Foto: Andrejs Strokins
 
Festivāli
08.01.2020

Par visu citu, tikai ne prozu

Komentē
1
Saglabā

Par 2019. gada starptautisko literatūras festivālu "Prozas lasījumi"

Tas, ko es atceros, – apdrukātas lapas Ingas Ābeles drebošajās rokās zem starmeša; Andris Akmentiņš lasot sit ritmu ar kāju; cilvēka ēna pārskrien "Literatūres" ekrānam uz Mākslas akadēmijas kāpnēm; Marija Luīze Meļķe gandrīz viena dejo fon Stricka villas lielajā zālē; Kristīne Ulberga nodzēš vēl neizpīpētu cigareti, kad viņu sauc uz lasījumu; paģībusi meitene pārpildītajā "Vinilbārā" pēc Aksela Hirša stāsta klausīšanās; Rvīns Varde nemitīgi slauka no pieres sviedrus; mans skrējiens no "Veldzes" uz "Vinilbāru" pēc mikrofona; jau sajaukta moka ar pienu no plastmasas pudeles, ko piedāvā paziņa; mēteļa notrūkusī poga; bieza neveiklības sajūta, kad nobeiguma pasākumā no skatuves jautā, kā rakstāms Jāņa Joņeva uzvārds. Un tad vēl refrēns "tas, ko es atceros" vai cita, līdzīga frāze no Kristīnes Želves stāsta.

Rēķināju, ka šie ir mani sestie vai septītie "Prozas lasījumi". Tādu atmiņu lausku mozaīku es varētu izveidot par katru gadu: it kā nenozīmīgās detaļas izrādās pārsteidzoši dzīvotspējīgas un prātā bieži saglabājas skaidrāk par dzirdētajiem tekstiem. Un man šķiet, ka "Prozas lasījumi" galvenokārt ir tieši par klātbūtni un pieredzi, jo tekstus var lasīt visu gadu, turklāt darīt to apstākļos, kuros koncentrēties ir vieglāk. Varbūt citi nepiekritīs, bet man aizvien pietrūkst "Prozas lasījumu" žūrijas, kuras lēmumi agrāk mudināja zīlēt, strīdēties un diskutēt, pievērst vairāk uzmanības tekstiem. Negribu teikt, ka teksti "Prozas lasījumos" ir mazsvarīgi, tomēr par tiem šeit spriedīšu mazāk, tā vietā koncentrēšos uz lasījumu radīto kopiespaidu. Turklāt par izskanējušajiem stāstiem žurnālā "Punctum" jau izteikusies Jūlija Dibovska.

Publiskajā komunikācijā par "Prozas lasījumiem", argumentējot, kāpēc festivālu vērts apmeklēt, bieži izskan doma, ka "Prozas lasījumi" ir iespēja apjaust to, kas latviešu prozā notiek tieši šobrīd. Gribu oponēt šai idejai, jo gadu no gada sevišķi nemainās ne dalībnieku, ne klausītāju sastāvs un jau pirms lasījuma, apskatot dalībnieku sarakstu, ir vairāk vai mazāk skaidrs, ko sagaidīt. Turklāt daudzi autori paši godīgi atzīstas, ka izvilkuši no atvilktnes kādu senāk uzrakstītu stāstu, pabeiguši jau agrāk iesāktu tekstu vai arī rakstījuši speciāli lasījumiem un tātad droši vien rēķinājušies ar dažām sen zināmām patiesībām, piemēram, to, ka vislielāko atsaucību vienmēr gūst smieklīgie stāsti. Tad vēl, protams, ir neiztrūkstošie romānu fragmenti, kas pārsvarā kaitina, jo reti veido pabeigtu vēstījumu. Tie mulsina un reizēm liek gaidīt romāna iznākšanu vēl vairākus gadus. Atlikušos autorus var iedalīt trijās grupās: iesācēji ("Literārā akadēmija" un "Aicinājums"), uz kuru lasījumiem iet ir drusku riskanti, jo var gadīties, ka nāksies vilties, klausoties vēl nenobriedušu autoru tekstos; dzejnieku retie sānsoļi prozā, kas parasti patīkami pārsteidz un ko iespējams pieredzēt gandrīz tikai "Prozas lasījumos" (arī šoreiz starp maniem favorītiem bija Gunta Šnipke, Sergejs Timofejevs un Arvis Viguls); ārzemju autoru lasījumi – jau tradicionālais Baltijas stāstu vakars un šogad arī Japānas autoru prozas lasījumi.

Šķiet, ņemot piemēru no Dzejas dienām, kuru fokusā pērn nonāca Balkānu dzeja, arī "Prozas lasījumu" organizatori izlēmuši savu publiku turpmāk ik gadu iepazīstināt ar kādas valsts vai reģiona laikmetīgo literatūru, šoreiz izvēloties Japānu, kas tika pieteikta arī kā festivāla caurviju motīvs. Šī ideja mani priecē, jo ir bezgala daudz vietu, par kuru laikmetīgo literatūru latviešu lasītāji zina pavisam maz, turklāt šajā pieejā saskatu potenciālu padarīt "Prozas lasījumus" par lielāku starptautisku notikumu, kā arī ienest jaunas idejas, formātus un sejas citādi visnotaļ paredzamajā un maigi stagnējošajā festivālā.

