Tu esi atbildīgs par to, ko tu lasi. Palīdzi savākt 20 000 eiro līdz 16. novembrim.

Ilustrācija brāļu Grimmu pasakai "Sniegbaltīte" 1852. gada islandiešu izdevumā.
 
Blogs
29.10.2018

Par visu, kas prātā. No dienasgrāmatām

Komentē
2

Valodniece un psiholoģe Džūlija Sedivī esejā "Kāpēc seno laiku proza nerunā par jūtām?" aplūko kādu būtisku, tomēr, iespējams, nepietiekami novērtētu literatūras aspektu. Raugoties vēsturiski, var pat sacīt, ka tajā atklājas visas sabiedrības evolūcija. Lai ilustrētu šīs pārmaiņas, viņa kā piemēru salīdzina ap 1230. gadu pierakstītas islandiešu sāgas un 770 gadus vēlāk tapušu amerikāņu rakstnieka Deivida Fostera Volesa stāstu. Sāgās pietiek ar dažām rindkopām, lai izstāstītu par vairākām uzvarētām kaujām un visas Norvēģijas pakļaušanu, toties mūsdienu literatūrā varonis var 12 lappuses no vietas risināt apziņas monologu, reflektējot gan par jau pieredzēto, gan visapkārt sev redzamo. "Šie piemēri ilustrē Rietumu literatūrā novērojamo pakāpenisko pāreju no vēstījumiem, kas veltīti rīcībai un notikumiem, uz apziņas atainojumiem visos tās līkločos, daudzslāņainībā un pretrunīgajā sarežģītībā. Lasot senākus tekstus, es bieži esmu brīnījusies: vai tiešām ļaudis tolaik neinteresējās par to, ko varoņi domā vai jūt?"

 

###

Kognitīvais psihologs, lingvists un populārzinātnisku grāmatu autors Stīvens Pinkers grāmatā "Apgaismība šobrīd" raksta: "Apgaismības princips, saskaņā ar kuru saprāts un iejūtība sekmē ļaužu uzplaukumu, var šķist pašsaprotams, banāls, vecmodīgs. Sarakstīju šo grāmatu, jo nonācu pie atskārtas, ka tā nav tiesa. Prāta, zinātnes, humānisma un progresa ideāliem nepieciešama aizstāvība kā nekad agrāk. Mums tā ir pašsaprotamība: jaundzimušie, kas nodzīvos ilgāk par astoņdesmit gadiem, ar pārtikas produktiem pilni tirgi, tīrs ūdens, kas parādās uz rokas mājienu, un atkritumi, kas tāpat uz rokas mājienu pazūd, tabletes, kas iznīdē sāpīgas infekcijas, dēli, kas netiek sūtīti karā, meitas, kas droši var staigāt pa ielām, vareno kritiķi, kas netiek ieslodzīti cietumos vai nošauti, visas pasaules zināšanas un kultūra sava krekla kabatā.

Taču tie visi ir cilvēces sasniegumi un nevis kosmiska iedzimtība. Daudzu lasītāju atmiņā – un tiešā pieredzē mazāk sekmīgās pasaules malās – karš, nabadzība, slimības, izglītības trūkums un nāvējošs ļaunums ir dabiskas eksistences blaknes. Mēs zinām, ka valstis var ieslīgt atpakaļ šajos primitīvajos apstākļos, kuros tiek aizmirsti Apgaismības sasniegumi. [..]

Apgaismības ideāli ir cilvēka prāta radīti, taču tie allaž spēkojas ar citiem cilvēka dabas aspektiem: uzticību ciltij, pakļaušanos autoritātēm, maģiskajai domāšanai, grēkāžu meklēšanai."

Ja jums vēl aizvien ir šaubas par to, vai Apgaismības humānismam nepieciešama dedzīga aizstāvība, pievērsiet uzmanību diagnozei, ko uzstādījis radikālo islāmistu kustību analītiķis Šīrazs Māers. "Rietumi kautrējas no savām vērtībām – neviens neaizstāv klasisko liberālismu," viņš saka. "Mēs neesam par šīm vērtībām pārliecināti. Tās liek mums justies neērti." Tam pretstats ir Islāma valsts, kas "skaidri zina, par ko iestājas", un tā ir "ārkārtīgi kārdinoša" skaidrība. Un viņš zina, par ko runā, jo pats bijis džihādistu grupējuma "Hizb ut-Tahrir" reģionālais līderis.

