Photo by Jason Blackeye on Unsplash
 
Blogs
27.08.2018

Par vasaru. No dienasgrāmatām

Komentē
0
Saglabā

Interneta žurnālā "Aeon" publicētā apcerē rakstnieks un redaktors Džuljens Badžini raksta, ka Deivids Hjūms būtu uzskatāms par vienu no mūsdienās vērā ņemamākajiem domātājiem, taču bieži vien tiek nepelnīti aizmirsts. Pēc viņa ieskatiem, tam varētu būt kāda saistība ar Hjūma rāmo biogrāfiju un mierīgo dzīves novakari.

"Pēc Atēnu iedzīvotāju sprieduma Sokrats nomira, izdzēris velnarutka sulu. Albērs Kamī gāja bojā pēc tam, kad mašīna ar viņu lielā ātrumā ietriecās kokā. Nīče sabruka neprātā, pārdzīvodams par nežēlīgi sistu zirgu. Mūžībai patīk traģiski dzīves noslēgumi, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc, Deivids Hjūms, kas, iespējams, ir viens no dižākajiem Rietumu filozofiem, nav radījis sekotāju kultu.

65 gadu vecumā gulēdams mirstamgultā un atskatīdamies uz savu laimīgo, sekmīgo un savam laikam garo mūžū, viņš ārstam bija teicis: "Es mirstu tik agri, cik agri to vēlētos mani ienaidnieki (ja vien tādi man būtu), un tik viegli un līksmi, kā to varētu būt vēlējušies mani draugi." Vēl trīs dienas pirms savas nāves, kas, domājams, no audzēja vēderā iestājās 1776. gada 25. augustā, Hjūms, pēc viņa ārsta teiktā "bija itin brīvs no raizēm, ērcīguma un drūmuma un labi pavadīja savu laiku izklaidējošu grāmatu sabiedrībā".

"Hjūms cilvēkus uzlūkoja tādus, kādi mēs patiesībā esam," minējis Badžini. "Brīvus no jebkādām pretenzijām. Mēs neesam nemirstīgas dvēseles, kas uz laiku ieslodzītas miesā, un tāpat neesam arī tīrs un nemateriāls prāts, kāda eksistenci teicās pierādījis Dekarts. Cilvēki ir dzīvnieki – unikāli un ar augstu intelektu apveltīti, bet tomēr dzīvnieki."

"Viņš nomira nepārspējami līksmā gara stāvoklī," esot rakstījis Hjūma ārsts.

###

Žurnālā "The New Yorker" nesen bija publicēts fragments no Norvēģu rakstnieka Kārla Ūves Kneusgora jaunākā grāmatu cikla trešās daļas "Vasara" (līdz šim angļu valodā iznākušas grāmatas "Rudens" un "Ziema"). Fragments veltīts stindzinošajām suniskajām bailēm, ko raksturo skaļa riešana vai balss pacelšana, un bailēm no suņiem. Literatūru Kneusgors uztvēris kā patvērumu no šīm bailēm. "Reizēm man šķiet, ka tā arī ir literatūras sūtība un ka literatūra ir teritorija, kurā katrs var brīvi izteikties, nebaidoties no tēva likuma, nebaidoties no suņa likuma. Literatūra ir gļēvulīgo un bailīgo kolizejs, un autori ir kā nožēlojami gladiatori, kas sastingst pat pie vismazākā suņa rejām, bet sasparojas un ir gatavi aizstāvēties vien tad, kad palikuši vienatnē. "Runā tikai pats par sevi," es jau dzirdu citus autorus man iebilstam. Taču uzskatu, ka man ir taisnība. Vai kaut vienam labam rakstniekam kādreiz ir piederējis suns? Hamsunam nebija suņa. Toram Ulvenam nebija. Vai Dirā piederēja suns? Grūti to iztēloties. Vai Ibsenam bija suns? Nē."

Pašam Kneusgoram suns piederējis divus gadus, un visu šo laiku viņš tajā saskatījis pats savas nicināmākās un nožēlojamākās rakstura iezīmes.

"Tikai pēcāk nāca atskārta, ka divos gados, kamēr mums tas piederēja, es neesmu uzrakstījis ne rindiņas daiļliteratūras, tikai šādus tādus rakstus un esejas, un, lai gan es tajā nevainoju suni un pilnīgi noteikti nevēlos sevi pieskaitīt izciliem autoriem, es vienalga uzskatu, ka savā ziņā suņa turēšana kavēja manus literāros centienus, kas lielā mērā ir autobiogrāfiski, taču tie man līdz galam neizprotamā veidā izčākstēja, un tam bija kāda saistība ar to, ka suņa raksturs bija tik līdzīgs manējam; tas bija kaut kas, ko biju apjautis, vēl pirms pilnībā apzinājies, jo savu pirmo autobiogrāfisko manuskriptu, kas tika nosaukts par "Argentīnu" un pēcāk pārtapa par "Manu cīņu", sākotnēji es biju nosaucis par "Suni"".

