Photo by Valentina Dominguez on Unsplash
 
Blogs
03.12.2018

Par ziemas laiku. No dienasgrāmatām

Komentē
0
Saglabā

Meistars aizbrauca, un es meža vidū paliku viens. Aizgāju līdz šķūnim izslēgt gaismu un aizslēgt durvis. Ar plānu sniega kārtiņu pārkaisītās sasalušās zāles kraukstēšana zem maniem soļiem bija vienīgā skaņa. Pie debesīm bija iedegušās retas zvaigznes. Mežs šķita tumšs un neapdzīvots. Māja – silta un vilinoša, lai gan sildītāju biju ieslēdzis tikai vienā istabā, mūsu guļamistabā. Nu jau padsmit gadus ziemas sākums man nesaistās ar pāreju uz ziemas laiku, ar pirmo sniegu vai vasaras riepu nomaiņu uz ziemas riepām (šurp biju atbraucis ar padilušām vasarenēm, izrādījās, ka servisā jāpierakstās nedēļu pusotru uz priekšu). Mans ziemas laiks sākas līdz ar gadā pēdējo atbraukšanu uz laukiem un ūdeņu noslēgšanu – lai neaizsalst, lai sals nesaplēš caurules un krānus. Laika gaitā šī padarīšana ir kļuvusi arvien sarežģītāka, un nu jau otro gadu ūdeņu noslēgšanai un cauruļu iztukšošanai saucam meistaru. Tas viss – protams, tikai sadzīvisku ērtību vārdā. Agrākā ūdens apgādes sistēma bija pagalam vienkārša – tualetes stūri ierīkots sūknis ūdeni pumpēja tieši no akas un daļa no tā nonāca elektriskajā boilerā, kur tika uzsildīta. Tādējādi mums bija gan siltais, gan aukstais ūdens, un kas par to, ka purva rāvas krāsā! Ūdens atslēgšana tajos laikos bija tieši tikpat vienkārša. Bija jāaizgriež pāris krānu, jāiztukšo abi filtri, jāpielūko, lai ūdens nepaliek sūknī, boilerā un veļas mašīnā, un to visu varēja paveikt kādā pusstundā. Vienīgais nepieciešamais instruments bija primitīva roratslēga. Neapmierinātība ar ūdens kvalitāti ar katru gadu tikai vairojās un visbeidzot kulminēja ar ūdens paraugu ievākšanu un došanos uz laboratoriju Rīgā. Ūdens analīžu rezultāti bija pašsaprotami slikti – ievērojami tika pārsniegtas gan dzelzs daļiņu, gan organisko piejaukumu normas. Pamazām sāka iezīmēties vērienīga projekta aprises. Jaunajai sūkņa un filtru sistēmai bija nepieciešama siltumizolēta telpa, kurā arī ziemā termometra stabiņš nenoslīdētu zemāk par nulli. Vecais šķūnis šim nolūkam nekādi nederēja – tā sagurušās sijas un šķībi caurās sienas liecināja par vēlmi drīzāk iebēgt mežā, nevis uzticīgi kalpot vēl pāris paaudzēm. Tā nu pirms diviem gadiem tika nolemts vecā šķūņa vietā būvēt jaunu. Taču ar to vien nebija gana, jo kā gan jauno, izfiltrēto un tīro ūdeni lai lieto ar netīro ūdeni neiztīrāmi notraipītā dušā, izlietnē un tualetes podā? Drīz vien sākotnējā dzīves uzlabojumu projekta poga apauga ar biezu papilddarbu mēteli – mēs atskārtām, ka remontu būtu pelnījusi arī virtuve, dušas telpa, vispār viss mājas pirmais stāvs. Taču, kā jau minēju, ērtības un uzlabojumi nāk ar savu sarežģītības nastu. Tas ir līdzīgi kā ar jaunāko modeļu auto – to diagnosticēšana un labošana ir tik sarežģīta un tik ļoti saistīta ar specifiskām ietaisēm, ka pavisam vienkāršam garāžu vecītim šādus darbus vislabāk tomēr neuzticēt.

