Blogs
25.06.2018

Par tradīcijām. No dienasgrāmatām

Komentē
0

Reiz man bija kaimiņiene, kura bieži mēdza lietot teicienu "мартышкин труд" – "mērkaķa darbs". Krievu valodā tas ir frazeoloģisms, ar kuru mēdz apzīmēt bezjēdzīgu vai bezcerīgu darbošanos, taču viņa to nelietoja Sīzifa darba nozīmē, un parasti šādi komentēja parādības, par kurām latvieši teiktu: "Priekš kaķiem". Tieši šādam darbam bija veltīta 2013. gadā žurnālā "Strike!" publicētā Deivida Grēbera eseja "Par bulšita darbu fenomenu" (vārdu "bullshit", ko vārdnīcas piedāvā pieklājīgi tulkot kā "niekus, blēņas", netulkotu atstāju apzināti). Īsā laikā eseju bija izlasījuši vairāk nekā miljons lasītāju, tā tika tulkota dučiem valodu, un kaut kādi aktīvisti citātus no tās pat izlīmēja uz Londonas metrostaciju sienām. Esejas pamatdoma bija šāda: jau 1930. gadā ekonomists Džons Meinards Keinss pareģoja, ka drīzumā pienāks brīdis, kad mēs varēsim strādāt tikai 15 stundas nedēļā, taču šādi laiki nez kāpēc tā arī nav sākušies. Gluži pretēji – ļaudis šķietami kļūst vēl aizņemtāki, un arvien atrodas kāds jauns darbiņš, kas prasīties prasās padarāms. Grēbers uzskata, ka tam ir nevis ekonomiski, bet gan politiski cēloņi: ļaudīm ir svarīgi būt nodarbinātiem, pat ja viņu nodarbošanās ir vistīrākie pekstiņi, bet darbošanās rezultātā pasaule nekļūst ne par mata tiesu labāka. Vispārējas kārtības labad ir vērts viņiem par to pat samaksāt. Tagad Grēbers savu eseju pārstrādājis grāmatā, un, iespējams, bulšita darba veicējiem par to vien varētu būt iemesls viņu apskaust un neieredzēt, jo, kā bija rakstīts kādā grāmatas recenzijā, "tā vietā, lai savu sašutumu izgāztu pār pašu sistēmu, mēs vēršam savu aizvainojumu pret strādātājiem, kuru darbs ir mazāks bulšits. Tādējādi par ienīsto "liberālo eliti" kļūst tie, kas nodarbojas ar visādām aizraujošām un saistošām lietām, kuras daudzi ļaudis būtu gatavi darīt par baltu velti".

###

Tradīcijas te dzimst, mirst. Rau, piemēram, mēs vairākus gadus no vietas bijām pieraduši Jāņu vakarā laukos iestudēt teātra izrādi. Šim nolūkam lieti noderēja no šūnakmens gabaliem izveidotais amfiteātris, ko kādreizējā pagraba vietā vienu vasaru no pagraba celtniecībai paredzētajiem šūnakmens bluķiem uzslēja mūsu draugs T. Iestudēta tika latviešu dramaturģijas klasika – Pumpura "Lāčplēsis", Raiņa "Mušu ķēniņš" u.tml. Par pilnvērtīgiem iestudējumiem tos, protams, nevarēja dēvēt, drīzāk tie bija kolektīvi lugu lasījumi pa lomām, pašiem spēles dalībniekiem esot arī skatītājiem. Tomēr izklaide bija laba. Tradīcijas mēdz arī mirt, un šāds liktenis piemeklēja arī mūsu iestudējumus. Dažus gadus vēlāk šķita, ka ir jau diezgan, un metām mieru. Cita Jāņu tradīcija ir ugunskura iekuršanas rituāls. Šķiet, tas piedzima aptuveni tajā pašā laikā, kad teātra būšana. Pirms ugunskura aizdegšanas visi sapulcējas tam apkārt, līdzi ņemot spaiņus, katlus, metāla vannas un citus traukus, kā arī sišanai piemērotus priekšmetus – karotes, pagales, nūjas u.tml. Ar šiem rīkiem tiek atskaņota perkusionistiska kakofonija, kuras kulminācijas brīdī ugunskuram jau jādeg spilgtām liesmām. Kāpēc? Tāpēc, ka tāda ir mūsu tradīcija, un neviens nekādus "kāpēc" nevaicā. To visu stāstu vien tāpēc, ka vēlējos pievērst uzmanību – tradīcijas var dzimt šķietami tukšā vietā un no zila gaisa. Par tādu tradīciju, iespējams, kļūs arī Rīgas Laikmetīgās mākslas biennāle jeb "Riboka", kas šogad notiek pirmoreiz. Finansēta pilnībā no privātiem līdzekļiem un izmaksājusi, kā runā, 6–7 miljonus eiro, tā jau tagad ir kļuvusi par vērienīgāko laikmetīgās mākslas pasākumu, kāds jebkad Rīgā noticis. Vienīgi cerams, ka par tradīciju nekļūs valstiski oficiālā kultūras establišmenta uzsvērtā vienaldzība pret šo pasākumu, jo kāpēc gan – tāpēc, ka pasākuma organizētāji un nauda ir nākuši no Krievijas? Tāpēc, ka paši tā arī neesam spējuši uzcelt laikmetīgās mākslas muzeju? Lai kāda būtu atbilde, es ļoti ceru, ka biennāle Rīgā nudien kļūs par tradīciju, atgriezīsies pēc diviem gadiem un ar noteiktiem intervāliem notiks arī turpmāk.