 

###

"Vairāku bērnu tētis Jānis, lasot atvasēm priekšā latviešu tautas pasakas, secinājis, ka daudzas no tām ir nederīgas, jo pasauli ataino ačgārni," nesen varējām lasīt portālā "Delfi". ""Man liekas, ka šīs pasakas bieži vien ir vairāk kaitīgas nekā labas," raksta tētis Jānis. Viena no pasakām, kas, viņaprāt, atvasēm nebūtu jādzird, ir par to, kā divi eži nolemj piemuļķot zaķi, lai varētu viņam izraut desmit ūsas: "Kāpēc lai mazam bērnam mācītu, ka ir labi muļķot otru ar nodomu nodarīt fizisku kaitējumu?" Tomēr jo sevišķi tēti Jāni šokēja nesen no bibliotēkas sievas pārnestā pasaku grāmata ar stāstiem "Kas bailīgāks par zaķi" un "Sala derības ar zaķi". Pirmajā pasakā garausim apnīk dzīve, jo pa dienu to vajā mednieks ar suņiem, bet naktīs jābaidās no vilka. Zaķis nolemj doties uz ezeru padarīt sev galu. "Kuram vispār varēja ienākt prātā doma bērnu pasakā rakstīt par pašnāvību kā veidu, lai atbrīvotos no problēmām?" neizpratnē vīrietis. Savukārt otrajā pasakā galvenais varonis zaķis sader ar lauski, ka tas nevarēs garausi nosaldēt. Lauskis tik stipri saldēja, ka zaķim "acis no pieres lēca ārā", bet tas vienalga nepadevās. "Un ko tas māca bērniem?" vaicā tētis. "Pēc tam brīnās, ka bērni sader uz bīstamām muļķībām. Bet, kāpēc ne? Ja jau mamma un tētis tādas pasakas lasa vakaros, tad jau tas prātīgi – saderēt uz lietām, kuras tevi var nogalināt.""

Brāļu Grimmu pasakas "Sniegbaltīte" beigās lasāms: "Bet uz uguns jau bija nokarsētas dzelzs tupeles. Ļaunajai karalienei bija jākāpj šajās sarkani kvēlojošajās tupelēs un jādejo tik ilgi, kamēr viņa pakrita bez dzīvības." Ar negaidīti skarbu nežēlību var sastapties arī Hansa Kristiana Andersena pasakās, skat., piemēram, "Sarkanās kurpes". Mani bērnībā īpaši satrauca Vilhelma Haufa pasakas krājumā "Aukstā sirds", un kā šodien atminos kuģa kapteini, kurš pie sava kuģa masta bija pienaglots, izdzenot naglu cauri pierei. Vai tad, ja es neko no tā visa nebūtu bērnībā izlasījis un iepazinis, es izaugtu par labāku cilvēku? Šaubos gan, jo uzskatu, ka šausmas, bailes un riebums ir tikpat neatņemama cilvēciskās eksistences daļa kā iepriecinājums un bauda.

"Vecākiem pirms tautas pasaku lasīšanas derētu arī paturēt prātā, ka stāsti ir no vismaz 100 līdz 200 gadu senas pagātnes – no laika, kad pusaudžu vecuma bērns varēja uzlikt lamatas, notvert pūkainu zaķēnu, nodīrāt to un no ādas uzšūt dūrainīšus," psiholoģes Annas Kašinas teikto citēja "Delfi", un tas ir labs piemērs atskārtai, ka ne jau pasaule kopš tā laika ir mainījusies, bet mainījušies esam mēs paši. Viens no samanāmākajiem pārmaiņu virzieniem ir bijusi arvien uzsvērtāka kustība bērnišķīgumā. Robeža starp pieaugušo un bērnu pasauli ir tikusi izdeldēta, un tāpēc vecāki izjūt arvien uzmācīgāku pienākumu pielāgoties jaunākās paaudzes noskaņojumam un vēlmēm, neliekoties ne zinis par drīz vien pieaugušo pasaulē gaidāmajām nepatikšanām.