###

Vasarā uz laukiem cenšamies tikt vismaz pāris reižu mēnesī. Katrs šāds brauciens saistīts arī ar zināmām pārvietošanās grūtībām, un, nē, runa nav par nepieciešamību allaž līdzi ņemt arī mūsu pilsētniecisko kaķīti Borisu. Viena no redzamākajām lauku braukšanas blaknēm ir kukaiņi. Turpat vai divarpus simtu kilometru pārbraucienā uz mašīnas purna un vējstikla bojā aiziet simtiem, ja ne tūkstošiem visvisādu sugu, izmēra un paskata insektu. Tagad, ziemā, par to aizdomājos, izlasījis avīzē par tā dēvēto ''vējstikla fenomenu'', proti – tādās valstīs kā Dānija entomologi jau kādu laiku pamanījuši, ka pat pēc garākiem pārbraucieniem lauku apvidū auto vējstikli paliek aizdomīgi tīri. Kukaiņu ir tik šķietami daudz, un to dažādība ir tik liela, ka insektu skaitam ir pagrūti izsekot, taču ''vējstikla fenomens'' ļauj noprast, ka to skaits un daudzveidība pasaulē turpina strauji mazināties.

Kukaiņu, un jo īpaši odu, skaits ir kaut kas, kam uzmanību pievēršam ik gadu. Ir bijušas tādas vasaras, kad, iebraukuši sētā un izslēguši auto dzinēju, mēs tūdaļ pat kā vienīgo skaņu sadzirdam izbadējušos odu sīkšanu ārpusē aiz logiem. Pagājusī vasara kā odu laiks (un arī ērču laiks) īpaši neizcēlās, un vismaz mūsu pusē tā bija drīzāk dunduriem labvēlīga sezona. Laika gaitā esam pat nonākuši pie savas odu daudzuma teorijas. Tā vien šķiet, ka odu ir mazāk tajās vasarās, kas nāk pēc ziemām ar plānu sniega segu un izžuvušām vigām (vigas ir jūras krasta līnijai paralēlas un bieži vien purvainas ieplakas starp kāpām). Savukārt pēc sniegotām un mitrām ziemām jau puslīdz droši var pareģot, ka odu būs vesels leģions.

###

Pēc tam, kad ūdeņi ir nopludināti un aizgriezti, māja paliek neapdzīvota un auksta līdz nākamā gada pavasarim. Izņēmums bija pagājušais gads, kad ieradāmies visai kuplā skaitā un svinējām še Ziemassvētkus. Saviem vecākiem tā arī nekad netiku pavaicājis, kāpēc mūsu mājās manas bērnības laikā Ziemassvētki svinēti nekad netika. Eglīti "dedzināja" vienīgi Vecgada vakarā, tad arī tika izdalītas zem eglītes nez kā parādījušās dāvanas, un citu ziemas svētku mājās nebija. Kad nesen, runādams pa tālruni, par mūsu ģimenes svētku ieradumiem apvaicājos mammai, viņa sacīja, ka darījuši, kā bijis pieņemts, turklāt "Līgatnē jau visi viens otru pārāk labi pazina". Vārdu sakot – tā bija bijusi elementāra piesardzība. Jau vēlākos pamatskolas laikos – tas varēja būt 80. gadu vidū, mazu brīdi pirms atmodas sākšanās – vēstures stundā tika kaunināta viena meitene, kas svētku laikā tikusi manīta ejam baznīcā un "visādi tur darāmies". Protams, "visāda darīšanās" neizpalika arī mūsu Jaunā gada sagaidīšanas svinībās. Tēvs ar manu vecāko brāli aizbrida pagrabkalniņa (kalns Līgatnē, kura smilšakmens alās iekārtoti vietējo ļaužu pagrabi) mežā uzmeklēt eglīti. Mājās viņi atgriezās, pilni āra aukstuma un nobiruši ar sniegu tāpat kā viņu nestā egle. Kad eglīte bija izpušķota – līdzās smalki izveidotām pirmskara mantiņām zaros noteikti vajadzēja iekaisīt arī stīvi metāliskus "eņģeļmatus" – mamma mani mudināja pie eglītes atnest arī manus lāčus. Kā aizritēja vakars, neatminos, bet pusnaktī tika šautas raķetes, mani pienesa pie verandas loga un mudināja skatīties. Visticamāk, es kaut ko pārpratu, taču kopš tā mirkļa vēl vairākus gadus svēti ticēju, ka viena un tā pati raķete uguņošanas laikā lido turpu un šurpu, vienīgi katru reizi izmainot krāsu.