###

"Vai laima slimība ir feminisma jautājums?" Lidija Hāsa vaicā rakstā, kas veltīts Poročistas Kakpūras atmiņu grāmatai "Slima". "Par šo ērču pārnēsāto slimību, kuru parasti ārstē ar antibiotiku kursu, kaut ko tādu vaicāt var šķist smieklīgi. Taču tās nosaukums atsauc atmiņā divas sievietes, kas bija dzīvojušas Laimas pilsētiņā Konektikutas štatā. Septiņdesmitajos gados viņām bija jāizcīna cīņa ar medicīnas profesionāļiem, lai tiktu atzīta viņu saslimšana un piedāvāta ārstēšana. "Zināt," esot teicis viens no ārstiem pēc tam, kad nebija radis izskaidrojumu viņas simptomiem, "dažkārt cilvēki neapzināti vēlas būt slimi." Ir kārdinājums domāt, ka šāds reflektējošs un tēvišķīgs skepticisms pret sieviešu dzimtes pacientēm ir piederīgs pagājušiem laikiem. Tomēr pastāv slimību grupa – parasti tās ir ar daudziem dažādiem simptomiem, hroniskas un grūti diagnosticējamas –, kas tiek saistītas tieši ar sieviešu ciešanām un ārstu neticību. Laima slimība, kuras simptomi var skart pacientus pat gadiem ilgi pēc ērces koduma, šķiet viena no tādām."

###

Pirms desmit gadiem Keilebs Kreins žurnālā "The New Yorker" publicētā esejā "Grāmatu noriets" aplūkoja amerikāņu lasīšanas ieradumu izmaiņas un norādīja, ka, iespējams, pienācis "sekundārās mutvārdu kultūras" laikmets. Viņš raizējās par iespaidu, ko šādas pārmaiņas varētu nest amerikāņu izpratnei par politiskajiem notikumiem: "Sekundārajā mutvārdu kultūrā mēs krietni vien mazāku laiku pavadīsim tādu ideju sabiedrībā, ar kurām neesam vienisprātis." Ļaudis būšot mazāk noskaņoti pastāvīgi pārbaudīt informāciju un faktus, bet, nonākuši aci pret aci ar pretrunīgiem vēstījumiem, "jutīsies spiesti mehāniski piekrist vienam vai otram viedoklim". Tagad Kreins raksta, ka, pēc visa spriežot, sekundārās mutvārdu kultūras uzvaras gājiens turpinās un viena no pazīmēm esot arī fakts, ka par valsts prezidentu kļuvusi persona, kas nelasa vispār.

###

Rotaļļietu ražošanas uzņēmums "Mattel" nesen laidis tirgū leļļu sēriju "Iedvesmojošās sievietes". Tajā bārbijleļļu paskatā izgatavota amerikāņu pilote Amēlija Ērharte, meksikāņu māksliniece Frīda Kalo un amerikāņu matemātiķe Katrīna Džonsone. Tomēr par jaunajām rotaļlietām visi nav sajūsmā, un tiesa Meksikā ir lēmusi, ka vismaz uz laiku Frīdas Kalo paskata lelle šajā valstī netiks tirgota. Prasību tiesā iesniegusi Panamā reģistrēta Frīdas Kalo biedrība, kuras pārstāvji apgalvo, ka vienīgi viņiem piederot tiesības izmantot mākslinieces veidolu. "Mattel" atļauju atveidot Kalo esot ieguvis no Frīdas Kalo korporācijas, kurai piederot "visas viņas tiesības". Korporācija tās esot mantojusi no Kalo māsasmeitas Izoldas Pinedo Kalo. Iebildumus gan raisījis arī pats lelles dizains, jo tajā nav atainotas Kalo biezās kopā saaugušās uzacis, tāpat vēsturiski neprecīzs esot viņas ietērps. Ar "Iedvesmojošo sieviešu" sēriju "Mattel" bija iecerējis atzīmēt starptautisko sieviešu dienu. "Mattel" ražotās lelles Bārbijas jau agrāk izpelnījušās pārmetumus ar realitāti nesaistītu dzimumu stereotipu kultivēšanā un patērnieciska dzīvesveida veicināšanā.

 

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!