Spoži organizēts bija atklāšanas pasākums "Saule aust austrumos", kurā nebija jāklausās ierasti garās un apnicīgās ievadrunas. To vietā lakoniskā scenogrāfijā tika izspēlētas jaudīgas buto performances, kas pieteica rakstniekus un veidoja vienotu, pabeigtu notikumu. Diemžēl līdzvērtīgu emocionālo spriedzi un pirmatklājuma sajūtu manī neradīja neviens cits festivāla pasākums, un "Saule aust austrumos" kļuva par manu "Prozas lasījumu" virsotni.

Japānas autoru prozas lasījumos bija dzirdami triju dažādu paaudžu autoru teksti, taču tie visi bija latviski netulkotu romānu fragmenti (diez vai kādreiz būs iespēja tos izlasīt pilnībā?), turklāt mani mulsināja tas, ka uz Rīgu ataicinātajiem trim japāņu rakstniekiem katram tika dots vien piecpadsmit minūšu laika lasījumam, kam sekoja īsa jautājumu un atbilžu sērija. Liekas, būtu taču vērtīgi izmantot reto iespēju un iesaistīt autorus arī citās aktivitātēs, kaut vai sarīkojot garāku diskusiju par to, kas notiek Japānas laikmetīgajā literatūrā. Nemēģināšu izlikties, ka trīs īsie fragmenti vairoja manu izpratni šajā laukā. Diemžēl netiku uz "Japāņu stāstu vēstnieku" lasījumiem, taču, kā nopratu no apraksta, tur izskanējušie stāsti tika rakstīti septembrī notikušā teātra festivāla "Homo Novus" izrādei "Heterotopija Rīgā" un "Prozas lasījumi" piedāvāja tādu kā atsildītu jau notikuša pasākuma versiju – tikai paši stāsti bez izrādes. Tā kā festivāls šogad pirmoreiz skaidri pieteica pretenziju uz starpdisciplinaritāti, būtu gribējies, lai programmā iekļautu arī pašu izrādi.

Ceru, ka tieši festivāla starpdisciplinārais aspekts nākamajos gados kļūs nozīmīgāks, jo domāju, ka tas ir labs veids, kā festivālu padarīt nevis tikai par grāmatās un žurnālos vēl neiekļauto tekstu lasījumiem, bet par notikumu, kurā būtiska ir klātbūtne un pieredze, tiek veidoti unikāli darbi, eksperimentēts ar formātiem un robežām, izaicināti autori, publika un reflektēts par to, kas prozā notiek mūsdienās. To visu saku vēlējuma izteiksmē, jo nelielā Mako Išidzukas izstāde šajā festivālā atstāja nepārliecinošu iespaidu un šķita neveikli iekārtota: to veidoja viena uz sienas projicēta bilde mazā kambarī un ar baltu marķieri uz stikla veidota domu karte, gandrīz nesalasāma pret galerijas gaišajām sienām.

Japānas caurviju tēma bija skaidri iezīmēta arī festivāla oficiālajā nobeigumā. Manuprāt, pasākums būtu tikai ieguvis, ja Japānas tajā nebūtu vispār, jo, pirmkārt, domājot par Japānu, grūti iedomāties lielāku klišeju par samurajiem, otrkārt, samuraju priekšnesumi nekādā veidā nebija saistīti ar pašiem lasījumiem, treškārt, šie priekšnesumi ļoti izstiepa vakara programmu, lielu daļu laika aizņēma pašreklāma (vietējie samuraji tiekas Kalnciema kvartālā, ja nu kādu tas interesē), sišana ar koka zobeniem pa zāles dekorācijām, turklāt priekšnesumi notika holivudiskas cīņas filmu mūzikas pavadījumā. Neveiklības un absurda augstākais punkts tika sasniegts brīdī, kad samuraju vadonis (un principā otrs vakara vadītājs) uz skatuves vairākkārt pārjautāja Jāņa Joņeva uzvārdu (viņš tovakar uzstājās ar lasījumu). Tiesa, sāpīgi neveiklus vakara vadītājus atceros arī no iepriekšējiem gadiem (piemēram, festivāla atklāšanā 2015. gadā "Koka Rīgā"), tāpēc esmu to pieņēmis kā "Prozas lasījumu" tradīciju. Lasījumiem sekojošā diskotēka ar festivāla dalībnieku izvēlētajām dziesmām gan bija sirsnīga un jautra.

Vienas no lamatām, kurās gadās iekrist, rakstot atskatus, ir aizmirst, ka jāraksta par to, kas bija, nevis varēja būt. Apmeklējot "Prozas lasījumus" tik daudzus gadus, esmu kļuvis nedaudz apātisks pret formātu, kura interesantākās variācijas – "Prozas brokastis" un "Bāru tūre" – jau kļuvušas par tradīciju, tāpēc, saskatot šajā festivālā jaunu potenciālu, manī atkal parādās aizrautība un šis teksts bīstami pietuvojas robežai "kā būtu, ja būtu". Nākamgad, kad "Prozas lasījumiem" apritēs ceturtdaļgadsimts, gribu piedzīvot vairāk eksperimentu un drosmīgāku kuratora darbu. Ja tomēr par pašiem tekstiem – man vislabāk patika Kristīnes Želves, Haralda Matuļa, Riharda Bargā un Jāņa Joņeva stāsti. Gaidu iespēju tos lasīt pats.

Andrejs Vīksna

Andrejs Vīksna ir "Satori" redaktors. Mēdz rakstīt prozu un par prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!