Tieši lāčiem manā biogrāfijā ir īpaša vieta. Es nezinu, ar kādām metodēm, bet vecākiem bija izdevies manā prātā uzburt vērienīgi sazarotu un detaļās izstrādātu leģendu par vienmēr kaut kur tuvumā mītošu civilizētu lāču sabiedrību. Tās priekšgalā bija pirmajā dzīves gadā man uzdāvinātais lāčuks Miks. Vēl tur bija rozā krāsas Rikiki un Fricis zaļās lenču biksēs (Frici bija dāvinājusi mammas māsa, viņš bija izgatavots Austrumvācijā, tāpēc arī Fricis). Mani vecāki nekādā ziņā nebija uzskatāmi par vietsēžiem – kolīdz bija kāds brīvs laiks, bija jādodas vai nu pārgājienam līdzīgā pastaigā, vai izbraukumā ar sabiedrisko transportu. Šķērslis tam nebija arī fakts, ka autobusos gandrīz vienmēr man sametās nelaba dūša. Tāpēc drošības pēc līdzi bija tūtiņas, sūkājamās konfektes “Bārbele” un rupjmaizes grauzdiņi – abi pēdējie pēc kaut kādām tautas zintīm bija paredzēti pazaudētās dūšas uztaisīšanai. Bet stāsts bija par lāčiem, nevis dūšu. Kamēr vien mani nemocīja nelabums, čakli vēroju aiz loga garām zibošās ainavas. Ja parādījās rozā vai iesārta māja, man uzreiz bija skaidrs, ka tajā mājo Rikiki. Ja māja bija dzeltena – tur dzīvoja Fricis. Bet pašas skaistākās (neprasiet, pēc kādiem kritērijiem) es pietaupīju Mikam. Lāču nekustamo īpašumu tīkls bija krietni vien plašāks nekā maršruts no Augšlīgatnes dzelzceļa stacijas līdz Lejas Līgatnei papīrfabrikas vārtu priekšā. Pa kādam īpašumam viņiem bija vai katrā Latvijas novadā, un tas viņu attiecības darīja vien sazarotākas un interesantākas.

Par lāčiem atminējos šorīt, no meža ar savām vasaras riepām izstūrēdams uz apsnigušās Kolkas-Ventspils šosejas. Drusku piebremzēju un pārliecinājos, ka ar šādām riepām mašīna uzvedas tā, it kā nekādas bremzes visā pasaulē vēl nebūtu izgudrotas. Līdz Ventspils-Rīgas šosejai, kas jau vakar bija tīra un nožuvusi sausa, bija jābrauc kilometri četrdesmit. Kādam citam braucējam nebija paveicies, un viņš bija notriecis paprāvu zvēru – ceļa vidū asiņu peļķē gulēja nenosakāmas sugas īpatnis. Piesaucu palīgos visus savus lāčus un lēnā garā čunčināju uz māju pusi. Starp citu – lāči palīdzēja, jo nu jau esmu pilsētā. Riepas varēšu nomainīt pirmdien.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!