###

Ja savu dienišķo maizi esi nolēmis pelnīt ar rakstīšanu, ir jāapbruņojas ar pacietību un jāņem vērā iespējamība, ka tevis rakstīto var apšaubīt vai noraidīt kā nemākulību, paviršību vai bezgaumību. Nesen "The New York Times" vēstīja par tviterī sākušos strāvojumu, kuru vieno mirkļbirka jeb tēmturis (man riebjas abi šie vārdi, taču neko gudrāku pats neesmu izdomājis) #ShareYourRejection. Viss bija sācies ar kāda autora sūdzību par to, ka jau kuro reizi noraidīts viņa pieteikums dalībai gadskārtējā literārā konferencē. Pēc tam kāds no diskusijas dalībniekiem pastāstīja par savu pirmo romānu, kas ticis noraidīts 24 reizes, līdz beigu beigās izdots apgādā "Simon & Schuster". Arī man ir gana branga pieredze ar atteikumiem un noraidījumiem, un, nē, tās nav tikai tās pāris reizes, kad sadūšojos savu stāstu nosūtīt "The New Yorker" prozas nodaļai. Visgarākā atteikumu vēsture, šķiet, ir bijusi romānam "Čeka, bumba & rokenrols". Vairākos apgādos, kam to piedāvāju, saskāros ar neizpratnes pilniem jautājumiem par to, kāpēc gan jāraksta (un tad jau arī jālasa) par tik nesenas un it kā visiem zināmas pagātnes notikumiem. Visbeidzot romāns iznāca apgādā "Valters un Rapa", tika izpārdots, drīz vien tika izdots arī tā tulkojums somu valodā, bet tagad tas sagatavots izdošanai Anglijā. Tikai dažus gadus vēlāk sena un ne tik sena pagātne ir kļuvusi arī par romānu sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" veiksmes atslēgu.

Tomēr "visiem zināmā pagātne" jau ir atsevišķs stāsts. Nesen runājos ar brāli (man ir divi brāļi un māsa), un, kā gadījās, kā ne, nonācām līdz sarunai par pagātnes izpratni. Arī viņš bija ievērojis, ka vienai vai pat vairākām paaudzēm ir kaut kāds pagalam aptuvens un bieži vien idealizēts priekšstats par padomju pagātni. Viss sliktais šajā priekšstatā tiek nogludināts, bet labais padarīts par absolūtu un drošticamu patiesību.

Spilgts atgādinājums par to, ka pavisam nesenā pagātnē nebūt ne viss bijis ideāli, ir 21. augusts. Tā bija diena, kad apritēja 50 gadi, kopš padomju armija ieradās Čehoslovākijā apspiest Prāgas pavasari.

###

Krievu režisora Kirila Serebreņņikova filma "Vasara" ir sirsnīgs veltījums padomju rokmūzikai, tās centrā ir tēls, kuram ir liela līdzība ar grupas "Kino" līderi Viktoru Coju. Melnbaltās filmas ritējumu vairākkārt pārtrauc videoklipiem līdzīgi iestarpinājumi, kuros iesaistītie personāži ne no šā, ne no tā piepeši uzdzied, piemēram, Igija Popa un "The Stooges" "The Passenger" un citus labi zināmus pasaules rokmūzikas gabalus. Šīs muzikālās pauzes vieno gan vizuālā stilistika – filmēto materiālu papildina "ar roku" zīmēta animācija –, gan kāds saturisks elements – kaut kādā brīdī, un reizēm pat krāsains, allaž parādās uzraksts: "Tas nenotika." Lietas, kas būtu varējušas notikt, bet nenotika, iespējams, ir pats lielākais padomju iekārtas nestais zaudējums, taču Serebreņņikova filmā šai frāzei ir vēl arī papildu svars. Kā zināms, režisoram nebija lemts filmu pabeigt, jo viņu arestēja, un it kā par naudas līdzekļu piesavināšanos viņam tika piespriests mājas ieslodzījums. Cits režisors – ukrainis Oļehs Sencovs – jau vairāk nekā 100 dienas ieslodzījumā Krievijā turpina badastreiku. Lietas, kas nenotika, lai gan tām būtu bijis jānotiek, nav tikai konstatējums par puslīdz laimīgi pārlaisto pagātni – diemžēl Krievijas kontekstā tā ir arī tagadnes diagnoze.

###

Pagājušās nedēļas vidū tirdzniecības centra "Spice" "Jāņa Rozes grāmatnīcā" notika romānu sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" noslēguma pasākums. Bija ieradušies gandrīz visi autori, klātesoši bija abi redaktori – Gundega Blumberga un Vents Zvaigzne –, pasākumu vadīja apgāda "Dienas Grāmata" priekšniece Dace Sparāne-Freimane. Kā minēja vairāki no sarīkojuma dalībniekiem, sērija ir unikāls gadījums arī Baltijas valstu kontekstā, jo gan Igaunijā, gan Lietuvā šādu rakstnieku vienošanos kopīgas romānu sērijas rakstīšanai iztēloties būtu grūti. Un es pat nezinu, par ko man ir lielāks prieks: vai par paša dalību šajā projektā vai par romānu sērijas idejas autores Gundegas Repšes izraisīto kopīgo vilkmi, kas latviešu mūslaiku romāniem pievērsusi tik nepieredzēti lielu uzmanību.

 

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!