Pirms pieciem gadiem man bija ļoti savādi iztēloties šo brīdi, kad būs iznācis simtais "Bikibuks" un es rakstīšu pēdējo recenziju. Kad mans tikko pirmos vārdus šļupstošais bēbītis būs gandrīz skolnieks, kurš lasa, raksta, pats zīmē scenārijus, pats nopērk veikalā ledeni un izvēlas sev grāmatu. Es nevarēju iztēloties, cik daudz vietas aizņems simts "Bikibuki" un cik daudz tie viņam nozīmēs. Vai neapniks, neatkārtosies, neizies no modes?
Es pieļauju, ka, uzsākot šo bezprecedenta ilustrēto dzejas grāmatiņu projektu, kaut kur dziļi sirdī par izdošanos bažījās arī apgāda "Liels un mazs" komanda. Vismaz uz tādām domām vedina simt pirmais lasītāju bonusa "Bikibuks": dzejas izlases sastādītājas dzejnieces Ineses Zanderes un "Bikibuku" izgudrotājas un mākslinieciskās redaktores Rūtas Briedes ilustrētais "Ja Bikibukam būtu divritenis" (Nr. 101), kas, šķiet, maskēti sevī ietver vairākus tautā un bērnu valodā populārus frazeoloģismus: "ja tantei būtu riteņi", "no jauna izgudrot divriteni", varbūt pat arī "piektais ritenis" un "vāvere ritenī". Dzejolī mēs nojaušam, ka buciņa ceļš pie lasītājiem nav bijis viegls un ne bez bažām par to, kā viņš tiks līdz galam: kādēļ lai vēlreiz izdotu vecus dzejoļus? Vai bērni tos lasīs, uztvers, un vai viņiem būs interesanti? Un dzejniece dod arī atbildi: "Mēs nezinām! Mēs nezinām! – bet rītu par to mēs grāmatiņā izlasītu!"
"Bikibuku" vezums pēc inerces dodas uz priekšu, vedot pie mazajiem lasītājiem labāko no latviešu dzejas, mākslas un kultūras, iepazīstinot bērnu auditoriju arī ar mākslas jomām un tēmām, kas vienmēr tikušas uzskatītas par pārāk nopietnām, nesaprotamām, nepiemērotām, un iesaistot šajā uzdevumā sešdesmit dzejniekus un gandrīz simt mākslinieku. Uz divriteņa mēģina sasēsties un noturēt līdzsvaru milzīgs bars dažādu košu personību – iespējams, mākslinieciskā redaktore Briede un literārā redaktore Zandere redz grāmatiņu iznākšanas procesu. Abām māksliniecēm ir raksturīga smalka un dzēlīga humora izjūta, un grāmatiņā netrūkst nedz kliedzošu sīļu un svilpju, nedz lēnīgu un pacietīgu zirneklīšu, kas lēni velk garumā savus nododamos darbiņus. "Izgudrot divriteni" grāmatu sērijas veidotāju gadījumā nozīmē ar svaigu, laikmetīgu skatu paskatīties uz savu kultūras mantojumu un prast to nodot tālāk tik vienkāršā un skaidrā formā, ka tas kļūst par vērtību pat mazam bērnam. Un šo darbu nevar paveikt bez stipras iekšējas pārliecības un pašapziņas.
Dzejolī visu laiku ir jūtama spriedze un eksplozijas vai apgāšanās draudi, taču visi iesaistītie dalībnieki šķiet piedzīvojumu kāri un gatavi riskēt. Beigu beigās viss balagāns patiešām arī apgāžas, krīt un no tā izbirst grāmatiņas, kas tiek visiem lasītājiem, un mēs – priekšā lasītāji un klausītāji – saprotam, ka arī paši bijām uzrāpušies uz tā divriteņa.
"Bikibuks" Nr. 101 ar sērijas logo buciņu galvenajā lomā ir sirds un mīlestības siltajā aveņsārtajā krāsā, un bērni, kuri buciņu jau līdz šim ir ļoti iemīļojuši, nespēj atraut acis no Rūtas Briedes zīmētajiem zvēruļiem. Katrā lappusē – kā pasakās par bezgalīgi ietilpīgo vecīša cimdiņu mežā vai kolektīvu rutka raušanu – uz divriteņa mēģina uzsēsties klāt jauns personāžs, līdz sanāk ļoti eksotisks bariņš, kurā daudzi atpazīs sevi, kā sikspārnīti matos vai briedi, vai kautrīgu ezi, un – kas ir pats jaukākais – viss šis eklektiskais zvēru bars ir no pieticīgās Latvijas faunas.
