"Cilvēces progresu mēs varam novērtēt pēc tā,
cik drosmīgi ir mūsu jautājumi un cik dziļas – atbildes.
Pēc mūsu spējas par derīgu atzīt to, kas ir patiess,
nevis to, kas vienkārši liek justies labi."
Karls Seigans (1934 – 1996)
"Vai tā patiešām ir?"
"Kā es varu zināt, ka tu nemelo?"
"Vai tu to vari pierādīt?"
Ja kaut reizi dzīvē esi uzdevis kādu no šiem vai līdzīgiem jautājumiem, tu esi rīkojies skeptiski. Visplašākajā šī vārda nozīmē skepticisms ir šaubīšanās, kas cilvēku pārņem, pirms viņš ir gatavs kaut kam noticēt.
Visi cilvēki ir dabiski skeptiķi. Daži vairāk, daži mazāk. Kad tev e-pastā pienāk vēstule no Nigērijas prinča, kurš sola piešķirt tev visu savu mantojumu, ja vien internetā pārskaitīsi viņam mazliet naudiņas, visticamāk, tu pasmejies un atgriezies pie ikdienas gaitām. Tas tādēļ, ka tu jau zini, šādas vēstules ir vistīrākās muļķības.
Taču iedomājies, ka tu nekad neesi dzirdējis par šādu krāpšanas veidu un vēstule pirmajā mirklī šķiet ne tikai īsta, bet arī neticami, ārkārtīgi, brīnišķīgi lieliska. Nudien, tik lieliska, ka tu kļūsti aizdomīgs. Vai tiešām tāds princis eksistē? Kādēļ lai viņš rakstītu e-pastu tieši man? Kas man liek domāt, ka viņš nemānās un necenšas izvilināt no manis naudu? Rūpīgi izpētot situāciju, ātri vien izrādīsies, ka atbildes uz visiem šiem jautājumiem ir trauksmes zvani, kas brīdina par krāpšanu.
Šāds veselīgs skepticisms ikdienā mums ļauj lieki netērēt laiku, kad runa ir par neparastiem apgalvojumiem vai melīgiem piedāvājumiem. Taču uzreiz jāatzīmē, ka skepsi pārāk bieži jauc ar īgnu un negatīvu cinismu, kura iecienītā metode ir visu noliegt un apstrīdēt bez pārbaudīšanas, neķēpājoties ar jautājumu uzdošanu un jelkādas patiesības noskaidrošanu. Skeptiķis nav noliedzējs, bet izzinātājs.
Bez drošticamības nekur
Jebkura būtne dabā cenšas pēc iespējas veiksmīgāk izdzīvot. Tas iespējams, tikai pieņemot pareizus lēmumus par to, kas ir ēdams, kas ir bīstams, kur labāk pārziemot un līdzīgām nebūt ne triviālām lietām. Arī cilvēki ir sociālas būtnes, kas dzīvo sarežģītā, daudzveidīgā un bagātīgā pasaulē.
Tieši tādēļ cilvēkiem nepieciešami pēc iespējas uzticamāki veidi, kā iegūt un uzturēt zināšanas par apkārtējo pasauli. Šeit mums noder evolūcijas gaitā attīstījusies piecu maņu uztvere un psiholoģija, kas ar dažādu kognitīvu triku palīdzību ļauj izdarīt ātrus lēmumus no sērijas "ja krūmos kaut kas kustas, labāk skrien prom, jo tas varētu būt plēsējs". Savukārt empīriskā jeb novērojumu metode mums ir ļāvusi gadu tūkstošu gaitā iegūt un pārbaudīt drošticamas zināšanas par fizisko pasauli un tās cēloņsakarībām, lai mēs pēc iespējas labāk varētu noteikt, vai krūmos plēsējs tiešām ir, un netērēt laiku un enerģiju, bezjēdzīgi desojot prom no iedomātām briesmām.
Galu galā, šādi metodiski novērojumi mūs noved pie zinātnes, kas ir viens no cilvēces progresa stūrakmeņiem. Pēc tam, kad jau ir skaidrs, ka liesmas ir karstas, ieroči ir bīstami, saule lec katru dienu un akmeņi vienmēr krīt uz leju, var pievērsties aizvien sarežģītākām zināšanu formām, pētot lietu uzbūvi, cēloņsakarības dabas procesos, elektrību, bioloģisko daudzveidību, līdz beidzot sākam vērties aiz apvāršņa un prātot par to, kas notiek citās galaktikās.
Zinātniskās metodes būtība ir pēc iespējas izvairīties no spriešanas kļūdām un censties tuvināties patiesībai visuzticamākajā veidā, tajā pašā laikā neizslēdzot jaunu zināšanu ieguvi un veco zināšanu iespējamo kļūdainumu. Protams, lai cik elpu aizraujošs nebūtu cilvēces progress, visu patiesību mēs nekad nezināsim. Taču ir vērts metodiski izvērtēt tās lietas, kuras mēs ar savām maņām un intelektu noskaidrot varam. Kultivētākā un savā ziņā formalizētākā no skepticisma formām tieši ar to arī nodarbojas, zinātniskās metodes efektivitāti piemērojot gan pašu domāšanas veidam, gan saviem un citu apgalvojumiem.
