tikai „varavīksnes un šķietami tilti starp mūžīgi šķirto”, jo „katrai dvēselei piederas cita pasaule; katrai dvēselei katra cita dvēsele ir aizpasaule (Hinterwelt)”.

Aizpasauļu veidošana ir dabiskais cilvēka izziņas stāvoklis – viņš nevar piekļūt cita dvēselei un vienmēr paliek ieslodzīts savas esamības vēderā. Tas, ka viņš tiešām varētu domāt un rīkoties kā cits pašas rīcības dēļ, ir absurds – viņu vienmēr uzrunās un virzīs tikai paša instinkti un vajadzības.

Atbilstoši Nīčes izziņas metaforiskuma koncepcijai, nepastāv tieša un viendabīga saite starp zīmi un referentu. (Sal. „Par patiesību un meliem ārpusmorālā nozīmē”) To attiecību raksturo diference un spēle, kopīga racionāla pamata iztrūkums. Savukārt, atbrīvojot cilvēku no prāta vadītas apziņas virsvaldības, kas neglābjami ir pakārtota sugas instinktam un tāpēc – bara perspektīvai un vajadzību apmierināšanai, Nīče iesēdina cilvēka galvā bestiāriju, ar kuru apspriesties. (Par apziņu sk. „Jautrā zinātne”, 354. fragments)

Kaut arī cilvēks ar savu izziņu nespēj piekļūt lietām par sevi, un to izraisītais kairinājums līdz apziņai nonāk tikai metaforas formā, kuras nozīme pakārtojusies sugas saglabāšanās interesēm, patikas/nepatikas izjūtas signalizē par dzīvības intensitāti, par personiskās ietekmes sfēras stāvokli un sadursmēm, par apkārtējās vides ļāvību un pretestību. Runas skaniskā organizācija ļauj nojaust šīs izjūtas. (Sal. Mantojuma (Nachlass) fragmentus no 1971.g. pavasara, 12 [1])

I. Šuvajevs norāda, ka attiecībā uz Zaratustras tekstu mēs nevaram runāt par noskaņojuma izpausmi zīmēs un tempā; darbs ir uzskatāms par kompozīciju, un tāpēc darba tonim ir jāpavēsta tā uzskaņojums. Zaratustras uzskaņojums, kā jau minēts, ir alkionisks un tam jāpavēsta „domas pārdzīvojums visā tās pretrunīgumā”. (Pēcvārds, 420. lpp.)

Par kontekstu

Tulkotājs pēcvārdā atzīmē, ka Nīčes darbs ir nodalāms no dzīves, ka viņš to izstrādājis, komponējis un slīpējis, ritmizējis un ieskaņojis. (Pēcvārds, 420. lpp.) Taču vienlīdz skaidri Nīčes tekstus caurvij atsauces uz dzīves atgadījumiem, un teorētiskie jautājumi tiek risināti, sasaistot tos ar apkārtni un ikdienas aktualitātēm. Jo īpaši ņemot vērā faktu, ka tikai daļa no Nīčes tekstiem ir publicēti autora dzīves laikā, bet nepublicētie, tai skaitā arī mantojuma fragmenti un piezīmes, ir atzīti par līdzvērtīgu pētījumu un atsauču materiālu.

Nīče nav rakstījis „sausās” propozīcijās vai klišejās un rakstījis, lai definētu jēdzienus un būvētu to celtni zelta proporcijās. Viņa tekstos tikpat būtisku lomu kā interpunkcija un tematiskais saturs spēlē arī nejaušība, ikdienas norises, situācija un apkārtne; viņa lietotā valoda ir neapcirpta savā daudznozīmībā un piešķir tekstam atbilstošu daudzslāņainību. Vienlaicīgi rakstītais satur labu devu ironijas – destruktīvu attieksmi pret dogmatiku un iesīkstējušām, bezjēdzīgām vērtībām un nozīmēm, tomēr nekļūstot par „bezkauņu, ņirgu, iznīcinātāju”. (Z, 42 14) Šāds būšanas veids, atbilstoši Nīčem, raksturīgs ākstam – šķiet, no filozofiem Heidegers ir vienīgais, kuram kāds cits filozofs veltījis šo apzīmējums.

Piemēram, darbos „Tā runāja Zaratustra” (1883-85) un „Jautrā zinātne” (1882) lasāmi atkārtoti izteikumi par to, ka cilvēks ar savu izziņu spēj skart tikai lietu virspuses, meklējoši taustoties pa to mugurām. Šie izteikumi iegūst papildu nozīmes, ja ņem vērā faktu, ka 1882. gadā slimības izraisītas vājredzības dēļ Nīče iegādājas sev rakstāmmašīnu.

Saistībā ar rakstāmmašīnas ieapaļo virsmu papildus iezīmes iegūst arī nodaļā „Viņpasaulnieki” sastopamais vārdu salikums „esamības vēders” (Bauch des Seins), kas ietver ne tikai tulkotāja uzsvērto „iekšu”, gremošanas nozīmi, bet arī apaļo formu:

„Ticiet man, brāļi mani! Miesa bija tā, kas sevis izmisa, - tā apmāta gara pirkstiem taustījās gar sienām pēdējām.

Ticiet man, brāļi mani! Miesa bija tā, kas zemes izmisa, - tā dzirdēja būtības iekšas sevi uzrunājam.” (I. Šuvajeva tulkojums)

Nobeigums

Tulkojums vietām – kad tulkotāja kāre pēc vārdu spēlēm ņem pārsvaru pār pieticīga pārcēlāja pienākumu – no lasītāja pieprasa paļāvīgu uzticību tulkotāja autoritātei un/vai vienkāršu ļaušanos teksta burvībai. To sakot es nevis gribu pazemināt tulkojuma vērtību, bet, pārfrazējot Rikēra izteikumu par Heidegera rakstības un interpretācijas stilu, atzīmēt, ka šādas pieejas ietvaros ir visai grūti uzdot kādu kritisku jautājumu.