Šis nav parasts "Bikibuks" – tā ir grāmata par grāmatu tapšanu. Tā arī ir vienīgā sērijas grāmatiņa, kurā dzejnieka un mākslinieka lomas ir samainītas vietām: nevis mākslinieks rada ilustrāciju jau gatavam tekstam, bet dzejniece ir radījusi dzejoli jau eksistējošam zīmētam personāžam. Dzejolī izmantotā vēlējuma izteiksme nu jau ir kļuvusi par īstenību, tikai beigu vāka atvērumā raud viens mazs zaķītis (kuram mans jaunākais viengadīgais dēls līdzjūtīgi piedāvā cepumu) – tas ir mazais šķiršanās rūgtums, un es domāju, ka tas šobrīd ir piezadzies daudziem. Taču nākamajā vāka zīmējumā redzam zaķēnu atkal smaidošu, jo Bikibuks sniedz viņam grāmatiņas, ko es tulkoju kā vēstījumu no redakcijas puses: nekas taču nav beidzies – grāmatas ar visiem piedzīvojumiem tagad ir tavā rīcībā!
Tā arī ir, mēs varam tās šķirt no jauna, vairs ne kā periodiski iznākošus komplektus, kuros saskatījām kādu kopīgu tēmu vai vēstījumu, bet meklēt jaunas sakarības un atziņas individuālās un neierobežoti daudzās kombinācijās.
Arī pēdējais "Bikibuku" laidiens, kurā bija vien četras grāmatiņas, tur līdzi iepriekšējiem ar izcilu klasiķu dzeju un spēcīgu laikmetīgo mākslinieku interpretācijām. Raiņa dzejolis "Nemierīgas mājas" (Nr. 97) izskatās kā gaumīgi iesiets senlaicīgs fotoalbumiņš pagātnei raksturīgajā sēpijas krāsā, kurā jūtams mākslinieces un scenogrāfes Monikas Pormales atpazīstamais pieskāriens: rūpīgi izvēlētie toņi, tautiskie raksti, autentiskums, vēsturiska precizitāte un interese par cilvēku, kas stāv aiz atstāto lietu pasaules. It kā ar ļoti vienkāršu paņēmienu – dokumentāliem attēliem no simt gadu tālas Latvijas lauku senatnes, kas ievietoti vienādos, akurātos rāmīšos, – viņai izdodas panākt to pašu miera un nemiera ambivalento attiecību paradoksu, kāds ir Raiņa dzejolī. "Nemierīgajās mājās" ir daudzi nemiera cēlāji, kas neļauj lellītei Lolītei iet uz dusu, taču dzejnieks tos uzskaita tika maigi, saudzīgi un ieaijājoši, ka no dzejoļa – pretēji tā nosaukumam un sižetam – strāvo visaptverošs miers un droša māju sajūta.
Pormales atlasītās fotogrāfijas darbojas it kā pretējā virzienā – no pirmā acu uzmetiena tās šķiet harmoniskas, klasiskas lauku un sadzīves ainavas, taču, ieskatoties un ielasoties, mēs pamanām, ka nav tādas idealizētās rāmās senatnes un pelēcīgās zemes krāsās ir tikai veclaicīgais medijs, nevis senču viensētas, kurās dzima, auga un rotaļājās bērni, pagalmos gāja ņigu ņegu un dzīve nebija ne vienmuļa, ne garlaicīga. Ar šo albumiņu, kas tik ļoti nelīdzinās stereotipiskai bērnu grāmatai, Pormale mazajiem lasītājiem piedāvā paraudzīties uz bērnību kā uz kaut ko, kas eksistēja arī pirms 100 gadiem, – grūti aptveramu dokumentālu pierādījumu tam, ka arī vecvecmāmiņa un Rainis reiz bija mazi un palaidnīgi. Šī atziņa rada tādu jocīgu vispārīgu sajūtu par cilvēci, it kā skatītos no attāluma uz mums pašiem un reizēm – ne jau ikdienā un ne jau rotaļu karstumā, bet gan kaut kur dziļi sirdī: gribētu citus vairāk pieņemt un mīlēt, gan vecos, gan mazos, gan vidējos.
"Bikibuku" lasītāji jau ir pieraduši pie šīs rotaļas – ka ne vienmēr viss ir tā, kā sākumā izskatās, un patiesība reizēm ir mazliet jāpameklē. Šī varbūt nebūs pirmā grāmatiņa, pēc kuras bērns pastieps roku, bet noteikti tāda, pie kuras ilgi pakavēsies un kura paliks atmiņā.
Arī cita pašas paaudzes pārstāvētā māksliniece un scenogrāfe Katrīna Neiburga savas mākslas centrā liek cilvēku un viņa individuālo stāstu. Taču, atšķirībā no Pormales, kurai cilvēks ir jūtams aiz lietām, Neiburgai cilvēks ir priekšplānā, pilnā augumā, un viņa ļauj tam pieiet neērti tuvu – pateicoties tehnoloģiskajām atveides iespējām, vēl tuvāk nekā reālajā dzīvē. Liekas, viņu fascinē digitālās pēcapstrādes iespēja attīrīt cilvēku no konteksta, nofilmēt viņu uz zaļā ekrāna un mēģināt parādīt pašu par sevi.