Skepticisms kā metodiska domāšana
Frāze "zinātniskais skepticisms" pirmoreiz esot pavīdējusi amerikāņu astrofiziķa un populārzinātnisku grāmatu autora Karla Seigana darbos pagājušā gadsimta nogalē. Dēvēts arī par "racionālo skepticismu" un "racionālo izpēti", būtībā tas ir metožu kopums, kas ļauj jebkuram to praktizētājam nonākt pie iespējami uzticamākiem faktiem. Tieši tādēļ skeptiķiem viņu praktizētā spriešanas metode ir tik saistoša.
Svarīgākais skeptiķa jautājums ir šāds: kādi fakti apstiprina vai noliedz izteikto apgalvojumu? Protams, nebūt ne visi apgalvojumi ir aizdomīgi un rūpīgi pārbaudāmi — trīsreiz izprašņāt vecmāmiņu un parakāties viņas ledusskapī, lai pārbaudītu, vai tiešām viņa vakariņās ceps kotletes, būtu pagalam bezjēdzīga laika šķiešana. Taču citāda aina paveras, kad nokļūstam neparastu apgalvojumu zonā. Ja kāds tev apgalvo, ka spēj teleportēties vai ir izgudrojis brīnumlīdzekli, kas ārstē daudzas nedziedējamas slimības, šeit ir īstā vieta, kur vajag pielietot skeptisku domāšanu. Bez visa cita tā ļauj sevi un citus pasargāt no neapdomīgiem lēmumiem, krāpniekiem un bīstamām brīnumtabletēm.
Šajā mirklī daudzi nodomās: "Ahā, skeptiķi noliedz visu brīnumaino un citādo." Taču racionālai domāšanai nav nekāda sakara ar konkrētu uzskatu noliegšanu vai savas taisnības pierādīšanu. Skepticisms ir metožu, nevis uzskatu kopums, līdz ar to ir otršķirīgi, pie kāda secinājuma nonākt — svarīgāk ir, lai tas būtu pēc iespējas patiesāks un atbilstu realitātei. Savu pozīciju pret neparastiem apgalvojumiem jebkurš skeptiķis vislabāk var raksturot šādi: "Interesanti, bet vai tā tiešām var būt? Derētu noskaidrot vairāk."
Jau minētais Karls Seigans kā astrofiziķis bija ļoti ieinteresēts ārpuszemes dzīvības atklāšanā. Taču par spīti patiesai ticībai, ka tur ārā ir citas dzīvas būtnes, un kaislīgai vēlmei sazināties ar citplanētiešiem viņš ļoti noraidoši izturējās pret lidojošo šķīvīšu un citplanētiešu-nolaupītāju stāstiem, jo neviens līdz šobaltdienai tādus nostāstus nav spējis pamatot ar drošticamiem faktiem. Tajā pašā laikā šiem nostāstiem sastopami citi izskaidrojumi, kas lielākoties balstīti tajā, kā darbojas cilvēka psiholoģija. Pats galvenais, šie izskaidrojumi nenonāk pretrunā ar mūsu plašajām un uzticamajām zināšanām par fizisko realitāti. Skeptisks cilvēks, gluži kā Seigans, vienmēr patur prātā, ka mums piemīt fantastiski labas spējas sevi apmānīt un pārliecināt par tādu taisnību, kas šķiet vispatīkamākā. Taču, brīvi ļaujoties dažādiem māņiem, mēs tālu netiksim.
Skeptiķa rīku komplekts
Skepticisms pasaulē kļūst aizvien izplatītāks un sastopams ne tikai kā individuāla pieeja dzīvei. Līdzīgi domājošie veido biedrības, blogus, organizē un apmeklē skepticisma tēmai veltītus pasākumus. Taču par vienotu skeptisku organizāciju runāt nav iespējams, un vēl jo mazāk — par ko reliģijai līdzīgu.
Dažnedažādos cilvēkus, kas sevi visā pasaulē dēvē par skeptiķiem, vieno tikai viņu racionālās vērtības un iepriekš aprakstītā metodiskā šaubīšanās pieeja. Ir arī cilvēki, kuri pārstāv skeptiskās vērtības, taču sev nepiešķir skeptiķa šiltīti.
Kādas ir šīs vērtības? Īsumā svarīgākie skeptiķa rīki ir racionāla un kritiska domāšana, spēja atpazīt argumentācijas kļūdas, izpratne par kognitīvajām tendencēm, kas mūsu uztveri un domāšanu bieži noved neceļos, kā arī cieņa pret zinātnisko metodi un pierādījumiem. Protams, no tā var secināt, ka skeptiķi priekšroku dod fiziskajā pasaulē balstītiem skaidrojumiem, nevis pārdabiskām parādībām.
Praksē skepticisms bieži izpaužas kā dažādu pseidozinātnisku māņu un blēņu atspēkošana, izmantojot racionālas argumentācijas metodes. Šādās diskusijās cilvēki bieži pamanās sakrist viens otram uz nerviem, jo skeptiski domājošam cilvēkam dažkārt ir grūti otram ieskaidrot, ka arī viņš labprāt ticētu laumiņām, taču diemžēl pierādījumu trūkums tam traucē. Ja gadās runāt ar skeptiķi, kurš tevi nosauc par stulbeni, jo tici, ka ķirzakas valda pār pasauli, atceries, ka tas ir viņa manieru trūkums, nevis skeptiskās metodes sastāvdaļa. Īsts skeptiķis ne tikai saprot, kādēļ cilvēki kļūdās, bet labprāt atzīst arī savas kļūdas, jo tas palīdz metodiski no tām atbrīvoties un iegūt drošticamu ainu par to, kā darbojas apkārtējā pasaule.
8