 

###

Pētījumā, kurā aptaujāti 8000 dažādu vecumu, rasu un izglītības līmeņu amerikāņi, noskaidrots, ka vairākums ir noskaņoti pret politisko korektumu. Interesanti, ka aptaujas rezultāts apgāž virkni ar politkorektuma opozīciju saistītu stereotipu. Tā, piemēram, pret politkorektumu noskaņotie nebūt nav čaklākie Donalda Trampa atbalstītāji. Politkorektumu par problēmu uzskatījuši 3 no 4 melnādainajiem, 2 no 3 augstskolu beigušajiem un 78 procentu aptaujāto, kas jaunāki par 24 gadiem. Domu, ka politkorektums ir kaut kas aplams, atbalstījuši 79% balto amerikāņu, savukārt āziešu (82%), latīņamerikāņu (87%) un Amerikas indiāņu (88%) starpā šis uzskats ir vēl populārāks. Šāds rezultāts uz politkorektuma pretiniekiem mudina paraudzīties nevis kā uz niecīgu ASV sabiedrības labējo ekstrēmistu un televīzijas "Fox News" nozombētu dīvaiņu minoritāti, bet gan kā uz ilustratīvu pierādījumu izteiksmes un uzskatu brīvības tradīciju dzīvīgumam, jo, saskaroties ar mēģinājumiem kontrolēt valodu vai domas, spuroties sāk vairākums.

 

###

Žurnālā "Economist" publicēts detektīvstāstam līdzīgs mēģinājums noskaidrot, kā līdz Ibērijas pussalai no Ziemeļāfrikas nonākuši Ēģiptes mangusti. Viens ir skaidrs – pāri Gibraltāram pašu spēkiem pārpeldēt mazie un drosmīgie dzīvnieki nebūtu spējīgi, un tātad tas bijis cilvēka roku darbs. Senajā Ēģiptē viņi esot godāti kā mājdzīvnieki, līdzīgi kaķiem, taču, tāpat kā kaķi, līdz galam nekad nav tikuši domesticēti, tomēr bijuši iecienīti, jo ķēruši ne vien peles, bet nesmādējuši arī čūskas. Līdz šim senākās mangustu atliekas Ibērijas pussalā datētas ar viduslaikiem, un tas nozīmē, ka dzīvnieks tur varētu būt nonācis pēc mūsu ēras 711. gada, kad pussalu iekaroja musulmaņi no tagadējās Marokas. Taču nesen Lisabonā publicēts pētījums, kurā minētas vēl divas citas mangustu atliekas, kas datējamas ar krietni senāku laika periodu. Abi atlieku komplekti, saskaņā ar radioaktīvā oglekļa analīzi, liecina, ka dzīvnieki bijuši dzīvi ap pirmo gadsimtu – laika periodu, kad pussalu kontrolēja romieši. Spānijā atrastais dzīvnieks bijis pieaudzis un apglabāts bedrē kopā ar 40 suņiem un trim cilvēkiem. Suņu šķirne liecina, ka tie bijuši klēpja dzīvnieki, un šāda apbedīšana varētu ļaut izteikt minējumu, ka arī mangusts bijis mājas mīlulis. Portugālē atrastais otrs mangusts bijis mazulis, kas gājis bojā pats savā nāvē, un tas varētu liecināt, ka šis dzīvnieciņš izbēdzis. Pēc vēl vienas versijas mangustus Ibērijas pussalā varētu būt ieveduši kartāgieši, jo šie Ziemeļāfrikas ļaudis pirms tam bija kontrolējuši daļu Ibērijas pussalas. Kartāgiešu vadonis Hanibals Barss uz Eiropu esot atvedis kaujas ziloņus, tāpēc neesot neiespējams, ka viņš būtu varējis importēt arī mangustus.

 

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2
Ziedo "Satori" darbībai!