Visā "Bikibuku" sērijas iznākšanas laikā sanācis pamanīt daudzus negaidīti saskanīgus dzejnieka ilustratora tandēmus, kad mākslinieks šķiet ir atradis savu "īsto" no citas mākslas formas un paaudzes, un tāda liekas arī Katrīnas Neiburgas un Annas Brigaderes satikšanās dzejolī "Danču tracis" (Nr. 98). Par Neiburgu ir grūti rakstīt, jo viņas darbus lielākoties raksturo viņas pašas personības harismātiskais je ne sais quoi. Bez maskas vai ar simbolisku masku piesegtais cilvēks viņas mākslā visbiežāk ir viņa pati vai kāds tuvinieks, un, atsaucoties uz saviem agrākajiem darbiem un klasisko rokrakstu, māksliniece veido arī šo spilgti dzelteno "Bikibuku" – mēs redzam gan atsauces uz "Leļļu operu", gan mūzikas videoklipu uzņemšanu, tikai šoreiz māksliniece fotografē, digitāli apstrādā un pavairo sava pagalma bērnus, mūsdienīgus ķekatniekus, kas rībina katlus un spēlē plastmasas sintezatorus. Pilna auguma bērnu figūriņas veido rindas, rakstus, iekšējo grāmatas vāku līnijas un pat virsraksta burtus, un mans mazais lasītājs rūpīgi pēta savus laikabiedrus ar ne mazāku interesi kā zīmētus antropomorfus zvēriņus.
Neiburgai un Brigaderei kopīgs šķiet mulsinošais tiešums, skarbums, godīgums pret sevi un savu spēju robežu (Sprīdītis nenovalda vēja bērnus – vai Annele apraksta savu kaunu un spītu) un milzīga pietāte pret cilvēku. Naivajā un dzīvespriecīgajā dzejolī "Danču tracis" pulcējas puiši un meitenes katrs ar savu instrumentu un prasmi, un katrs rāda, ko prot. Neiburga raibos trokšņotājus nemēģina hierarhiski sakārtot saskanīgā orķestrī, bet ļauj visiem vienlaikus būt katram pašam, jo ir pārliecināta, ka visiem pietiks vietas un improvizācija atradīs pati savu ritmu un iekšējo dramaturģiju. Rezultātā, šķirstot "Bikibuku", mums ir sajūta, ka esam liecinieki īstam, vienreizējam notikumam ar tā īpašo gaisotni, kuru nav iespējams racionāli aprakstīt, tāpat kā nav iespējams izdibināt iemeslu, kas licis Brigaderei pierakstīt rindas: "Raidi-ri, raidi-ri! Plaukstas sit, kājas min. Ekuseze, frankuseze, Tūdalinitagadin!" Un tieši tāda ir trača (svētku, rotaļu, dauzīšanās) jēga, jo sevišķi bērnībā, kad jautros atgadījumus vai jokus nav iespējams atstāstīt, bet savējie tāpat saprot un smejas, un ballītes būtība, šķiet, nav mainījusies pa simts gadiem, kas šķir Brigaderi un Neiburgas.
Pēc lielās smiešanās balastam šajā "Bikibuku" laidienā iekļaujas Aspazijas dzejolis "Circenīša Ziemassvētki" (Nr. 99), kuru visi, šķiet, pazīstam kā lēnu, bezgala smeldzīgu un skaistu šūpuļdziesmu un kurš mākslinieces Jūlijas Soboļevas ilustrācijās ir ieguvis vēl asākas izmisuma, nāves tuvuma un mātes pašaizliedzības aprises. Starp personāžiem – māti, dēlu, mēnesi, kaķi – notiek smalka bezvārdu komunikācija. Lielās acis klusējošajās sejās šķietami pauž vairāk par dziesmā izteiktajiem solījumiem. Es nezinu, kāds ir vārds sejas izteiksmei, kad ar apņēmīgi sakniebtu muti un skatu debesīs cilvēku un dzīvnieku mātes iztur grūtības, turpinot sniegt atbalstu, maigumu un mierinājumu. Apgarotība? Ideālisms? Tam noteikti ir saistība ar nākotnes cerībām un ticību augstākiem mērķiem. Soboļevas zīmējumā zēna mātes seja ir tikpat bāla un mēma kā Mēness vaigs, bet no tās nāk viegls mirdzums, kas atstaro mieru un labestību arī noskumušā bērna sejā. "Circenīša Ziemassvētki" ir šūpuļdziesma vistumšākajām naktīm, kurā koncentrējas visas bailes un bēdas, un tā ļauj aizmigt mīlētam un pasargātam arī pusbadā un bezcerībā nonākušajam.
Melnbaltie, pieticīgi ietonētie zīmējumi rada asociāciju ar mākslas darbiem, kas tapuši apstākļos, kad cilvēkiem nav pieejamas krāsas, – kara apstākļos, nabadzībā, koncentrācijas nometnēs –, taču ir neatliekama vajadzība atstāt šo iespējams pēdējo vēstījumu. Pieticīgums un pazemība ir jūtama katrā no uzcītīgi vilktajām svītriņām, ar kurām noklātas zīmējuma melnās debesis. Bērnišķīga uzcītība un naivais zīmējums apvienojumā ar eksistenciāli smagu sižetu ir ārkārtīgi spēcīgs izteiksmes līdzeklis, kas liek domāt par dokumentālu upura pieredzi, varmācības visaptverošo mērogu: iznīcības šausmām, kas skatītas bērna acīm. Jūlija Soboļeva izmanto šo izteiksmes līdzekli savā mākslā kā formu, runājot par imigrācijas, nacisma un kara tēmām, un viņa to ir noslīpējusi līdz specifiskai gotiskai stilistikai.
Aspazijas dzejolis "Circenīša Ziemassvētki" sarakstīts 1905. gada revolūcijas laikā un ir viens no viņas daiļrades darbiem, kurā acīmredzami atspoguļojas dzejnieces kreisie sabiedriskie uzskati un ar revolūciju saistītās cerības: cauri pesimisma tumsai dzejolī ielaužas vāra ideju gaisma un solījums "būs rokās sarkans karodziņš". Naivas un pazemīgas cerības izlauzties no nabadzības tumsas kā tikko pamanāmais, nepiesātinātais vaigu sārtums un zvaigznīšu blāvais dzeltenums Soboļevas vizuālajā interpretācijā. Varbūt tieši tāds – nevis ugunīgs vai kliedzošs – ir Aspazijas revolucionārais gars: neapsīkstoša, vienmērīga cerības mēnessgaisma, kas neapturami laužas laukā pa melnās debess zvaigžņu un Mēness caurumiem.
Bet pašā pēdējā – simtajā – "Bikibukā" circenis ir vēl gluži cits: Artura Gobas dzejoļa "Zemes vēzis" (Nr. 100) galvenais varonis nemaļ skumju dziesmu, bet gan plirkšķina motociklu un labākajās padomju jaunatnes tradīcijās brauc uz viesībām bez tiesībām, par ko no policista stārķa saņem "stingro rājienu". Šo brīnišķīgi asprātīgo dzejoli no Gobas krājuma "Sienāža debesskrāpis" mēs ar dēlu atklājām jau pirms pāris gadiem, kad virtuvē uz palodzes mums tikai turēti zemesvēžu terāriji. Dzejniekam savā daiļradē ir izdevies uz urbanizēto un tehnokrātisko pasauli ļoti veikli pārvilināt daudzus lauku, mežu un pļavu iemītniekus.
Gleznotājs Jānis Blanks parāda zemesvēža sarežģīto bruņu veidojumu lielā pietuvinājumā, liekot saprast, ka zemesvēzis vēl pirms Gobas dzejoļa ir bijis dabas dots kiborgs un kā tāds attēlots jau viduslaiku zīmējumos, tāpēc viņa sēdināšana uz motocikla ir tikai likumsakarīga. Īpaša pievienotā vērtība grāmatiņai ir smalki pārdomātā zemesvēža pases informācija ar dzimtu, ģinti, sugu, svaru un prasmēm – šis dabā dzīvojošais monstrs noteikti ir pelnījis padziļinātu izpēti. Mākslinieks dzejoļa neticamos notikumus pārvērš sirreālās ilustrācijās un tēlos, tikai policists stārķis liekas gluži īsts, un visi teiksmainie mošķi satiekas viņa guzā jau kā dvēselītes.
Tā par visiem "Bikibukiem" nu ir uzrakstīts, visi ir izlasīti, un, šķiet, sešgadīgajam Eiženam par tiem šobrīd vairāk ir nostalģiska interese – viņš prasa man, kā viņš tos lasīja, kā neprata izrunāt un kuru pirmo boksterēja. Var redzēt, ka viņam tie ir kā svarīgi pieturas punkti gaistošām atmiņām par šo agrīno bērnības posmu. Tikmēr mazais brālis naski nes man savas pirmās grāmatiņas un uzstājīgi liek lasīt uz riņķi vien. Viņam viss "Bikibuku" krājums vēl stāv priekšā kā māja ar simts logiem, un "mēs nezinām! mēs nezinām!", kurus viņš pirmos vērs vaļā un ko tajos izlasīs.
0